Kārtējā Vanšu tilta iekarošana masveidā

Protams, ja vantis visā garumā nenoklāj ar dzeloņstieplēm, ko gan citu var gaidīt? Kad devos prom no tilta, satiksme vēl nebija slēgta, bet droši vien ilgi nebija jāgaida.

Iespējams, šis bija kas līdzīgs nesenajam flešmobam ASV, kurā jaunieši sarunāja izdemolēt lielveikalu.

Vanšu tilts

Vanšu tilts

Par kaijām

Nejauši manās rokās nonāca bezmaksas avīzes “Darīsim kopā!” eksemplārs. Manu uzmanību piesaistīja prāva kaijas fotogrāfija un virsraksts “Vasara. Kaijas. Apnicis! Putni uzbrūk, cilvēkiem bail”. Spēcīgs angry birds pieteikums, vai ne?

Raksta oriģināls šeit, bet tā kā avīze bezmaksas, atļaušos šo mazliet histērisko sacerējumu nokopēt pilnībā.

 

„Labdien! Dzīvoju Purvciemā, netālu no Ilūkstes un A. Deglava ielas krustojuma. Domāju, ka daudzi mūsu rajona iedzīvotāji būs pamanījuši, ka šogad te saviesies ļoti daudz kaiju un vārnu. Putni ligzdo uz māju jumtiem, ir izperējuši mazuļus. Tagad putnēni jau paaugušies un drīz pievienosies lielajiem. Putni lidinās baros un skaļi ķērc, īpaši pašlaik. Nav iespējams logu turēt vaļā ne dienu, ne nakti! Ko darīt? Kā ar šo nelaimi cīnīties? Kāpēc putnu ar katru gadu kļūst arvien vairāk? Mūsu rajonā nav iespējams mierīgi dzīvot un naktīs gulēt.

Vai līdzīgi klājas arī citiem rīdziniekiem? Būšu pateicīga par atbildi.

Ar cieņu, Ksenija Hauptmane, pensionāre”

Vai rīdziniekus uztrauc kaijas? Un kā vēl uztrauc! Taču ne Latvijā, ne arī citās pasaules valstīs pagaidām nav izdomāts, kā efektīvi cīnīties ar spārnotajiem miera traucētājiem pilsētu guļamrajonos.

Problēma vai apskates objekts?

Kaijas Rīgā mājojušas vienmēr, bet pagājušā gadsimta 70. gados pirmo reizi tika novērots, ka lielie putni ligzdo uz namu jumtiem. Gadu gaitā šī tendence ir tikai pastiprinājusies. Piemēram, uz Preses nama bijušās tipogrāfijas jumta Ķīpsalā jau ilgus gadus mīt upes zīriņi. Tā ir vienīgā pasaulē zināmā vieta, kur uz jumta ligzdo tik daudz šo kaiju dzimtas putnu. Vispār jau zīriņu dzimtas.

Tūristi speciāli tiek vesti turp paskatīties uz putniem, kas riņķo virs saules sakarsētā jumta, uz kura vasarā viņi perē mazuļus. Pēc Rīgas domes Mājokļu un vides departamenta datiem, uz Preses nama ligzdo aptuveni 200 zīriņu pāru.

Putnu vērotājiem gan ieteicams būt piesardzīgiem, varbūt pat lietot lietussargus, jo zīriņi sparīgi aizstāv savas ligzdas. Nemaz nevajag kāpt uz jumta, kad putniem jau šķiet, ka laiks atsist „uzbrukumu”, gan ķērcot un pikējot, gan „metot bumbas”. Taisni brīnums, kā blakus Preses namam esošā sab. transporta pietura vēl nav slēgta, jo tā taču atrodas pavisam netālu no šo agresīvo putnu ligzdām. Krietnai daļai pasažieru vajadzēja būt jau apsistiem ar knābi un nomīnētiem.

