Gandrīz smieklīgi

Drošības policijas priekšnieks Jānis Reiniks aizved uz veļas mazgātavu drēbes. Ar dienesta auto, par kura izmantošanu un uzturēšanu maksāju es, tu un citi Latvijas nodokļu maksātāji. Tur kāds pamana Drošības policijas automašīnu pie veļas mazgātavas un sāk to fotografēt. Drošības policijas priekšnieks pamet uz letes atnesto netīro veļu ar visām kvītīm un teciņiem pazūd aiz stūra cerībā, ka neviens viņu neatpazīs. Pilns stāsts.

Satversmes aizsardzības biroja direktors Jānis Maizītis arī spārda. Saskaņā ar Maizīša oficiāli parakstītu skaidrojumu, piemēram, ziņas par SAB preses sekretāri esot valsts noslēpums, kaut šīs pašas ziņas ir brīvi pieejamas SAB interneta mājas lapā.

(..) Pietiek vēlējās no (SAB direktora Jāņa) Maizīša saņemt arī atbildi uz jautājumu: “Kādām vajadzībām SAB ir nepieciešama štata vieta – preses sekretārs, ja SAB pieprasa mediju ar sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem pie SAB “vērsties Iesniegumu likuma noteiktajā kārtībā un formā”?”

Uz šo jautājumu SAB direktora oficiālā atbilde atkal bija īsa: “Saskaņā ar Satversmes aizsardzības biroja 11.panta otro daļu, informācija par SAB iekšējo struktūru netiek sniegta.” Kāpēc tādā gadījumā SAB šādu slepenu informāciju publisko savā mājas lapā, Maizītis nespēja paskaidrot.

Un vēl. Jāņa Maizīša vadītajam SAB tiek pieprasīts noskaidrot, kā Vienotības Dzintars Zaķis ticis pie valsts noslēpuma. To, ka tas tā ir noticis, netieši apliecinājis pats Dzintars Zaķis pa televizoru izsakoties, ka viņš zinot, kādēļ Baibai Brokai nav piešķirta pielaide valsts noslēpumam. SAB atbilde izskatās pat mazliet sirreāla.

“SAB rīcībā nav faktu vai pierādījumu, ka Zaķa kungs patiešām zinātu konkrētā lēmuma saturu. Ja Jūsu rīcībā ir fakti, kas nepārprotami norāda, ka Dzintara Zaķa rīcībā ir prettiesiski nonākusi valsts noslēpumu saturoša informācija, lūdzam Jūs šādas ziņas sniegt Satversmes aizsardzības birojam vai vērsties Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūrā,” skan Maizīša oficiālā atbilde.

 

Latvijā ir (tikai) trīs lielas drošības iestādes. SAB, Drošības policija un Militārās izlūkošanas un drošības dienests. Par pēdējo tikpat kā nekas nav dzirdēts, jādomā, viņu specifiskās darbības dēļ.

Noslēpumi

Nesen tieslietu ministrei SAB liedza pieeju valsts noslēpumam. Vadošam Padomju Savienības komunistiskās partijas biedram Andrim Bērziņam iedeva, bet tieslietu ministrei, nu, ziniet, nē. Par ko – nav zināms. Gandrīz nevienam.

Kā jau ziņots, 9. jūnijā Ministru prezidente Laimdota Straujuma medijiem paziņoja – SAB direktors Jānis Maizītis viņu esot informējis par lēmuma iemesliem neizsniegt Brokai pielaidi valsts noslēpumam, tomēr viņai neesot tiesību tos izpaust plašākai sabiedrībai un viņa arī atturoties vērtēt, cik nopietni ir šie iemesli.

SAB preses pārstāve Maizīša vārdā Pietiek paziņoja, ka ar lēmumu par Brokas pielaidi Satversmes aizsardzības birojs Ministru prezidenti nemaz neesot iepazīstinājis un Straujuma šādas ziņas varētu būt uzzinājusi kaut kur citur. Kur un kā Straujumai vēl ir bijis iespējams uzzināt šādas valsts noslēpumu saturošas ziņas, kas saskaņā ar paša Maizīša apgalvojumu esot tikai dažu personu rīcībā (un kuras netiek atklātas pat pašai Brokai), SAB nevēlējās paskaidrot.

Arī pazīstamais Saeimas deputāts, Vienotības Saeimas frakcijas priekšsēdētājs Zaķis ir publiski paziņojis, ka “viņš zinot detaļas, kādēļ [tieslietu ministrei Baibai] Brokai neesot piešķirta pielaide valsts noslēpumam”.

