Roja – Bērzciems

Tā kā laiks brīvajās dienas pieturējās samērā jauks, izlēmām šogad turpināt gājienu gar jūru. Plānotais maršruts bija Roja – Bērzciems vai Roja – Engure.

Ceļojums iesākās ar īsti neskaidra jautājuma izpēti – vai pie jūras ir atļauts palikt teltī pa nakti un dedzināt ugunskuru. Cilvēki forumos mēdz uzskatīt, ka atļauts tas nav. Ir atrodama pat visai muļķīga Rīgas Pašvaldības policijas atbilde uz šo jautājumu, kuru viens otrs mēdz citēt.

Uz jūras piekrasti attiecās Aizsargjoslu likuma 36.panrtā noteiktie ierobežojumu, t.i. kurt ugunskurus ārpus šim nolūkam iekārtotām vietām un māju pagalmiem, izņemot gadījumus, kad jāiznīcina sausie, vēja izgāztie vai lauztie koki un slimību inficētie vai kaitēkļu invadētie materiāli. Vietas, kas paredzēti ugunskuru kurināšanai piekrastu zonā ir atzīmētās ar speciālām zīmēm.

Kādēļ man tā šķiet muļķīga? Jo Aizsargjoslu likuma 36. panta 3. daļa attiecas uz krasta kāpu aizsargjoslu un pludmali, kamēr 4. daļa, kur arī rakstīts par teltīm un ugunskuriem, tikai uz krasta kāpu aizsargjoslu. Manuprāt, ja ierobežojums attiektos arī uz pludmali, tam būtu jāatrodas likuma 3. daļā. No otras puses, ja RPP pamanās uzrakstīt tik neskaidru atbildi, iespējams, viedokļi par likuma interpretāciju var arī atšķirties.

Nonākuši Rojā, pēc pārtikas iegādes labu brīdi meklējām izeju uz jūru. Pa ceļam satiktā tante teica, ka pa mūsu izvēlēto ceļu līdz jūrai tikt varot, bet tur esot grūti tikt uz priekšu. Pārbaudījām un ievērojām, ka vismaz simts metrus nāktos brist cauri biezam niedrājam. Vieglāk šķita meklēt apkārtceļu.

Pie jūras nonākuši, ievērojām pamatīgu smaku, vēlāk pieņēmām, ka droši vien aļģes vainīgas. Šur tur bija akmeņi, pludmales vietā kārtējās niedres, bet pieņēmām, ka šķēršļi droši vien drīz beigsies. Tā gluži nebija. Visai bieži mēs dabūjām rāpties pāri akmeņiem, meklēt takas niedrājos vai pašiem lauzt ceļu cauri niedrēm. Savā ziņā tas šķita interesanti, tomēr arī nogurdinoši un visai lēni. Skatoties pulkstenī un GPS, sāku uztraukties, vai maz tiksim līdz Bērzciemam, par Enguri nemaz nerunājot. Daudzas reizes vilkām apvus nost, lai ietu pa smiltīm vai aļģēm un atkal virsū, lai ietu pa akmeņiem vai cauri niedrēm.

Pludmale, vel tīri ejama

Pludmale ar labu caurejamību

Netālu no Rojas

Jau diezgan draņķīgi ejama pludmale

Akmeņainais ceļš uz mērķi

Par aļģēm runājot, to tur bija daudz un smirdīgas. Virskārta saulē bija nožuvusi un sakaltusi, bet, ja gadījās izkrist tai cauri, kājas gribējās nomazgāt drīz vien. Droši vien varētu rasties jautājums – kāpēc tad vispār vajadzēja aļģēs līst. Atbilde ir vienkārša – vietām nebija īsti citur kur likties. Pa jūru arī nekāda komfortablā iešana nebūtu sanākusi, jo aļģes pie krasta bija arī tur, turklāt akmeņu dēļ nāktos mērcēt apavus, ko lāgā negribējās darīt.

Ej kur gribi

Diezgan slikti caurejama pludmale

Cita jūras malas savdabība bija tai blakus saceltās mājas. Tik tuvu jūras malai tās vēl līdz šim nebijām redzējuši. Daļēji tas noteica arī mūsu nakšņošanas vietas izvēli, jo blakus mājām negribējām palikt. Vienu reizi pagājām vien pāris metru atstatumā no dārzā vakariņojošiem cilvēkiem, jo pa pašu pludmali normāli paiet nebija iespējams tur esošo niedru biezokņa dēļ. Nekāda žoga starp mums nebija, vispār žogus uzslietus pret jūru, šķiet, nekur neredzējām. Pārgājienu gar jūras malu tādu nebijām iedomājušies.

Pagalms pie jūras

Visvairāk izcēlās uz mola uzslieta māja.

