Torņu cīņas 2019

Tā kā pagājušajā gadā uzvarējām bērnu tautas klasē, tad šoreiz mums, ievērojot tradīciju, pienācās startēt pieaugušo pieredzējušo komandu konkurencē. Labu laiku pirms torņu cīņām apsvērām, kā tad šoreiz trenēsimies. Mūsdienīgā kārtā izrādījās, ka mums visiem ir diezgan maz laika. Domājot, kā tad īsti lai rīkojas, nolēmām, ka šogad kopīgi nemaz netrenēsimies. Torņu cīņās tādiem amatieriem kā mēs augstas vietas dabūt tāpat nav reāli, tāpēc arī nevajag saspringt. Tā vietā varētu atslābināties un vienkārši pavērot putnus.

Šobrīd, rakstot šīs rindas, esmu drošs, ka būtu bijis labāk, ja mēs tomēr būtu iepriekš patrenējušies būtu. Tas pat nav tik svarīgi rezultāta ziņā, jo uz augstu vietu mēs tik un tā nebūtu pretendējuši, bet mēs būtiski uzlabotu ātrumu, ar kādu noteikt mazos dziedātājus vai klusētājus. Tas savukārt mums ļautu justies komfortablāk un sniegtu papildus laiku, kurā mēs varbūt ievērotu kādu agrāk nemanītu sugu.

Līdzīgi pagājušajām Torņu cīņām arī šajās mums nācās piedzīvot nepatīkamu pārsteigumu, slimības dēļ paliekot trijatā. Šoreiz mēs par tādu varbūtību tikām brīdināti dažas dienas iepriekš un teorētiski būtu varējuši sameklēt arī aizvietotāju. Bet paņemt maz zināmu vai svešu cilvēku no malas uz 24 stundām tornī? Tā vietā izvēlējāmies cerēt uz brīnumainu atveseļošanos, kura diemžēl nenotika. Aizsteidzoties notikumiem priekšā, nebija jau slikti, bet slodze trijatā ir lielāka. 24 stundās to izjūt visai būtiski. Ja kāds izdomā apmeklēt krūmus un pārējie augšā piefiksē jaunu sugu, tad vai nu čurātājam jāmet iesāktais pie malas un labi ātri jājož uz torni atpakaļ, vai arī jaunums jānoraksta zaudējumos jāieraksta īpašā sarakstā, kurš netiek ņemts vērā, skaitot rezultātus.

Pirms izlozes satikām daudzus pazīstamus, bet ikdienā reti satiktus cilvēkus. Ļoti patīkami. Īsi pirms torņa izlozes komandā apspriedām dažādus variantus, tai skaitā Sātiņu dīķu torni. Komandas biedri teica, ka esot tur bijuši un ļoti paticis. Dažas minūtes vēlāk pie šī torņa tiku izlozē. Visi komandā par to bijām priecīgi un drīz vien braucām uz Saldus pusi.

Pa ceļam rūpīgi iepazināmies ar pagājušā gada novērojumiem Sātiņu dīķu tornī. To bija daudz – veseli 90. Tas nozīmēja, ka mums ir tornis ar visaugstāko vidējo rādītāju. Bet, papētot novērotās sugas, aina vairs tik briesmīga nelikās. Gulbjus un pīles mēs pazīstam. Labi, pie ķīķa un mazā ērgļa mēs droši vien saminstinātos pieredzes trūkuma dēļ. Tilbītes pa ceļam var atkārtot. Dzeņus mēs zinām, ķauķu arī tur nemaz tik daudz nav. Tā nu mēs gājām cauri sarakstam un atkārtojām tās putnu balsis, par kurām visi nejutās pilnīgi droši.

