Uz Poliju. Gižicko, Mikolajki, Olština, Malborka

Trešā diena. Gižicko, Mikolajki un Olština.

Turpinājām vizīti Gižicko ar Bojena cietokšņa apskati. Tas ir diezgan liels bijušais Prūsijas karalistes (mūsdienu Vācijas priekšteces) cietoksnis. Arī tas bija ļoti apmeklēts, kad devāmies prom, paprāvā autostāvvieta bija pilna.

Cietokšņa teritorija ir visai liela. Iezīmētas trīs iespējamās takas – ātrai, vidējai un ilgai apskatei. Par ilgo nemaz nedomājām bērnu dēļ, centāmies turēties pie vidējās. Tomēr vienubrīd bērni pamanīja mazu spēļu laukumiņu, kur sieva palika viņus pieskatīt un devos tālākā izpētē. Redzēju daudz garu ķieģeļu sienu, šur tur bija dažādas telpas, pa kurām paložņāt. Pa vidu kompleksam bija liela estrāde, dažās ēkas bija ekspozīcijas telpas un vismaz vienā ēkām bija arī kopmītnes. Iekštelpās varēja aplūkot ieročus un dažādus vecus daiktus (svarus, ģeneratoru, veļas rulli u.c.). Lai to visu apskatītu, bez divām stundām diez vai iespējams tikt cauri.

Grūti iedomāties, kā tas viss izskatījās laikā, kad cietoksnis tika celts, jo tad apkārtējā teritorija noteikti nebija tik ļoti aizaugusi ar kokiem un krūmiem. Vērts apmeklēt ir, tomēr neteikšu, ka gluži aizrāvās elpa no sajūsmas. Te daudz varētu piestrādāt, lai apmeklētājiem būtu interesantāk. Labi, ka vispār ir izstrādāti trīs maršruti, tomēr diezgan viegli tajos nomaldīties.

Pie ieejas cietoksnī
Cietoksnī sastaptā sīļu ģimene nepilnā sastāvā

Mikolajkos iebraucām pamērcēt miesas akvaparkā. Milzīgā maksas stāvvieta bija visai aizpildīta un arī pašā akvaparkā bija daudz cilvēku. Par laimi, akvaparka telpas bija diezgan lielas un cilvēku masas tajā izklīda.

Latvijas akvaparkos neesmu bijis un ar tiem nevaru salīdzināt, bet mazliet mazākie Lietuvas Druskininki man patika labāk. Mikolajkos šļūcamās trubas nav tik interesantas, tajās nevar vizināties ar kameru un arī bērniem nav tik daudz ko darīt. It kā ir smilšu kaste un savs (pavēss) stūrītis ar mantām, bet tas nav īsti tas, ko es gaidītu bērniem no akvaparka. Interesanta likās aukstuma pirts ar -20 grādiem, tikai tajā neganti sala pēdas.

Iebraucot Olštinā, šķita, ka tā ir kāda Rīgas sadraudzības pilsēta, jo tik daudz bedru ielās nekur citur Polijā nebijām sastapuši. Bet citādi Olština ir visai liela un skaista pilsēta. Tajā dzīvo ap 172’000 iedzīvotāju, kas ir aptuveni tikpat cik Liepājā un Daugavpilī kopā. Tās arhitektūra šķiet ļoti vāciska, kas arī nav nekāds brīnums, jo kopš 1772. gada to anektēja Prūsijas karaliste. 1939. gadā pilsētā dzīvojošie poļi tika vajāti vai deportēti uz Poliju. 1945. gadā Olštinu ieņēma PSRS, pie reizes to dedzinot un izlaupot. Daudzi vācieši aizbēga. Pēc otrā pasaules kara beigām pilsēta tika piešķirta Polijai, tur atlikušie vācieši tika izdzīti un pilsētā apmetās poļu kolonisti.

Interesanti, ka 2012. gadā Olštinā pēc 47 gadu pārtraukuma atkal sāka kursēt tramvaji.

No kreisās: elektroniskais tablo, tramvajs galapunktā, Olštinas esošais rātsnams, meitenes.

Olštinā (Stare Miasto ielā blakus vecajam rātsnamam) bija arī mūsu garšīgākā maltīte visā Polijas ceļojuma laikā. Pierogus (pelmeņus ar jebko) var uztaisīt garšīgi un ne pārāk, bet te bija patiešām labi.