Skārdene

Pirmajā brīdī nodomāju – kas tie par idiotiem, kas ļāvuši tajā vietā uzsliet māju? Pašu ēku atpazinu redzētu filmā par Seržantu Lapiņu. Vēlāk internetos atradu, ka māja ir Gaiļu īpašums, kas tapis, rekonstruējot kādu kādu padomju laiku celtni. Nezinu, kā tā būve tur agrāk izskatījusies, bet šī ēka apkārtējā ainavā ar mežiem un jūru man liekas ļoti neiederīga. Es saprotu, ka mūsdienās dienvidos mēdz celt mājas jebkur pie ūdens un manis pēc lai viņi to arī dara, bet Latvijā es negribu redzēt, kā jūra tiek aizbūvēta.

Jaukākais džungļainajā piekrastē bija putni. Loģiski – ja pludmale aizaugusi, cilvēki pa to nestaigā un var netraucēti uzturēties jūrā vai uz akmeņiem tajā. Redzējām ļoti daudzus gulbjus, jūras kraukļus, kaijas un vairākus zivju un baltos gārņus. Īpaša optiska aprīkojuma putnu vērošanai mums līdzi nebija, tādēļ pieņemu, ka daudz ko interesantu arī neidentificējām.

Jūras krauklis un citi

Ilgi noņēmāmies ar slēpņa meklēšanu pie putnu vērošanas torņa, bet tā arī to neatradām. Toties sastapām dažādus citus ievērības cienīgus objektus.

Tējoklis

Altāris

Puķu pods

Kompozīcija

Grīvas upe, kura no tilta, braucot ar autobusu, izskatījās pavisam viegli šķērsojama, pie jūras izrādījās laivu vajadzībām īpaši padziļināta un paplašināta. Ja nebūtu jau tik vēls, būtu mēģinājuši tāpat brist pāri, bet nu nācās meklēt apkārtceļu. Gar vienu krastu kaut kā aizgājām, atpakaļ gar krastu netikām izplētušos privātīpašnieku dēļ. No vienas sētas izskrēja arī nikns taksis, kurš gan tā arī nesaņēmās doties uzbrukumā. Nācās līkumot pa ceļu, cerot, ka kaut kad atkal tiksim pie jūras.

Grīva

Kādu gabalu tālāk uzslējām ugunskuru un sakūrām telti. Vai kaut kā tā.

Nākošajā rītā cēlāmies ap astoņiem, lai slikta ceļa dēļ nepaliktu pusceļā. Līdz Mērsragam pludmale bija ērti ejama, bet uzreiz pēc tam atkal sākās brikšņi, aļģes un akmeņi. Putnu gan tur bija ļoti daudz. Radās atšķirīgi viedokļi par to, vai turpināt mīcīties gar jūras malu, vai doties uz šoseju. No sākuma virsroku guva mīcīšanās, bet, kad beidzot ieraudzījām jūras malu labu gabalu uz priekšu, gājām uz šoseju.

Pie Mērsraga

Mērsraga ģerbonī esot bāka, droši vien liela, skaista, varena, bet, ejot gar jūru, mēs to tā arī nepamanījām. Pēc tam jau vairs negribējās iet atpakaļ. Veikalam gan nepagājām garām un iegādājāmies pa diviem saldējumiem katram no pārgājiena dalībniekiem. Vēl labu brīdi pacīnījāmies ar jauniegādātās ūdens pudeles atskrūvēšanu, kas civilizētā veidā tā arī neizdevās. Labi, ka līdzi bija nazis un iepriekšējā ūdens pudele.

Fishy, fishy, fishy fish

Mērsrags

Ieturoties uz soliņa pie veikala, novērojām

1. kā jaunieši krāso autobusa pieturu un cilvēki droši vien no pašvaldības dodas viņu darbu pavērot un paslavēt,

2. kā vietējie velosipēdisti pie veikala atstāj divriteņus nepieslēgtus,

3. kā kopā ar mazu meiteni atbrauc, ieiet veikalā un vēlāk aizbrauc Margarita Vilcāne,

4. kā ar Talsu autobusu ierodas paprāva jauniešu grupa, kura pēcāk devās tajā pašā virzienā, kurā mēs.

Ar tikšanu pie jūras atkal negāja gludi. Nogājuši labu gabalu līdz jūrai, ievērojām, ka tālāk ir žogs, pļava, tālumā niedrāji un īsti nevar saprast, vai tālāk arī varēs tikt. Aizgājām atpakaļ, lai meklētu citu ceļu. Sekojošā jauniešu grupa gan neatkāpās un brida vien uz priekšu.

Nākošā taka vijās cauri mežiņam paralēli jūrai. Labu brīdi palasījām brūklenes.

Ogas, odziņas

Cik tālu varēja redzēt, jūras piekraste bija tikpat neejama kā pirms tam. Kaut kur labu gabalu atpakaļ ūdenī, gar jūras malu ejam, varēja redzēt jauniešu grupu.

