Vai masu slaktiņu rīkotājus jāsoda ar mūža ieslodzījumu?

Šodien nejauši uzdūros faktam, ka Tasmānijas salā 1996. gadā esot notikusi masveida slepkavība ar 35 cilvēku upuriem, par kuru vietējie negribot ne lāgā izteikties, ne dzirdēt. Mani tas ieinteresēja un sāku par to interesēties tuvāk. Pārsteidza ļoti detalizētais slaktiņa apraksts wikipedia, bet ne tikai tas vien…

Stāsts īsumā. Reiz sensenos laikos vienam onkulītim nav izdevies nopirkt kāroto iebraucamo vietu. Ilgi un dikti viņš lādējis ļautiņus, kuri pasteigušies iebraucamo vietu nopirkt pirmie. Dēliņš, to saklausījies, izaudzis liels, sapircis šaujamos un par pirmo upuri izvēlējies vienu no nelaimīgajiem pircējiem. Pēc tam pie reizes nošāvis vēl 35 cilvēkus un daudzus ievainojis. Beigās iebarikādējies savās mājās, paņemot pāris ķīlniekus. Nez no kā radies ugunsgrēks, no kura slepkava bēdzis un ieskrējis policijai tieši rokās. Masu slaktiņa motīvus vainīgais neatklāj, apsūdzības noliedz, bet lepojas ar lielo upuru skaitu. Par nodarīto viņam piešķirti 35 mūža ieslodzījumi + 1035 gadi cietumā, kurus viņš patlaban atsēž speciāli sev būvētā kamerā.

Vaininieka advokāts uzskata, ka iedvesmu dēliņš esot smēlies no pirms dažām nedēļām notikuša slaktiņa Skotijā. Toreiz tas, kā jau mūsdienās ierasts, esot plaši atspoguļots masu medijos. Zināmā mērā tam var piekrist. Cilvēkiem tomēr piemīt tendence atdarināt citus cilvēkus. Arī šādi gadījumi nav izņēmumi, turklāt pēdējā laikā masu slaktiņi, šķiet, kļūst aizvien biežāki. Vienīgi tagad daļu no tiem mēdz saukt par terora aktiem. Domāju, ka būtībā tie ir gandrīz viens un tas pats.

No vienas puses pasaulē dominē vārda un preses brīvība. Tātad arī par šausminošiem noziegumiem var runāt kā un cik bieži grib. Masu mediji auditorijas piesaistīšanas nolūkiem tādus gadījumus vienmēr pasniedz kā nebijušas sensācijas. To var saprast, galu galā masu mediji ir bizness un likumu arī viņi nepārkāpj. Bet, manuprāt, šādi tiek iedvesmoti aizvien jauni sekotāji. Ja viņi nebūtu dzirdējuši, ka tā var (sev pievērst uzmanību), visai iespējams, ka pašiem viņiem tas neienāktu prātā. Pavisam aizliegt runāt par masu slaktiņiem laikam jau nebūtu prātīgi, bet, manuprāt, ir bezatbildīgi un postoši tiražēt terora aktus kā nebijušas sensācijas.

Šī konkrētā masu slaktiņa autors ir ticis atzīts par garīgi pieskaitāmu cilvēku. Varbūt šajā gadījumā garīgā pieskaitāmība ir tikai juridisks jēdziens, kam nav sakara ar reālu pieskaitāmību vai nepieskaitāmību. Es vismaz ceru, ka tā ir. Citādi man gribētos domāt, ka visi nav mājās cilvēkiem, kuri masu slepkavu atzīst par normālu sabiedrības locekli. Turklāt kāda starpība šajā gadījumā – ir garīgi pieskaitāms vai nav? Vai tad tiešām ir iespējams tādu cilvēku izārstēt tā, lai pēc kāda laiciņa to varētu mierīgi laist laukā brīvībā?

Piespriestais sods – 35 mūža ieslodzījumi + 1035 gadi cietumā pirmajā brīdī gandrīz vai izraisa smaidu. Sanāk pat matemātikas uzdevums pamatskolai – cik reizes jāreinkarnējas slepkavam, lai atsēdētu visu sev piespriesto termiņu, pieņemot, ka Austrālijā vidējais mūža ilgums vīriešiem ir 76 gadi? Es neredzu iemeslu, kādēļ šis cilvēks būtu jāpatur ieslodzījumā. Viņš tāpat nekad nebūs sabiedrības loceklis, ne pilnvērtīgs, ne nepilnvērtīgs. Katra viņa cietumā uzturēšanās diena tai pašai sabiedrībai, kuru viņš, ja spētu, droši vien visu būtu apšāvis, maksā naudu. Speciāli šim slepkavniekam vēl uzbūvēta atsevišķa kamera… Kāpēc ar viņu tā jāceremonējas? Kuram tas ir nepieciešams? Vai tiešām rietumu pasaule savā humānismā nav jau kļuvusi nenormāla?

Lai jau Austrālijā dara, kā paši vēlas. Katrā valstī ir savas sodu tradīcijas un tām nevajag visur būt vienādām. Galu galā laiki arī mainās un, kas nebija piemērots vakar, var būt piemērots rīt. Bet, manuprāt, gan Latvijā, gan Eiropā vajadzētu padomāt, vai tiešām ir jēga no nāvessoda atcelšanas un izlemt par to demokrātiski referendumā. Nezinu, kā citur Eiropā, bet pie mums tāda referenduma nav bijis. Ja kādreiz tāds tiktu sarīkots, es balsotu par nāvessoda saglabāšanu, ja vien kāds mani līdz tam nepārliecinātu par pretējo. Bet kā balsotu jūs?

3 thoughts on “Vai masu slaktiņu rīkotājus jāsoda ar mūža ieslodzījumu?

  1. Lai gan man arī ļoti nepatīk mediju apsēstība tieši ar realitātes viskroplīgāko parādību atspoguļošanu, tomēr nevaru īsti piekrist, ka mediji būtu tagad visu nelaimju cēlonis. (Tas jau mazliet izklausītos pēc Pujata). Pieņemu, ka kaut kāda vaina bija jau cilvēkā pašā, jo tomēr ne visi, redzot baisus sižetus par garīgu kropļu izdarībām uzreiz steidzas to visu atkārtot. Pieļauju, ka slimība vai novirze jau dus šādos cilvēkos un sižeti to tikai „trigero”, tik pat labi šīs vājprātīgās darbības var izraisīt arī kaut kas cits.

  2. Es būtu par tā iemesla dēļ, ka sabiedrībai nav jāturpina ciest dēļ indivīda (jāmaksā par uzturēšanu, barošanu visu atlikušo mūžu). Jā, ir runa, ka sēžot tiek izjusta vainas sajūta, bet, pie joda, mani tas neinteresē, nožēlo vai nē. Nāvessodu jebkuram, kurš apzināti ir atņēmis dzīvību (ja ir iespēja, tad nošaut uz vietas (liekas, Ķīnā ar tādiem neauklējas)). PAR

Ir ko piebilst?