Daugavgrīvas iela 138D

Spilves lidostas centrālās ēkas dienvidrietumos atrodas neliela ēciņa, kuras ieeju grezno četras kolonnas. Stāvoklis diezgan briesmīgs. Iekšpuse degusi, pilns ar atkritumiem, aizmugurē pamests nepabeigts angārs.

Spriežot pēc ēkas nelielā apjoma, dzīvojamā ēka tā, visticamāk, nekad nav bijusi, vismaz nav celta ar tādu domu. Bet kas tad tā bijusi? Ar kādu nodomu celta? Vai tā pildījusi Spilves lidostas centrālās ēkas palīgfunkcijas? Priecāšos, ja kāds sniegs atbildes uz vismaz kādu no šiem jautājumiem.

Ceļojums uz Voleriem

Svētdienas rīts iesākās 6:54. Putnu apguves un ligzdojošo putnu atlanta datu papildināšanas nolūkos devos uz Matīsa kapiem. Gāja interesanti, bet šoreiz ne par to. Kad pēc vairākām stundām plānoju savu dienas individuālo ekskursiju, ar putniem to primāri negribēju saistīt. Ar cilvēkiem vēl jo mazāk. Pēc ilgām pārdomām izlēmu aizbraukt līdz Iļģuciemam, tad doties uz Voleriem, tad atpakaļ uz Iļģuciemu gar Hapaka grāvi.

 

Deglava ielas pusnojauktā māja. Tādā stāvoklī tā atrodas jau kādas pāris nedēļas. Kad vēl mācījos skolā, tur bija pārtikas veikals, pat diezgan labs. Agrāk ēka izskatījās šādi.

Deglava iela 4

Pie baznīcas novietots lērums automašīnu. Droši vien cilvēki precas. Interesanti, ka svētdienā, kad dzimtssarakstu nodaļas nestrādā un pats dieviņš pēc pasaules radīšanas esot atpūties, mācītāji gan pūlas vaiga sviedros.

Pāvila baznīca

 

Tālākās pārdesmit minūtes nīkstu, kājās stāvot, iespiests ļaužu piepildītajā 13.autobusā. Reiz rakstīju Rīgas satiksmei, lai taču beidz cilvēkus mocīt brīvdienās un laiž lielākus autobusus nevis tos mazos dzeltenos. Atbildi, protams, nesaņēmu. Apkārtējie pasažieri tādi komunikabli gadījās. Kāds nopircis DVD ar 6 tumbiņām par lētu naudu, cits atkal nezina kur izkāpt, vēl kaut kādas tanšu runas utt. Vienīgie dzirdētie vārdi latviešu valodā visa brauciena laikā bija “Nākamā pietura”, “Stabu iela”, “Ūdens iela” utt.

13. autobuss

 

Iļģuciemā biju plānojis iegādāties barības vielas. Ievēroju trīs pārtikas veikalus. Mazākajā noteikti nav lielas izvēles un man nepatīk, ka uz mani gaida, kad domāju, ko pirkt.

Dzirciema iela 82
Dzirciema iela 82

 

Maxima pa pusei reliģisku, pa pusei tur-tāpat-nekā-daudz-droši-vien-nav iemeslu dēļ tika izbrāķēta.

Lidoņu iela 30
Lidoņu iela 30

 

Devos uz bijušo Neldu.

Lidoņu iela 27
Lidoņu iela 27

 

Ilga, kas varētu būt viens no Iļģuciema spēcīgākajiem simboliem, šķiet, agrāk piedzīvojusi arī labākas dienas.

Lidoņu iela 27

 

Izeju cauri dažiem piecstāveņu pagalmiem. Kādā no tiem māte noķērusi meitu blakus brauktuvei, pacēlusi to gaisā, rāda uz ~20 metrus nostāk braucošo auto un jautā: “Tu mašīnu redzi?” Atbilde bija “Nē.”, kas varēja liecināt vai nu par ļoti nopietnām redzes problēmām, vai arī attieksmi pret mātes audzināšanas metodēm. Vēlāk māte izvērsa monologu, kādēļ nevajag spēlēties ar puisīša mantiņām, jo viņš drīz iešot prom. Dzirdīgas ausis arī tas laikam neatrada. Es tikmēr meklēju labu vietu kadram. Tā arī neatradu. Nobildēju tipisku pagalmu mazliet tālāk.

Lidoņu iela 22

 

Iļģuciema stacija izskatās daudz bēdīgāka nekā pirms pieciem gadiem. Būtu mazliet žēl, ja to nojauktu pavisam.

