Luxtorpeda

Šoreiz gribu pastāstīt par kādu neparasta izskata vēsturisku spēkratu. Bildītē redzamais transporta līdzeklis nav autobuss. Tas ir vilciens, kuru mēdz saukt par Luxtorpeda.

Trīsdesmitajos gados tas braucis pa Polijas dzelzceļu. Tas sastāvējis no viena luksus klases vagona ar iekšdedzes dzinēju. Oficiāli tos sauca nevis par luksusa torpēdām, bet gan “Pociąg Motorowo-Ekspresowy MtE” jeb Motorekspresvilcienu.

Plašāk pazīstamais nosaukums Luxtorpeda tika iemantots, pateicoties vilciena ārējam izskatam un lielajam ātrumam. Luxtorpeda bija par aptuveni 1,5 metriem zemāks par parastu vilcienu un pēc izskata atgādināja limuzīnu un autobusu.

Luxtorpeda priekštecis bija Austrijas vilciens VT63, kurus trīsdesmitajos gados ražoja kompānija Austro-Daimler. Austrijas kompānija vēlējās savu pieredzi, kura gūta automobiļu ražošanā, likt lietā arī attiecībā uz vilcieniem.

Četri Austro-Daimler saražotie VT63 tikuši Austrijas dzelzceļa kompānijai, bet piektais izīrēts un vēlāk arī pārdots Polijas valsts dzelzceļam. Polija vilcienu izmēģināja un nolēma iegādāties licenci tā ražošanai.

Polijas lokomotīvju pirmās fabrikas inženieris Klemenss Stefans Sieleckis pilnveidoja VT63. Lielākā atšķirība bija jauns dīzeļdzinējs, ar kura palīdzību vilciens varēja sasniegt 115 km/h.

Dīzeļdzinējiem bija mazāks aizdegšanās un eksplozijas risks, kā arī zemākas degvielas izmaksas. Ar ūdeni dzesētie dzinēji atradās abos vagona galos.

Katram dzinējam bija sava transmisija un atpakaļgaita. Abu dzinēju ātrumu varēja kontrolēt no vienas kabīnes, bet to uzsākšana, apstādināšana, atpakaļgaitas ieslēgšana, kā arī transmisijas sistēmu maiņa notika katram dzinējam atsevišķi. Tāpēc lielākoties vilcienus apkalpoja divi vadītāji. Savā starpā viņi sazinājās ar krāsainu lampiņu signālsistēmu un elektrisku zvanu.

Izmēģinājuma braucienos tika sasniegts ātrums 120 km/h, bet par praksē piemērojamo maksimālo ātrumu noteica 100-105 km/h.

Tā kā vilcienam nebija buferu un attiecīgu savienojumu, tos nevarēja savienot kopā vai pievienot citam vilciena sastāvam. Tāpēc Luxtorpedas vienmēr brauca kā viens atsevišķs vagons. Nepieciešamības gadījumos Luxtorpedas pārvadāja ar 1.4 m garu īpašu sakabi.

Luxtorpedu galvenā bāze atradās Krakovā. No turienes tās kursēja uz Zakopani Tatros. 147 kilometrus garo distanci ar daudziem sarežģītiem pagriezieniem un kāpumiem vilciens pievarēja vidēji 2 stundās un 45 minūtēs. Rekords esot bijis 2 stundas un 18 minūtes, kurš līdz šim vēl neesot pārspēts.

Luxtorpedas brauca arī no Krakovas uz Varšavu, Katovici un Krinicu caur Tarnovu. Tāpat tās kursēja starp Varšavu un Lodzu.

Luxtropedu izmantošana bija plānota arī citos maršrutos, bet visu izjauca okupācija. Pēc tās bija saglabājušās vairs tikai divas lietojamas Luxtorpedas, pārējās bija iznīcinātas. Šos vilcienus lietoja tikai vāciešu vajadzībām, ceļojot no Krakovas uz Zakopani un Krinicu.

Pēc otrā pasaules kara viena no Luxtropedām tika atjaunota, ņemot rezerves daļas no otra palikušā vilciena. Tā kā nebija ne rezerves daļu, ne arī attiecīgu apkalpes darbnīcu, Luxtorpeda nespēja braukt ar tādu ātrumu, kādam tika paredzēta. To norīkoja kursēt Trzebinias apkārtnē.

Ap 1954. gadu abas pēdējās Luxtorpedas sagrieza metāllūžņos.

 

Izmantoti materiāli no dieselpunks un vikipēdijas.

Apaļais elektrovilciens

No bērnības atceros trīs veidu vilcienus. Apaļos, kantainos un dīzeļus. Vislabāk man patika kantainie, tie likās modernāki. Ja vajadzēja braukt ar vilcienu, cerēju, ka būs kantainais. Iekšpusē gan viņi tik un tā šķita vienādi. Varbūt vienīgi lampu abažūri mēdza atšķirties, bet arī ne vienmēr. Un dīzeļiem atceros tikai mīkstos sēdekļus, nevis koka.

Lai arī ar vilcienu braucu labi ja dažas reizes gadā, tomēr darba dēļ tos redzu gandrīz katru dienu. Ilgi nevienu apaļo vilcienu nebiju redzējis un biju pieņēmis, ka tie visi jau nonākuši metāllūžņos. Bet tā tomēr nav!

ER2M-60509
ER2M-60509 Vagonu parkā. Blakus kantainais.