Nogalināšana nav mūsu metode

Līdzīga situācija vērojama Rīgas dzīvojamo namu mikrorajonos. Kaijām patīk ligzdot uz plakanajiem siltajiem jumtiem. Padzīt viņus no turienes faktiski nav iespējams, ja vien apsaimniekotājs nesadomā postīt ligzdas un nobeigt putnēnus. Bet, paši saprotiet, tā nav mums pieņemama metode…

Lai Eiropā lielāko zīriņu koloniju atturētu no ligzdošanas uz Preses nama jumta, savulaik Rīgas domes Vides departaments mēģināja pārvilināt zīriņus uz piemērotāku vietu Zaķusalā, taču šie centieni nav vainagojušies ar sekmēm. Pie Dzelzceļa tilta Daugavmalā par pilsētas naudu iekārtoto ligzdošanas laukumu putni nav novērtējuši. Toreizējais Rīgas mērs Gundars Bojārs, labi izprazdams zīriņu domāšanu, publiski nosolījās apēst cepuri, ja putni no laba prāta pārcelsies uz jauno vietu. Pagaidām cepuri nav vajadzējis apēst…

Principā mēs paši esam vainīgi pie tā, ka kaijas tik ietiepīgi turas pie pilsētas. Pētnieki novērojuši, ka šie putni mājo tur, kur ir daudz atkritumu. Vasarā daļa no tiem pārceļo uz Jūrmalu un Vecāķiem, jo sezonas laikā arī tur sarodas pietiekami daudz atkritumu, bet pēc tam putni atkal atgriežas galvaspilsētā. Tie pārtiek no ēdiena atliekām, kas izmestas pie veikaliem, tirgiem un atkritumu laukumos. Atliek tikai aizmāršīgam cilvēkam atstāt vaļā atkritumu tvertnes vāku, un vārnas un kaijas nekavējoties uzbrūk atkritumu maisiem un sāk savas putnu dzīres. Var jau būt, ka zoļikā vai purčikā tieši tā arī notiek, bet blakus savas mājas miskastēm visai atklātā vietā nekad vairāk par vienu kaiju redzējis neesmu. Parkos ap miskastēm reizēm gan manītas tusējamies dažas vārnas.

Redzi putnēnu? Neaiztiec!

Rīgā nav speciālas programmas cīņai pret vārnām un kaijām, zina teikt domes Mājokļu un vides departamentā. Putnu pārņemto māju iemītniekiem ir tiesības prasīt, lai apsaimniekotāja pārstāvji agrā pavasarī pārbauda jumtu un iznīcina ligzdas. Taču tālu kaijas neaizlidos – iekārtosies uz blakusmājas jumta. Savukārt nogalināt putnēnus būtu nehumāni, un arī likums to nepieļauj. Iespējams, mēs dzīvotu krietni lielākā miskastē, ja ne šo putnu, kuru dabiskā pārtika ir visādas drazas, t.sk. maitas. Turklāt, ja putni nenolasīs miskasti, neizbēgami savairosies žurkas. Pārbarotie miskastes minči, kuri no vārnām un kaijām baidās, diez vai ietu ar žurkām cīnīties.

Pareizākais tomēr būtu rūpēties par tīrību atkritumu laukumos, nebarot putnus pa logu, neatstāt ēdienu uz balkoniem. Ja jūs barojat klaiņojošos kaķus, tad mielasta paliekas uzreiz jāsavāc. Neslikts ieteikums kaiju nīdējiem – nebarot tās pa logu.

Latvijas ornitoloģijas biedrība atgādina: ja esat atraduši kaijas mazuļus, nekādā gadījumā nevajag tos aiztikt. Mazuļi bieži pamet ligzdu, pirms iemācījušies kārtīgi lidot. Nereti cilvēki tos sastop māju pagalmos. Esiet modri: lielie putni pieskata jauno paaudzi un visiem spēkiem centīsies padzīt pāri darītāju. Tā kā dažu sugu kaijas ir prāvas zoss lielumā, pārlieku ziņkārīgs cilvēks var iegūt nopietnus savainojumus. Raksta autore Marina Matroņina, iespējams, zosi lāgā nav redzējusi. Zosis ir krietni augstākas un smagākas kaijām, pat ja to garums un spārnu izplētums ir puslīdz līdzīgi. Un ar to es nedomāju mājas zosis, kuras nobaro īpaši lielas un smagas. Piemēram, meža zoss sver vidēji 3.3 kg, sudrabkaija max 1.5 kg, vidēji 1 kg.

