Droša atveldzēšanās

LSM lasāms ieraksts, kurā dermatologs, profesors Jānis Ķīsis stāsta, kā jūrmalā var dabūt visādas nelāgas saslimšanas. Citāts, kura autors laikam ir arī paša raksta autors turpat mazliet tālāk:

Izrādās, ka divos Rīgas parkos ir speciāli izbūvēti baseini, kur varot droši atveldzēties, viens no tiem atrodas Grīziņkalnā, kas gan dažbrīd nedarbojās, bet otrs – Ziedoņdārzā, kuru iecienījuši paši mazākie rīdzinieki.

 

Pirms neilga laika ar sievu spriedām, ka nez, vai būtu briesmīgs likumpārkāpums nofotografēt kādu no daudzajiem mazgadīgajiem čurātājiem Grīziņkalna baseinā, veicam savas noziedzīgās darbības, un ievietot viņa bildi blogā. Lai visi iepazīstas ar varoni.

Kāpēc neglabāt visu naudu bankā

Principā naudu glabāt bankā ir samērā droši. Zagļi mājās naudas zutni neatradīs, jo tāda nemaz nav. Ja gadīsies pazaudēt bankas karti, to varēs nobloķēt, turklāt to aizsargā PIN kods utt. Iztērēt bankas kartei piesaistītu naudu ir sarežģītāk nekā skaidru naudu, nedaudz var paglābt dienas limits. Bet nevajag aizmirst arī par ēnas pusēm.

Nauda bankā nozīmē, ka savus esošos līdzekļus tu esi atdevis paglabāt kādam citam. Praktiski tev tās naudas nav. Tu to principā vari dabūt, bet nauda bankā nozīmē, ka naudas tev nav. Tu to esi aizdevis. To nevajag aizmirst.

  • Reizēm vajag tikt pie lielākas naudas summas. Bet bankas kartei ir noņemamās summas dienas limits. Tad jāiet uz banku un jāizņem nauda no turienes. Tas ir salīdzinoši dārgi, jo banka ieslēdz citu komisijas maksu. Kā arī, iespējams, ilgi un neērti, ja banka nav pa ceļam un jāpastāv rindā. Alternatīva būtu to lielāko summu izņemt no konta vairākās dienās pēc kārtas, bet tad atkal parādās jauna problēma.
  • Kartes mēneša limits. Piemēram, Swedbank standarta maksājumu kartes mēneša limits ir nieka 715 EUR mēnesī. Pēc tam ieslēdzas 0.2% no izņemtās summas.
  • Vēl viena alternatīva ir pēc iespējas izmantot bezskaidrās naudas norēķinus, maksāt ar karti. Tas, cik novērots, nereti aizņem vairāk laika nekā norēķinoties skaidrā naudā, ne visur ir iespējams, kā arī reizēm pieviļ tehniskie risinājumi. Turklāt banka par katru šādu transakciju no pārdevēja iekasē naudiņu. Tas arī ir galvenais iemesls, kādēļ šur un tur ar karti norēķināties nav un nebūs iespējams. Bet nevajag vainot mazāk turīgos pārdevējus par nevēlēšanos maksāt bankai apgrozījuma nodokli. Tieši otrādi. Ja iepērkos nelielā veikalā, noteikti centīšos maksāt skaidrā naudā, lai tā pārdevējam ir izdevīgāk. Ja komersantam nav jāmaksā bankai apgrozījuma nodoklis, viņš var atļauties turēt zemākas cenas, kas ir izdevīgāk man pašam.
  • Norēķinoties ar karti, zināmā mērā tiek apdraudēts personas privātums. Redzot, kuros veikalos un par kādām summām cilvēks iepērkas, var uzzīmēt daudz maz precīzu ainu par viņu pašu. Varbūt tas arī nav nekas briesmīgs, bet kāpēc man dāvināt šādu iespēju milzīgam komersantam? Es pats ikdienā strādāju ar sensitīviem personu datiem. Es redzu, cik daudzi cilvēki personu datiem var piekļūt un cik salīdzinoši vienkārši tas mēdz būt. Ja kāds no IT darbiniekiem vienkārši nokopē datu bāzi vai atklāj, kā apiet auditācijas pierakstus, būs ārkārtīgi sarežģīti konstatēt un pierādīt noplūdi. Lielākais apdraudējums, protams, ir cilvēciskais faktors. Jo lielāka organizācija, jo vairāk cilvēku teorētiski var piekļūt uzglabātajiem datiem. Man kā apstrādājamo datu subjektam nebūs ne jausmas, kas patiesībā manus datus pēta un ar kādiem nolūkiem. Es zinu, ka var vērsties ar informācijas pieprasījumu par savu personas datu izmantojumu pie iestādēm. Zinu arī, cik neprecīza šī informācija nereti ir.
  • Reāli naudiņa bankā nozīmē pilnīgu atkarību no internetbankas, bankomāta vai bankas karšu darījumu apstrādes sistēmas. Tehnoloģijas nekad nestrādā nevainojami bez pārtraukumiem. Ir gadījies pieredzēt gan internetbankas nedarbošanos, gan nespēju norēķināties ar karti tehnisku iemeslu dēļ, gan arī bankomāta nestrādāšanu. Bet, ja nu steidzami vajag naudu, kaut vai nieka 10 EUR, ko tad? Teorētiska alternatīva, protams, ir fizisku personu apkalpošana bankas filiālē, bet, ja ilgstoši nedarbosies kāda no pirmajām trim iespējām, rindas būs milzīgas, turklāt jārēķinās ar papildus komisijas maksu.
  • Mēs esam pieraduši, ka pie naudas, kas atrodas bankas valdījumā, varam tikt praktiski vienmēr, lai arī ar zināmiem ierobežojumiem. Bet šis komforts nemaz nav tik pašsaprotama iespēja. Ne pārāk sen Krājbanka aizgāja pa skuju taku. Bija panika pie bankomātiem, nevarēja izņemt visu nepieciešamo naudiņu no bankomāta uzreiz. Ja bankā bija naudiņas tā pavairāk, visu pat atgūt neizdevās. Lielākajai daļai bankas klientu šis piedzīvojums radīja tikai lielas neērtības un daudz stresa. Ja kāds uzskata, ka nekas tāds atkārtoties vairs nevar, tad viņš ir naivs optimists.
  • Var gadīties arī, ka krīzi piedzīvo nevis viena banka vien, bet vairākas uzreiz. Līdzīgi pirms nieka nepilniem diviem gadiem bija Kiprā. Rezultātā tika maksimāli apgrūtinātas cilvēku iespējas tikt pie viņu pašu naudas. Daļa naudas tika vienkārši nacionalizēta, citiem vārdiem sakot, nozagta. Domājiet, ka pie mums jau nu gan nekad nekas tāds nevar atgadīties?
  • Visbeidzot, situācija X. Karš, okupācija, zaļie cilvēciņi. Cerams, ka nepiedzīvosim, bet nereāli tas nav. Šādā gadījumā vajadzība pēc skaidrās naudas būs uzreiz un milzīga. Tikai bankomāti, visticamāk, nedarbosies, karšu transakcijas un banku filiāles – ej nu sazini. Viens no pirmajiem Krimas okupācijas efektiem bija skaidrās naudas izņemšanas ierobežojums bankomātos. Pēc kāda laika Ukrainas bankas vispār pārstāja darboties Krimas teritorijā. Vietējiem miermīlīgajiem iedzīvotājiem tas ir murgs.

