Valoda kā ierocis

Lai tiktu bērnudārzā, jāpiezvana pie durvīm. Pienācu pie tām, kad tur jau stāvēja kāda sieviete ar mazu bērnu. Pāri ielai kāds vīrietis skaļi sauca “ei” vai ko tamlīdzīgu. Es par viņu nelikos ne zinis. Sieviete sākotnēji arī nē. Vīrietis nerimās, viņš, kliedzot pāri ielai, gribēja noskaidrot, vai tas esot bērnudārzs. Krievu valodā, protams. Man tādi krievvalodīgi aurotāji bijuši, nebijuši un nelikos ne zinis. Sieviete pēc pauzītes atbildēja, ka esot. Balss intonācija un ķermeņa valoda liecināja, ka viņa to saka ar mērķi, lai vecis atšujas un liekas mierā. Vīrietim tādas nianses bija pie kājas, jo viņš uzreiz uzskatīja par nepieciešamu pāri ielai paziņot, ka drīzumā viņš arī tur iešot.

Šī niecīgā, nesvarīgā epizodīte man lika aizdomāties par līdzīgām, tām, kurām pats esmu piedzīvojis vai bijis tiešs liecinieks.

  • Meita spēļu laukumā gandrīz pamaršēja zem šūpolēm. Uzreiz no kādas meitenes krieviski dzirdēju, ka vai tas ir mans bērns, kur es vispār skatos, kas tas ir utml. Pajautāju latviski, vai no manis ko vēlas. Sarunu biedrene pārgāja uz latviešu valodu un uzreiz izteicās mierīgi un pieklājīgi.
  • Reiz mēģināju īrēt dzīvokli no latviski nerunājošām tantēm. Kolīdz radās domstarpības, komunikācija kļuva pilnīgi neadekvāta. Tiku pārtraukts un saņēmu jautājumu jau visai skaļā tonī, kāpēc es nerunājot krieviski, jo es tak visu saprotot, tikai kaut kāda principa pēc nerunājot krieviski, kā es darbā spēju strādāt bez krievu valodas un vispār puspasaule runājot krieviski…
  • Atnāca meistars labot veļas mašīnu. Paskatījās un krieviski paziņoja, ka paši esam vainīgi, nolējuši ar ūdeni utt. Teicu, ka tā nevar būt un palūdzu, lai runā latviski. To viņš lāgā nespēja izdarīt, tāpēc tālākas diskusijas nebija. Tā vietā viņš salaboja veļas mašīnu garantijas ietvaros un par pretenzijām pret mani aizmirsa.
  • Kādas tikai pasakas nevajadzēja dzirdēt, kad piedzīvoju ceļu satiksmes negadījumu un mani mēģināja gan apkrāpt, gan fiziski ietekmēt. Ka latviešu valoda vispār neesot vajadzīga un ne velti es pārvietojoties ar veļļuku, bet viņš ar (apskrambātu) mersedesu. Mani tiesāšot, es dabūšot maksāt advokātiem. Plus monologs policistiem, ka esot mēģinājis aizbēgt un ka man vispār neesot tiesību. Realitātē nekādas tiesas nemaz nevarēja būt, jo pārāk jau nu skaidri bija redzams, ka mersedesa vecā skramba ar divriteni nekā nav uzsitama, bet policistiem varēju uzrādīt B kategorijas apliecību.
  • Paziņa piedzīvoja ceļu satiksmes negadījumu. Pati neesot bijusi vainīga, bet otra puse esot uzvedusies pilnīgi neadekvāti, pieprasījusi kompensācijā naudu utml. Vairākas dienas telefoniski tika skaidrotas attiecības. Beigu beigās paziņa sabijās no iespējamās krimināllietas un piekāpās. Nejauši dzirdēju vienu no telefonsarunām starp viņiem. Protams, krieviski.
  • Dzīvoklim laika gaitā veikti dažādi remontdarbi. Vajadzēja ielikt logus, pārvilkt gāzes skaitītāju, iebūvēt virtuves iekārtu utml. Ja runāju ar uzņēmuma pārstāvi pirms darbu uzsākšanas, tad man vienmēr atbildēja latviski. Tikai, kad atsūtīja strādniekus, reizēm gadījās, ka latviski viņi neprot. Es konsekventi runāju tikai latviski. Kaut kā jau tajos gadījumos galā tikām, bet atkal sanāca novērot saistību: ja darbinieks latviski nerunā, paveiktais darbs ir diezgan viduvējs. Ar latviešu meistariem darīšanas bija tikai trīs reizes. Divi meistari darbu paveica teicami, trešais pazuda pirms bija paspējis ko uzsākt un nebija vairs sazvanāms.