Bija saskaņots, ka drīkstam piebraukt ar auto līdz pašam tornim. Citos gadījumos būtu kāds kilometrs jāiet ar kājām. Ar visu iedzīvi un optiku to pievarēt nebūtu nemaz tik ātri. Pa ceļam redzamie dīķi izskatījās ļoti interesanti, bet nebija laika pievērsties to izpētei un devāmies tieši uz torni. Mudīgi izkravājuši visu nepieciešamo un piestiprinājuši pie torņa informatīvo paziņojumu par torņu cīņu norisi, 13:40 ķērāmies pie novērojumiem.

Pirmajā stundā varējām aplūkot daudz ziemeļu un paugurknābja gulbju. Vēlāk arī tie nekur nepazuda. Vēl ūdenī sazīmējām vairākas meža pīles, cekuldūkurus. Mazliet samulsu pie brūnas pīles ar pamatīgu baltumu, bet pēc izpētes klasificējām to kā cekulpīli.

Cekulpīle

Lidinājās lielie ķīri, ķīvītes, pa kādai upes tilbītei un mājas strazdam, kā arī niedru liju pāris. Šķita, ka ir arī mazie ķīri, bet pie pārliecības netikām un neatzīmējām. Tālumā sazīmējām dzērves un pelēko vārnu. Ūdenī pamanījām arī lauci, meža zosis, lielo balto gārni, platknābju pāri un gaigalas.

Lielais baltais gārnis, meža zosis un augšā lielais ķīris

Par spīti vējam saklausījām lielo zīlīti, brūnspārnu ķauķi, žubīti, mazo svilpi, zeltgalvīti, dzelteno un niedru stērsti. Netālu no torņa omulīgi tarkšķēja ceru ķauķu pāris vairāku vītīšu piedziedājumā. Tas pamatīgi apgrūtināja citu putnu klausīšanos, bet torņos tā laikam vispār mēdz būt. Paveicās ar koku čipsti, jo tās uzstāšanās nebija neko ilga. Grāvī uzkavējās meža tilbīte. Kopā pirmajā stundā 28 putni. Bija ko iesvīst gan ar vērošanu, gan klausīšanos, gan pierakstīšanu. Ne velti meža pīle un ceru ķauķis aizmirsās atzīmēties, ko pamanīju tikai, pārlasot protokolu atpakaļceļā.

Mūsu uzticamais draugs ceru ķauķis

Otrajā stundā turpinājām intensīvi vērot putnus. Šoreiz atzīmējās arī divi plēsēji – jūras ērglis un peļu klijāns. Jūras ērgļi pēcāk bija novērojami visu laiku, izņemot nakti. Lūk, tālumā bija redzama tāda jauka pļaviņa, kur neredzētajam stārķim izstaipīt kājas, bet tur tupēja jūras ērglis vārnu ielociņā. Pat vārnām šis statiskais putns apnika. Ūdenī konstatējām brūnkakļus. Pārlūkojot attālākās teritorijas, pamanījām zivju gārni un tādus parastus putnus kā mājas balodis un sudrabkaija. Garām mēdza lidot arī pa kādam upes zīriņam. Uz brīdi saklausījām zilzīlīti un ezera ķauķa vienmērīgo trelli. Otrajai stundai 9 sugas, kopā 37.

Mazinoties jaunu novērotu sugu skaitam, trešajā stundā atminējāmies par pusdienām. Ar tām neklājās nemaz tik viegli, jo, kolīdz biji piesēdis kaut ko iekost, nācās lekt kājās un vērot kārtējo aizdomīgo putnu. Neskatoties uz cītīgo vērošanu, sarakstam varējām piepulcināt vien bezdelīgu un zivju ērgli, kuru turklāt identificējām vienīgi pēc pamatīgākas fotoattēla izpētes. Saklausījām dzeguzi un ķivuli (beidzot). Raimonds vienīgais pamanīja dižraibo dzeni. Trešajai stundai 4 sugas, kopā 41.

Zivju ērglis. Šis uzņēmums tapa, kad otro reizi novērojām šo putniņu, pirmais bija tumšāks.