Es, protams, neaicinu krist galējībās un izvākt no konta pēdējo centu. Tas jāskatās atkarībā no ienākumu / uzkrājumu daudzuma, ikdienas vajadzībām, maksājumu lieluma utt. Bet daļa naudas būtu jāpatur arī uz rokas. Tā drošāk.

Par aizklātumu

Saeimu ievēlē vispārīgās, vienlīdzīgās, tiešās, aizklātās un proporcionālās vēlēšanās.

Attīstoties tehnoloģijām, t.i., foto un video iespējām telefonos, aizklātuma princips reāli nodrošināts netiek. Tādēļ pie ieejas vēlēšanu telpā būtu jāuzstāda vārti līdzīgi kā lidostā. Lai telpā netiktu ienesti nekādi mobilie telefoni vai citas ierīces, ar kurām būtu iespējams kādam pierādīt sevis veikto balsojumu.

Aizklātuma principa dēļ arī elektroniskās vēlēšanas nav atļaujamas. Citādi sanāks daudz muļķīgu situāciju. Teiksim, darba devējs stāv aiz muguras datoram, kurā tu veic balsojumu. Protams, nevienam jau nebūtu obligāti jābalso darba devēja klātbūtnē, bet, to nedarot, sekas būtu pat zirgam skaidras. Neko pierādīt nevarētu, nekas pārkāpts nebūtu.

Zvans Volodjam

Vai jūs ziniet, kā var uzzināt sveša cilvēka pensijas apjomu? Es personīgi nē. Bet nesen gadījās pabūt kādā apbedīšanas kantorī, kur šis jautājums nesagādāja nekādas problēmas. Atlika vien piezvanīt pa telefonu Volodjam un nosaukt personas kodu. Pēc pāris minūtēm Volodja atzvanīja un nosauca pilnīgi precīzu summu. Es, ziņkārības vadīts, nenocietos un pajautāju, uz kurieni tad man nepazīstamais onkulis zvanījis. Viņš atbildēja, ka uz VSAA.

