Skip to content

Armands Puče – Ar baltiem cimdiem jeb Artura Nagliņa brīnišķīgie piedzīvojumi

Autora priekšvārda pirmie divi vārdi ir “Noderīgs idiots”. Tie ir par dzejnieku Raini. Arturs Nagliņš ir Raiņa oficiālais vārds, dzīvojot Šveicē. Grāmata ir par Jāni Pliekšānu un viņa dzīves neglītākajām pusēm.

Kā autors raksta “skolā joprojām grib piespiest mīlēt Raini”. Starp citu, personīgi neesmu izjutis īpašu skolotāju aizrautību ar Raini. Armandam Pučem pieredze, šķiet, bijusi citādāka un līdz ar to arī attieksme pret grāmatas varoni izveidojusies ne gluži pozitīvākā. Man kā lasītājam tas traucē, jo rodas sajūta, ka autors bijis tendenciozs.

Armands Puče nav veicis atsauces uz avotiem, kā viņš pats raksta “(..) tāds nebija mans mērķis, lai gan visi minētie fakti ir viegli pārbaudāmi, ne tik viegli atrodami, vēl mazāk – kopā savelkami”. Uzreiz varu teikt, ka man šāda pieeja ne pārāk patīk, jo tad grūti saprast, kas ir dokumentāls fakts un kas autora pieņēmums vai secinājums.

Kas tad ir tie Raiņa grēki?

  • 1905. gadā, pametot Latviju, dzejnieku pārim bijuši aizdomīgi vāji dokumenti,
  • pastāv aizdomas par Raiņa patiesajiem miršanas apstākļiem un konkrētu brīdi, turklāt nekavējoties no Raiņa rezidences aizvākti daudzi dokumenti,
  • esot apcietinājumā, Rainis atradies aizdomīgi labos apstākļos un, pēc datumiem spriežot, bez spiestas vajadzības nosūdzējis partijas biedrus,
  • aizmuguriski nomelnojis partijas biedrus, bijis ļaunatminīgs,
  • plānojis banku aplaupīšanas,
  • esot bijuši draugi komunisti,
  • visdrīzāk turējis partijas melno kasi,
  • iespējams, pinies ar Latviešu komitejas Šveicē sekretāri,
  • pirms 1918. gada novembra redzējis “sociālistisku Latviju sociālistiskās Krievijas federācijā”,
  • it kā domājis par pārcelšanos uz Maskavu,
  • steidzīgi izpestījis no cietuma svešas (?) dāmas par mēģinājumu tirgū norēķināties ar viltotiem rubļiem,
  • bijis grāmatu apgāda “Daile un darbs” dibinātājs un līdzīpašnieks, apgāds visdrīzāk bijis krievu komunistu finansēts un paredzēts komunisma literatūras izplatīšanai,
  • aizmuguriski, apejot Kara ministriju, panācis lielinieku propagandas filmas “Bruņukuģis “Potjomkins”” izrādīšanu,
  • bijis sabiedriskās organizācijas “Kulturālās tuvināšanās biedrība ar SPRS tautām” pirmais priekšsēdētājs,
  • esot bijis sievieškārs impotents, iespējams, ļāvies homoseksuālām attiecībām un bijis ar pedofiliskām nosliecēm,
  • mēnesi uzkavējies pilsētā, kur tajā laikā esot veiktas pērtiķu sēklinieku audu implantācijas operācijas mūža pagarināšanai un potences celšanai.

Fantastiskākais no šiem man šķita Rainis kā banku aplaupīšanas plānotājs. Jo Rainis, citēšu autoru – “sadzīves muļļa ar psihiskas attīstības novirzēm”, neizskatās pēc slīpēta organizatora. “Noderīgs idiots” jā, bet ne plānotājs un stratēģis. Drīzāk līdzzinātājs un blēdis.

Par Raiņa sociālistiskajiem uzskatiem neņemos spriest, jo tie visdrīzāk bijuši sarežģītāki nekā iespējams aprakstīt vārdos “sociālists” vai “nacionālkomunists”. No šodienas pozīcijām viss it kā ir ļoti skaidrs – komunisti slikti, pilnīgi neatkarīga Latvija laba; visi, kas tā nav domājuši – muļķi. Bet tajā laikā tas nebija tik vienkārši. Nekas nebija skaidrs. Cilvēki vēl ticēja iespējai uzcelt sociālismu ar cilvēcīgu seju un paši to arī aktīvi centās īstenot. Kas vēl zina, kā būtu sanācis, ja ne biedrs Staļins un latviešu masveida slepkavības PSRS pirms Otrā pasaules kara.

Būtu interesanti redzēt patiešām laba Raiņa biogrāfijas pārzinātāja recenziju. Jo es personīgi te daudz kam vai nu nespēju noticēt, vai arī neredzu to Raiņa milzīgo grēku. Ja nu par kaut ko autoram mani ir izdevies pārliecināt, tad par Raini kā partijas melnās kases turētāju. Jo nevar noliegt, ka Rainis vēstulēs bieži sūdzējies par trūkumu, savukārt tā laika banku izraksti (ticu, ka autors tos redzējis un ka tie bijuši autentiski) rādījuši pilnīgi citu ainu.

Piekrītu Armanda Pučes pieņēmumam, ka Rainis, ja būtu dzīvs, visdrīzāk būtu bijis spiests doties uz Maskavu, lai lūgtu Latviju uzņemt PSRS. Nez vai viņš pats to būtu vēlējies, bet nebūtu bijis kur likties. Autors uzsver, ka Rainis ļoti labi zinājis, ko dara. Ticu, ka galīgi naivs viņš nav bijis, bet noziedzīgā tīklā var ievilkt pamazām ar sīkumiem un pēc tam noturēt ar baiļu palīdzību. Tā teikt, ja daudz sprēgāsi, atklāsim tavus vecos grēkus un pats būsi lielākais zaudētājs. Manuprāt, ar Raini bijis tieši tā.

Puse no grāmatas nodaļām ir autora izdomāti tēlojumi vēsturiskā fona veidošanai. Var jau būt, ka kādam tās palīdz, bet man personīgi šīs nodaļas šķita liekas. Tiesa, bez tām grāmata liktos pavisam plāna.

Subjektīvais baudījums 6/10.

1 thought on “Armands Puče – Ar baltiem cimdiem jeb Artura Nagliņa brīnišķīgie piedzīvojumi”

  1. Pingback: Latvijas blogāres apskats #232 (06.01.-12.01.) | BALTAIS RUNCIS

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *

%d bloggers like this: