Reiz ar meitu aizgājām ar Latvijas Nacionālo bibliotēku. Kamēr viņa bērnu nodaļā skraidīja un pa laikam pašķirstīja kādu grāmatu, man sametās nedaudz garlaicīgi. Paņēmu blogos pirms kāda laika plaši izslavēto ķiršu koku un sāku lasīt. Pēc padsmit minūtēm uz brīdi atliku ķiršu koku maliņā. Kad atgriezos, to jau lasīja kāda sieviete un nācās zobus acis kārt vadzī. Galu galā pie ķiršu koka tiku pēc vairākiem mēnešiem, kad ieraudzīju to RCB plauktā.
Kādu brīdi domāju, vai vispār par to vajag izteikties. Daudzi ir jau rakstījuši, atkārtoties nebūtu nozīmes un diez vai es spētu piebilst ko īpaši jaunu. Tomēr tā kā sevis izlasītās grāmatas nekur citur nemēdzu piefiksēt un bieži vien tās arī ātri aizmirstu, dažus vārdus pierakstīšu vismaz sev pašam.
Grūti pat viennozīmīgi pateikt, vai tā ir bērnu vai pieaugušo grāmata. Vairāk tomēr sliecos uz bērnu grāmatu, jo tādu notikumu, kur konteksts būtu saprotams īpaši pieaugušajiem, faktiski nebija. Kas tad tur notiek? Puisītim Tonīno ir pilsētas un lauku vecvecāki. Ir arī mamma un tētis. Dzīvo viņi pilsētā, bet puisītim ļoti patīk laukos pie turienes vecvecākiem. Pilsētā viņam diez ko nepatīk. Mamma ir ļoti nervoza, tētis mūždien aizņemts, pilsētas vecvecāki ņemas ar pārbarotu suni un nekāda prieka no viņiem nav. Stāsts ir par lauku vecvecāku nāvi. Tāpēc arī grāmata ir visai bēdīga. Toties skaista. Citas tēmas aizskartas diezgan maz un bez nāves no tām nebūtu jēgas.
Subjektīvais baudījums 6/10. Godīgi sakot, man par bēdīgu un otrreiz dzīvē es to negribētu lasīt. Domāju, ka grāmata īpaši patiktu tiem, kuri bērnībā dzīvojušies pa laukiem pie labajiem vecvecākiem. Man tā nav bijis.