Mežs ir mājas

Pirms vairākām dienām man bija liela veiksme piedalīties meža pūču gredzenošanā. Bija prognozēts, ka tiks gredzenoti seši pūcēni divos būros, bet sastapām tikai četrus. Divu cālīšu vairs nebija.

Pūcēm ir diezgan grūta dzīve. Jau kopš piedzimšanas viņi ir atkarīgi no tā, vai pūču tēvs spēs samedīt pietiekoši daudz kukaiņus, putniņus un pelītes, lai būtu ko likt vēderā. Visbiežāk barības visiem nemaz nepietiek. No četriem, pieciem cāļiem mēdz izdzīvot trīs, divi vai varbūt tikai viens. Lai palielinātu pārējo pūcēnu iespējas izdzīvot, badā mirušais brālis vai māsa tiek izbaroti pārējiem. Ļoti skarbi, bet nepieciešami, jo tas varbūt pasargās no bada nāves citu cālīti.

Mazie pūcēni ir gards kumoss arī citiem plēsējiem. Veiklajai caunai ir tīrais nieks uzrāpties pa koku līdz ligzdai un aizvilkt kādu no pūcēniem. Turklāt ar vienu cālīti caunai nepietiks, viņa drīz piekāps arī pēc pārējiem.

Ja nekas slikts ar pūču tēvu nebūs noticis, barība tikusi atrasta pietiekošā daudzumā un arī cauna pūču māju nebūs uzgājusi, pūcēni būs gatavi ligzdu pamest. Kad viņi izrāpjas no ligzdas, viņi vēl nespēj lidot. Pūcēni rāpjas pa koku ar knābja un nagu palīdzību. Ne velti pūču būrus nedrīkst veidot no gludiem dēļiem, kuros mazie nagi un knābji nespēj ieķerties. Ja putnēnu uz zemes atrod lapsa, tad aizbēgt viņš nespēj un tiek apēsts.

Dabā pūces kā jau plēsējus diez ko nemīl. Ja pūci ierauga citi putni, viņi ceļ trauksmi. Līdzīgi būtu, ja uz ielas kāds uz mums sāktu kliegt – slepkava, sargieties, re, kur viņš ir! Kliedzējam pievienotos garāmgājēji, nebūtu arī ilgi jāgaida līdz kāds censtos iemest ar akmeni. Putni ar akmeņiem nemētājas, bet lidojumā cenšas iesist ar knābi vai ieķert ar nagiem. Īpaši bieži to piekopj vārnas. Pat pieaugusi meža pūce ir mazāka par vārnu un viņai ir grūti sevi aizstāvēt, nemaz nerunājot par mazajiem cālīšiem.

Ja arī šo grūto posmu jaunā pūcīte ir izdzīvojusi, tad pēc 2-3 mēnešiem vecāki viņu barot pārstās. Turpmāk pūcēnam pašam jāķeras pie pārtikas sagādes. Tas nemaz nav tik vienkārši. Vispirms viņam jāatrod sava teritorija, kur viņu nedzīs prom citi plēsīgie putni un, galvenais, būs ko medīt. Smagākais pārbaudījums ir pirmā ziema. To pārdzīvo tikai 39% jauno putnu.

Ja jaunā pūcīte ir bijusi tik veiksmīga un ar visām briesmām tikusi galā, jādomā par dzīvesbiedra nolūkošanu un mājokļa iekārtošanu jauniem cālīšiem. Pūces nevis vij ligzdas, bet perē dobumos. Ja dzeņi un dzilnas dobumus spēj izkalt paši, tad pūces to neprot un ir pilnībā atkarīgas no dobumu vai būru pieejamības. Turklāt pietiekoši lieli dobumi var būt tikai gana resnos kokos. Bet tādu paliek aizvien mazāk. Jo mežus izcērt. Dara to ar lielu intensitāti, aizbildinoties, ka Latvija tāpat jau ir ļoti mežaina un ka vietā tiekot stādīti citi koki. Jā, tikai tādā mazā jauno, tievo kociņu pudurītī nevar izveidoties pietiekoši lieli dobumi. Tievie, jaunie kociņi ir nederīgi ne tikai pūcēm, bet arī jūras ērgļiem, ūpjiem, zivju ērgļiem, nopietni apdraudētajiem melnajiem stārķiem, medņiem, meža baložiem un citiem putniem.