Iļģuciema stacija

 

Pirms ne pārāk daudziem gadiem te bija autostāvvieta. Nez, kādam traucēja, vai bija galīgi nerentabla?

Daugavgrīvas iela 138

 

Pie Spilves lidostas man liekas, ka esmu saklausījis vālodzi un uzreiz pirmo reizi mūžā pamanu brūno čaksti. Turpmākajās pārdesmit minūtēs izbaidu dadzīšu bariņu, atrodu zilzīlītes ligzdu koka dobumā, saprotu, ka vālodze patiesībā bija dārza ķauķis, atrodu divus NLO, iztramdu melno meža strazdu pāri un izraisu skaļu sašutumu mājas strazdos. Jūtu, ka sāku saprast birdid rakstīto “Spēja atpazīt putnus uzlabos jūsu dzīves kvalitāti.” Tāpēc, ka esmu atradis ļoti aizraujošu nodarbi vietā, kurā vairums citu cilvēku teiktu, ka tur taču nekā nav.

Zilzīlītes ligzda

 

Spilves lidosta un tās apkārtne no ārpuses īpaši mainījusies nav. Varbūt pat labi, ka tā. Ja visu atjaunotu pa smuko, būtu pārāk sterili.

Spilves lidosta

 

Eju pa Daugavgrīvas ielu, pamanu pa labi aizlokāmies zemes ceļu. Izrādās, tur ir dažas dzīvojamās ēkas un var tikt līdz Daugavai. Pie tās makšķernieks gaida zivi. Palūkojos pa kreisi,

Daugava

 

pa labi,

Daugava

 

uz priekšu

Saldētava

 

un nedaudz ieturos. Klāt ar divriteņiem piebrauc sieviete un vīrietis tā ap 50. Lai arī abi stāv tikai dažus metrus no manis, nespēju saklausīt, kādā valodā abi runā.

Tālāk esmu spiests doties gabalu atpakaļ un pēc kāda brīža nonāku pie krietna cauruma betona žogā. Dodos iekšā. Tur liela smilšu kaudze milzīgā platībā. Izcila pilsētplānošanas pērle. Visur kur par varītēm vajag sliet padsmit un pārdesmit stāvu ēkas, pat tieši blakus Daugavai, bet šādi te milzu tukši laukumi upes krastā nieka dažus kilometrus nostāk paliek neviena netraucēti. Reizēm liekas, ka tāda Rīgas pilsētplānošana nemaz nepastāv. Par īsti neizmantotajām puspamestajām industriālajām teritorijām gar Daugavu un arī pilsētas centrā nav pat vērts runāt.

Smilšu kalns Daugavgrīvas ielā

 

Brienu pa smilšu kaudzi un lāgā neticu savām acīm. Krastu čurkstes. Ko tad tās te dara? Izrādās, man zem kājām atrodas daudz, daudz ligzdu.

Krasta čurkstu ligzdas

 

Čurkstes par mani nav sajūsmā un aizlaižas prom. Es arī ilgi nekavējos, vien pabrīnos par 10 * 1.5 cm grafīta cilindru, kura izbijusī funkcija man nav skaidra. Grafīta cilindrus it kā lietojot AES, ceru, ka šis nav no izlietotajiem, jo esmu uz brīdi to paņēmis rokās. Tad gan es šīs rindas nemaz neuzrakstītu.

Grafīta cilindrs

 

Pamanu dzeltenu cielavu. BirdId testos vieni no maniem “mīļākajiem” putniem ir dzeltenās / pelēkās / citroncielavas. Tāpēc, ka teorētiski tās nav pārāk grūti atsķirt, bet testā vienmēr kļūdos. Šo īpatni nemaz necenšos atpazīt, galvenais, ka bilde būs izdevusies. Mājās pārliecinos, ka tai vajadzētu būt dzeltenajai cielavai.

Dzeltenā cielava

 

Vēl pēc gabaliņa redzu ļoti tramīgu putniņu, kurš atgādina akmeņčakstīti. Viņa aizlaižas aiz žoga. Es bildēju. Suns no žoga otras puses slinki mani aprej un nemaz neliekas apbēdināts, kad dodos prom.

Akmeņčakstīte

 

Minūtes 15 veltu krūmos dzirdamajam mazā svilpja balss autoram. Neredzu, pat brienu krūmos, kur šamais dzied nieka pāris metrus no manis. Tā arī nepamanu. Žēl, mazo svilpi agrāk nebiju redzējis. Toties netālu tieku pie savas visu laiku skaistākās bezdelīgas bildes.