Vārnas neatpaliek

Agresīvi var būt arī citi pilsētā mājojošie putni. Piemēram, mūsu lasītāja Līga Krastiņa stāsta, ka reiz, izejot pa nama durvīm, viņai uzbruksi vārna:

– Tā skaļi ķērca, plivināja spārnus un vairākas reizes sāpīgi ieknāba man galvā. Tagad baidos iet ārā.

Līdzīgi nostāsti par vārnām dzirdami katru gadu. Zoologi putnu agresīvo uzvedību uzskata par pašsaprotamu – tie sargā savus mazuļus, īpaši dienās, kad jaunie putnēni pamet ligzdu. Cilvēkiem ar to jāsamierinās un tas laiks jāpārdzīvo. Nekādu kaitējumu vārnas cilvēkam nevar nodarīt. Saķert kādu slimību īsa uzbrukuma laikā nav iespējams, inficēties var tikai tad, ja kontakts ir ilgstošs, piemēram, ja jūs putnu turat mājās.

Ko darīt?

■ Metiet līkumu vietām, kur putni izturas nemierīgi – skaļi ķērc, lido zemu un riņķo ap noteiktu vietu: tur visdrīzāk tup bezpalīdzīgs putnēns.

■ Ja apiet tādu vietu nav iespējams, ejiet iespējami ātrāk. Nekādā gadījumā neapstājieties, putni to uztvers kā draudus un var uzbrukt.

■ Ja vārna tomēr uzbrūk, aizsedziet galvu ar rokām, somu vai jaku un bēdziet. Personīgi pārbaudīts efektīvs paņēmiens – sagaidīt, kad putns uzsāk pikējumu un pastiept tam pretī roku. Putns sapratīs, ka jūs ejat prom, un varbūt apžēlosies. Nebūt nē. Putns sapratīs, ka jūs no viņa baidāties un iedvesmots pikēs jums no aizmugures pakausī.

■ Kaijas ir sabiedriski putni, tās cita citu informē par barības avotiem. Ja atkritumu tvertnes vienmēr būs cieši aizvērtas vai atradīsies zem nojumēm, putnu uzlidojumus pilsētai iespējams pārtraukt. Vai tad te kāds tikko nerakstīja, ka kaijas pilsētai nevis uzlido, bet tajā dzīvo? Ieteikums aizvērt atkritumu tvertnes varētu nedaudz līdzēt, bet barības kaijām un vārnām pilsētā nekad netrūks. Varbūt vienīgi, ja cilvēks reiz būs kļuvis tik tīrīgs, ka nekad neko ēdamu zemē nenometīs un pie reizes būs noslaktējis arī pēdējo pilsētas zivtiņu, zvirbuli un tārpiņu.

Kā glābjas citās valstīs? Starp citu, rietumvalstīs putni mēdz būt drošāki nekā pie mums. Tas, kas notiek pie viņiem patlaban, mūs, visticamāk, piemeklēs tuvākajā nākotnē. Tiesa, šeit sarakstītais jāvērtē ļoti skeptiski.

Somija

Helsinku varas iestādes izstrādājušas pasākumu kompleksu tūristu un vietējo iedzīvotāju aizsardzībai pret kaijām slavenajā Tirgus laukumā. Tur sākusi darboties īpaša sanitārā patruļa. Tās uzdevums ir raudzīties, lai laikus tiktu novākti pārtikas atkritumi, kas pievilina kaijas un citus putnus, un lai cilvēki nebarotu spārnotos draugus. Lai brīdinātu pilsētas iedzīvotājus un viesus par aizliegumu barot kaijas, tiks uzstādītas papildu zīmes dažādās valodās.