Vieni cilvēki atnāk, masveidā nocērt kokus, pārdod tos un gūst labu peļņu. Citi cilvēki vēlāk atnāk, ierauga, ka putniem nav kur ligzdot un ziedo gan savu laiku, gan personīgos līdzekļus, lai izveidotu saviem spārnotajiem draugiem vismaz mākslīgas mājvietas. Tas nav taisnīgi, bet tāda ir realitāte. Lielākā nelaime, ka cirtējiem pieejamie laika un finanšu resursi ir nesalīdzināmi lielāki nekā atjaunotāju rīcībā esošie.

Nebūtu saprātīgi kokus necirst nemaz. Bet var taču vienoties par saprātīgu kompromisu. Tas ir, atļaut mežizstrādi laikā, kad tas putniem tik daudz netraucē. Vai tad trīs mēnešu koku ciršanas lieguma dēļ Latvijā notiks kaut kas briesmīgs? Lūk, kāda ir akciju sabiedrības Latvijas valsts meži peļņa 2012.-2016. gadā:

2016. gada neauditētajā pārskatā minēta brutto peļņa pirms nodokļiem 62 miljoni eiro.

 

Varētu ļoti daudz rakstīt par Latvijas Ornitoloģijas biedrības pūliņiem atrast kādu saprātīgu kompromisa variantu, lai tiktu ņemtas vērā gan putnu, gan mežizstrādes darbinieku intereses. Bet, īsi sakot, ne par kādu kompromisu mežstrādnieki negrib pat dzirdēt. Cirtēji nekaunas pat no visai infantiliem argumentiem. Piemēram, te mežstrādnieki mēģina pretnostatīt mežu neciršanu cilvēku bērnu interesēm, LOB valdes priekšsēdētāja atbilde.

Vai arī

kā atbilde uz ko šādu.

Tā kā finansiāli turīgajiem mežstrādnieku uzņēmumiem ir viegli lobēt savas intereses pie likumdevēja, bet ar savu darbību neko nepelnošajiem ornitologiem gandrīz bezcerīgi, jāvāc parakstus likumprojektam par mežizstrādes miera periodu putnu ligzdošanas laikā. Tā ir lieta, kur katrs var palīdzēt.

Parakstīties var šeit: http://ej.uz/parputnudzivi

Tev tās būs tikai piecas minūtes. Bet daudziem tādiem cālīšiem tas ir dzīvības un nāves jautājums.

 

Citi stāsti: #MežsIrMājas. #DienaMežā. #ParPutnuDzīvi.

Ko iesākt ar Ušakovu?

Ir vairāki Ušakovi. Viens no tiem ir reāls cilvēks, kurš ēd, dzer, staigā, runā. Viņu man gadījies redzēt divas reizes. Grīziņkalna 1. maija mītiņā, kur es viņu pirmajā brīdī nepazinu. Un Raiņa bulvārī pie referenduma par Saeimas atlaišanu iecirkņa. Nils tobrīd iecirkņa priekšā atvadījās no žurnālistiem, katram no tiem paspiežot roku. Izskatījās ļoti pieklājīgi. Uz Vecrīgu Nils nevis aizbrauca ar auto, bet aizgāja.

Ir politiķis Ušakovs. Par to varētu rakstīt ļoti daudz. Ja kāds pacenstos apkopot viņa veiktos darbus un nedarbus, sanāktu vismaz bakalaura darba biezuma materiāls.