Bezdelīga

 

Voleri ir tāda ļoti īpatnēja vieta Rīgā. Tiem cauri iet viena gara iela paralēli Daugavai. Sava novietojuma dēļ tam vajadzētu būt vienam no prestižākajiem privātmāju rajoniem Rīgā. Tagad tur pārsvarā mitinās ne īpaši turīgi cilvēki, šķiet, lielākoties krievi. Būtībā tur ir diezgan jauki un varētu būt pat ļoti skaisti, līdzīgi Ķīpsalai.

Voleru iela

 

Voleru 51, kas esot kopīpašums, viens vai vairāki īpašnieki izlēmuši, ka trotuārs taču nevienam tāpat nav vajadzīgs un tāpēc nav ko laist platību zūdībā. Gājējiem atvēlētā tiesa ir labi ja 30 cm. Mani māc nelāgas aizdomas, ka Rīgas būvvalde šo arhitektonisko jaunradi varētu nebūt saskaņojusi. Tā kā esmu gājējs, kurš tagad spiests apdraudēt savu dzīvību un pārvietoties pa brauktuvi, nolemju painteresēties par šo jautājumu Rīgas domē.

Voleru iela 51

Voleru iela 51

 

 

Garām man pabrauc 54. autobuss. Vidēji lielais, zili baltais. Neviļus saskaitu tajā braucošos pasažierus. To izdodas paveikt vienā mirklī, jo pasažieru nav. Pēc minūtēm 15 autobuss brauc atpakaļ un atkal saskaitu pasažierus. To ir trīs. Atceros, kā kratījos 13.autobusā, atceros savu iesniegumu Rīgas satiksmei, atceros arī daudzus neglītus vārdus un apņemos šoreiz bliezt cauri masu medijiem, varbūt arī pašu Nilu U. Lai iet pa nikno, ja ar labu nesaprot.

54. autobuss

 

Pēc kāda gabaliņa redzu divus auto pārbraucam ūdens šļūtenei. No tās vērojamas divas nelielas strūklakas.

Šļūtene

Caura šļūtene

 

 

Nokļūstu lielā laukumā un dodos pie Daugavas. Apsēžos uz akmens pie ūdens malas un kamēr mēģinu izspriest, ar ko atšķiras tomātu salas čipši no tomātu čipšiem, pamanu tuvojamies kompanjonu. Steidzīgi sagrābju fotoaparātu un cenšos to nobildēt. Kompanjons no manis radītajām vibrācijām mazliet trūkstas, bet turpina kustību gar upi uz jūru. Tas ir, kādu nepilnu metru no manis. Apdomāju ar ko varētu jauno biedru pacienāt, bet nav man līdzi paķērušās ne vardes, ne peles, ne kukaiņi. Pavēroju čūsku tāpat. Mazliet kārojas to pacelt aiz astes, bet novaldos. Lai jau tā lien savās gaitās netraucēta.

Zalktis

 

Tikmēr man garām papeld vesela delegācija un pamanu tikai, kad kadram ir par vēlu un lielākā daļa lielo gauru jau ir zem ūdens.

Lielā gaura

 

Pēc dažām minūtēm pirmajam zalktim seko arī otrs, tikpat garš.

Zalktis

 

Tālāko maršrutu es jau puslīdz zinu. Tas ir, tajā nekā ievērojama nav. Neviļus sanācis, ka savu uzmanību līdz šim pārsvarā esmu veltījis putniem. Nu, tad jau tāpat var arī turpināt.

Ir daudz lielo ķīru, pamanu zivju gārni, piepeši attopos divus metrus no brūnās čakstes, kura arī nemaz uzreiz prom nemetas. Dzirdu ezeru ķauķi, bet nemaz nemēģinu viņu saskatīt niedru biezoknī. Atkal dzirdu mazo svilpi un šoreiz veltu viņam minūtes 40. Mazais svilpis, kā man mācīja @avotans, dzied “Nice to meet you.” Reizēm piekabina klāt vēl kādu vārdiņu. Šoreiz man šķiet, ka viņš dzied “Nice to meet you, muahaha”. Ir arī minimāli panākumi, tas ir, uz brīdi pamanu tēviņa sarkanīgo galvu.

Netālu no tantes, kas liek maisiņā zemi, kūko dzeguze. Arī to es nekad neesmu redzējis, bet dzeguze ir baisos brikšņos, kas pēc mazo svilpju dzenāšanas jau ir krietni apnikuši.