Skats atpakaļ

Paskatījušies GPS, uzzinājām, ka mūsu temps bijis diezgan labs un ka, ja negribam iespringt ar rikšošanu līdz Engurei, varam nedaudz atlaist tempu. Tā kā ceļojuma mērķis bija nevis sportiski sasniegumi, bet labi pavadīts laiks, mierīgi ielīdām jūrā un drusku paslinkojām. Vēlreiz mēģinājām palaist pūķi, kas pēc kāda laika izdevās tik sekmīgi, ka izritinājām visu auklu. Kamēr nesāka traucēt koki, pūķis tā arī tusējās savu 40 metru augstumā, ar auklu piesiets pie somas.

Bērzciemā izrisinājām pa šaha un dambretes partijai, sagaidījām autobusu un devāmies mājup.

Bērzota māja Bērzciemā

Tālāk iesim citugad.

Iepriekš paveiktais:

http://stacija.org/kolka-roja/

http://stacija.org/liepaja-palanga/

http://stacija.org/ventspils-kolka/

http://stacija.org/celojums-lidz-ventspilij/

Kolka – Roja

Turpinot daudzgadējo ceļojumu gar jūras piekrasti, šogad devāmies no Kolkas uz Roju. Maršruts plānotajām divām dienām šķita pietiekoši īss, lai nebūtu lieki jāiespringst.

Kolkas veikalā iepirkām nepieciešamās barības vielas, netālu uz soliņa dažas no tām patērējām uzturā. Nedaudz pasūkstījāmies par miskastes neesamību un devāmies uz Kolkas ragu. Cilvēku bija salīdzinoši daudz un atkal neveicās ar slēpņa atrašanu.

Ievērtējām botāniskos jaukumus, tajā skaitā kritušus kokus, kurus tur īpaši atstāj kāpas erozijas mazināšanai.

Nākošo slēpni atstājām nepaņemtu, jo koka galotnē bija putna ligzda. Arī rāpšanās procesā nolūzušais zars neveicināja vēlmi iekarot koka virsotni. Var jau būt, ka tieši tur bija slēpnis, bet lai tad tas tur arī paliek.

Jau pēc dažiem kilometriem mūs pievarēja nogurums un slinkums un labu brīdi pavārtījāmies pludmalē.

Kādu brīdi papūlējos saremontēt un palaist pirms gada Dzegužkalnā atrastu pūķi. Pieredzes pūķa laišanā mums nebija nekādas, tādēļ liels bija prieks, kad tas izdevās.

Tālāk ceļā atradām dažādas laivas, palietotu soliņu, mersedes firmas traktoru, slēpni Evažu dabas takā, mucu mājiņas utml.

Ielasījām vēderos daudzas mellenes. Nometnes vietā ceļa biedrenei veiksmīgi izdevās iekurt ugunskuru spēcīgā vējā ar pavisam niecīgiem papīra krājumiem. Vakariņās notiesājām gandrīz visu paiku un izdzērām gandrīz visu ūdeni. Sapratām, ka nākošajā dienā veikala atrašana būs prioritāra.

Ievēroju, ka mobilajam vairs nestrādā vairākas pogas. Mērcēts un smiltīs mests tā kā netika, nez, laikam apvainojās par uzmanības trūkumu.

No rīta pēc desmitiem kustinājām kājas tālāk. Drīz vien nācās sastapt brūno lācīti. Šamais, sajutis uzmanību, sāka izlikties par mirušu.

Mazliet tālāk izbiedējām gauru, kura ar grūtībām spēja pārvietoties. Mēs to sastapām vēl reizi, kad tā, jau vairs neliekoties ne zinis par apkārt notiekošo, slēpās laivas ēnā. Nomirt nav viegli.

Mūsu noskaņojumu un fiziskos spēkus paglāba nejauši atrastais veikals Ežuks Pūrciema ļoti glītajā kempingā Plaucaki.

Tālāk devāmies pajūsmot par balto kāpu un atrast otro pārgājiena slēpni.

Tālāk gabalu pastaigājām, aptpūtāmies, ielīdām ūdenī, pastaigājām utt.

Uzzinājām, ka Rojas pludmale vietām ir aizaugusi.

Rojā mēs nonācām zvejnieku svētku laikā un visapkārt bija daudz, daudz cilvēku. Iestprinājāmies ar ne īpaši garšīgiem, toties nebūt ne lētiem frī kartupeļiem un saldējuma kokteiļiem. Atceļā pirmo reizi braucām ar Nordekas divstāvu autobusu.