  • Gadījās reiz vērot sapulci ar klientiem. No mūsu puses visi latvieši, no viņu – vairāki vietējie krievi. Saruna, protams, norisinājās krieviski. Viens no klientiem agresīvi centās pārrunāt manus kolēģus. Viņam tas arī sekmīgi izdevās un vēlāk ar viņu neizdevās pārāk sekmīga sadarbība. Ko lai saka – cilvēks aktīvi izmantoja savas dzimtās valodas zināšanas pret mums. Vai viņu par to var vainot? Domāju, ka nē.
  • Pats ar klientiem komunicēju reti (un nekad to nedaru krieviski), bet nevaru nedzirdēt, kā to reizēm dara kolēģi. Ja latviešu kolēģis ar klientu ir spiests runāt krieviski, ir visai liela iespēja, ka problēmas, par kurām viņi runā, ir visai muļķīgas. Tādas, kuru pamatā ir slinkums vai nevēlēšanās iedziļināties. Vai arī vienkārši uznākusi vēlme pakasīties par visu, kas piekrājies produkta sakarā.
  • Tāda vecāka tante, no paskata ne īpaši adekvāta, rimi pie kases pārdevējai tādā kašķīgā tonī jautāja kaut ko par papildus informāciju čekā. Pārdevēja – jauna meitene, pirmajā brīdī mazliet samulsa, bet tad visu lēni un latviski paskaidroja. Tantei vairāk jautājumu nebija. Paldies arī neteica un pat ar galvu nepamāja, no kā spriežu, ka viņa diez vai vispār saprata pārdevējas teikto.
  • Laika gaitā man ir bijis daudz krievvalodīgu kolēģu. Man ir veicies. Viņi praktiski vienmēr bijuši daudz maz adekvāti un pieklājīgi ļaudis. Protams, manas sarunas ar viņiem vienmēr notikušas latviski. Ir bijušas dažādas nesaprašanās, bet nekas briesmīgs. Ar latviešu kolēģiem, kuru gan skaitliski ir bijis daudz vairāk, man caurmērā bijis vairāk negatīvas pieredzes.
  • Pēdējā darba vietā man šķita uzkrītoši, ka ar klientiem pārsvarā strādā cilvēki, kuru dzimtā valoda ir krievu. Vai uzņēmumu par to var vainot? Agrāk man likās, ka jā. Tagad vairs neesmu tik drošs. Principā tas nav pareizi. Bet tā ir piemērošanās reālajai situācijai. Viss sākas no katra individuālā darbinieka. Neviens jau neliedz viņam pēc savas iniciatīvas uzstāt uz latviešu valodas lietošanu. Es nedomāju, ka uzņēmumam būtu jādod īpašs rīkojums darbiniekiem runāt ar vietējiem klientiem tikai latviski. Tas būtu muļķīgi un pazemojoši.

 

Esmu diezgan drošs par noteiktu sakarību. Ja Latvijas iedzīvotājs runā ar mani krieviski, ievērojami palielinās iespēja piedzīvot neadekvātus izteikumus / darbības no viņa puses. Turklāt nav svarīgi, kādas tautības cilvēks ir pretī. Svarīgi ir, kādā valodā viņš izvēlējies runāt.

 

Mēs ikdienā bieži risinām dažādas konflikta situācijas, mēģinām vienoties par darījumiem vai citādā veidā cenšamies panākt to, ko paši vēlamies. Kā arī, mums jāaizstāv savas intereses pret tiem, kuri cenšas īstenot savu gribu. Valoda tajā ir līdzeklis, pie tam visai iedarbīgs. Nosakot saziņas valodu, oponentu var izsist no komforta zonas. Viņš nejutīsies tik pārliecināts par sevi un būs vairāk spiests domāt par to, ko runā.

