Dzirnavu iela 11

Ar šī gada 1. septembri būšot aizliegts ilgstoši turēt uz ēkām pārklājus, kuri neļauj novērtēt ēkas stāvokli. Šie sieti ir diezgan liela problēma. No vienas puses tie aizsedz skatienu bēdīga stāvokļa, reizēm pat bīstamām ēkām. No otras puses tas laupa iespēju, visticamāk, pēdējo reizi aplūkot kādu vēsturisku ēku.

Ēka Dzirnavu ielā 11 tieši ir tāds piemērs ilgstošai sieta lietošanai.

Attēls no Bing Maps, uzņemts pirms 2011. gada

Savulaik ēka esot piederējusi Lembergu ģimenei. 2011. gadā tā brīža īpašnieks Latvijas krājbanka esot solījies savest ēku kārtībā pusotra mēneša laikā. Reāli uz ēkas parādījās jauns siets.

2014. gadā ēkai jau redzams cits siets un tā tas tur atrodas vēl tagad.

Man neizdevās atrast attēlu ar šo ēku, kurā tā būtu redzama bez kāda no sietiem.

Neliekas, ka ar ēku kaut kas tiktu darīts. Ja nu vienīgi neskaita pārdošanas mēģinājumus. Cena esot 1’200’000 eiro.

Kājāmgājēju loģika

Kājāmgājēju loģikā nav nekā noslēpumaina vai sarežģīta. Viņi gandrīz vienmēr izvēlēsies īsāko un vienkāršāko maršrutu no visiem iespējamajiem.

Kā tas notiek praksē?

Lūk, Mūkusalas iela zem Akmens tita. Nekāda patīkamā vieta gājējiem te nav, jo satiksme ir samērā intensīva. Droši vien, rūpējoties par gājēju drošību, Rīgas dome uzstādījusi metāla žogu. Tā sakot, lai nelien kur nevajag!

Garā un nogurdinošā alternatīva ir kāpt augšā un šķērsot brauktuvi pa augšu. Vai gājēji tiešām tā rīkojas? Visizteiksmīgāk to pasaka kājāmgājēju iemītās takas tieši gar Rīgas domes vēlīgi uzstādīto žogu.

“Paldies” Rīgas domei par investīcijām kājāmgājēju dzīves atvieglošanai!

Senā Rīga – Pulvertornis no Torņa ielas

Savulaik no Torņa ielas itin labi varēja redzēt Pulvertorni. Un tagad?

Pulvertornis no Torņa ielas puses ap 1910. gadu. Attēls no http://zudusilatvija.lv/objects/object/6312/
Torņa iela 2017. gadā

 

Torņa iela 2017. gadā

Tagad vecās vienstāva un divstāvu ēciņas ir nojauktas. Tā vietā ir Latvijas Kara muzeja ēka, kas tapusi 1937. gadā. Ulmaņlaikā bijis plāns iztīrīt Vecrīgu no vāciskajām ēkām un to vietā uzcelt jaunas, dižas Latvijas laika ēkas. To gan paspēja tikai iesākt.

Vairākas interesantas Pulvertorņa un tā apkārtnes bildes skatāmas Kara muzeja lapā.

Pulkveža Brieža iela 20

Četrstāvu mūra ēka Pulkveža Brieža ielā 20 atrodas uz krustojuma ar Dzirnavu ielu. Nams celts pēc Reinholda Šmēlinga projekta 1894. gadā.

Ēka Pulkveža Brieža ielā 20 2016. gadā

Šī pamestā ēka ievada Dzirnavu ielas nolaisto ēku posmu, kurš beidzas pie Antonijas ielas.

Ēka Pulkveža Brieža ielā 20 2017. gadā

Pēc kadastra datiem ēka pieder juridiskai personai. Ja aplūko wikimapia attēlus pirms 7-11 gadiem, tad nevar saskatīt pārmaiņas. Tātad ēka ir pamesta jau ļoti ilgi. Vismaz tās stāvoklis acīmredzami nepasliktinās.

P.S. Kā vienā no komentāriem tika norādīts, ēku izīrē un tai nepieciešams kapitālais remonts. Paldies par komentāru, bet tā kā izīrētājs Staciju nekā neatbalsta, tad saiti uz sludinājumu tomēr aizvācu.