Un kāds vēl satraucas par “caurumu” VID informācijas sistēmās? Atļaujiet man par to pasmaidīt…

Par traukiem un mārketingu

Šis man krīt uz nerviem katru reizi, kad atveru traukus. Jo, manuprāt, tur trūkst podziņas ar tekstu “Na_ig jums tas jāzina”. Nu, labi, vienkārši “Aizvērt” jau arī būtu sasniegums. Kādēļ kādam mistiskam portālam būtu par varītēm jāzina, vai es esmu skolnieka vecāks? Protams, tikai tādēļ, lai varētu man veiksmīgāk iesmērēt savu produktu. Šajā gadījumā tā ir īpašā domubiedru grupa. Forši – gadījumā, ja esmu skolnieka vecāks, mani automātiski klasificēs un iemetīs forumā, kurā nemaz nevēlos nonākt. Nākotnē droši vien saņemšu visādas interesantas privātās vēstules no trauku administrācijas un speciāli man pielāgotas reklāmiņas. Man to visu vajag? Vispār kādam to visu arī reāli vajag, ja neskaita fanātiskus reklāmdevējus? Jā, labi, pēc tam no tās domubiedru grupas droši vien var arī aizvākties vai var to vispār nelasīt, bet vienalga… Kāpēc man puspiespiedu kārtā jāveltī savs laiks kkādai faking puspaslēptajai reklāmai? Var jau būt, ka šo var klasificēt kā ļoti veiksmīgu mārketinga piemēru, bet būtībā…

Eju pa ielu un man kāds uzsit pa plecu. Nesaprašanā pagriežos, lai saprastu, kas tas vispār bija un ko viņš no manis vēlas, bet tur, ziniet, masīvs tēvainis man draudīgā basā saka: “ei, pacan, nopērc no manis gāzes baloniņu pašaizsardzībai!” Izspiešanas vai uzbrukuma mēģinājums? Nē, ziniet, veiksmīgs mārketinga piemērs.

Par pirātismu

Šodien izlasīju, ka Latvijā nelegālās programmatūras izmantošana esot 56% līmenī. Tālāk sarakstītais mani vedināja uz pārdomām.

Kādā veidā ticis veikts pētījums? Vai tikuši aptaujāti uzņēmumi, to vadītāji vai parasti mirstīgie? Mani personīgi neviens nav aptaujājis un, gadījumā, ja es lietotu nelegālu programmatūru, es arī šaubos, vai atbildētu godīgi.

Tālāk tiek apgalvots, ka pirātisma radītie zaudējumi Latvijas IT industrijai pērn sasnieguši 15 miljonus latu. Kādi zaudējumi? Kam tie ir nodarīti? Ja IT industrijai, tad pieņemu, ka Latvijas valsts zaudējusi tikai daļu no šīs summas nodokļu dēļ. Un kas ir IT industrija? Vai tikai tie nav Microsoft, Tilde un citi lielie uzņēmumi? Un, ja tā, tad mani nemaz neuztrauc, ka Bila Geitsa miljardi netiek papildināti par dažiem miljoniem. Viņš tāpat nekad mūžā tos miljardus neiztērēs. Nu, priekš kam viņam vēl? Tāpat arī Tilde. Ja viņi darbotos ar zaudējumiem, tad taču viņi jau sen būtu bankrotējuši.

Vēl manāma atsauksme uz mistisku pētījumu:

IDC pētījums, kas tika publiskots 2008.gada janvārī, parāda, ka, samazinoties programmatūras pirātismam kaut vai par 10%, tiktu radītas 2000 jaunas darba vietas, ekonomiskajai izaugsmei papildus nāktu klāt 44 miljoni latu, ik gadus nodokļos papildus tiktu samaksāti 5,5 miljoni latu.

Es par to kaut kā šaubos. Ja visi tiktu piespiesti pirkt programmatūru par tām summām, kādas vēlas saņemt tās ražotāji, patērētājiem naudas kļūtu mazāk, nebūtu iespējams uzturēt tik daudz darba vietu, nauda netiktu realizēta citur un valsts tāpat būtisku summu zaudētu nodokļos.

Lai samazinātu datorprogrammu pirātisma līmeni, BSA aicina veicināt sabiedrības izpratnes līmeni par intelektuālā īpašuma vērtību un riskiem, kādi rodas, izmantojot nelegālo programmatūru.

Atļaušos apgalvot, ka es šos riskus izprotu visai labi. Un tie ir niecīgi, ja cilvēks saprot, ko un kā dara, praktiski nekādi. BSA vēlas baidīt cilvēkus un iestāstīt viņiem, ka nelegālā programmatūra ir pilna ar vīrusiem. Realitātē daudz lielākas iespējas ir noķert kādu vīrusu, pareizi neuzliekot (vai nejauši atslēdzot) MS Windows ugunsmūri vai, neuzmanīgi lietojot MS Outlook. Izskatās, ka BSA vēlas izplatīt dezinformāciju par valsts naudu.