Nedaudz pastaigājām apkārt, mazliet no malas pavērojām dejas starptautiskā folkloras festivālā pašā pilsētas centrā, kā arī atradām spēļu laukumiņu, kur bērniem izpausties.

Vecais rātsnams
Vecais Koperniks. Esot pat vadījis poļu spēkus cīņās ar vācu ordeni. Diez, kādēļ viņam tik spīdīgs deguns?

Pasta ēka

Starp citu, Olštinā pirmo reizi Polijā ievēroju sarkanās gaismas kameras. Acīmredzot, bijusi pēc tādām vajadzība. Es Rīgā tādas ļoti novērtētu, šķiet, daudzviet tās varētu atmaksāties jau pirmajā to uzstādīšanas dienā.

Ceturtā diena. Olština un Malborkas pils

No rīta solīja lietainu dienu un kādu brīdi domājām, kādas aktivitātes lai veic iekštelpās. Galu galā aizbraucām skatīties papagaiļus. Tas ir, tev iedod rokā trauciņu ar sēkliņām un ielaiž vienā telpā ar daudziem papagaiļiem. Tur papagaiļi brīvi lidinās apkārt, kāpelē pa virvēm un kāds varbūt arī uzlaižas uz rokas vai pleca, ļaujoties sēkliņu vilinājumam vai vienkārši ziņkārībai.

Viens tāds rozīgs eksemplārs bija ārkārtīgi ieinteresēts sievas matu gumijā, tad kapuces striķītī un visbeidzot mūsu abu somu dekoratīvajos elementos. Auskarus tur liek izņemt vai vismaz aizlīmēt ar plāksteri, jo papagaiļus interesē arī tie. Ar dārgām somām tur labāk neiet, jo papagailis pamanījās gan saknābt rokassomas lenci, gan papostīt dekoratīvu melnas gumijas uzlīmi. Tas pats nešpetnais papagailis (par pieskārienu no mugurpuses?) mani apveltīja ar pamatīgu knābienu īkšķī. Sāpīgi, gandrīz līdz asinīm. Nezinu, kāpēc viņš tā. Pārējiem apmeklētājiem tādas neveiksmes gāja secen.

Rozīgais nedarbnieks procesā

Pēcāk braucām uz planetāriju. Labu brīdi braukājām apkārt līdz atradām stāvvietu. Galu galā ietūcīju automobili tādā šaurībā, ka pats izkāpt pa šofera puses durvīm nevarēju un rāpos laukā pa otru pusi. Mierināju sevi, ka neesmu nobloķējis blakus stāvošo auto šoferu puses durvis. Vēlāk izrādījās, ka pirmie arī aizbraucām prom.

Planetārija pusapaļajos griestos vērojām filmiņu, kurā bija daudz stāstīts par lēcām un teleskopiem. Uzliekot austiņas, bija pieejama arī angļu valoda. Jaunākais ātri aizmiga un labi ka tā, jo citādi, viņu uzmanot, nekam citam nebūtu iespējams pievērsties. Meitai centos tulkot austiņās dzirdēto un paralēli atbildēt uz jautājumiem, bet dažbrīd viņa tomēr garlaikojās. Pēc pasākuma viņa tomēr atzina, ka paticis. Par mums pašiem runājot, tikpat labi būtu varējuši sameklēt līdzīgu vai pat tādu pašu filmiņu caurulē bez maksas. Īsti nebija šim vērts tērēt laiku un kādus 12-13 eiro.

Planetārijā nekādas bildes nesanāca, jo tumšs. Tāpēc tā vietā skats, ejot no planetārija.

Tālāk braucām uz Malborku un ieturējām pusdienas ar ne pārlieku gardiem pelmeņiem netālu no centrālās stacijas.

Malborkas stacija. Nesen manīju runas, ka uz Rīgas centrālās stacijas ēkas neesot rakstīts “Rīga”. Šeit es arī neredzu uzrakstu “Malborka”.
Stacijas iekšpuse arī acīm tīkama

Malborkas pils komplekss ir milzīgs. Otrajā pasaules karā krievi to bombardējuši un ilgi nācies kompleksu atjaunot. Iesāktus un nepabeigtus restaurācijas darbus nemanījām, varbūt arī viss tiešām ir atjaunots.