Līdztekus pārtikas atkritumiem un cilvēku piedāvātajam cienastam kaijas pievilina arī tirgus preces. Īpaši iecienīts ir saldējums, ko kaijas iemācījušās „medīt” pa pāriem: viens putns izsit pircējam kārumu no rokām, otrs pielido un steidz to baudīt. Bez saldējuma palikušajam pircējam parasti bez maksas piedāvā jaunu porciju, kas viņam, protams, ir ļoti patīkami, bet neizdevīgi biznesam. Kaijas Somijā tiešām fenderējot saldējumu, bet šitādām pāru sadarbībām, piedodiet, neticu.

Aizsardzībai pret kaiju uzbrukumiem daļa laukuma no līča puses tiks norobežota ar speciālu četrarpus metrus augstu tīklu. Lielbritānijā izgatavotais tīkls maksās aptuveni tūkstoti eiro. Ja šis līdzeklis izrādīsies efektīvs, nākotnē norobežoto teritoriju palielinās. Bez tam putnu atbiedēšanai virs laukuma tiks novilktas ar oranžu plastmasu klātas tērauda troses.

Itālija

Itālijas galvaspilsētai Romai īsta nelaime ir pilsētu apsēdušie mājas strazdu bari. Senajā pilsētā cilvēki pametuši ielas kafejnīcas, putni baida bērneļus un pat kļūst par cēloni lidmašīnu ārkārtas nosēdināšanai. Šis izskatījās tik neticami, ka mazliet pagūglēju. Neko neatradu ne par sabaidītiem bērniem, ne par bēgošiem cilvēkiem. Problēma esot cita – strazdi tur lielos daudzumos ziemo un atstāj aiz sevis krietni daudz fekāliju.

Romas mēram steidzami vajadzēja atrisināt samilzušo problēmu, un šķiet, ka pēc konsultācijām ar speciālistiem ir atrasta visnotaļ humāna metode, kā putnus aizdabūt uz lauku apvidiem. Ar pilsētas vadības atbalstu sagādāti un kokos salikti megafoni, kas raidīs „sirdi plosošas skaņas” – satrauktu strazdu balsu ierakstus. Ir cerība, ka tas piespiedīs putnus pamest pilsētu.

Amerika

Glābiņu no agresīviem putniem pašreiz meklē arī Čikāgā, kur biežāki kļuvuši melno meža strazdu uzbrukumi cilvēkiem. Vietējie iedzīvotāji it bieži sūdzas, ka spārnotie „briesmoņi” dzenas pakaļ un sāpīgi knābj. Daži cietušie meža strazdu agresīvo izturēšanos salīdzina ar galveno darbības personu uzvedību slavenajā Alfrēda Hičkoka trillerī „Putni”. „Piepeši man kaut kas uzgāzās, ieknāba kaklā un sāka aiz matiem celt gaisā,” stāsta Holija Groso, viena no upuriem. „Gluži neticami: tāds sīks putniņš, bet ko sastrādā.” Čikāgas ornitologs Duglass Stots saka, ka visbiežāk meža strazdi cilvēkiem uzbrūk parkos un Mičigana ezera krastā. Bet, pēc viņa teiktā, putns nekad neuzbruks cilvēkam, kurš skatās tam tieši acīs.

„Zinātāji piedāvā arī radikālāku rīcību, kas var palīdzēt izvairīties no uzbrukumiem, piemēram, mēģināt nobiedēt strazdus, imitējot suņa rejas vai tēlojot lielu putnu. Izstiepiet rokas uz sāniem un ejiet tieši putnam virsū. Tad tas domās, ka jūs esat bīstams plēsoņa, piemēram, vanags, un nobīsies,” māca kāds, kas jau cietis no agresīva putna.