 

ER2M-60509
ER2M-60509

Lūk, šis eksemplārs joprojām vizina pasažierus uz Tukumu, Rīgu un droši vien arī uz Ogri, Jelgavu vai Saulkrastiem.

Uzbūvēts tas 1966. gadā, tātad tikko piedzīvojis apaļu jubileju (nez, ko tas saņēma svētkos, eļļas kanniņu?). Pēc tam tas piedzīvojis vairākus kapitālos remontus, no 2013. gada oktobra divus gadus nav braucis nemaz, bet nu atkal ir ierindā. Vecos koka sēdekļus nomainījuši mīkstie krēsli. Piedzīvojis vismaz trīs dažādus krāsojumus. Vairāk bildīšu un iekšpusi var aplūkot te.

Jādomā, ka lūžņos tas nav nonācis tādēļ, ka bijis viens no pirmajiem modernizētajiem vilcieniem savā laikā. Tad jau kādu laiku vēl pasažierus vizinās.

Rds

Reizēm es draugos paskatos uz Igoru, Viktoru vai Mārtiņu un nožēloju, ka savulaik neiestājos dzelzceļniekos. Arī man tad būtu profilbilde ar ER2 nevis kaut kādu piekto bembi. Man būtu pašam savs dienesta vilciens, svarīgs darbs ar reālu atbildību. Būtu apbraukājis Latviju un varbūt arī ārzemes. Droši vien būtu teicami apguvis krievu valodu un vairāk sajēgtu no tehnikas. Citi mani apskaustu. Un vēl manai skolai būtu oriģināla mājaslapa.

Jāmācās esot 4 gadi, uzņemot konkursa kārtībā vadoties pēc pamatskolas atestāta atzīmēm. Un tieši 9. klasē es mācījos pavisam draņķīgi…

Noziegums un sods

Tēvēnetā vakardien publicēts stāsts par Jāni. 16 gadus vecais jaunietis ar draugu ielingojuši braucošam vilcienam ar akmeni. Pēcāk viņa draugs par to izpļāpājies, kāds to nosūdzējis un abi paņemti ciet. Sekas Jāņa gadījumā – ierosināts kriminālprocess un saņemts sods – 2h garš brauciens mašīnista kabīnē, „lai tādejādi viņš spētu izprast sava noziedzīgā nodarījuma sekas”.

Daži citāti:

– tagad ir cerības uz krimināllietas izbeigšanu

– Policijā tika ierosināts kriminālprocess

– Šoreiz abiem paveicies, jo uzņēmums «Pasažieru vilciens» nolēma nepilngadīgajiem jauniešiem dot iespēju citādāk izciest sodu, nevis stāties tiesas priekšā

– brauciena laikā Jānim arī rādīja, kāpēc huligāniem nav iespējams izbēgt no soda, jo mašīnista kabīnē viss esot redzams kā uz delnas

– Aizvestu uz Cēsīm [nepilngadīgo audzināšanas iestādi], un no turienes jau normāli neviens neiznāk ārā

– Izejot šīs te visas kriminālprocesa stadijas – prokuratūra, tiesa, tad jaunietis būtu krimināli sodīts. Labākajā gadījumā sods būtu nosacīts ar pārbaudes laiku vai piespiedu darbs, izciešot sodu sabiedrībā. Pretējā gadījumā tā ir ieslodzījuma vieta.

Man savā mūžā nav bijis sevišķi daudz darīšanu ar likuma sargiem, tomēr dziļi šaubos, ka jaunietis, kurš ielaidis ar akmeni pa vilcienu, nonāktu Cēsīs. Nepatīkamākās šī gadījuma iespējamās sekas būtu kriminālā atbildība, kas liegtu ieņemt dažādus amatus valsts iestādēs. Tomēr atļaušos pieņemt, ka vismaz vairumā gadījumu tiesībsargi arī ir cilvēki (t.i., mazliet žēlsirdīgi un mazliet paslinki) un bez nopietna iemesla jaunieti krimināli nesodīs.

Diemžēl nav zināms, ne cik liels bijis Jāņa raidītais akmens, ne arī cik smagi cietis nabaga vilciens. Tomēr ir atšķirība, vai mēģina vagonam no aizmugures ielingot ar simts gramus smagu akmentiņu vai stiepj uz tilta pamatīgu laukakmeni, kuru laiž lejā, vilcienam parādoties apakšā.

Skepsi raisa arī „huligāniem nav iespējams izbēgt no soda”. Ja vismaz viens no diviem jauniešiem būtu mazliet cītīgāk paturējis mutīti ciet, neviens neko neuzzinātu.

Raksta komentāros likumsakarīgi dominē jautājums – ja gribu pabraukāties mašīnista kabīnē, man arī iemest vilcienam ar akmeni? Drīzāk liekas, ka jaunietis ticis nevis sodīts, bet īpaši apbalvots.

Es arī jaunības gados sliežu tuvumā visādi izpaudos, tagad pat kauns atcerēties. Reiz pat mašīnists man un draugam dusmīgi rādīja dūri, bet citādi vienīgais jelkad saņemtais sods bija diezgan nepatīkams rājiens no klases audzinātājas. Bet, ja man būtu piesolījuši pavizināties mašīnista kabīnē… Es būtu priecīgs. Es pat vēl tagad labprāt pavizinātos mašīnista kabīnē un paklausītos, kā tad īstenībā ir ar tiem huļigāniem.