Un tad ir masu mediju, facebook un twitter radītais Ušakova tēls. Nezinu, cik daudz cilvēku strādā pie tā veidošanas, bet šķiet, ka ne viens vien. Darbs tēla veidošanā ieguldīts liels un ir sasniegti labi rezultāti. Ušakovam ir daudz sekotāju gan feisbukā, gan tviterī. Turklāt viņam seko arī cilvēki, kuri viņa darbību neatbalsta. Bez tam sekmīgi tiek īstenota stratēģija Rīgas dome = Ušakovs.

Par cilvēku Ušakovu man vairs nav ko teikt, bet ar politiķi Ušakovu man ir ļoti vienkāršas attiecības. Ja cilvēks ir izdarījis man ko pilnīgi nepieņemamu, tad to nevar nomazgāt pat ar tramvaja biļeti bez maksas uz citu nodokļu maksātāju rēķina. Es atceros, ka Nils Ušakovs ir nobalsojis par krievu valodu kā valsts valodu Latvijā. Un mani vairs neinteresē, kādu ieganstu dēļ viņš tā darījis, vai kāda ir RD nodokļu politika, vai viņš atzīst okupāciju, vai varbūt viņam aug aste un ragi. Es par viņu nekad nebalsošu.

Es nesekoju masu mediju, facebook un twitter radītajam Ušakova tēlam. Es netērēju savu dārgo dzīves laiku un neiedziļinos tajā, ko raksta cilvēks (vai viņa komanda), par kuru es nekad nebalsošu. Neko svarīgu palaist garām tāpat nav iespējams, jo par to būs ziņots arī masu medijos, kuriem es sekoju.

Protams, feisbukā un tviterī var “komunicēt ar Ušakovu”. Lietoju pēdiņas tāpēc, ka nav skaidrs, ar ko tieši komunikācija notiek. Bet kāda jēga tam visam?

  • Vai Ušakovam ir pienākums reaģēt uz tvītu? – Nē.
  • Vai Ušakovam ir jāatbild uz komentāru feisbukā par kapu tramvaju? – Protams, nē. Viņš un viņa komanda var brīvi izvēlēties, uz kuriem jautājumiem atbildēt, bet kurus ignorēt. Tas viņam neuzliek nekādas saistības.
  • Vai Ušakovam (vai Rīgas domei) ir pienākums atbildēt uz oficiālu vēstuli, nosūtītu caur Latvija.lv? – Jā, ir.
  • Bet, ja es būšu jau “nolaidis tvaiku” feisbukā, tad cik liela būs mana motivācija vēl arī rakstīt oficiālu vēstuli? – Visai maza.

Tieši tas arī patlaban ir vērojams. Tā vietā, lai savu kritikas spēku virzītu konstruktīvi, līdzpilsoņi to nereti izšķiež sociālo tīklu komentāros.

Tikmēr Ušakovs un viņa komanda turpina ignorēt nepatīkamos jautājumus. Un viņa ideoloģiskie oponenti, ar to vairāk domājot parastos rīdziniekus (jo oponenti konkurējošās partijās ir kusli un/vai nekompetenti), arī saprot, ka viņus ignorē. Ko tādos gadījumos dara? Brēc vēl skaļāk.

Ja es kā indivīds RD norādītu, ka, lūk, Barona un Ģertrūdes ielas krustojumā bruģim radušies defekti, mani, iespējams, pat uzklausītu. Bet šo tēmu pārķer Ušakova ideoloģiskie pretinieki un zelē to līdz riebumam ilgi un skaļi, droši vien cerot, ka tādā veidā mazināsies Ušakova atbalstītāju skaits. Varbūt viņiem ir taisnība. Bet es neesmu viņu mērķauditorija. Vēl vairāk, man viņu aktivitāšu brīžiem pārmērīgā iespiešanās manā informācijas telpā mēdz krist uz nerviem. Kaut gan būtībā es tās pat atbalstu.