Zilā iela

 

Pēc pārsimts metriem tieku pagodināts ar sudrabkaijas pikējumu manā virzienā, pēc tam vēl daudziem. Kaija ar pāris draudzenēm mēģina no manis un viena lielā ķīra nosargāt milzīgu teritoriju. Bērnus neredzu. Izdomāju, ka laba pašaizsardzības metode būtu vienkārši turēt virs galvas zaru, bet izmēģināt nejūtu vajadzību.

Sudrabkaija

 

Mēģinu krūmos ieraudzīt kaut kādu ķauķi, kurš dzied burtiski degungalā. Tā arī to sušķi nepamanu. Vēl pēc laika izmēģinu laimi ar tās dienas vienīgo lakstīgalu. Arī bez sekmēm. Līdzīgu joku ar mani grib izstrādāt arī brūnspārnu ķauķis, bet tas viņam neizdodas, piefiksēju pārlidojam. Šīs mazrezultatīvās nodarbes prasa neticami daudz laika.

Brūnspārnu ķauķis

 

Satieku arī dzelteno stērsti. Minūtes trīsarpus rakstu tās dziesmu, bet tālāk par “dzer, dzer, dzer, dzer pie…” viņa tā arī netiek. Tas nozīmē, ka ieraksts dzelteno stērstu dialektu pētījumam neder.

Izskatās, ka šis rajons drīzumā tiks pie jaunas ielas vai drīzāk tranzīta ceļa. Diez uz kurieni? Vai uz Hapaka grāvja mazdārziņiem?

Dzelzceļa pārvads Daugavgrīvas ielā

 

Saprotu, ka tikpat intensīvu atpakaļceļu vairs negribu piedzīvot un dodos uz autobusu. Tas izrādās diezgan piepildīts, cilvēki atgriežas no jūras. Kāds pāris spriež, ka derētu iegādāties skābo krējumu. Meitene pa labi raksta īsziņu krievu valodā. Meitene pa kreisi lasa tviteri. Viņa ir ļoti glīta un uz brīdi apceru, kā varētu iepazīties. Klasika laikam būtu “jūs arī brauciet ar šo autobusu?” Bet tas nav nopietni, es nemaz negribu ar viņu iepazīties. Pēc kāda brīža viņa apsēžas blakus savai draudzenei un tagad varu vērot četrus draudzīgus mūzikas cienītājus.

Mūzikas baudītāji

Kad esmu apsēdies, aiz muguras atskan kāda puiša “palaidiet kundzi apsēsties, viņa ir vecāka par jums”. Tas nav adresēts man, bet, kā noprotu, kādai krievvalodīgai tantei. Viņa kaut ko iebilst un puisis viņai saka “vajag mācīties valsts valodu”. Sekojošā atbilde ir gara un tik ļoti neadekvāta, ka liek šaubīties par tantes prāta spējām. Īpaši necenšos klausīties, bet atsevišķus vārdus no viņas murmulēšanas uztveru, piemēram, Putins. Kāds vīrietis viņai pavēl aizvērties, bet bez jebkāda rezultāta. Neviļus atminos skolā apgūto “ja sūdu aiztiek, tas sāk smirdēt”.

Ticis mājās, cenšos reģistrēt savus novērojumus dabasdatos, kas diemžēl ir visai neērti un ilgi. Nākošajā dienā konstatēju daudzus odu dzēlienus, bet tas jau ir cits stāsts.

Ceļojums uz Bolderāju

Šī gada pirmajā maijā es izgāju no mājām un devos uz pieturu “Pērnavas iela”. Biju paredzējis iekāpt autobusā un doties pastaigā kādā man ne pārāk labi zināmā Rīgas vietā. Ja brauktu 13. autobuss, es dotos uz Kleistiem, bet, ja 3., tad uz Spilves lidostu.

Pa ceļam nogāju arī gar Grīziņkalnā notiekošo piketu. Bija sanācis ne sevišķi liels pūlis ar cilvēkiem, pie mikrofona krieviski runāja kaut kāds cilvēciņš un daži jaunieši dalīja apdrukātus papīrīšus sarkanā krāsā.

