Peitavas iela 7

Šodien bija lasāma ziņa, ka Vecrīgā esot daļēji nobrucis grausts Peitavas ielā 7. Spriežot pēc attēliem, sacelts milzu tracis par akmeņu un ķieģeļu kaudzīti, kuru potenciālā nobrukšana bija paredzama jau pirms krietna laika. Protams, ja arī tagad neko nedarīs, drupu kaudzīte kļūs daudz, daudz lielāka.

Nav biežas reizes, kad, uzzinot adresi, uzreiz atceros ēku, bet šī bija viena no tām. Gluži vienkārši – vecā noliktava Peitavas ielā 7 jau izsenis ir tik šausmīgā stāvoklī, ka par ēku to pat īsti vairs nevar saukt. Tās ir četras sienas no tā, kas reiz bijusi noliktava.

Pirms pieciem gadiem uzņēmu dažas bildes, tajā skaitā ar iekšpusi.

No Peitavas ielas puses. 2013. gada augusts
No Kungu ielas puses. 2013. gada augusts
Iekšpuse. 2013. gada augusts
Iekšpuse. 2013. gada augusts
No Kungu ielas puses. 2015. gada decembris. Norobežota iekļuve sienu iekšpusē.

Ja jau tolaik ēkas atliekas bija tik briesmīgā stāvoklī, tad vai šis gadījums drīzāk neizskatās pēc Rīgas domes Īpašuma departamenta aktīvas darbības imitācijas? Nav diskusiju par to, ka objekts Peitavas ielā 7 ir bīstams. Jautājums ir – vai tad iepriekšējos vismaz piecus gadus tas tiešām šķitis drošs?

Krišjāņa Barona iela 73

Man vēl nebija izdomāta Izzūdošās Rīgas kategorija Stacijā, bet es tik un tā nofotografēju dažas vecuma skartas ēkas un nostūrus.

Ēka Barona 73 (google maps) bija viena no pirmajām nobildētajām. Drīz vien tā arī pazuda no zemes virsas. Man tas likās negaidīti, jo nevienam jau tā ēka virsū neskrēja. Atradās nost no ielām, nevienu neapdraudēja. Nekas jauns pa šiem gadiem vēl nav tapis, bet iecerēta visai apjomīga ēka: arhis.lv, latarh.lv.

Vēl attēli atrodami wikimapia.

Krišjāņa Barona 73 2013. gada aprīlī

Koki arī pazuduši.

Krišjāņa Barona iela 73 2018. gada jūlijā

 

Aiz Torņakalna stacijas

Gāju garām Torņakalna stacijai. Domāju – nobildēšu, kamēr tā tur vēl ir. Mazums, kas reiz ienāks prātā Latvijas Dzelzceļam, varbūt pasludinās par bīstamu, nojauks un tāpat kā Imantas staciju aizvietos ar metāla kasti.

Kādus desmit metrus aiz stacijas uz centra pusi sākās bijušie dārziņi, patlaban pārpurvojusies, pamesta teritorija. Neesmu biotopos spēcīgs, bet to laikam dēvētu par bebraini.

Labu brīdi uzkavējos pie netālu atrasta zilo plūmju kociņa, degustējot produkciju. Apetīte mitējās, kad iekostā plūmē ieraudzīju kustamies palielu tārpu. Vēl tālāk bija vairākas ābeles un dzelteno plūmju koki.

Dienas vidū kā jau visai nepiemērotā laikā putnu vērošanai tur bija samērā klusi. Manu uzmanību piesaistīja kāda putniņa čirkstēšana. Pēc balss sapratu, ka strazds, ne melnais vai mājas. Vismaz pāris minūtes centos to ieraudzīt. Kad ieraudzīju, centos nobildēt, bet šis, lapās ielīdis, nepozē.

Ieraudzīju arī pieaugušo putnu. Tātad krūmos tupēja pelēkā strazda bērniņš cālītis.

Pelēkais strazds

Kamēr es šos centos nobildēt, aiz muguras garām gāja divas tantes ar suni. Apjautājās, ko tad es tur fotografējot un teica, ka tur arī bruņurupucis esot manīts.