Cik skaļi ir jāprotestē, lai Ušakovs un partneri mainītu savu pozīciju kapu tramvaja jautājumā? Es ceru, ka kļūdos, bet man šķiet, ka tas ir bezcerīgi. Maksimums, ko var paveikt, ir mēģināt kapu tramvaja projektu sadārdzināt. Ar to es nedomāju naudu. Ja Ušakovs un viņa komanda zinās, ka viņu sliktajiem darbiem sekos (teoretizēju) iesniegumi ģenerālprokuratūrā, partijas sponsoru novēršanās vai vismaz izsmērēšana pa masu medijiem, sabiedrības spiediens tiks uztverts daudz nopietnāk. Bet kamēr viss aprobežojas ar komentāriem feisbukā…

Ko tad iesākt tiem, kuri negrib vairs Ušakovu redzēt pie varas?

Īsi sakot, jāmācās no viņa un pašiem jābūt vēl gudrākiem.

Es ieteiktu atsekot Ušakovam tviterī un feisbukā, ja vien sekošanai nav kādi sevišķi iemesli. Tieši tāpat kā viņš ignorē savu ne-elektorātu, arī mums nav vērts tērēt laiku tāda politiķa PR-am, par kuru mēs tāpat nekad nebalsosim. Turklāt liels sekotāju skaits sniedz pārliecību par sevi vai pat zināma veida iedomību. Bet ar tādiem cilvēkiem nekad nav viegli.

Dažāda veida protesti ir laba lieta, bet tie paņem cilvēku enerģiju. Ja protests neizdodas un tā rezultātā nekas netiek panākts, tad būtiski samazinās iespēja nākošo protestu sarīkot sekmīgāku. Vienkārši nebūs tik daudz spēka, enerģijas – gan paša, gan vēl jo vairāk – domu biedru. Manuprāt, liels potenciāls ir dažādu iesniegumu rakstīšanai. Tas ir, atrast sasāpējušajā jautājumā likuma pārkāpumu un vērsties ar iesniegumu pie kontrolējošas iestādes. Tādu taktiku bieži piekopj Pietiek.com komanda un dara to visai sekmīgi. Jo, redz, tautas sašutumu feisbukā vai delfos var mierīgi ignorēt. Bet oficiālu iesniegumu ignorēt nedrīkst.

Visbeidzot, kāpēc tad Ušakovs un viņa komanda par spīti visiem viņu daudzajiem mīnusiem ir tik nenormāli populāri? Tāpēc, ka nav alternatīvas. Viņa konkurenti nemācās no Ušakova un viņa komandas. Ir jābūt spēcīgai PR komandai un tai jāstrādā jau ilgi pirms vēlēšanām. Partijas, kuras vēlētāju balsis mēģina nopirkt ar plakātiem pēdējā mēnesī pirms vēlēšanām, šķiet, uzskata savu elektorātu par nedomājošiem stulbeņiem. Gan jau ir arī tādi cilvēki, bet nebūt ne tik daudz.

Ir dažādas biedrības, kuru darbošanās ir cieši saistīta ar Rīgu. Tādas ir, piemēram, Čiekurkalna attīstības biedrība, Sarkandaugavas attīstības biedrība vai domu biedru komanda Pilsēta cilvēkiem. Es ļoti gribētu redzēt, ka no šīm apvienībām rodas spēks, kurš spēj radīt reālu konkurenci Rīgas esošajai varai un nomainīt to. Kompetence viņiem jau ir.

Un, jā, protams, nekas nemainīsies, ja paši neiesim uz vēlēšanām un nenobalsosim par mazāko ļaunumu.

Īsts politiskais teātris

Pēdējās dienas visvairāk igauņus apskaužu par teātri. Konkrēti par NO99 un jo īpaši par projektu NO75 Unified Estonia Assembly. Pastāstīšu sīkāk.

