Grāmata – Ledlauzis

Viktora Suvorova “Ledlauzis” ir veltīts vienam jautājumam. Tas ir, pierādīt, ka Staļins gribēja uzbrukt Vācijai un visai pārējai Eiropai. Lai to paveiktu, autors apkopojis dažādus brīvi pieejamus informācijas avotus. Nedaudz analizēti dažādi izteikumi, bet visvairāk militāras dabas jautājumi. Tiek parādīts un pierādīts, cik intensīvi PSRS gatavojās uzbrukumam, kādēļ bija pilnīgi nevarīga, sastopoties ar uzbrukumu.

Hitleru vaino kara uzsākšanā pret Poliju. Jā, bet Molotova-Rībentropa pakts jau bija parakstīts un PSRS vienkārši mazliet nogaidīja, lai Hitlers Polijai uzbrūk pirmais. Lai viņš ir galvenais vainīgais un agresors. Staļins vispār karā gribējis iesaistīties pēdējais, kad pārējās valstis būs jau novājinātas.

Kad Staļins uzbrucis tagadējai Moldovai, Hitlers sapratis, ka galvenais un praktiski vienīgais naftas avots Rumānijā ir praktiski neaizsargāts. Jādomā, viņš sapratis arī PSRS intensīvo gatavošanos uzbrukumam un vienkārši paspējis pirmais. Apsteidzis Staļinu par divām nedēļām. Tam bijusi milzīga nozīme.

Autoraprāt, Nirnbergā vajadzēja tiesāt arī PSRS.

 

Jāatzīst, ka darbs mani īpaši neaizrāva. Mums te Baltijas valstīs, neskaitot vatņikus, Staļina agresīvie plāni nav nekāds jaunums. Drīzāk šķiet brīnums, kā pilnā nopietnībā kāds var ticēt, ka labais staļintētiņš nesavtīgi izglābis Eiropu no nacisma? Tāpēc darbs principā ļoti vērtīgs, tikai pilnīgi neesmu tā mērķauditorija. Bet vai mērķauditorija to lasīs? Nezinu, šaubos. Tomēr, ja kādam nāksies diskutēt ar devītā maija svētuma apgarotu homo sovieticus, no šīs grāmatas var pasmelties argumentus viņa pienaglošanai pie sienas. Starp citu, visi argumenti ņemti no publiski pieejamiem avotiem, piemēram, tā laika preses. Atsauces uz avotiem norādītas. Ar pieciem procentiem grāmatā minēto faktu pārpārēm pietiek, lai domājošam cilvēkam izkliedētu šaubas par Josifa Visarionoviča noziedzīgajiem nodomiem un daļēju to realizāciju Otrā pasaules kara laikā.

Grāmata – Atbrīvotājs

Pateicoties pozitīvajai pieredzei ar Viktora Suvorova Spiegošanas pamatiem, gribēju iepazīties ar vēl kādu šī autora darbu. Sanāca, ka tas ir 2012. gadā izdotais “Atbrīvotājs”.

Grāmata mani samulsināja jau no paša sākuma. Tās ievadā bija rakstīts:

Autors veltī darbu nenogurdināmajam cīnītājam par mieru, Aizsardzības padomes priekšsēdētājam, četrkāršajam Padomju Savienības Varonim, Sociālistiskā Darba Varonim, augstākā kara ordeņa – Uzvaras ordeņa – kavalierim, starptautiskās Ļeņina prēmijas “Par miera stiprināšanu starp tautām” laureātam, spožajam autoram, Padomju Savienības maršalam Leonīdam Iļjičam Brežņevam.

Izlasīju šo veltījumu un sāku prātot. Manuprāt, bija tikai divas iespējas. Vai nu autoram ir kolosāla humora izjūta, vai arī tās nav pilnīgi nemaz. Par laimi, izrādījās pirmais variants. Es pat teikšu, ka autora paskarbais, brīžiem ne īpaši viegli tveramais humors manās acīs ir grāmatas galvenā vērtība. Ar tādu humoru reti gadās saskarties. Situāciju absurdums atgādina Monty Python Flying Circus daiļradi. Vienīgi šeit aprakstītais ir tik neticams, ka to izdomāt vienkārši nevar. Nē, te notikumi ir norakstīti no dzīves. Droši vien izpušķoti, ar neprecīzām detaļām, bet absurdais pamats palicis. Var vien lasīt un apbrīnot.