Skotija

No visas pasaules pienāk ziņas par putnu agresivitātes pieaugumu attiecībā pret cilvēkiem. Bet viena lieta, ja uzbrūk kaut kādi nervozi strazdi, pavisam cita, ja milzīgas kaijas vai vārnas cenšas ar varenu knābi jums pārcirst galvu.

Tikai Lielbritānijā vien pēdējā laikā vismaz pārdesmit cilvēku ir kļuvuši par asinskāru kaiju upuriem. Smagais putns, pikējot no augšas, spēj nogāzt zemē pieaugušu cilvēku. Kaijas var nogalināt pat prāvu suni. Briesmīgi gribētos iepazīties ar konkrētiem gadījumiem, kuros tā noticis. Vispār jau arī skudras ir bīstamas un asinskāras, vajag tikai piesiet kādu cilvēku pie koka blakus pūznim un atstāt uz kādu dienu.

Šobrīd dažos Anglijas rajonos cīņai pret niknajiem putniem jau izmanto vanagus. Īpaši svarīga tāda aizsardzība ir pie skolām, kur kaijas medī bērnus. Medī bērnus? Omg… Bet Skotijā pērn pat tika izveidots valsts dienests cīņai ar cilvēkiem uzbrūkošajām kaijām. Jaunās struktūras uzdevums ir padzīt no lielo pilsētu centra rajoniem šos putnus, kuri pēdējos gados rada vietējiem iedzīvotājiem ne mazums problēmu.

Kaijas, kuras dažu paaudžu laikā ieguvušas dzīves pieredzi lielpilsētās, kļuvušas ārkārtīgi agresīvas. Tās uzbrūk cilvēkiem ielās, vaļējās kafejnīcās un restorānos un rauj no rokām laukā ēdienu. Aizvien biežāk šie spēcīgie un gudrie putni veic uzlidojumus avīžu kioskiem un nelieliem veikaliņiem, zogot šokolādi un koši iepakotus riekstus vai čipsus. Tāpat tiek ziņots, ka kaijas mēģina uzbrukt bērniem.

Sakarā ar to Skotijas pilsētu ielās un krastmalās parādījušies uzraksti, kas brīdina vietējos iedzīvotājus un tūristus par bīstamajiem putniem.

Tagad arī Skotijas valdība nolēmusi sākt organizētu cīņu pret kaijām, dibinot šim nolūkam speciālas vienības. To uzdevums būs iznīcināt kaiju ligzdas pilsētu centrālajos rajonos, kā arī uzstādīt tīklus un dzelkšņainus aizsargnožogojumus putnu koncentrācijas vietās. Un nākotnē skoti dzīvos zem milzu kupoliem.

Krievija

2007. gada vasara bija padevusies anomāli karsta, un putni bija noskaņoti īpaši agresīvi. Maskavas ziemeļaustrumos vārnu bars uzbruka kāda bērnudārza mazuļiem un viņu audzinātājām.

Atbildot uz izsaukumu, bērnudārzā ieradās iecirkņa milicis, ugunsdzēsēju vienība un Ārkārtas situāciju ministrijas glābēji. Tika atrasts oriģināls ķērcošo putnu padzīšanas veids: ugunsdzēsēji ar ūdens strūklām bērnudārza teritorijā nogāza no kokiem vārnu ligzdas.

Citā Krievijas reģionā, Baškortostānā, milicim nācās pat likt lietā šaujamieroci, lai padzītu satrakojušās vārnas, kas uzbruka pastaigā izgājušai bērnunama audzēkņu grupai. Audzinātājas metās aizsargāt bērnus. Tika izsaukta milicija. Iecirkņa milicijas leitnants ieraudzīja baigu ainu: melns vārnu mākonis ķērcot krita virsū bērniem un pieaugušajiem. Visļaunāk bija klājies vienai no audzinātājām, kurai putni bija saknābuši rokas līdz asinīm. Milicis vairākas reizes izšāva gaisā, tikai pēc tam vārnu bars atkāpās.

