Grāmata – Pakāpies tornī!

No Ulda Ģērmaņa Pakāpies tornī! neko daudz negaidīju. Zināju, ka grāmatā ir par karu.

Pats pirmais iespaids man lika iedomāties, vai tikai autors nebūs no garu, tēlainu aprakstu cienītājiem, jo bijušais skolotājs bija raksturots visai plaši. Izrādījās, ka tā gluži nav. Vai arī tā aizrāvos, ka tādas īpatnības man turpmāk paslīdēja garām nemanītas.

Nezinu, vai ir korekti tā teikt, bet Pakāpies tornī! nav tipiska kara grāmata. Tajā aprakstītais nav autobiogrāfija, tomēr paralēles, jādomā, ir ļoti lielas. Klasiskam vēsturiskam romānam būtu mazāk lieko varoņu. Tam arī droši vien būtu mazliet citādāka struktūra. Man gan tie nešķiet trūkumi, tieši otrādi.

Galvenais varonis ir nevis literāros darbos ierastais panaivais trešais tēva dēls, bet inteliģents vīrietis. Viņš skaidri zina, ko grib. Tas ir, nosūtīt ģimeni drošībā ārpus Latvijas un, kad tas būs iespējams, sekot tai (kā zināms, mūsdienās “bēgļi” rīkojas otrādi). Galvenā varoņa skopā emocionālā pasaule man sākotnēji šķita mazliet dīvaina, bet vēlāk guvu apstiprinājumu aizdomām, ka tādos apstākļos tas ir tikai likumsakarīgi. Ja gribi izdzīvot, kavēties  sentimentālās atmiņās nedrīkst.

Aprakstītas ir ne tik daudz kaujas, šaušanas un tamlīdzīgi kara notikumi, cik parasta, inteliģenta vīrieša dzīve kara apstākļos. Ir intelektuāla bauda to lasīt, lai arī ne viss ir pilnīgi skaidrs. Mūsdienās dažas lietas vairs nav tik pašsaprotamas kā tolaik. Piemēram, kā izskaidrot, ka galvenā varoņa ģimene var doties uz ārzemēm, bet viņam pašam tāda iespēja nekādi nav iespējama? Atbildi varu nojaust, bet nevaru apgalvot, ka to zinu.

Tagad mazliet personīga atkāpe. Ir visai dīvaina sajūta sastapties ar pilnīgi negaidītu atsauci uz sev nozīmīgu mākslas darbu, Mana gravatar attēls, kurš redzams, kad komentēju wordpress blogos, ir ilustrācija no Ivana Gončarova darba Oblomovs. Es bieži mēdzu domāt Oblomovu, par veidu, kā Iļja Iļjičs Oblomovs uztver dzīvi. Mūsdienās, kad visi no tevis aizvien vairāk kaut ko grib, iespēja no visiem izolēties šķiet aizvien vilinošāka. Tad, lūk, mani pārsteidza fakts, ka Ģērmanis Oblomovu ne tikai piemin, bet pat velta tam diezgan daudz rindu. Tiesa, autora un mans skatījums uz I. I. Oblomovu būtiski atšķiras. Es gan nevēlos apgalvot, ka mans skatījums ir adekvātāks un pareizāks, tas gluži vienkārši ir citādāks.

Savā ziņā pārsteidza, ka grāmatā ir tik daudz seksa. Varbūt arī tas ir tikai likumsakarīgi, bet līdz šim grāmatās par kara laiku neko tādu nebiju redzējis. Sava nozīme varbūt ir tam, ka Pakāpies tornī! izdota 1987. gadā, turklāt drukāta ASV.

Grāmatas varoņi regulāri mēdz izteikties svešvalodās. Tādos gadījumos autors tulkojumu nesniedz. Noderīgas ir vācu un krievu valodas zināšanas, bet nav liela nelaime, ja tādu nav.

Grāmatai ir vairākas Artūra Langmaņa ilustrācijas. Man tās šķita oriģinālas, patika.

Ja kaut cik interesē lasīt par pagātni, tad jālasa tādu autoru darbi, kuri paši aprakstīto laiku ir piedzīvojuši. Tādu kā šis. Tā ir pilnīgi cita kvalitāte ar apbrīnojami izteiktu realitātes sajūtu.

Subjektīvais baudījums 9/10. Darbam esot otrā daļa. Centīšos atrast un izlasīt arī to.