Grāmata stāsta par dienestu Padomju Savienības armijā. Tā sastāv no nelieliem stāstiem, kuros aprakstīta gan ikdiena Padomju armijā, gan attiecības starp padotajiem un priekšniecību, gan paradoksālas situācijas. Šķiet, autors grāmatu rakstījis ar mērķi atklāt sistēmas nejēdzības un tas viņam arī ir izdevies. Stāstu darbība norisinās sešdesmito gadu otrajā pusē. Aprakstīta arī “palīdzība” brālīgajai Čehoslovākijas republikai 1968. gadā.

Savos stāstos autors apraksta arī savu versiju, kādēļ komunisms nevar būt iespējams, bet kādēļ to sola uzcelt tuvāko 10-20 gadu laikā. Īsi sakot, komunismā nebūs, kas strādā netīros darbus un tie, kuri pie varas un privilēģijām tikuši, tās neatdos citiem tāpat vien no brīva prāta.

Domāju, ka daļa lasītāju neko daudz smieklīgu tur nepamanīs, drīzāk šausmināsies aprakstītajām nejēdzībām. Galu galā montīpaitons arī visiem nepatīk un varbūt labi vien ka tā.

Izlasīju divos vakaros. Patika. Subjektīvais baudījums 9/10.

Grāmata – Spiegošanas pamati

 

Grāmatas autors Viktors Suvorovs ir bijušais GRU (Galvenā izlūkošanas pārvalde) darbinieks. 1978. gadā viņš kopā ar ģimeni aizbēga uz Lielbritāniju. Aizmuguriski viņam esot piespriests nāves sods. Tomēr, kā autors raksta, GRU neslepkavo aiz atriebības. Varbūt tādēļ viņš joprojām ražīgi raksta grāmatas.

Grāmata pamatā ir par GRU un tās darbībām. Tiem, kuriem nav priekšstata par GRU, paskaidrošu, ka GRU nav KGB (Valsts drošības komiteja jeb čeka) vai tās apakšstruktūra. GRU nodarbojās ar militāro izlūkošanu nevis ideoloģiskiem jautājumiem. Bet zināmas līdzības starp abiem dienestiem pastāv. Latvijā līdzīgākā struktūra GRU ir Aizsardzības ministrijas pakļautībā esošais Militārās izlūkošanas un drošības dienests (MIDD).

 

Pirmajās nodaļās autors pastāsta, kādēļ izlūkošana nepieciešama un kādēļ nepietiek ar vienu pašu KGB.

Tālāk lasītājs tiek iepazīstināts ar taktiskās, operatīvās un stratēģiskās plānošanas līmeņiem. Lasītājs uzzina, kāda ir PSRS bruņoto spēku struktūra un kādēļ tā ir tieši tāda. Šis detalizētais izvērsums var šķist garlaicīgs, bet, ja aprakstīto bruņoto spēku struktūru patur prātā, tā ļauj vieglāk saprast gan visas struktūras milzīgo apjomu, gan grāmatā tālāk rakstīto.

Aprakstīta karjeras veidošana GRU. Kādus cilvēkus tur ņēma, no kādiem izvairījās? Kādēļ pieņemamajiem studentiem uzdeva galvā aprēķināt 8-12 gadīgu bērnu uzdevumu: (10*10 + 11*11 + 12*12 + 13*13 + 14*14)/ 365?

Tiek īsi aprakstītas izlūku apmācības. Detalizēti izvērsti izlūku aizsegu veidi. No tā var uzzināt, ka stāsti, kā pilngadīgi bērni uzzina, ka viņu mīļie vecāki ir nevis godīgi amerikāņu uzņēmēji, bet gan krievu spiegi, turklāt tiek izraidīti uz Krieviju kopā ar vecākiem, nav nekas unikāls. Starp citu, šis nesenais stāsts apliecina, ka grāmatā aprakstītās shēmas darbojas arī mūsdienās.