Gadu pirms kārtējām parlamenta vēlēšanām teātra NO99 vadītāji sasauca preses konferenci un paziņoja par politiskas partijas izveidi. Viņiem esot apnicis, ka politika, politiķuprāt, esot kas tāds, ar ko varot nodarboties tikai viņi un ka pārējie no tās neko nesajēdzot. Turklāt reālā vara Igaunijā ir tikai 10-15 cilvēkiem. NO99 komandai šī situācija esot apnikusi un tādēļ viņi dodas politikā. Vai kāds tajā brīdī viņus uztvēra sevišķi nopietni? Visticamāk, ka ne īpaši. Protams, masu mediji par šo aktivitāti ziņoja un tā bija TOP ziņa.

Bet tas bija tikai pats sākums. Visas tālākās NO99 darbības bija kā īstai partijai.

Tika sagatavoti un izstādīti vēlēšanu plakāti, ne par kripatu sliktāki kā ielās jau esošie citiem politiķiem. Tika izveidoti un publiskoti vēlēšanu rullīši. Populistiski, mazliet panaivi, varbūt padumji, bet caurmērā tādi paši kā visiem. Paralēli NO99 izveidoja un izplatīja klipus, kā pareizi jāorganizē (populistiskas) vēlēšanu kampaņas. Tas ir, kā apiet reklāmas tēriņu limitu, kas jādala vēlētājiem, kāpēc jāorganizē darbs ar jauniešiem utml. Viss tika realizēts apbrīnojami mērķtiecīgi un enerģiski. Un cilvēki pavilkās līdzi.

Par NO99 rakstīja avīzēs, to vadītājus aicināja uz intervijām. No politiķiem redzamā reakcija bija ierasti augstprātīga, viegli robežojoties ar paniku. Galvenais, ka neviens īsti nebija drošs, kas tas ir. Izrāde? Performance? Sociāls eksperiments? Vai patiešām īstas partijas dibināšana?

Projekta kulminācija pēc 44 dienām no preses konferences sasaukšanas bija partijas dibināšanas sapulce. Tā notika lielākajā Tallinas sporta hallē un to apmeklēja vairāk nekā 7500 cilvēku. Ar ko tas viss beidzās, var noskatīties filmā, kura veltīta šim projektam.

Es apbrīnoju gan projekta ideju, gan tā realizāciju. Būtībā tā ir milzīga avanatūra. Tomēr aktieri pie darba ķērās ar tādu entuziasmu, pašatdevi un rūpību, ka bija jābūt pilnīgi skaidram – šis ir vienreizējs projekts, kuru otrreiz atkārtot vairs nekad nevarēs. Tāpēc tas uzreiz ir jāizdara cik labi vien iespējams. Ja kaut viens aktieris šajā laikā būtu zem masīvā masu mediju un politiķu spiediena salūzis un izstāstījis “visu par projektu”, tas izgāztos.

Un, lai cik ļoti es gribētu redzēt ko līdzīgu Latvijā, ir skaidrs, ka tas vairs nav iespējams. Visiem jau tāpat būtu skaidrs, ka tas ir tikai igauņu projekta atdarinājums. Un vai teātra cilvēkiem Latvijā maz būtu drosme reāli iejaukties politikā?

Par nodokli ārvalstīs reģistrētam automobilim

Ja gadījumā neesiet vēl piefiksējuši, tad paziņošu “labo vēsti”. Dārgie deputāti parūpējušies, ka par ārzemēs reģistrētu automobili Latvijas ceļos turpmāk būs jāmaksā nodoklis. Par vienu dienu 10 eiro. Lielākiem termiņiem – atlaides. Ja var pierādīt, ka automobilis lietots dienesta pienākumiem, tad nodoklis nebūs jāmaksā.