Senā Rīga – Nacionālā opera

Nacionālā opera trīsdesmitajos gados, attēls no http://www.zudusilatvija.lv/objects/object/7350/

Te var uzskatāmi redzēt, kāpēc Rīgas ēku bildēšanu labāk veikt agrā pavasarī. Bilde jau glīta, tikai aiz lapām nevar saskatīt, kas vecākajam attēlam sānos.

Izmaiņu maz, bet, ja ieskatās, var redzēt, ka operas ēkai parādījies papildus stāvs.

Spilves pļavu šķērsošana

Man bija tāda vienkārša iecere doties paralēli sliedēm no Buļļu ielas līdz Bolderājai. 2009. gada novembrī šādu maršrutu biju pieveicis bez jelkādām problēmām. Šoreiz, teiksim tā, tik labi neveicās. Karte apskatāma ieraksta beigās.

Gāju līdz sasniedzu žogu ar uzrakstiem “Stop! Aizliegta zona”. Devos pa labi uz mazdārziņu pusi, jo tur bija iemīta taka paralēli žogam. Pēc kāda laiciņa nonācu mazdārziņos. Kādam garām ejošam puisītim, apmēram 10 gadus vecam jautāju, vai var tikt pāri grāvim. Izskatījās, ka viņš nesaprot ne vārda no manis teiktā. Pamēģināju noformulēt domu krieviski, uz ko viņš atbildēja vienā vārdā, ka varot. Īsti gan nebiju drošs, vai viņš saprata, ko es gribu.

Aizgāju līdz tiltam. Hapaka grāvis tajā vietā ir pieklājīgas upītes platumā.

Centos atrast vietu, kur varbūt kāds uzbūvējis tiltu, bet neko neatradu. Vienīgā iespēja – tikt uz dzelzceļa tilta aiz žoga. Tam savukārt vajadzēja pārvarēt paralēli žogam esošo Lāčupīti. Nemaz tik šaura un sekla tā nebija. Labu gabalu soļoju atpakaļ līdz atradu ļoti šaubīgu tiltiņu.

Pārgāju tam pāri un nu jau diezgan ātri tiku aiz žoga un šķērsoju grāvi pa tiltu.

Te žoga apiešanai pat kājas nevajadzēja saslapināt

Meklēju taciņu otrā pusē, bet tā nebija diez ko izteikta. Žogs tajā pusē pie grāvja atradās divmetrīgās niedrēs, kur man līst diez ko negribējās. Atradu, ka mazliet tālāk toties var izlīst zem žoga un kāds to ir darījis jau iepriekš. Tur pretī atkal grāvis, bet tāds neliels un sekls.

Bildē viss izskatās tāds maziņš, bet reāli zem žoga tikt varēja tikai pietupjoties un grāvis (Lāčupītes turpinājums) nemaz tik šaurs nav.

Noāvu kājas un pārbridu. Otrā pusē pļava ar dažādiem pagariem augiem.

Fotoaparāts te tika pacelts acu augstumā, nevis nolaists līdz viduklim.

Atradu viegli iemītu taciņu un centos soļot pa to. Viegli nebija un diezgan drīz secināju, ka tā ved drīzāk paralēli Hapaka grāvim nevis uz Bolderāju. Paskatījos kartē, padomāju un izlēmu doties atpakaļ. Atkal noāvu kājas, šķērsoju grāvīti, izlīdu zem žoga.

Nolēmu iet sliedēm pa otru pusi, jo priekšā ir jaunais dzelzceļa atzars un, kas zina, varbūt arī tas ir aiz žoga. Uz sliedēm stāvēja vagoni. Varēja jau laikam līst tiem cauri, bet iedomājos palūkoties, vai nevar tiltam izlīst pa apakšu. To diezgan viegli varēja izdarīt, tikai nācās saslapināt kājas apmēram līdz ceļiem, ejot pa tilta konstrukcijas pamatiem.