Ceturtajā stundā piepulcinājām tikai balto cielavu. Redzēju krūmos pazūdam žagatu, diemžēl es vienīgais. Tālumā sazīmēju pelēko pīli, bet komandas biedri nejutās pārliecināti par tās noteikšanu. Rietumpusē tumsnēja mākoņi, bet pāri mūsu galvām tie tomēr nedevās. Kopā 42 sugas.

Piektajā stundā garām palidoja klusējošs krauklis. Ietarkšķējās un arī parādījās pelēkais strazds. Koku biezoknī ar grūtībām saklausījām dziedātājstrazdu. Kārtējo reizi pārskatot Grebūtnieku dīķa ūdensputnus, konstatēju, ka divi putni cekuldūkuru bariņā izskatās mazliet atšķirīgi. Kad kāds no tiem izvilka knābi no spārna apakšas, varējām nešaubīgi atzīmēt pelēkvaigu dūkuri.

Pelēkvaigu dūkuri, vismaz tas viens pa labi

Pavisam tuvu Lieknas dīķī parādījās pelēkās pīles un šoreiz tās visi varējām labi apskatīt. Piecas sugas klāt, kopā 47.

Pelēkā pīle

Sestajā stundā vējš bija mazliet mitējies, bet neko daudz mums tas nedeva. Pagaidām klāt nāca vien čuņčiņa un cekulzīlītes dziesmas. Cekulzīlīti vēlāk uz brīdi varējām arī aplūkot. +2 sugas, kopā 49.

Arī septītajā stundā varējām pieskaitīt divas sugas. Garām palidoja lauku balodis, kurš vēlāk mūs izklaidēja ar dziesmu. Atnāca pirmie apmeklētāji. Uzdāvinājām viņiem grāmatzīmes, parādījām dažus putnus un mazliet aprunājāmies. Pēcāk devāmies īsā kāju izlocīšanas pauzē un, lai arī ar lielām grūtībām, tomēr saklausījām lielo dumpi. To izdevās sadzirdēt arī augšā tornī. Divas klāt, kopā 51.

Atradums netālu no torņa

Astotajā stundā ap pusdesmitiem vakarā krūmos pāris reizes sadzirdējām ko līdzīgu cūkai un atzīmējām dumbrcāli. Viena suga, kopā 52.

Devītajā stundā pēc desmitiem vakarā tālumā saklausījām seivi ķauķi. Iespējams, tobrīd dziedāja arī lakstīgala, bet tā vairs savu dziesmu neatkārtoja. Toties izdevās sadzirdēt sarkanrīklīti. Ezera malā pamanījām lielu, tramīgu zaķi. Tuvu tornim garām palidoja sloka. Gar grāvja malu pamanījām soļojam āpsi, kurš ātri pazuda grāvī. Plus trīs, kopā 55 un ar to arī pirmās dienas putnu sarakstu varējām slēgt.

Desmitajā stundā bija jau tumšs. Gatavojāmies naktsmieram, pirms tam vēl mazliet izlocījām kājas. Piegājām tuvāk putnam, kurš man šķita aizdomīgs, bet neko citu bez ceru ķauķa saklausīt neizdevās. Paspīdinājām lukturīti un, iespējams, kādu iztrūcinājām, jo dzirdējām skaļu plunkš. Šī skaņa atkārtojās vēl divas reizes un izvirzījām dažādas versijas, sākot ar bebru un beidzot ar zombijiem.

Nakts iestāšanās

Būtu diezgan interesanti uzzināt, kā citām komandām ir ar novērojumiem diennakts tumšajā laikā. Mēs gan visi devāmies pie miera, uzlikuši modinātāju uz četriem. Gulēju diezgan trauslā miegā, bija karsts un visu nakti skaļi taurēja ziemeļu gulbji. Vairāk uz rīta pusi skaļāki kļuva pelēkie strazdi. Vēlāk apspriedām arī jautājumu par ceru ķauķi – kāpēc viņam ir visu laiku jādzied? Vai tad jātaupa enerģija nemaz nav?