Iemesls izmaiņām būtībā ir diezgan skaidrs. Apkarot bāleliņus, kuri reģistrē savus automobiļus Igaunijā un Lietuvā, tādējādi nemaksājot ceļa nodokli Latvijā. Tikai veids, kā tas tiek realizēts, ir tik neticami stulbs, ka grūti pat aptvert. Jo tie, kuri gribēs šmaukties, vēsā mierā atradīs veidu, kā noformēt automobiļa izmantošanu “darba vajadzībām”.

Visu varēja atrisināt daudz vienkāršāk. Likvidēt ikgadējo ceļu nodokli, tādējādi izlīdzinot pozīcijas ar kaimiņvalstīm. Lai kompensētu zaudējumus, pacelt akcīzes nodokli benzīnam. Tāds priekšlikums jau bija, bet tika noraidīts. Pamatojums – tad nākšoties likvidēt arī nodokļa atlaides dažādām iedzīvotāju grupām, piemēram, invalīdiem un daudzbērnu ģimenēm. Palielinot akcīzes nodokli, atlaidi vairs nevarēs piemērot.

Maza atkāpe. Es ikdienā strādāju ar tekstiem – gan cilvēkiem, gan datoriem paredzētiem. Ja programmētājs ir uzrakstījis savu kodu sarežģīti, tad no malas tas izskatās diezgan cienījami un gudri. Tikai, ja tāds kods jālabo, tas patērē daudz vairāk laika nekā, ja tas būtu uzrakstīts vienkārši. Tas varbūt šķiet paradoksāli, bet sarežģīti uzrakstīt kodu ir ātrāk un vienkāršāk. Tikai pēc tam, sarakstītos brīnumus mēģinot saprast, var rasties vēlme nošauties. Vai vismaz nošaut programmētāju.

Ar cilvēkiem lasāmajiem tekstiem ir līdzīgi. Un pat ne tekstiem vien. Domāju, ka katrs zinās vismaz vienu savas jomas profesionāli, kurš nespēj saprotami pastāstīt par savām darba problēmām. Viņš ir apbruņojies ar dažādiem terminiem, pārzina iekšēju nozares specifiku, uzskata, ka no malas to nemaz nav iespējams saprast, un labākajā gadījumā interesentam atbild profesionālā žargonā. No malas tas kādam varbūt izskatās ļoti gudri. Bet tā nav. Nespēja izskaidrot darba jautājumus liecina par vājām komunikācijas spējām, attiecīgo jautājumu sliktu pārzināšanu un parasti arī iedomību.

Atgriežos pie mūsu likumdevējiem. Viņi veido ārkārtīgi sarežģītas shēmas nodokļu iekasēšanai. Tās ir ne tikai nesaprotamas, bet arī grūti uzturamas un administrējamas. Tā vietā vienkārši vajadzēja mazliet vairāk pacietības, vairāk padomāt un izstrādāt vienkāršu, efektīvu un saprotamu risinājumu. Šajā gadījumā vienkārši palielināt bērnu un invaliditātes pabalstus. Jā, nebūs iegūts tieši tas pats efekts. Bet, ja kaut kādu vecas nodokļu sistēmas atlieku saglabāšana ievērojami čakarē dzīvi visiem pārējiem auto vadītājiem un spiež pieņemt tik idiotiskus lēmumus kā augšminētais, tad sistēma ir jāmaina. Man ir dusmas, ka esošais deputātu vairākums to nesajēdz. Nemaz nerunāsim par sarežģītas nodokļu sistēmas administrēšanas izmaksām, kā arī uzņēmēju IT sistēmu pielāgošanu kārtējām nodokļu maksāšanas izvirtībām.

Ziniet, ka Latvijā darba devējs par darbinieku maksā divus sociālos nodokļus? Vienu it kā no sevis, otru it kā no darbinieka. Būtībā tas ir viens un tas pats nodoklis, tikai šis sadalījums ietekmē iedzīvotāju ienākuma nodokļa aprēķinu. Tā vietā, lai pieķertos principam, kā aprēķina ienākuma nodokli, tiek uzturēta samērā sarežģīta un nezinātājam grūti saprotama sistēma. Igaunija šajā ziņā mums ir priekšā un tur ir tikai viens sociālais nodoklis.