Pirms ieejas tikām pie audiogidiem, kuros stāstīja, kur jādodas un kas patlaban ir apskatāms. Mums tā arī palika mīkla, kā audiogida ietaise zina, kur kurā brīdī atrodamies. Ļoti jauki, ka tev kāds tā pastāsta, vienīgi kādu daļu neklausījāmies, jo bērni prasīja savu daļu uzmanības. Kāds onkulis sūdzējās, ka bērni esot tik skaļi, ka viņš pat savu audiogidu nedzirdot. Jā, vienubrīd viņi tiešām ļoti sapriecājās, bet drīz pieklusa un tad arī onkulis jau bija aizlaidies.

Meita pamanījās pamatīgi sasist roku pret automātiskajām durvīm. Tā jau ir, ka spēlējas kur nevajag, bet pilnīgi visu bērniem aizliegt arī ir nejēdzīgi. Dēls savukārt gribēja aptaustīt seno apkures sistēmu, pils modeli, virināt durvis utml. Tā neizbēgami ir, ka ar bērniem ceļojumā apskatāmajiem objektiem nav iespējams pievērsties tik pilnvērtīgi kā bez viņiem, bet nez vai tas ir iemesls sēdēt mājās un nekur nedoties.

Malborkas pils. Kāpšana augstākajā tornī ir par papildus samaksu.

Vienā no pils telpām bija arī daudz dzintara eksponātu. Gan lieli dzintara gabali, gan dzintara kastītes, gan rotaslietas. Meita šad tad apjautājās, kura rotaslieta man patīkot labāk, jo viņa izaugšot liela, daudz strādāšot, pelnīs daudz naudiņas un tad to visu nopirkšot man, mammai, sev un brālim.

Blakus kompleksam bija arī viena otra senāka būve parastu daudzdzīvokļu ēku ielenkumā.

Vakarā braucām uz Gdaņsku un izrādījās, ka satiksme uz auto maģistrāles ir praktiski apstājusies. Laiku pa laikam paripinājāmies uz priekšu par dažu mašīnu tiesu, lai nīktu automobilī tālāk. Kas tieši bija noticis, tā arī neuzzinājām, bet policija bija slēgusi vismaz vienu ceļa posmu. Waze par to nebija informācijas un tā mūs neatlaidīgi centās pārliecināt, lai dodamies atpakaļ uz bloķēto posmu. Mēs jau nezinājām, kurā tieši brīdī drīkst atgriezties uz maģistrāles. Atlika tikai viens – sekot pārējo automobiļu rindai ar cerību, ka gan jau paši poļi zinās kur un kā braukt, lai tiktu, cerams, uz Gdaņsku. Šī metode izrādījās pareiza.

Ceļojuma gaitā remontu dēļ waze mūs pievīla vēl vairākas reizes un jāatzīst, sākumā biju dusmīgs un rupji lamājos, kad tā atkal un atkal mūs centās ievest kādā remonta dēļ slēgtā ielā. Nevienu reizi poļi nebija uzstādījuši informatīvas plāksnītes ar apbraucamo maršrutu. Kaut kā galā tikām, bet sapratu, ka pārāk paļauties uz waze Polijā nevar. To pašu novēroju arī attiecībā uz atļauto ātrumu. Waze informācija nereti bija kļūdaina.

Vispār šķita, ka poļiem atļautā ātruma pārsniegšana ir pilnīgi normāla parādība. Centos tajā visā iekļauties un likās, ka tas izdodas diezgan labi. Katrā ziņā ātri pieradu un sapratu, kuras ceļazīmes cik nopietni jāuztver. Kopējā sistēma Latvijā man šķiet daudz nekonsekventāka un līdz ar to arī ievērojami bīstamāka. Te tevi var sagaidīt jebkas. Teicams ceļš, pa kuru jāvelkas ar 70 km/h, bīstams pagrieziens bez ātruma ierobežojuma vai brīdinošas ceļa zīmes, pusotru joslu ceļi utt.

Daudzviet drīkstēja braukt uz 130 km/h vai varbūt pat vairāk. Zināju, ka Polijā esot maksas ceļi, bet neko konkrētāk gan par tiem nezināju. Tad nu pirmajā vakarā pētīju internetu un secināju, ka tie ir kādi četri vai pieci un ka mums nav vajadzības tos lietot, jo nav pa ceļam.

Starp citu, vizinoties pa Polijas laukiem, šķita, ka tie ir samērā blīvi apdzīvoti. Latvijā ārpus pilsētām tomēr ir tāda visai vientuļa sajūta.

Ir ko piebilst?