Sešpadsmitajā stundā 4:40 beidzot atzīmējām ļoti ilgi gaidīto melno meža strazdu. Pārskatot ūdens klajumu, ievēroju tajā peldam divus mazus putniņus ar dzelteniem pušķīšiem, kuri pacēlās virs galvas. Pirmo reizi dzīvē redzējām ragainos dūkurus! Nekur tie negrasījās pazust un bija labi novērojami arī, kad braucām jau prom. To, ka tā ir visai reta suga, mēs nemaz nezinājām. Divas sugas klāt, kopā 57.

Ragainie dūkuri

Septiņpadsmitajā stundā pāri tornim pārlaidās zvirbuļvanaga tēviņš ar savu sarkanīgo vēderu. Garām tornim palidoja un ūdenī nosēdās prīkšķe, pēc brīža pazūdot niedrājā. Saklausījām vālodzi. Pamanīju sīli, diemžēl vienīgais. Plus trīs, kopā 60.

Astoņpadsmitajā stundā beidzot izdevās sadzirdēt garāku niedru strazda dziesmu. Pa laikam viņš iedziedājās arī agrāk, bet apklusa pirms visi sākām tam pievērst uzmanību. Netālu pamanījām gaišo ķauķi. Beidzot visi redzējām dižraibo dzeni. Atlidoja jūras krauklis, kurš, pamanot jūras ērgli, ātri vien savicināja spārnus un pazuda. Garām aizlaidās sīlis, kuru šoreiz redzēja visi. Papildus piecas sugas, kopā 65.

Kur divi jau ir, tur trešais lieks.

Tālākās sacensības pēc 7:40, godīgi sakot, nebija vairs diez ko aizraujošas. Jaunas sugas sarakstam piepulcinājām pa vienai stundā. Saklausījām pelēkās zīlītes saucienu. Uzreiz neatpazinām, bet sameklējām atbilstošu balss ierakstu. Sadzirdējām svilpjus. Komandas biedri novēroja žagatu, kuru tagad varējām iekļaut sarakstā. Vienubrīd starp ceru ķauķiem varēja saklausīt dārza vai melngalvas ķauķi, bet mēs to atstājām neidentificētu. Klausoties ierakstītos un neatpazītos balss ierakstus, klāt pielidoja varen pikta pelēkā un purva zīlīte. Mums tiešām nebija nodoma putniņus provocēt un telefons jau nemaz tik skaļš arī nav.

Pelēkā zīlīte

Pusdesmitos ar auto atbrauca nākošais apmeklētājs, kuru interesēja, vai mēs esot ornitologi, cik ilgi mēs vēl tornī būšot un vai no putniem arī kaut ko saprotot. No auto tā arī neizkāpa un devās prom.

Interesanti bija pavērot, kā niedru lija centās ieķert ar nagiem brūnkakļa mammai mugurā. Pielidoja klāt, izstiepa kājas un pikēja no neliela augstuma. Pīle nekavējoties ienira, lai pēc brīža turpat atkal iznirtu. Un tā vairākas reizes.

Brūnkaklis, niedru lija un ieniris brūnkaklis.

No reāli dabūjamajām sugām mums trūka vēl baltais stārķis. Tad nu pa laikam pavērsām teleskopus uz tālumā esošajām mājām. Kad 12:00 balto stārķi pamanījām tālu, tālu, augstu, augstu debesīs, iestājās iekšējs atslābums. Jo ko tad vairs?

Iespējams, pelikāna ola

Pēdējo sugu saklausījām, kad jau kravājām mantas. Tikai tajā brīdī sapratu, cik atslābis biju, jo “žīds” taču skanēja jau kādu brīdi. Tā mēs kā pēdējo sugu 13:05 atzīmējām zaļžubīti. Kopā nu bija 71 suga un devāmies atpakaļ uz Rīgu.