Protams, neviena no šīm metodēm nav izmantojama sistēmiski, bet ārkārtas situācijās var noderēt.

Vācija

Dortmundē ir sava politika attiecībā pret prātu izkūkojušiem putniem. Jā, padomā, putni sargā savu ligzdu un mazuļus, nu, vai nav galīgi stulbi? Nesen tur policija bija spiesta pat likt lietā alkoholu, lai nomierinātu vārnu, kas vajāja gājējus kādā ielā. Putns paspēja uzbrukt vairākiem cilvēkiem, to skaitā jaunai sievietei un septiņgadīgai meitenītei.

Vairākas reizes vārnu centās pielabināt ar kaķu konserviem, taču tā ķērājiem rokās nedevās. Beigu beigās policistiem ienāca prātā kaķu barībai pieliet šņabi. Apreibušais putns nespēja pacelties spārnos un pēc brīža ņēma un aizmiga. Noķerto putnu policisti nogādāja vietējā veterinārajā klīnikā.

 

Vēl par kaijām Ventspilī cilvēki diskutē šeit, vietām tādas pērles sarakstījuši, ka grūti novaldīt smieklus.

 

Cilvēks ūber alles!

Stāsts par kaiju (papildināts 2)

Šodien man mamma pavēstīja, ka uz ielas guļot kaija ar asiņainu spārnu. Nokāpu lejā un sāku to meklēt. Drīz vien ieraudzīju kaiju guļam zemē. Centos to neizbiedēt, lai viņai nevajadzētu lieki piepūlēt sevi, mūkot no manis. Domāju – ko lai dara? Pirmais, kas ienāca prātā, bija zvanīt 112. Piezvanīju un mani pieklājīgi atšuva, teikdami, ka dienesta, kurš tādā gadījumā varētu palīdzēt, nemaz nav.

OK. Ķēros pie interneta. Uz ātru roku neko atrast neizdevās. Nodomāju – paskatīšos ornitologu biedrības mājas lapā. Neko sakarīgāku par “par ievainoto putnu jautājumu ir jādomā un tas ir pašvaldības pienākums” neatradu. Toties mājas lapā bija norādīti trīs telefona numuri. Zvanīju uz visiem trim, bet tie vai nu neeksistē, vai arī telefoni bija izslēgti.

Tālāk zvanīju uz Zoodārzu. Aizņemts. Pēc brīža – joprojām aizņemts. Pa to laiku jau kaija bija aizsteberējusi gabaliņu tālāk. Pārdomāju, ko lai dara. Ņemt pie sevis? Un kur viņu tādu asiņainu likt pēc tam? Vest pie ārsta? Vai varbūt uz zooloģisko dārzu? Izšķīrāmies ar draudzeni par labu pēdējam variantam un posāmies ķert viņu rokā. Īsi pirms tam sazvanīju Zooloģisko un uzzināju, ka kaija visticamāk nekad vairs nelidošot un ka šādos gadījumos pēc palīdzības var vērsties veterinārajā klīnikā Ģertrūdes ielā 101.

Pa to laiku kaija bija piesaistījusi vēl dažu cilvēku uzmanību. Noķērām viņu un viens laipns puisis piedāvājās kaiju aizvest uz veterināro klīniku.

Iedomājos painteresēties, no kā šādos gadījumos veterinārā klīnika piedzen naudiņu. Zvanīju uz Rīgas domi, kurā man nosauca telefona numuriņu, pie kā vērsties tālāk kādā no RD departamentu nodaļām. Piezvanīju un jau pašā sākumā saņēmu jautājumu – vai es neesot žurnālists. Atbildēju, ka tāds neesmu un pārjautāju, kādēļ tāds jautājums. Izrādās – nesen esot sacelts liels skandāls taisni saistībā ar pašvaldības putnu aprūpi. Kad vēlreiz biju apliecinājis, ka žurnālists neesmu, uzzināju, ka pašvaldībai naudiņa esot jau beigusies, turklāt tā paredzēta vienīgi eitanāzijai. Vienīgi, ja eitanāzijas naudiņa nosegtu ārstēšanas izmaksas, varētu būt runa par ārstēšanu uz pašvaldības rēķina.