Es arī paņēmu vienu, pārlaidu acis, neko peļamu tajā neatradu un pametu cītīgāku skatu visapkārt. Biju praktiski vienīgais jaunais cilvēks tur, ja neskaitīja lapiņas dalošos. No skatuves nogāja manis pieminētais cilvēciņš un piepeši mani sagrāba nelabas aizdomas. Piegāju pie tuvāk esošā onkuļa un jautāju, vai viņš nezina, kurš bijis iepriekšējais runātājs. Onkulis apstiprināja manas klusās aizdomas, teikdams, ka tas bijis Nils Ušakovs. Vēl viņš piebilda, ka nav tik sapucēts kā televizorā un tādēļ varbūt pagrūti pazīt. Mājās ievēroju, ka esmu viņu pat netīšām nobildējis un ka onkulim par sapucēšanu laikam bijusi taisnība.

Pieturā pirmo, kā jau man iepriekš šķita, sagaidīju trešo autobusu. Iekāpu tajā, apsēdos un braucu uz priekšu. Pēc pāris pieturām iekāpa kāda sevišķi trokšņaina ģimene ~6 cilvēku sastāvā un apsēdās netālu no manis. Piespiedu kārtā kādu pusstundu nācās klausīties sevišķi skaļas sarunas par visdažādākajām sadzīves tēmām, kuras, par laimi, ilgi manā atmiņā neaizkavējās.

Pa ceļam nobildēju nelielo Iļģuciema dzelzceļa staciju. Sevišķi bieži vilcieni tur droši vien vairs nebrauc, kur nu vēl pasažieriem domātie, bet stacija ir.

Tālāk devos pa ceļu uz Spilves lidostu. Tās ēka man vienmēr iedvesusi cieņu, lai arī rotāta ar sirpi un āmuru. Nezinu, vai tā vēl tiek izmantota lidlauka apkalpošanai. Kopumā ēka diezgan nolaista. Labi, ka tai vismaz ir sargs, kurš, kā man gribētos cerēt, uzmana ēku no izlaupīšanas un demolēšanas. Manuprāt, lidostas ēkā ļoti labi iederētos kāds muzejs vai izstāžu zāle. Vienīgi līdz centram patālu.

Tālāk devos pa ceļu gar lidostas kreiso pusi. Diez cik viegli tas nebija, jo uz ceļa bija daudz, daudz ūdens un kaut kur peļķes malā gluži netraucēts gozējās pīļu tēvs. Kaut kā apgāju lielajai peļķei apkārt un devos uz priekšu. Pa labi no manis pāris skolnieciņu dzīvojās pa pamestu būdiņu un lielu kaudzi ar koka kastēm blakus lidostas teritorijai. Pa kreisi garām paskrēja kāds īpaši ātras pārvietošanās cienītājs. Mazliet tālāk pa labi varēju vērot daudz, daudz ceļamkrānu.

Kad biju nogājis labu gabalu uz Ziemeļiem, man nācās izvēlēties – brist taisni kaut kādos džungļos iekšā, kur vīdēja reti mīdīta taciņa vai arī sekot pa priekšu aizskrējušajam vīrietim uz šosejas pusi. Izvēlējos pirmo variantu.

Diez cik ātri uz priekšu netiku, jo ceļš bija pilnīgi pārplūdis.

Mēģināju tomēr kaut kā cīnīties, lienot cauri aizaugušajiem krūmiem. Pa ceļam sastapu daudz, daudz vārnu, kuras par manu klātbūtni nešķita pārāk sajūsminātas.

Kaut kā lēnām tomēr uz priekšu cīnījos un tiku pat līdz civilizēta izskata celiņam. Tas man deva iespēju pāriet pāri kreisajā pusē esošajam grāvim.

Aiz grāvja atklājās gluži pieņemams ceļš. Devos pa to Ziemeļu virzienā uz priekšu un gan pa labi, gan pa kreisi parādījās augsti koka žogi.

Secināju, ka dodos cauri mazdārziņiem. Pa ceļam redzēju vairākus tantukus un onkulīšus. Bija manāma arī viena otra ģimene ar savu privāto automobili. Īpaši necentos klausīties cilvēku sarunās, bet latviešu valodu tā arī diemžēl nesadzirdēju ne tobrīd, ne arī vēlāk visa ceļojuma gaitā.

Viens no foršākajiem ievērības cienīgajiem objektiem bija paprāvs paštaisīts vēja rādītājs. Tie baltie ripuļi sānos ir burku vāciņi.

No Spilves lidostas skrejceļa gala acīm atklājās visai glīts skats uz Rīgas centru.