Es nezinu, kam jānotiek, lai mūsu deputāti apjēgtu nepieciešamību vienkāršot nodokļu sistēmu. Šie indivīdi, acīmredzot, pārlieku atrāvušies no reālās dzīves un peld savā pašapmierinātības un iedomības mākonī.

Ziniet, Tramps ASV solīja arī nodokļu vienkāršošanu. Un uzvarēja. Mūsu esošie deputāti cītīgi bruģē ceļu Latvijas Trampam.

 

P.S. Pēc apmēram diennakts LSM ievietojuši precizējumu. Nodoklis attieksies tikai uz tiem, kuri būs deklarējuši savu dzīves vietu Latvijas teritorijā.

Jaunā Eiropas Savienība

Uzzinot par Brexit, biju samērā priecīgs. Jo, nu tad beidzot ES birokrāti būs spiesti saprast, ka līdzšinējais virziens uz Eiropas Savienotajām Valstīm (ESV) jāaptur un jāpārskata. Tagad vairs tik priecīgs neesmu. Jo nebiju gaidījis tāda apmēra ES birokrātu ietiepību, iedomību un tuvredzību. Par ko liecina vēlme pēc iespējas izmest UK no ES? Par sakāpinātām emocijām un aizvainojumu? Iespējams. Bet varbūt tomēr vairāk dominē vēlme izveidot ESV cik ātri vien iespējams?

Capture

Līdzšinējie ES birokrātu izteikumi pret demokrātiju un nacionālismu parāda viņu neiecietību pret citādi domājošajiem. Vai ar tādiem var būvēt kopīgu nākotni? Varbūt, bet tas ir ļoti grūti. Un kāpēc tas būtu vajadzīgs? Vai, atbrīvojoties no smagas nastas, nevarētu soļot ātrāk?

Demokrātiski un / vai nacionāli domājošu cilvēku Eiropā ir pārāk daudz, lai viņus atļautos neņemt vērā. Domāt, ka viņi “pāraugs”, ir naivisms, muļķība un nevēlēšanās pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir šobrīd.

No anti-demokrātu un anti-nacionālistu valdīšanas ir jāatbrīvojas. Viņus nav vērts ne klausīt, ne cienīt. Lai viņi pārvalda paši sevi, kā nu mācēdami.

Ja nekā nav iespējams no ES birokrātiem tikt vaļā, tad, neizstājoties no ES (jo to vienmēr var paspēt), jāveic darbi jaunas, nacionālu un demokrātisku valstu savienības dibināšanai. Būtu jāpārskata esošās ES funkcijas, liekās jāatmet, noderīgās jāpatur. Ja līdz tam ES birokrāti neattapsies, būtu jādibina jaunā nacionālā un demokrātiskā Eiropas Savienība. Pēc tam jaunās savienības dalībvalstis varētu kopīgi pamest veco Eiropas Savienību.

Mums nav nekāda pienākuma būt pateicību parādā esošajai Eiropas Savienībai. Tas ir tieši tāpat kā mainīt dzīvokli vai mainīt darbu. Savā ziņā emocionāli, bet nepieciešami.

Kā parakstīties par referendumu saglabāšanu Latvijā

Ir pienākusi reize, kad ikviens no mums var pielikt roku, lai apturētu “gudro galvu” nodomu padarīt referendumus Latvijā par faktiski neiespējamiem. Tas prasīs tikai 2-3 minūtes.

Praktiski ir apturēts Satversmes 2. pants „Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”. Šogad vēl var paspēt atgriezties pie 1922. gada Satversmes Sapulces noteiktās kārtības, tautas nobalsošanas ierosināšanai. Nākamajā gadā tas vairāk nebūs iespējams.