Piezvanīju uz klīniku un uzzināju, ka esot nepieciešams amputēt spārnu. Protams, līdz ar to vairs nevarētu būt nekādas runas par kaijas patstāvīgu dzīvi bez aprūpes. Saņēmu jautājumu – amputēt spārnu vai eitanazēt kaiju? Izvēlējos par labu pirmajam vairantam. Tālāk sākās visādas runas, ka mēs tur vitamīniņus devām, pretsāpju līdzekļus un tādā garā, tādēļ par amputāciju vajadzēšot maksāt. Neizturēju tos vārdu plūdus un skaidri pajautāju, cik tad tas būs? Izrādās 20 Ls. Atbildēju, ka atzvanīšu pēc kāda laika.

Apdomājām situāciju tā rūpīgāk. Dzīvoklī turēt pieaugušu kaiju… Varbūt kādu laiku varētu izturēt. Bet augstākais dažus mēnešus. Sudrabkaijas mūža ilgums ir kādi gadi 20…

Sāku meklēt iespējamos palīdzēt gribētājus. Bet nekā. Man tikai piezvanīja no veterinārās klīnikas un palūdza ar lēmuma pieņemšanu pasteigties, jo kaija mokās. Teicu, lai dod man vienu, augstākais divas stundas. Piezvanīju puisim, kurš kaiju aizveda uz klīniku, palūdzu palīdzēt. Nolaidu ziņu twitterī. Un tas arī viss.

Domāju, ka pēc pusstundas zvanīšu un teikšu, lai kaiju iemidzina. Žēl, protams. Citādi jau nebūtu ar to visu tā ņēmies. Varētu jau varbūt tos 20 Ls kkā sagrabināt un pagarināt kaijas mūžu par… Jā, par cik? Aizvest viņu uz laukiem? Ielikt vistu kūtī, kur viņa notiesās visus cālīšus? Kāda viņai vairs dzīve ar vienu spārnu un niecīgām izredzēm tikt adoptētai puslīdz piemērotos apstākļos?

Papildinājums

Sazvanījos ar puisi, kurš aizveda kaiju uz veterināro klīniku. Izrādās, pateicoties twitter-im, ir atrasts kaijas aprūpētājs UZ LAIKU. Pastāvot arī iespēja, ka kaija izveseļosies un varēs atkal lidot.

Ja kāds ir ar mieru uzņemties rūpes par kaiju uz ilgāku laika periodu, lūdzu padodiet ziņu.

Ceru uz jūsu atsaucību!

Papildinājums 2

Vajadzības padot ziņu vairs nav līdz ar pašu kaiju. Diemžēl.

Par kaijām

Šad tad gadās, ka no rokas ēd baloži. Tie vispār mēdz pat sēsties uz kājām, ir manīts arī, ka uz galvas, un vispār uzvedas ļoti neceremoniāli.

Pa retam biežāk pamatīga sala apstākļos no rokas ēd arī meža pīles.

Varbūt šad tad no rokas ēd arī zvirbuļi, konkrēti tādu gadījumu neatceros, bet nevar izslēgt, ka tāds ir bijis.

Vārnas ir diezgan raustīgas pēc savas dabas un tāpēc tās no rokas nemēdz ēst. Līdzīgi uzvedas arī kovārņi. Krauķi vispār raustās no ikviena cilvēkveidīgā, kurš pietuvojas tuvāk par 1oo m.

Diezgan droši uzvedas arī lielie ķīri, bet gluži no rokas tie tomēr neēd. Ar ļoti retiem izņēmumiem.

Mans šodienas prieks ir sudrabkaijas pacienāšana no rokas. Vēl tikai divas reizes mūžā esmu redzējis, ka tas kādam izdodas. Sudrabkaiju rīkles nav piepildāmas.