Savukārt valdībai jāvelta nozīmīgi resursi problēmas risināšanai, ieskaitot spēcīgu tiesību aizsardzības nodaļu, starptautisko sadarbību, kā arī nepārtrauktu policijas darbinieku, prokuroru un tiesnešu izglītošanu. Tāpat valsts sektoram jārāda piemērs privātajam sektoram, izmantojot tikai legālu programmatūru un ieviešot programmatūras resursu vadības procesus.

Tas nozīmē, ka mums visiem vajadzētu papildus maksāt par to, lai valsts rūpētos par lielo IT uzņēmumu kabatām. Valstij no tā nekāda labuma nebūs. Arī patērētājiem no tā būtiska labuma nebūs. Tāpēc aicinu visus šo BSA sacerējumu un viņu pūliņus neņemt vērā, cik vien tas iespējams.

Pirātisms bija, ir un būs robežās no 0-100 procentiem neieskaitot. To uzvarēt vienkārši nav iespējams. Daudz saprātīgāk būtu likvidēt autortiesību mudžekli un pāriet uz brīvprātīgu ziedojumu sistēmu programmatūras autoriem. Tiesa, nodokļus par programmatūru gan diez vai izdotos iekasēt, bet diez vai tas būtu tik sāpīgi. Galu galā nauda paliktu lietotāju, to skaitā valsts kabatās.

"Privātās informācijas neaizskaramība"

Internetā var samērā vienkārši atrast dažādu informāciju par interesējošo subjektu, ja vien zinām viņa biežāk lietoto niku un ja viņa vārds + uzvārds nav arī daudziem citiem cilvēkiem. Tas vēl būtu tīrais sīkums un esmu pārliecināts, ka to zina un pieprot daudzi. Bet, ja to visu sajūdz kopā ar, teiksim,

  • profilu draugos,
  • blogu,
  • fotogalerijām,
  • deklarēto dzīves vietu,
  • ienākumiem,
  • darba vietām,
  • mājas datora IP adresi + visām veiktajām darbībām internetā no šīs adreses,
  • e-talona lietošanas laikiem un maršrutiem,
  • internetbankas maksājumiem,
  • saņemtajiem un nosūtītajiem e-pastiem,
  • ar kredītkarti veiktajiem pirkumiem,
  • sūtītajām un saņemtajām īsziņām,
  • zvanītajiem telefona numuriem,
  • laikiem, kuros subjekts bijis mobilā telefona operatora sakaru torņu pārklājumā,
  • plus to pašu vai līdzīgu informāciju par draugiem un radiniekiem,

iznāk diezgan interesanta aina. Parastam mirstīgajam pa rokai ir tikai google, ja viņš ar to māk rīkoties, bet nav jau izslēgti gadījumi, kad kāds paziņu paziņa strādā attiecīgā iestādē, kur kādi no šiem datiem ir pieejami. Bet, ja es, teiksim, sāku dēvēties par Drošības policijas direktoru un pieprasu šos datus no visām mani interesējošajām organizācijām?

Nez, cik daudz no tā visa tika nočekots, pirms Valdiņš tika uzaicināts par pirmo personu valstī?

Un vēl viens aspekts. Mūsdienās ir vērojama diezgan pastiprināta uzmanība par “sabiedrības krējuma” privāto dzīvi. Bet ar laiku privātajai informācijai ir tendence pamazām kļūt publiskai, ja vien pats subjekts cītīgi nestrādā pie pretējā. Teiksim, es šobrīd vienkārši dzīvojos kā ikviens parasts mirstīgais ar savām dīvainībām, daudz par to nesatraukdamies. Bet, ja nu mani pēc dažiem gadiem gribēs izvirzīt par ministru prezidentu? Uzreiz tiks izraktas visas manas pilnīgi cilvēcīgās, nelielās dīvainības laukā no skapja un demonstrētas visai Latvijai kā uzskatāms amorāles paraugs. Rezultātā mana privātā dzīve vairs būs iespējama vienīgi aiz bieziem mūriem tālu prom no realitātes, ja vien neemigrēju uz zemīti, kur manu tautiešu tikpat kā nav un neviens mani nepazīst. Jo paštaisnie morāles sargi – dzeltenie žurnālisti un viņu radītās informācijas patērētāji man nemitīgi bakstīs ar pirkstu acī un varbūt pat vēl piedraudēs atklāt vēl intīmākas detaļas par manu vienkāršo dzīvi. Nu, paldies.