Aicinām atgriezties pie 1922.gada Satversmes Sapulces noteiktās kārtības. Formulējums -2012.gada 8.novembrī pieņemtā likuma ”Grozījumi likumā ”Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu” atcelšana. Šis likums, stājoties spēkā 2015. gada 1. janvārī, noteiks nepārvaramu ierobežojumu tautas tiesībām – prasību jauna likumprojekta iniciatoriem pašiem savākt aptuveni 150 tūkstošus parakstu līdzšinējo 30 tūkstošu parakstu vietā. (http://atvertaparvaldiba.info/iniciativa-parakstu-vaksana-tautas-nobalsosanai)

Ko darīt?

  1. Uzklikšķināt uz saites www.latvija.lv/pv
  2. Sekot latvija.lv sniegtajām instrukcijām.
  3. Padot šo informāciju tālāk.

Šo darbiņu nedrīkst atlikt “uz nākošo reizi” vai cerēt, ka visu izdarīs citi. Vēlāk būs jāsavāc jau 150’000 parakstu un tas ir praktiski neiespējami.

Par aicinājumu likvidēt neatkarību

Pareizā atbilde: krimināllikums nav pārkāpts.

Ievietotais teksts (Es piedvaju treso vislabako variantu – lukt krieviju mus anektet. Tad mes busim vidizaka valsts pasaule !) interneta ziņu portālā (..) nesatur tādus vārdus, izteicienus vai frāzes, kuras aicinātu vardarbīgi gāzt Latvijas republikas varu, vardarbīgi grozīt pastāvošo valsts iekārtu vai likvidēt Latvijas Republikas valstisko neatkarību. Pats komentāra teksts no lingvistiskā viedokļa satur izteiktu personas priekšlikumu “lūgt” mūs anektēt, ar vārdu “mūs” pieņemot, ka ir domāta Latvijas republika. Līdz ar to persona izteikusi teorētisku variantu, ka pati Latvijas Republika oficiāli lūgtu likvidēt savu valstisko neatkarību, nevis, ka tieši šī persona aģitē par tās likvidāciju.

Citāta autors Drošības policija, iekavas manas.

Drošības policijas lēmums atteikties uzsākt kriminālprocesu nav pārsūdzams, jo to var veikt vienīgi

noziedzīga nodarījuma rezultātā cietusī persona, kontrolējošās un uzraugošās iestādes to darbību regulējošos normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā un bērnu tiesību aizsardzības institūcijas un nevalstiskās organizācijas par nepilngadīgo tiesību aizskārumiem.

Cietušais, jādomā, ir Latvijas Republika. Sanāk, ka to aizstāvēt man kā vidusmēra pilsonim nav tiesību.

 

Man personīgi pat pēc skaidrojuma izlasīšanas šķiet, ka likums ir pārkāpts. Kādēļ?

Lūk Krimināllikuma 82. panta pirmā punkta daļa, kas raksturo pārkāpumu:

Par publisku aicinājumu likvidēt Latvijas Republikas valstisko neatkarību nolūkā iekļaut Latviju vienotā valstiskā veidojumā ar kādu citu valsti.

Publisks šis komentārs ir.

Aicinājums tas arī ir.

Aneksija ir LR valstiskās neatkarības likvidēšana.

 

Man (protams, nepareizi) rodas iespaids, ka pārkāpums interpretēts tā, lai neko nevajadzētu darīt. Vai pārkāpums nebūtu konstatēts arī, ja tādu komentāru būtu sniegusi persona, kura nav anonīma (teiksim, no Nacionālās apvienības) un ja par to būtu sacelta ažiotāža?

Atgādināšu, ka, piemēram, par Latvijas karoga zaimošanu draud bargs sods, bet Latvijas karoga attēlu drīkst gānīt pēc sirds patikas.