Gabaliņu tālāk nonācu pie manā Nokia-s kartē iezīmētā Hapaka tilta. Kaut kā negribējās mēģināt līst pāri. Vispār otrā pusē atrodas mazdārziņi, kuriem piekļūt bez šī tilta lietošanas ir diezgan sarežģīti.

Arī manā – kreisajā Hapaka grāvja pusē virzienā uz Ziemeļiem turpinājās mazdārziņi un turpināju maldīties pa celiņiem starp tiem. Kādā brīdī man pretī nāca sieviete no iepriekš 3. autobusā izdzirdētās sevišķi skaļās ģimenītes un krieviski jautāja man ceļu uz autobusa pieturu. Atbildēju (latviski), ka tā īsti nezinu, bet vajadzētu būt tajā virzienā un parādīju ar roku. Viņa man vēlreiz krieviski – bet pateiksiet, kur ir pietura? Nobrīnījos, tāpat vēlreiz parādīju ar roku un atkal latviski noteicu, ka laikam jau tur. Viņa man – paldies un prom bija. Tā arī nezinu, vai kaut ko saprata no manis teiktā un rādītā un vai līdz savam galamērķim vispār aizkļuva.

Pats es turpināju doties uz priekšu. Pabrīnījos par pīļu pāri, kurš, kā izskatījās, vienā no nelielajiem mazdārziņiem bija apmeties uz pastāvīgu dzīvi.

Kad beidzot no mazdārziņu teritorijas biju ticis laukā, nonācu pie dzeltenas ēkas, izdaiļotu ar sarkanu cilvēciņu figūrām.

Vienmēr esmu mazliet apbrīnojis, ka atrodas cilvēki, kuri pieliek savus spēkus tādu it kā neinteresantu ēku izdaiļošanai. Galu galā – tas nav nekāds ofiss, viesnīca vai dzīvojamā ēka. Neviens pat neievērotu, ja tā noplukusi stāvētu ceļa malā. Droši vien jau arī nokrāsotu to īpaši daudzi neievēro, jo gājēju tajā vietā ir maz, bet automašīnas traucas garām lielā ātrumā.

Tālāk devos paralēli vilciena sliedēm. Izgāju cauri Bolderājai un no dzelzceļa tilta vēlējos nobildēt Buļļupes gulbjus, bet piedzīvoju nepatīkamu pārsteigumu – nespēju nospiest fotoaparāta knipsēšanas pogu. Dikti sabēdājos, bet pie gulbjiem tomēr aizgāju. Saskaitīju 16 lielos, baltos putnus.

Atkal uzņēmu kursu uz Ziemeļiem un gāju līdz nonācu pie jūras. Bija dikti vējains un jau pēc pārsimts gar jūras malu noietiem metriem devos Dienvidu virzienā vietā, kur, manuprāt, vajadzēja būt ceļam uz 3. autobusa galapunktu. Ceļa vietā es atradu šauru koka celiņu un riskēju tālāk doties pa to. Lai arī daudzas reizes esmu bijis Daugavgrīvā, par šāda celiņa eksistenci uzzināju pirmo reizi. Tas mani līkločiem ieveda kādas pļavas vidū, no kuras tikt laukā sausām kājām nemaz nebija tik vienkārši, jo pļaviņu no ceļa uz autobusu šķīra paprāva ūdens barjera. Pēc tam jau gāju uz autobusu, sagaidīju to un pēc kādām trim pieturām attapos, ka neesmu nopīkstinājis savu dzelteno kartona gabaliņu. Sapratu, ka esmu to aizmirsis izdarīt tāpēc, ka, iekāpjot reizē ar mani, to nedarīja vispār neviens pasažieris. Vairums no viņiem pēc tam izkāpa Bolderājā…

Pēc tam aizbraucu atkal līdz Pērnavas ielai, izkāpu un devos mājās :).

Kopumā bija interesanti. Sausākos laika apstākļos gan būtu komfortablāk, bet ne tik interesanti. Turklāt ir savs azartiņš tajā, ka nezini, kas gaida aiz nākošā stūra un vai vispār tiksi uz priekšu. Nezinu, vai gribētu ieteikt draugiem staigāt pa tādu maršrutu, jo visi to droši vien neuztvertu ar sajūsmu. Galu galā komforta maz, ko redzēt it kā nav, kājas pēc tam, iespējams, būs slapjas un dubļainas… Tomēr tā ir realitāte, tā ir mūsu galvaspilsētas otrā, trešā vai n-tā seja, kuru pazīst tikai retais. Tā ir interesanta tieši ar savu neparedzamo daudzveidību.