Autors iepazīstina ar izlūkiem uzticētajiem uzdevumiem, viņu darbu vēstniecībā, palīgpersonālu. Uzzinām, ka ārzemniekus, kuri paši pēc savas iniciatīvas entuziastiski palīdz PSRS spiegiem, neciena un aizmuguriski dēvē par sūdēdājiem.

Aprakstīta aģentu vervēšana. Mēs uzzinām, kādēļ GRU (atšķirībā no KGB) maksimāli vairījās no šantāžas kā vervēšanas metodes. Vēl vairāk, autors netieši norāda uz to kā iemeslu, kādēļ PSRS pakļautās valstis pie pirmās izdevības izrāvās no kontroles, pametot Padomju Savienību sabrukšanai.

Autors pastāsta par kontaktēšanos ar aģentiem, slēptuvēm, konspiratīviem dzīvokļiem, veidiem, kādos tika novērtēta iegūtā informācija un izlūku darbs. Uzzinām, kādēļ Austrumbloka valstu dienesti efektīvi spiegoja PSRS labā.

Visbeidzot aprakstītas GRU speciālo uzdevumu vienības jeb t.s. specnaz (SpN).

Pielikumā sniegti padomi spiegam – iesācējam.

 

Grāmatas tekstā mēdz būt nelielas atkāpes, kurās autors aplūko ar grāmatas saturu saistītas pesonības vai vēsturiskus notikumus kā Jaltas konferenci.

Bieži pieminēts Staļins. Viktors Suvorovs uzskata, ka Staļinam pirms Otrā pasaules kara bijis plāns iekarot visu Eiropu. Hitlers, to nojauzdams, veicis preventīvu uzbrukumu. Plānus iekarot Eiropu esot piebremzējusi amerikāņu radītā atombumba, jo to saņemt Staļinam nav gribējies. Ja palūkojas krieviskās vikipēdijas ierakstā par Viktoru Suvorovu, manāma nopietna pretestība un pat apsūdzības vēstures revizionismā. Angliskajā vikipēdijā minēts, ka par to mēdz diskutēt.

Jūtams, ka autors nemīl KGB. Kā viņš pats raksta, GRU rokas atšķirībā no KGB nav sasmērētas ar savējo asinīm.

 

Viktors Suvorovs raksta vienkārši un saprotami. Ja tas iespējams, sniedz arī interesantus piemērus. Lasīt ir ļoti viegli. Vienīgi bieži tiek izmantoti dažādi saīsinājumi. Ne vienmēr atšifrēts, ko tie nozīmē. Būtu noderējis izmantoto saīsinājumu saraksts grāmatas beigās.

No grāmatas varētu sastādīt instrukciju, kā, visticamāk, notiks savervēšana. Pavisam īsi ieskicējot, latvieti visticamāk savervētu, kad viņš atrastos ārvalstīs. Izlūks, kurš ar viņu kontaktētos, visticamāk runātu latviski un uzdotos par to spēku pārstāvi, kurš uzrunātajam ir ideoloģiski tuvs, piemēram, no ASV.

Protams, autors raksta par 50 gadus vecām metodēm un šis tas noteikti būs mainījies. Tomēr, vai tik radikāli, ka grāmatai ir tikai literatūras nozīme? Šaubos, bet te noderētu profesionāļa komentārs.

 

Grāmata būs īpaši noderīga tiem, kuri savas profesionālās darbības dēļ var sastapties ar vērvēšanas mēģinājumiem, spiegošanu vai pretizlūkošanu. Tiesa, tajā aprakstīto viņiem vajadzētu jau zināt. Pārējiem – ja spiegošana kā tāda šķiet kaut mazliet interesanta, vīlušies nebūsiet.

Subjektīvais baudījums 9/10.

Vēl par grāmatu rakstījis Didzis Kukainis.