Pārskatīju pagājušajā gadā atzīmētās putnu sugas, lai saprastu, kur tad mums pietrūka tās 19. Baltvēderis, krīklis un mazais dūkuris. Ķīķis, vistu vanags un mazais ērglis. Gugatnis, mērkaziņa, pļavu un purva tilbītes. Mazais ķīris, melnais zīriņš. Ūbele, lauku cīrulis, mājas un krastu čurkstes. Pelēkā un melnā dzilna, baltmugurdzenis. Peļkājīte, lakstīgala un plukšķis. Purva un melngalvas ķauķi. Melnais mušķērājs, somzīlīte un dadzītis. Riekstrozis un kovārnis. Daudz un no visa kā pa druskai. Vismaz svirlītis, kura trūkums man mazliet kremta, nebija bijis arī iepriekš.

Atgriezāmies Rīgā uz rezultātu apkopošanu un pasludināšanu. Par mūsu ieņemamo vietu lielu ilūziju nebija. Labākajā gadījumā būtu pirmspēdējie, bet arī tas bija maz ticams. Galu galā teicu runu kā sešpadsmitās un pēdējās vietas pārstāvis. Komandas biedros saskatīju nelielu rūgtumu, bet neko darīt. Kā ir, tā ir. Mūsu komanda vismaz nebija tā, kura piedzīvoja lietusgāzi.

Pie mūsu galdiņa, kur sēdēja trīs komandas, izraisījās neliela diskusija, vai tas maz ir jēdzīgi uzskatīt par torņa vidējo rādītāju pagājušo sacensību rezultātu? Pēc nolikuma, ja tornis piedalās pirmo reizi, rezultāts jāsalīdzina pret visu torņu vidējo rezultātu. Varbūt tā jādara arī otrajā reizē. Tas, ka šī īpatnība izšķīra pēdējās vietas likteni, manuprāt, nav nozīmīgi, bet, ja runa ir par pirmo vietu? Uzvarētāju Mērsraga pļavas tornis bija ar 47 novērojumiem 24 stundās pagājušajā reizē. 2017. gadā mūsu tobrīd tikko radusies komanda Mērsraga pļavas tornī noteica 46 putnu sugas četrās stundās. Nekādā ziņā gan nenoniecinu uzvarētāju nopelnus un visu cieņu gan viņu, gan visu pārējo komandu paveiktajam.

Vispatīkamāk apbalvošanā ir klausīties, kā citas komandas dalās savos iespaidos. Vienmēr ir ļoti interesanti klausīties, kā citiem gājis. Varbūt nākošajos gados būtu vērts komandu stāstus nofilmēt un saglabāt vēsturei.

Mājās dodoties, garām braucošajā hoverboard saklausīju ceru ķauķi. Ieraugot debesīs plēsēju, roka automātiski stiepās pēc binokļa, kurš jau bija atstāts mājās. Un, dodoties gulēt, pulksteņa tikšķēšana raidīja signālu apziņai par kārklu ķauķi.

Ceru, ka nākošajā gadā būsim pilnā sastāvā, jo tā būtu pilnīgi jauna pieredze. Centīšos arī atcerēties atziņu par iepriekšējās trenēšanās svarīgumu, jo ar zināšanām par ierastajiem pilsētas putniem tomēr nepietiek.

Skats no Sātiņu torņa

P.S. Ja kādā no attēliem esmu klasificējis kādu putnu nepareizi, ļoti atvainojos un nokaunos, bet lūdzu tomēr uz manu kļūdu norādīt.

Rīgas putnu cīņa 2017

Rīgas putnu cīņā piedalījos otro reizi. Par pirmo rakstīju jau agrāk. Sacensību pieredze mūsu komandā šoreiz bija diviem dalībniekiem. Bijām piedalījušies arī torņu cīņās pavasarī un aptuveni zinājām, ko viens no otra varam sagaidīt.