Otrā pusē mani gaidīja jauns pārsteigums divmetrīgu niedru izskatā. Centos atrast taciņu, bet neizdevās. Palauzos gabaliņu uz priekšu paralēli žogam un sliedēm. Drīz tiku uz tāda kā paaugstinājuma.

Niedrājs apakšā ir pāri manai galvai.

Nopriecājos un devos pa to paralēli Hapaka grāvim uz Kleistu ielu. Pēc neilga brīža parādījās divmetrīgās niedres, tad divmetrīgi dadži un visbeidzot tāda paša garuma nātres. T-kreklā un šortos maz prieka par tādu veģetāciju. Ja vēl būtu bijis kāds zars vai koks, ar kuru pastumt dzelošos augus malā, bet nekā tāda tuvumā nebija. Labu brīdi lauzos tāpat cauri, kas bija ne tik daudz sāpīgi, cik nogurdinoši. Nodomāju, ka ideāla vieta, kur nepieciešamības gadījumā noslēpt līķi, tiesa, dabūt to uz turieni nebūtu viegli. Šķita, ka pēc neilga gabaliņa divmetrīgie šausmoņi pazudīs un tā arī bija. Tikai pēc pārdesmit metriem tas ārprāts atsākās. Bilžu no tās vietas nav, nebija ne prātā.

Paskatījos kartē. Kādās 20-30 minūtēs biju pievarējis tikai 200 metrus jeb sesto daļu. Nē, tā es vairs negribēju tā turpināt. Devos atpakaļ pie žoga.

Apdomājos un izlēmu kādu gabaliņu pacīnīties uz priekšu paralēli žogam. Tur gan bija divmetrīgās niedres, bet dadžus un nātres nemanīja, turklāt drīz es sasniegtu paralēli žogam augošos kokus, kur, jādomā, būtu mazliet vieglāk iešana. Tā arī bija. Pavisam bez nātrēm un dadžiem nepaliku, toties nu man bija divi zari rokās.

Pēc diezgan nogurdinoša gājiena pārsimts metru garumā nonācu uz “ielas” jeb grantēta ceļa.

Mārtiņa Peniķa iela

Secināju, ka, ja es būtu nospļāvies par iespējamo sadursmi ar LDz apsargiem un soļojis pa žoga iekšpusi, šajā vietā arī būtu ticis ārā. Protams, paralēli sliedēm es nevarētu komfortabli turpināt ceļu līdz Bolderājai un tāpat nāktos doties uz Kleistu ielu.

Veiktais maršruts balticmaps.eu

Droši vien lieki teikt, ka šo maršrutu vairs nedomāju jelkad atkārtot. Pieklājīgi izsakoties, Latvijas Dzelzceļam pilnīgi nerūp vietējo iedzīvotāju un tūristu intereses, jo viņi ir aizvēruši kājāmgājēju satiksmei vienīgo tiltu pār Hapaka grāvi visai lielā apkaimē. Alternatīvu nav. Kā izsmiekls iežogotā tilta abos galos un abās pusēs rēgojas kāpnītes uz nekurieni. Cik papildus līdzekļu tas būtu prasījis neiežogot šīs gājēju pārejas un padarīt tās ērtākas? Gandrīz neko, jo tāpat tilts ticis nesen pārbūvēts vai pamatīgi renovēts. Protams, pašvaldībai jāuzņemas ne mazāka atbildības daļa, jo vajadzīgi arī celiņi. Ja, piemēram, veloceliņu iekārtotu paralēli sliedēm, nevis Kleistu ielai, tas būtu interesantāks, drošāks, lielai daļai braucēju arī lietderīgāks, turklāt nocērtamo koku daudzums būtu daudzas reizes mazāks.

 

Uz Bolderāju es tā arī neaizgāju, biju jau pārāk piekusis. Devos uz 36. autobusu. Kamēr stāvēju pieturā un domāju, vai autobuss man labvēlīgā kārtā nekavē grafiku, garām lidoja niedru lija. Nav pats retākais putns, bet 10-20 metru attālumā es to vēl nebiju redzējis. Nodomāju, ka šī momenta dēļ arī autobusu palaist garām nebūtu žēl.

Starp citu, autobuss tiešām kavējās un atbrauca tieši pēc niedru lijas aizlidošanas.