Austra Zīle – Sarunas aiz kadra

Reiz sensenos laikos, kad bibliotēkas vēl bija atvērtas, vienā no tām iegāju. Sapratu, ka lasāmo grāmatu saraksta man nav līdzi un vai nu jācenšas kaut ko atcerēties no galvas, vai arī jāklausa intuīcijai. Izvēlējos pēdējo iespēju un devos uz kino / teātra plauktiem. Ja es jau nebūtu izvēlējies strādāt IT nozarē, man būtu liels kārdinājums pievērsties kādai no mākslām, visdrīzāk kino vai literatūrai. Man ļoti gribas saprast, kā top brīnums – lieliska grāmata vai filma.

2007. gadā tapusī Sarunas aiz kadra veltītas dažādu profesiju pārstāvjiem, kurus vienojis darbs Rīgas kinostudijā. Ne visas sarunas ir sarunas. Reizēm to aizstāj klejojums autores atmiņās.

Par kinodramaturgu Viktoru Lorencu, aktrisi un režisori Dzidru Ritenbergu, aktieri un režisoru Gunāru Cilinski autore raksta pati, jo viņi jau aizgājuši mūžībā.

Ar operatoru Miku Zvirbuli, mākslinieku Viktoru Šildknehtu, kostīmu mākslinieci Skaidru Deksni, dekorāciju celtnieku Visvaldi Treiju, skaņu režisoru Gļebu Korotejevu, šoferi Valdu Sniedzi, direktoru Viktoru Riepšu, montāžas režisori Maiju Indersoni un operatoru Kalvi Zalcmani vestas sarunas. Nevaru pat kādu īpaši izcelt vai noniecināt. Visas man šķita interesantas.

Grāmatu caurvij nostaļģija un skumjas pēc zaudētā laika – jaunības, kopīgā darba un sajūtas, ka esi kādam vajadzīgs. Kādam no grāmatas varoņiem skumjas izpaužas arī sarūgtinājumā, piemēram, “kā valsts varēja to visu pazaudēt?”. Atbilde uz to grāmatā netiek sniegta,

Šķiet, ka grāmata tapusi ar mērķi iemūžināt vismaz grāmatā autorei un kinostudijai svarīgos cilvēkus.

Atzīšos, ka no sākuma autores atmiņas man nešķita pievilcīgas. Redzēju daudz krāsainu epitetu, bet pamaz faktu, kas man kā grāmatas varoņus nepazīstošam vai slikti pazīstošam cilvēkam palīdzētu saprast, ko tad viņi darījuši, ar ko īpaši utt. Saprotu, ka autore ar viņiem bijusi tik ilgi pazīstama, ka šādi jautājumi liekas “paši par sevi saprotami”, bet negribētos ticēt, ka grāmata jau sākotnēji bija paredzēta sevišķi šauram lasītāju lokam. Bet, jo tālāk lasīju, jo vairāk pieradu pie autores izteiksmes veida un pēc izlasītas grāmatas trešdaļas es to vairs pat neievēroju. Biju aizrāvies, lasot kas kuram grāmatas varonim ir sakāms.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Ir ko piebilst?