Cenšoties atrast labāku pozīciju, jauno putniņu sabiedēju un tas, acīmredzot vēl nelidojošs, aizskrēja meklēt citu slēpšanās vietu. Pēc trim minūtēm viņš tādu atrada, paradoksālā kārtā man tuvāk un mazliet ērtāk pārskatāmu.

Nobildēju kadru un devos prom. Izrādījās, ka no celiņa (kartē aptuveni Teodora Hermanovska iela) strazdiņš redzams vēl labāk. Sagaidīju arī pieaugušo putnu, kurš cienāja cālīti ar plūmi.

Dodoties tālāk, sanāca parunāties ar abām dāmām (labākajos gados ar suni, cigaretēm un plastmasas alus vai kvasa pudeli). Parādīju bildes ar pelēko strazdu, tās tika atzinīgi novērtētas. Viņas izteica nožēlu, ka te plāno turpināt apbūvi un cerēja, ka tas tik drīz nenotiks. Teica, ka te it kā esot atrasts arī sarkanausu bruņurupucis un vai tādēļ nevarētu te būvniecību aizliegt? Jautāju, vai bebri tur arī esot. Jā, esot. Šobrīd – dienas vidū tur vēl ir klusi, bet ap deviņiem vakarā reizēm esot sajūta it kā pats Kings Kongs tur plosītos. Vēl uzzināju, ka vietējie bomži tur mēdz lasīt ogas, lai pēc tam pārdotu kā ekoloģisku produkciju Āgenskalna tirgū, pat kastītes esot nez kur dabūjuši. Bet vispār turienes bomži esot labdabīgi un par viņiem nevajagot uztraukties. Un pa celiņu varot aiziet līdz pat otrajam trolejbusu parkam. Vēl viņas esot te savākušas pamatīgu sēņu ražu. Tādu, ka vienā paņēmienā nemaz apēst nevarot. Un regulāri atnākot pēc plūmēm. Apstiprināju, ka esot tāds putns, kuru dēvē par pupuķi, un, paglaudījis suni, devos tālāk.

Vispār turienes ūdensputni tādi tramīgi un grūti fotografējami. Bet lauci izdevās notvert kadrā.

Visbeidzot izdevās nobildēt kādu mazliet lielāku putnu, par kura sugas piederību nebiju īsti pārliecināts. Jo, lūk, pieaugušos putnus noteikt ir salīdzinoši viegli. Ar jaunuļiem, tādiem kā šis, ir grūtāk. Galu galā klasificēju to kā ūdensvistiņu – diezgan tramīgu putnu.

Ar šo ierakstu es gribēju parādīt, cik interesanta un dažāda ir purvainā teritorija pie Torņakalna stacijas gandrīz pašā pilsētas centrā. Nezinu, cik ilgi tā vēl pastāvēs. Būtu ļoti interesanti šo teritoriju atstāt pēc iespējas neskartāku. Varbūt tur var ierīkot dabas taku? Ēkas un stāvlaukumus var uzcelt gandrīz jebkur. Šādu teritoriju mākslīgi uztaisīt jebkur nevar un neviens to nedarīs, vismaz pārskatāmā nākotnē nē.

Pietura “Slāvu iela”

Par Rīgas tranporta problēmām esmu rakstījis jau vairākkārt un man šī tēma nav mīļa. Tomēr par jaunāko pamanīto “satiksmes izstrādājumu” grūti noklusēt.

Vēl pagājušās nedēļas sākumā 15. trolejbusa / 18. autobusa pietura “Slāvu iela” atradās Salaspils ielā blakus Slāvu ielai (google maps). Visbiežāk uz to devās gājēji no Slāvu tilta / ielas. Otrs iespējamais virziens – dažas Salacas ielas daudzstāvenes, kuras ērtāk sasniegt no Salaspils, nevis Slāvu ielas. Citur aiziet lāgā nevar, pat ja to ļoti grib, jo vienā ielas pusē ir iežogotas dzelzceļa sliedes, bet otrā – iežogota autostāvvieta, dažas privātmājas un riepu serviss (uz kuru ar trolejbusu nemēdz braukt). Jāatzīst, ka pieturas nosaukums ir ļoti atbilstošs tās galvenajai pasažieru plūsmai.

Kas tad ir noticis? Pietura pārcelta uz centra pusi par 260 metriem. Pretējā virzienā par 130 metriem. Kāpēc tā – nav skaidras atbildes.

