Žurnālistika

Pirms kāda laika manās rokās gadījās Padomju Latvijas gados sarakstīta grāmatiņa. Nosaukumu neatceros, bet tās autore esot bijusi kādu radioraidījumu vadītāja, kur esot ar klausītājiem apspriedusi dažādas nebūšanas, lielākoties cilvēcīgas. Savā ziņā bija interesanti to pašķirstīt un iepazīties ar autores viedokli dažādos jautājumos. Piemēram, atbildot uz telefona zvanu vajag nosaukt savu vārdu un / vai uzvārdu. Tas pats jādara arī, ja esi kādam piezvanījis.

  • Sabiedriskā kārtā vajadzīgs uzkopt un labiekārtot tuvāko apkārtni.
  • Ja telpā ienāk sieviete, obligāti jāpieceļas.
  • Nav vērts rīkot dažādas jubileju svinēšanas darbā un apdāvināt jubilāru ar nez kādām lietām.
  • Viesībās iepazīstoties, jānosauc savs vārds, uzvārds un nodarbošanās.

Apmēram tā. Ne jau viss no tā man liekas muļķīgs vai ārā metams. Vienkārši šie autores uzskati tika dāsni pamatoti ar piemēriem iz dzīves, lai attēlotu, cik šausmīgi ir šos ieteikumus neievērot. Tas man lika atcerēties K. Streipa blogu. Agrāk es to lasīju ar interesi un man tas ļoti patika dēļ tajā minētajām tēmām, krāšņās valodas un lietu saukšanas nesaudzīgos, bet visai atbilstošos vārdos. Tagad es to pa laikam lasu joprojām, bet interese ir krietni pamazinājusies. Toties mans apbrīns pret autoru ir audzis augumā, jo man pagrūti saprast, kā ir iespējams gandrīz katru dienu atrast visādas nebūšanas, par kurām rakstīt savā blogā. Diemžēl daudzas no nebūšanām mēdz būt ļoti līdzīgas un atkārtoties, tas arī noteikti ir galvenais iemesls manas intereses zudumam. Bet es abos manis minētajos rakstītājos saskatu līdzības.

Es nesaku, ka tā rakstīt būtu slikti. Tas ir pat ļoti labi, jo tad vismaz kāds ķeras klāt sasāpējušajiem sīkumiem un neļauj tos noguldīt vēsturiskajā vienaldzības mēslainē.

Ir ko piebilst?