Sacensību ideja ir 8 stundās Rīgas teritorijā identificēt pēc iespējas vairāk putnu sugu. Skaitās arī tikai dzirdētie putni, tikai jāredz / jādzird vismaz diviem no maksimums 4 komandas dalībniekiem. Par noteiktām pasugām un dzimumiem pienākas papildus punkti.

Šoreiz sacensībām gatavojos rūpīgāk nekā pirms gada. Pētīju potenciāli apmeklējamās vietas. Piefiksēju, kurām sugām jāpievērš īpaša uzmanība, lai saņemtu pluspunktus par noteiktiem dzimumiem. Noskaidroju, kādus putnus, visticamāk, neizdosies pamanīt, jo devušies jau uz siltajām zemēm. Tas palīdz, ja atšķiramās sugas ir līdzīgas. Piemēram, nav vērts atkārtot visus šņibīšus, ja ar 98% varbūtību redzēt varēs tikai parasto un gaišo.

Gaišie šņibīši

Divas nedēļas pirms sacensībām aizbraucām uz Mangaļsalu pieradināt ausis pie putnu rudenīgajiem saucieniem. Molā sastapām ne tikai putnus, bet arī konkurējošas komandas pārstāvi. Iztikām bez dūru vicināšanas. Tieši pretēji, uzzinājām, kā atšķirams parastais šņibītis no trulīša, kā arī kopīgi priecājāmies par mazo mušķērāju mola galā pie bākas.

Trulītis (no kreisās) un parastais šņibītis
Mazais mušķērājs

Nedēļu pirms sacensībām satikāmies, pārrunājām maršrutu. Vienojāmies par Juglas ezers – Ķīšezers – Mangaļsala. Bija vēl variants Mangaļsala – Ķīšezers – Juglas ezers, bet gribējām atšķirties no pārējām komandām, kuras gan jau līdzīgi pagājušajam gadam būs izvēlējušās startēt Mangaļsalā.

Lai arī bija vēl tumšs, jau, izkāpjot no auto, saklausījām ķivuļus un dižraibo dzeni. Drīz varējām pievienot melno meža strazdu, svilpi un citus putnus. Turpmākās sugas viena otrai sekoja tik strauji, ka pat grūti bija atrast brīdi tās atzīmēt. Varējām vērot divas zvirbuļvanagu mātītes virs koku galotnēm un kā zivju gārnis aizdzen lielo balto gārni. Ezerā peldēja gaigalas, meža un cekulpīles. Netālu no mums nolaidās arī parasto ķeģu bariņš. Vairākas reizes grasījāmies doties tālāk, bet atkal parādījās kas jauns, piemēram, vidējais dzenis.

Gaigala
Vidējais dzenis

Pa ceļam uz Ķīšezeru piestājām, lai sameklētu zvirbuļus. Tie atradās vienīgi 6. tramvaja galapunktā. Tā arī bija vienīgā reize, kad redzējām mājas baložus un mājas strazdus.

Ķīšezerā skatījām pīļu un lauču bagātību. Nevienas meža pīles, toties baltvēderi, pelēkās pīles, cekulpīles un pat mazā gaura. Visiem par to bija prieks. Aizkavējāmies diezgan ilgi. Vajadzēja jau arī rūpīgi visus putnus pārlūkot, lai nejauši nepalaistu kādu retumu garām.

Lauči, mazā gaura un baltvēderis

Pēc tam devāmies pastaigā pa tuvējiem dārziņiem. Neko daudz mēs tur neredzējām, bet bija prieks gan par dadzīšiem, gan melngalvas ķauķi, kas ir samērā vēls novērojums šai sugai.

Pēdējās stundas putnu skaita ziņā sanāca diezgan nabadzīgas. Tomēr no sagaidītajām sugām vairumu dabūjām. Molā cerējām dabūt parasto šņibīti, melnspārnu kaiju un varbūt arī gaišo šņibīti. Kad ieraudzījām, cik daudz cilvēku staigā pa molu, mazliet nolaidās rokas. Tomēr viens parastais un divi gaišie šnibīši atradās. Turklāt pirmā kaija, kuru pārbaudīju teleskopā, izrādījās melnspārnu. Ejot prom, dabūjām redzēt arī abu dzimumu krāšņās bārdzīlītes un saskatījām arī melnā meža strazda mammu.