Sarkanie rombiņi – jaunās pieturas. Ar melnu apvilktās – likvidētās.

Rīgas satiksme, kas savā lapā un soc. tīklos mēdz informēt par katru mazāko nieku, par šīm izmaiņām nerakstīja pilnīgi neko.

Apjautājos.

Tātad RS uzskata, ka pārmaiņas ir uz laiku. Paskatīsimies uz šo “pagaidu risinājumu”.

Virzienā no centra sabiedriskajam transportam ir izveidota asfaltēta kabatiņa. Arī trotuārs tagad ir asfaltēts.

Jaunā Slāvu ielas pietura virzienā no centra

Pietura tagad atrodas blakus žogam. Uz Slāvu ielu, kur dodas vairākums pasažieru, tagad jāiet 130 metrus tālāk nekā agrāk. Tiem dažiem, kurus interesēja pāris Salacas ielas daudzstāvenes, jāiet par 40 metriem mazāk. Citu pasžieru nav, jo kur tad viņi – gar žogu soļos atpakaļ uz centru? Ja viņiem tiešām to vajag, tad izdevīgāk ir izkāpt pieturu ātrāk.

Vecā Slāvu ielas pietura virzienā no centra

Savukārt virzienā uz centru pietura pārcelta par kādiem 260 metriem tālāk. Turklāt attiecīgajā ielas pusē uz to nevar aiziet pa trotuāru, jo tāda tur nav.

Attēla kreisajā malā gājējs centīsies tikt garām smagajai tehnikai, lai tiktu augšā uz Slāvu ielas pārvadu.

Aina no dzīves – no Slāvu ielas pārvada nokāpj tantuks. Lejā attopas, ka pieturas vairs nav, trotuāra arī nē.

Tantuks attēla kreisajā pusē pa zālīti dodas uz ~700 metrus attālo pieturu. Citur jau nav kur likties.

Pāri pāriet nevar. Uz priekšu tikt arī nē, tur zālītē rosās smagā tehnika.

Gar žogu tur paiet garām tehnikai nevar. Tikai pa jaunizraktās bedres vidu.

Ir tikai divas iespējas – kāpt atpakaļ augšā, vai mīcīties pa zālīti virzienā prom no centra, cerot aiziet līdz trolejbusa pieturai. “Cerot” tāpēc, ka varbūt arī tur nāksies sastapties ar smago tehniku.

Garais ceļš uz iepriekšējo pieturu, kas attēlā pat nav redzama. Satracinātais tantuks redzams apmēram attēla vidū.

Dullāki gājēji var censties izlavierēt starp smago tehniku un vai nu soļot pa bedrēm, smiltīm un zālīti tos 260 metrus, vai mēģināt kaut kā tikt pāri.

Laikam tā arī tas ir domāts. Ja vispār tur kaut kas ir domāts, par ko es stipri šaubos.

Kā visas šīs izpriecas izpildīt ar bērnu ratiem vai invalīdu ratiņos (tiltam ir īpašs lifts), nespēju iedomāties pat teorētiski.

Toties pie jaunās pieturas ir jauna kabatiņa sabiedriskajam transportam, brīnišķīgs asfalts un, pats galvenais – luksofors! Iedomājieties – luksofors, kurš ved īpaši uz pieturu (jo bez pieturas tur vēl ir tikai viena dzelzceļnieku mājele). Parasta gājēju pāreja, protams, nederēja.

Luksofors uz trolejbusa pieturu.
Trotuārs tālāk par pieturu neved ne vienā, ne otrā virzienā.

Agrāk attālumi no Slāvu ielas pieturas līdz kaimiņu pieturām bija uz centru: 770 un 730 m, tagad 510 un 990 m. No centra: 640 un 810 m, tagad 510 un 940 m.

Cik visa šī bezjēdzība izmaksājusi, negribas pat zināt. Izskatās, ka tās autors bijis kāds rezultātā neieinteresēts pamatskolnieks, lai neteiktu vairāk.

Problēmu daļēji (jo tad vajadzētu arī pienācīgu Slāvu ielas šķērsojumu) atrisinātu pietura pie topošās Akropoles. Gribētos cerēt, ka tāda ir ieplānota, bet, redzot šo risinājumu, neko drošas sajūtas par to nav. Akropoli pabeigs labākajā gadījumā rudenī, bet gājējiem pieturu vajag jau šodien.