Taču uz jautājumu par to, vai SAB ir nodevis šīs valsts noslēpumu saturošās ziņas Zaķa rīcībā un, ja jā, tad ar kādu pamatojumu, Maizītis līdz šim tā arī nav atbildējis – tāpat kā uz jautājumu, vai un kā SAB rīkosies, lai nekavējoties noskaidrotu, kā šādas valsts noslēpumu saturošas ziņas nonākušas Zaķa rīcībā.

Savukārt šoceturtdien bijušais Ministru prezidents Dombrovskis meta jaunu, vēl nopietnāku ēnu uz SAB spēju saglabāt valsts noslēpumus. Viņš telekanālā LNT paziņoja, ka indikācijas par to, ka tieslietu ministre Broka varētu nesaņemt augstākās kategorijas pielaidi valsts noslēpumam, no Satversmes aizsardzības biroja tikušas saņemtas vēl pirms viņas apstiprināšanas amatā.

Es saprotu, ka var šeptēties, nopludināt informāciju, (ne-)veikt attiecīgas darbības dažādu grupu interešu dēļ, bet šis gadījums demonstrē izcili muļķīgu izpratni par valsts noslēpumu un amatpersonu tiesībām. Tās ir augstākās valsts amatpersonas! Ja viņi pat ar tik elementāriem jautājumiem netiek galā, kas tiks iesākts ar nopietnām problēmām? Droši vien tāpat kā līdz šim bārstīsies ar nepārdomātām frāzēm un imitēs darbošanos.

Diena bez modema

Šodienas mērķis – jūra. Nesteidzoties.

Izskatās, ka šī būs viena no skaistākajām rudens dienām. Grīziņkalns vietās, kur lapas vēl nav sagrābtas, ir fantastiski skaists. Fotogrāfu tur vairāk nekā suņu saimnieku. Ar vieglu skaudību vēroju viņu rokās turētos verķus. Top dažas bildes.

Tiek celts sabrukušais ķieģeļu žogs. Nekad neesmu varējis saprast, kas īsti aiz tā atrodas. Šķiet, ka milzīgs, tukšs laukums, bet piederošs kādām aizsardzības institūcijām, ja reiz žogs ar dzeloņdrātīm tik ātri slienas atpakaļ.

No laimētavas izskrien vīrietis pirmspensijas vecumā. Viņš nospļaujas, aiztaisa naudas maku un nekavējoties šķērso vienu no Rīgas bīstamākajiem krustojumiem pie sarkanās gaismas.

Uz Brīvības ielas ceļu strādnieki no smagās automašīnas uz asfalta lāpsto smiltis. Blakus stāv nedaudz sadauzīts busiņš. Ceļu policists, brīdi uzmanījis, kā strādnieki darbojas, aiziet pie pabieza izskata vāģa, kura īpašnieks viņa kolēģim kaut ko cītīgi skaidro.

Indrānu iela. Kopš bērnības zinu, ka šeit vienmēr ir sastopams vismaz viens, biežāk vairāki kaķi. Šī reize nav izņēmums.

Ienāk prātā doma dokumentēt savu pārgājienu. Prom nedodas.

Lielie kapi jeb Padomju laika arhitektūras brīnums, kas radies, no kapiem izveidojot parku. Šodienas rezultāts ir ne īsti parks, ne kapi. Netālu atdusas mans vecvectēvs. Ciemos nedodos, nejūtu tādu vēlēšanos. Vasarā Lielie kapi bija pilni ar vārnām, bet šodien nevienu neredzu. Vēl šeit dzīvojot vanagi un pūces.

Kāda pensionāre, man viņai garām ejot, bezmaz nostājas goda sardzē un neuzticīgi lūr uz mani. Es uz viņu pat neskatos, esmu pieradis pie tamlīdzīgām pensionāru izdarībām jau vismaz 10 gadus. Īpaši bieži viņas tā uzvedas kapos. Reti, bet reizēm viņas arī brūķē muti un tas ir diezgan nepatīkami.

Eju garām vienai no Latvijas drošības iestādēm. Gudrinieki pie sētas sabāzuši video kameras, tālumā redzamajai ēkai pat otrajā stāvā aizrestoti logi, bet nekādas informācijas par to, kas tur varētu atrasties, nav. Šamo mājas lapā viņu fiziskā atrašanās vieta gan nav rakstīta, bet google tāpat zina visu.

Uz palodzes lielā zīlīte. Populārākais Latvijas putns, kuru līdz šim neesmu nofotografējis. Arī šoreiz tieku pie diviem gaiļiem nevis lielās zīlītes.

