Grāmata – Rīga-Maskava

Sabīnes Košeļevas Rīga – Maskava lasāmo grāmatu sarakstā biju iekļāvis jau sen, tāpēc vairs neatceros, no kurienes iedvesmojos tās lasīšanai.

Pirmais izbrīns bija par to, ka grāmatiņa tik plāna. Otrais par otrajā nodaļā lasāmo:

Velk mūs pie tiem krieviem, patīk mums tas vai ne. Mēs – tādi puspelēki, smagnēji, pārāk nopietni, savrup dzīvotāji un kurnētāji – apbrīnojam atvērto krievu dvēseli, sadzērušies dziedam krievu balādes un mīlam krievu filmas. Laikam jau vajag mums krievus – līdzsvaram. Varbūt ir jāļaujas, ko? Varbūt pietiek zākāt? Pagātne ir pagātne, laiks aprakt kara cirvi. Kāpēc vilkt ienaidu sev līdzi kā tādu bērnības traumu, kas aizdod dusmas un liedz laimīgi dzīvot? Pārāk daudz sēru dienu mūsu kalendārā, pārāk maz – svinamo. Es jūs aizvedīšu pie krieviem un parādīšu! Nu nekož viņi, goda vārds! Pa galvu nesit, arī baro tīri tā neko. Un svin! Oi, oi, oi, kā svin! Rebjata, davaiķe žiķ družno.

Apcerēju grāmatas nolikšanu malā uz mūžīgiem laikiem, bet tā ir tik plāna (un futbols arī nemaz tik interesants tobrīd nebija), ka lasīju vien tālāk. Pēc apmēram divām stundām biju galā.

Satura atstāsts pa nodaļām (parasti tās ir dažu lappušu garumā) ar maitekļiem.

1. nodaļā galvenā varone (vārdu nepamanīju, tāpēc turpmāk dēvēšu par S.) apraksta savus radiniekus, kādi tie bijuši.

2. S. apcer nacionālisma jautājumus un raksturo sevi pašu, neņemot vērā notikumu hronoloģisko secību. Manuprāt, apcerīgā nodaļa labāk izskatītos kā pēcvārds.

3. S. vispārīgi raksturo vilcienus Rīga-Maskava, to pasažierus,

4. S. pastāsta, kā iepazinusies ar krievu. Krievs nebūt nav krievs, bet S. viņu konsekventi dēvē par krievu. Kāpēc – nezinu. Iespējams, lai tādā veidā mazinātu lasītāju stereotipus par sliktajiem krieviem.

5. S. stāsta kā ballītē krievs viņai izteicis komplimentu un viņi paslepen sadevušies rokās.

6. lasāma krieva vēstule S., kurā viņš stāsta par sevi.

7. S. dodas uz Baltkrieviju pie krieva, jūsmo par viņa radiniekiem ar plašo dvēseli.

8. S. ar krievu spriež, kas ir labs cilvēks. S. ar lasītājiem dalās vēlmē, kaut visi vismaz gribētu būt labi cilvēki. Lasītājs (es) tikmēr nīgri secina, ka pati S. krieva aprakstītajai labā cilvēka definīcijai atbilst ar grūtībām.

9. S. pavada laiku kopā ar krievu un viņa draugiem Maskavā. Viņa atgriežas Rīgā.

Nodaļā ar nosaukumu Angel-īna S. pēc nelielas filozofēšanas atklāj savu Maskavas draugu bēdīgo dzīvesstāstu.

10. S. virtuvē izmētā ēdienu un strīdas ar viņuneatšifrētu sieviešdzimtes būtni. Pēc pusnodaļas uzzinām iemeslu – krievs gājis bojā terora aktā.

11. S. melnā kleitā brauc uz Maskavu “dēļ mīlestības” un tiek izsēdināta no vilciena, jo viņai nav vīzas.

12. lasāmas S. sēru pārdomas un domu dialogi ar krievu.

13. lasāmas S. sēru pārdomas.

14. S. pie jūras satiek krievu un citus mirušos grāmatas varoņus.

 

Kopumā autore daudz un dikti apcer dažādas aktuālas problēmas un notikumiem brīžiem pievēršas tā paskopi. Par pirmo pusgrāmatu es teiktu – autores politiskās, filozofiskās un sirdslietu pārliecības manifestācija. Tēmas netiek izvērstas dziļumā. Tiek izteikts apgalvojums autoritatīvā stilā, varbūt mazliet paturpināts un viss. Seko nākošais autoritatīvais apgalvojums. Man nebūtu problēmu ar autores īpašo viedokli, bet tas ir tik uzbāzīgs un notikumu tik maz, ka grāmata sāka krist uz nerviem. Es taču gaidīju stāstu, nevis internacionālas atklāsmes! Autoritatīvo apgalvojumu pasniegšanas veids atgādināja Virdžīnijas Vulfas Sava istaba.

Vēl īpaši atzīmējama man šķiet autores īpatnība nepastāstīt, kas ir Vladislavs, Oļegs un citas personas, kuras piepeši tiek iekļautas stāstā. To taču nav grūti izdarīt, īpaši tik brīva formāta literārā darbā, tas atvieglo lasīšanas procesu, Bet, nu, nekā. Kronis visam šķita vairākas “viņas”, kuras vispār nekā netika atšifrētas un lika domāt par iespējamām S. psihiskām kaitēm. Tas man nešķiet ne interesanti, ne smieklīgi. Tomēr pēdējās piecās nodaļās nojūgšanās ir visai ticams aprakstītā izskaidrojums.

Galvenā mīlasstāsta vērtība ir pats mīlasstāsts. Tas vairāk tiek atklāts, aprakstot S. sajūtas, nevis pašus notikumus. Ja lasītājs saslēgsies ar aprakstītajām sajūtām, tad vismaz tajā brīdī darbs varētu patikt. Man personīgi nesaslēdzās, jo esmu skeptisks pret mīlēšanu pa gabalu. To darīt ir ļoti viegli, jo netraucē praktiski dzīves jautājumi, un retās tikšanās reizes, kurās mīlētāji kopīgi atpūšas dažādos veidos, uztur mīlestību dzīvu.

Nezinu, vai tāds bijis autores mērķis, bet darbs arī atklāj mūsdienu liberālprogresīvā jaunieša vērtības un domāšanas veidu.

Nacionālais jautājums ir tik nomācoši dominējošs, ka stāsts brīžiem šķiet pierakstīts tam klāt – tā starp citu. Brīžos, kad stāsts vairs nav par pašu S. un nevēsta viņas personīgo dzīvesziņu, tas kļūst lasāms. Trūkst pašironijas un S. kritiska skatījuma pašai uz sevi, ar to nedomājot mīlas mokās un sērās apcerēto.

Subjektīvais baudījums 2/10.