Daugavgrīvas iela 138D

Spilves lidostas centrālās ēkas dienvidrietumos atrodas neliela ēciņa, kuras ieeju grezno četras kolonnas. Stāvoklis diezgan briesmīgs. Iekšpuse degusi, pilns ar atkritumiem, aizmugurē pamests nepabeigts angārs.

Spriežot pēc ēkas nelielā apjoma, dzīvojamā ēka tā, visticamāk, nekad nav bijusi, vismaz nav celta ar tādu domu. Bet kas tad tā bijusi? Ar kādu nodomu celta? Vai tā pildījusi Spilves lidostas centrālās ēkas palīgfunkcijas? Priecāšos, ja kāds sniegs atbildes uz vismaz kādu no šiem jautājumiem.

Viļņas iela 22

Viļņas iela atrodas Iļģuciemā, ar nelielu līkumu tā savieno Dzegužkalnu ar piektā tramvaja galapunktu.

Šī koka ēka ilgus gadus nav mainījusi ārējo izskatu. Varbūt šobrīd tā ir jau pavisam pamesta, bet varbūt arī logu slēģi ir tikai aizvērti. Katrā ziņā kāds ir parūpējies pie ēkas izkārt Latvijas karogu. Varbūt to paveikuši nelielajā sētas namiņā dzīvojošie cilvēki.

Viļņas iela 22 2018. gada aprīlī
Viļņas iela 22 2018. gada aprīlī

Šīs ēkas 2008. gada uzņēmums atrodams arī zudusilatvija.lv. Wikimapia vērojams 2015. gada attēls.

Kā Rīgas dome ienīst kājāmgājējus

Pie tā, ka satiksmes organizācijas plānu autori nestaigā ar kājām, jau ir kaut kā pierasts. Bet kā var izdomāt kaut ko tik plānprātīgu kā šī noeeja no Vanšu tilta uz Ķīpsalu, man vēl joprojām nav saprotams.

Vanšu tilta noeeja uz Ķīpsalu kājāmgājējiem

Nez, ko gan tur nodomājuši darīt gājēji aiz barjeras? Un nez, kādēļ gan zāle aiz barjeras vairs neaug?

Šādus ierakstus varētu štancēt ķīpām. Visvairāk tajā visā tracina, ka tendence – likt kājāmgājējam mest cilpu cilpas – pat nedomā mazināties.

Gājējs vienmēr centīsies izvēlēties taisnāko ceļu. To mainīt nav iespējams. Ne ar žogiem, ne citādiem līdzekļiem. Ja ceļu projektētājs to atsakās saprast, tad viņš ir stulbs un savam darbam nederīgs.

Vienīgais iespējamais aizbildinājums – rūpes par drošību – netur kritiku, jo pilnīgi acīmredzams ir fakts, ka gājējiem par šīm rūpēm ir nospļauties. Viņi iet kā gājuši un varbūt pat vēl nedrošāk nekā agrāk.

Slokas iela 51

Slokas ielā 51 atrodas (vai varbūt jāsaka atradās) četras koka ēkas un neliela katlumāja.

Slokas iela 51 Bing maps

Pēc Valsts zemes dienesta datiem kadastrs.lv tur atradušās arī vairākas nelielas palīgbūves – šķūnīši vai kas tamlīdzīgs.

Slokas iela 51 kadastrs.lv

25. aprīlī Rīgas dome lēma ēku īpašniekam sagatavot dokumentāciju to nojaukšanai, vai arī tas tiks veikts piespiedu kārtā. Kad to uzzināju un pavirši aplūkoju ēkas Google maps Street view, man šķita, ka Rīgas dome mazliet pārsteigusies.

Man tur garām sanāca iet 28. aprīlī un vecās ēciņas – vai kas nu no tām bija palicis pāri – iemūžināju fotoattēlos. Jāatzīst, ka glābt tur vairs īsti nebija ko.

Uz žoga joprojām bija plakāts par pārdošanu. Tajā minētas sešas ēkas.

Nezinu, vai kādreiz ir eksistējušas ēkas ar numuriem 1 un 2, neko tādu nevarēju atrast.

Jau otrajā maijā pirmā no ēkām bija nojaukta.