Tālumā redzams 408. moskvičs un volga. Tuvumā – tanka atliekas un dažādi monumenti. Blakus sliedēm nelielas dzīvojamās ēkas. Nez, komfortabli cilvēkiem tur dzīvot?

 

Spriežot pēc biezā aizkara, zem trepēm Brasas tiltā kāds varētu dzīvot. Negribas pārbaudīt.

Dodos ciemos pie tēva. Atrodu grābekli ar pieciem zobiem un kādu brīdi rosos. Apkārt daudz pensionāru.

Noskaloju rokas ar pumpja ūdeni, kurš šķiet pārsteidzoši silts.

Drīz kādu cilvēku izvadīs no kapličas. Blakus stāv karavīru uniformās tērpti vīri. Gribu doties uz Brāļu kapiem, bet vārtiņi aizslēgti, lai arī otrā pusē ir cilvēki un ieejai tur jābūt atļautai. Slinkums meklēt atvērtus vārtiņus, tāpēc kāpju pāri.

Brāļu kapi ir iežogoti. Mūžīgā uguns deg. Akmens plāksnes apsūnojušas, ļoti jauki izskatās, toties viegli paslīdēt.

Uzvaras (Aleksandrs I pret Napoleonu) kolonnas atliekas. Tās pašas, kuru Ušakovs pirms kāda laika gribēja atjaunot pretī Rīgas pilij. Tās galā esošo monumentu pirmajā pasaules karā aizvāca krievi paši.

Netālu atdusas viena no smilšu pelēm.

Kapos ievēroju, ka vīrietis zāģē kokam prāvu zaru. Nedomāju, ka viņa darbība ir legāla, bet negribas noskaidrot.

Gribu šķērsot Inčukalna ielu, lai tiktu Visbijas ielā. Un man ir izvēle doties pārsimts metrus atpakaļ, kur žogs beidzas, un šķērsot ielu tur kaut kā nebūt un testies atpakaļ, vai divreiz līst pāri žogam. Izvēlos pēdējo. Neapskaužu kapu tantukus, kuriem jāpieveic šādi fizkultūriski uzdevumi mūsu visgudro ceļu būvētāju dēļ.

Blakus redzama bērnu dzelzceļa stacija. Šo dzelzceļu esmu redzējis tikai bildēs. Stacija pirms pāris gadiem gan bija ievērojami labākā stāvoklī. Sliežu vairs nav, koka gulšņi palikuši.

Dzirdu trīs šāvienu zalves. Cilvēku apglabājuši.

Neganti auro bērns. Nodomāju – māte atvedusi uz mežu izkliegties. Ejot garām, dzirdu mammu sakām – tūlīt būs pilsēta, tur kliegt vairs nedrīkstēs.

Ieraugu suni, izraibinātu ar bantītēm. Kādam varbūt tas šķiet arī skaisti.

Garām skrien un uz divriteņiem brauc dažādi cilvēki. Es šodien nebraucu, jo iet man arī tīri labi patīk. Skriet tā kā mazliet gribētos, bet ir tik daudz jauku lietu, kuras es varētu darīt skriešanas vietā, ka labāk izvēlos tās.

Izdzirdu vēl kādas sievietes sūkstīšanos, ka viņš man galīgi neklausa. Nu nemaz. Un viņam taču jau 40.

Pie ietaisēm kāpelēšanai jeb Mežakaķa Mežaparka vidū atrodas autostāvvieta. Tāds laikam tas mūsdienu cilvēks ir – fiziskas aktivitātes gribošs tikai, ja ar mašīnu var piebraukt pavisam blakus.

Ievēroju vēl kādu norobežotu teritoriju Mežaparka vidū bez redzamas atvērtas ieejas vai izejas. Tajā ir daži īpaši izredzēti cilvēki, kuri tāpat kā citi – aktīvi atpūšas. Nesaprotu, vien kas tā par teritoriju, kādēļ tik rūpīgi iežogota un kas tie par izredzētajiem.

Ieraugu dzilnīti. Gabaliņu tālāk – sīli, kurš pārcilā zīles. Sanāk pat dažas puslīdz pieklājīgas bildes.

Garām pabrauc automobilis vilcieniņa izskatā. Kādreiz tā vietā pa Mežparku brauca RAF autovilciens. Atcerējos, kā reiz man vecāki jautāja, ko tad es gribu – uz zooloģisko vai vizināties ar RAFu pa Mežaparku. Toreiz izvēlējos pēdējo. Tā arī ir vienīgā reize mūžā, kad ar to esmu braucis.

Wikimapi-ā ir saite uz šo automobili. Iespējams, tur tas arī joprojām ir.