Pasākums šoreiz bija tik intensīvs, ka ar bildēšanu neaizrāvos un tviteri liku mierā. Torņu cīņās bija mazliet mierīgāk.

Parastais šņibītis

Rezultāti tika apkopoti dažas stundas vēlāk LOB birojā. Katrā komanda īsi pastāstīja par savām gaitām. Tad bija jānosauc novēroto “parasto” sugu skaits. Pārējās sugas tika sauktas pa vienai un atsaucās tie, kuri tās redzējuši. Visbeidzot tika saskaitīti novērotie putnu dzimumi.

Rezultātu apkopošanas procesā bija arī nelielas diskusijas par novērotajām sugām un noteikumu interpretāciju. Cik droši var apgalvot, ka esi redzējis ziemeļu gulbi, ja to lidojumā bez balss ir ļoti sarežģīti atšķirt no mazā gulbja? Vai novērojums skaitās, ja to ir atpazinis tikai viens cilvēks, bet vēl viens ir tikai redzējis, lāgā neatpazīst, bet māj ar galvu? Cik droši var apgalvot, ka esi redzējis strazda mātīti, jo jaunajiem putniem spalvu tērps ir praktiski tāds pats? Jāatzīst, ka rodas neliela šaubu ēna gan par konkurentu, gan savas komandas novērojumiem tieši noteikumu dažādās interpretācijas dēļ. Tomēr domāju, ka no tādiem jautājumiem nevarētu izvairīties pat, ja katrai komandai sūtītu līdzi tiesnesi.

Bijām novērojuši 34 “parastās” un 13 pārējās putnu sugas. Tas kopā ar 14,5 punktiem par noteiktiem dzimumiem deva septīto vietu. Jāatzīst, ka mūsu pieredzei tas ir atbilstošs rezultāts. Migrantu atpazīšana pēc balsīm mums ir pārāk sarežģīts uzdevums. Pārāk jau arī neskrējām. Interesanti, ka punktos par noteiktajiem dzimumiem komandai bija otrs labākais rezultāts.

Pēc apbalvošanas varējām mazliet uzkavēties un dalīties gūtajos iespaidos. Viena no atziņām bija, ka neko daudz iemācīties tādā veidā nevar. Staigājam, klausāmies, mēģinām noteikt un ceram, ka pareizi. Tādā ziņā būtu vērtīgāk, ja mazāk zinošie dalībnieki tiktu pie iespējas praktizēties pieredzējušu kadru vadībā. Tiesa, sacensību moments līdz ar to varbūt būtu vēl nosacītāks nekā līdz šim.

No vienas puses man kā putnu vērotājam gribētos pacelt savu viduvējo līmeni ar kompetenta spēka palīdzību. No otras – ja tās ir sacensības, tad katrs tomēr cenšas dabūt pēc iespējas augstāku vietu un nekāda sevišķa izglītošana tajā procesā nemaz nevar notikt. Kaut ko jau katrs dalībnieks, varbūt izņemot pašus pieredzējušākos, procesa laikā iemācās. Piemēram, man līdz šim nebija motivācijas pētīt datus par sugu migrācijas laikiem.

Domāju, ka piedalīšos sacensībās arī turpmāk, lai arī bez cerībām uz augstām vietām. Nākošās gan ir tikai pēc gada. Arī citiem ieteiktu pamēģināt savus spēkus. Ja nav komandas, organizatori centīsies palīdzēt un varbūt pat paveiksies tikt vienā komandā ar kādu pieredzējušu putnu pazinēju. Tomēr, kā tas parasti mēdz būt komandu sacensībās – ja ir forši komandas biedri, tad sacensības būs izdevušās. Man tas tā arī bija.