Ja sarunu uzsāk nepazīstams cilvēks uz ielas, man nav pilnīgi nekāda iemesla pāriet uz krievu valodu. Ne jau man no viņa kaut ko vajag, bet otrādi. Pāriet uz krievu valodu ir nevis pieklājīgi, bet pārspīlēti pieklājīgi. Ja tas otrais būs pieklājīgs, viņš pats pāries uz latviešu valodu. Bet, ja viņš uz latviešu valodu nepāriet, tad viņš nav diez ko pieklājīgs un neko labu no viņa tāpat sagaidīt nevarēs. Sarunā ar tādu tipu, pārejot uz krievu valodu, ievērojami palielinās iespējas zaudēt naudu, godu vai pašcieņu.

Ja krievvalodīgais ir klients, tad no vienas puses it kā katrs klients ir dārgs, nauda nesmird utt. No otras – ja atceras, ka komplektā ar uzspiesto krievu valodu mēdz nākt arī citas problēmas, kuras saistītas ar neadekvātu attieksmi pret otru, tad varbūt tā naudiņa beigās izmaksā pārāk dārgi. Kaut vai tikai ieguldītā laika vai zaudēto nervu dēļ. Nevajag censties par katru cenu paņemt katru centu.

Ja cilvēks ir adekvāts, par to liecina viņa sarunas tonis, pieklājība, ķermeņa valoda un citas pazīmes, kuras nav atkarīgas no valodas, kādā tiek runāts. To pamana ļoti ātri. Turklāt pieklājīgs vietējais Latvijas krievvalodīgais iedzīvotājs neapvainosies, ka ar viņu runā latviski.

 

Galu galā, ja cilvēks ir tik slinks vai principiāli ietiepīgs, ka, Latvijā ilgstoši dzīvojot, latviešu valodu nelieto un negrasās to darīt, tad īsti adekvāts viņš nav. Un ar tādiem labāk neielaisties.

4 thoughts on “Valoda kā ierocis

  1. Es ar kolēģiem runāju aptuveni 40% krieviski. Kāpēc? Lai neaizmirstu (neierūsētu) mana krievu valoda. Bet nu jā, ir man 1 krievu kolēģe kas konsekventi ar visiem runā krievu valodā, lai arī latviski teikto saprot labi. Nezinu, kāpēc tā dara.

      1. Valodu zināšanas nekad nav kaitējušas. Nezinu, cik vecs/jauns esi Tu, bet man krievu valoda nāca “mantojumā” no skolas laikiem, kad tā bija obligāta. Ja sāktu skolas gaitas jau brīvajā Latvijā, tad krievu valodu diez vai būtu mācījies, ja tā nebūtu obligāta, tas tiesa.

        Bija tāds gadījums manā dzīvē – ceļoju viens pa Āziju, ārpus tūrisma takām. Nekādu pazīstamu valodu (broken english vietējo izpildījumā neskaitās) nebiju dzirdējis jau nedēļas trīs. Tad 1 dienu pretī nāca neliela krieviski runājošu cilvēku grupa. Mēs tikāmies pie pusdienu galda nelielā kalnu ciematā un bija patiess prieks parunāt krieviski ar šiem cilvēkiem.

        Tā kā tas “reāli nav vajadzīga” ir ar baltiem diegiem šūts. Noderēt var vienmēr 🙂

        1. Noderēt var. Pamatzināšanas man ir un līdz šim 30+ gados ar tām arī ir diezgan mierīgi iztikts, tai skaitā Ukrainā.
          Tikai, ja grib uzlabot valodas zināšanas, ir arī citi veidi bez pakļaušanās saziņas valodas noteikšanā vietējiem krieveļiem ar zemu IQ.
          Starp citu, arī man skolā krievu valoda bija obligāta no ceturtās klases līdz devītajai. Mums to pasniedza tāda krievu kundzīte, kura uzskatīja, ka krievu valodu vienkārši nav iespējams nezināt, tāpēc ar mācīšanu nodarbojās visai minimāli. To minimumu, ko zinu, vairāk esmu apguvis sadzīviskā veidā.

Ir ko piebilst?