Atstājot cilvēku pulku aiz muguras, dodos uz Rimi pēc pārtikas. Pie veikala ieejas savāda izskata puisis un staigājoša miskaste pievērš uzmanību bērniem.

Autostāvvietā likvidēju 10 varen garšīgus grauzdiņus, marinētu gurķi un negaršīgu persiku. Kamēr ēdu, netālu atnāk padzīvojis vīrietis un sieviete, noliek zemē vairākas somas un maisus, apskauj viens otru. Domāju – tūlīt šķirsies viens no otra. Tomēr abi pastāv, parunājas, sieviete izsmēķē cigareti un abi, savākuši maisus, dodas atkal otrā stāvvietas virzienā.

Pēc ieturēšanās jūtu slinkumu un nogurumu. Ēna kļuvusi manāmi garāka.

Jāšķērso Mīlgrāvis. Kārtējo reizi lādu tilta autorus. Man ir bail no augstuma, bet kādam tehniskam ģēnijam ir ienācis prātā paplatināt tiltu ar labi caurredzamu metāla režģi. Lai palaistu garām riteņbraucējus, uz tā jākāpj virsū. Es to varu izdarīt, bet sajūta visai nepatīkama. Vai tad tiešām tik grūti bija virs vai zem režģa uzklāt kaut ko necaurspīdīgu?

Tilta galā man ir izvēle – doties pa apvienoto gājēju / riteņbraucēju ceļu, kas apmet krietnu līkumu, vai doties pa kādu no ašajiem lejupceļiem. Izvēlos otro opciju.

Ziemeļblāzmas stacijā mani sasniedz neskaidra skaļruņa murdoņa par uzmanību uz sliežu ceļiem. Tā kā stacijā esam vien divi cilvēki, uztveru to diezgan personīgi. Garām brauc preču vilciens. Man jāiet taisni, bet pretī biedinošs uzraksts, ka pāreja paredzēta tikai dzelzceļa tehniskajam personālam. Palūkojos, ka vilciena aizsegā stacijas dežurante mani tāpat nevar redzēt un dodos uz priekšu.

Kalniņā atrodams entuziastu veidots štābiņš, zarā iesiets striķis un tukša degvīna pudele. Gabaliņu tālāk satieku Latvijas ārēs izplatītu dzīvnieku – kaķi.

Redzama kādreiz iežogota teritorija un izbijusi caurlaižu būdiņa. Tā arī nekad neesmu noskaidrojis, kas tur kādreiz ir bijis.

Mežs. Cilvēku maz. Dzilnīši revidē priežu mizu. Pīkst dzeņi. Gan vienus, gan otrus var labi dzirdēt, bet diezgan grūti tos ieraudzīt.

Acis un ausis īpašas ievērības cienīgus objektus nefiksē. Domas pa galvu sāk skraidīt kā trakas žurkas, apcerot dažādas nepatīkamas problēmas. Aizmirstas nogurums.

Izeju uz garas, taisnas takas. Pec brīža eju garām Vecdaugavas stacijai.

Taka sazarojas un dodos pa kreisi uz Vecāķu prospektu. Pie Dūņu ielas sētā ievēroju divas kazas un aitu. Dodos tās iemūžināt. Man uzmanību pievērš divi krievvalodīgi jaunieši uz divriteņiem. Ieraudzījuši manus intereses objektus, viņi nomet ceļa vidū savus braucamrīkus un ar telefonu sajūsmināti bildē par četrkājaiņus. Kazas cer, ka piešķiršu tām kaut ko garšīgu, bet man nekā viņām piemērota nav.

Paeju garām Ziedu ielai. Kāpas galā brīdi pastāvu vietā, kur pirms vairākiem gadiem apraku savu sunīti. Paliek skumji.

Sasniedzu jūru. Apsēžos smiltīs un ievēroju, cik viss ir mierīgs. Gandrīz aizsnaužos, bet manu mieru iztraucē. Trīs sievietes. Trīs meitenes. Un kuce. Arī pensionāre. Pa laikam manas ausis sasniedz cilvēku valodas. Lielākoties krievu, kā jau tas pie jūras mēdz būt.

Klausos garāmbraucošajos vilcienos un mēģinu noteikt, kurā virzienā tie brauc. Pie manis atlido vārnas, bet man nekā viņām domāta nav. Paliek vēsi.

Dodos uz staciju. Pēc divdesmit minūtēm būs vilciens. Laiks paiet nemanot. Mani iepriecina skaņdarbs no Love. Tieši brīdī, kad tas beidzas, atveras vilciena durvis.