No putniem sanāca novērot lielos ķīrus, sudrabkaijas, kraukļus, vārnas, melnspārnu kaijas, cielavas, smilšu tārtiņus, u.c. samērā parastus putnus. Neparastākās šķita pīles ar palielu sarkanu knābi, kuras pa gabalu izskatījās melnbaltas un visticamāk bija Sāmsalas pīles.

Pa gabalu gan šķita, ka redzu lielus, melnus putnus stārķa lielumā un nodomāju – vai tiešām melnie stārķi? Pieejot tuvāk, izrādījās, ka saule ar mums jokus jokojas un patiesībā tie ir zivju gārņi.

Daudzus slēpņus palaidām garām, jo negribējās tērēt daudz laika un spēku, kāpelējot pa nez cik augstiem kokiem, kuri pat ne vienmēr bija viennozīmīgi identificējami. Tā kā pēc statistikas nedzenamies, zaudējumu viegli pārdzīvojām.

Kopumā aptuveni 40 km garais maršruts patika. Cilvēkus ceļā vairāk sastapām apdzīvotu vietu tuvumā, kopumā to nebija sevišķi daudz. Liela daļa no sastaptajiem bija lietuvieši.

Visa pārgājiena laikā saņēmām tikai vienu oda dzēlienu uz abiem un neskaitāmus dunduru kodienus, par ko šie pelnīti atrāvās pa muguru.

Agrāk tika staigāts:

Liepāja – Palanga

Ventspils – Kolka

Ceļojums līdz Ventspilij

Liepāja – Palanga

Turpinot iepriekšējos gados aizsāktos pārgājienus gar jūras malu, šogad nolēmām pievarēt posmu no Liepājas līdz Palangai. Plānojām, ka tam būs nepieciešamas trīs dienas. Ar to arī sākās pirmās grūtības, jo tām, pirmkārt, vajadzēja būt brīvām, otrkārt, tās nedrīkstēja būt pārāk lietainas un, treškārt, tās nedrīkstēja būt pārāk karstas. Diemžēl pavisam no lietus aizmukt neizdevās un ar vismaz vienu lietainu dienu nācās rēķināties.

Tā mēs jūlija pēdējās sestdienas rītā iekāpām jau visai pilnā autobusā un braucām uz Liepāju. Man vienmēr Liepāja ir patikusi, tomēr šoreiz daudz laika un spēku nevarējām veltīt tās apskatei. Ievērojām, ka uz tā paša apgaismes pie kanāla tāpat kā pagājušajā Liepājas apmeklēšanas reizē 2007. gadā stāv melnspārnu kaija.

melnsparnu-kaija

 

Tālāk mūsu gaitas veda uz konditoreju, kurā iegādājāmies Rīgā neredzēti lielas bulciņas, pārtikas veikalu un iegriezāmies arī tirgū. Bija vajadzība iegādāties jaunus ejamos apavus, ko arī sekmīgi īstenoju. Pilsētas centrā ievēroju kino plakātu un, izlasot mazos burtiņus virs uzraksta “KINO”, kādu brīdi negribēju ticēt savām acīm. Ieskrēja prātā nesen lasītais Man bail, ka sētniece ieslīgusi elkdievībās! Nupat, ieraugot čaumalu čupu pie sētas, piesauca mistiskus dēmonus Ebālu un Zaebālu.

Mazs atjautības uzdevums lasītājiem – kā sauc kinoteātri?

Visai ātri nokļuvām pie jūras un uzsākām gājienu Dienvidu virzienā. Diemžēl drīz vien sāka līt, ne sevišķi stipri, tomēr pietiekoši, lai līst iekšā iepriekš sarūpētajos lietusmēteļos. Pēc kāda laika tajos palika diezgan karsti, bet kādas stundiņas lietus pārgāja.

Soļojām uz priekšu, pa laikam aplūkojām ievērības cienīgus objektus un atpūtāmies.

Uzrāpāmies arī vienā bākā, lai paņemtu slēpni. Vēl veselu lērumu ar slēpņiem izlaidām, lai lieki netērētu laiku un spēkus.

Kad vakarā meklējām, kur sliet telti, ceļa biedrene dalījās ar mani atklājumā, ka te, kāpās kāds pat pamanījies mīnu atstāt. Paskatījos uz melno objektu dažus metrus nostāk, bet tas, mums par pārsteigumu, sadalījās divās daļās un ielocījās zālājā. Neteikšu, ka biju bēdīgs, jo odzi līdz šim nekad nebiju redzējis. Tiesa, omulīgāk bradāt pa kāpām tādēļ nekļuva vis.

Kopumā pirmajā dienā bijām nosoļojuši apmēram 20 km.

No rīta palēnām sataisījāmies un soļojām uz priekšu. Manījām dažus kormorānus un kaijas.

Pa laikam manījām arī dažus cilvēkus. Tuvojoties vienam guļošam pārītim, pie mums pieskrēja pieaudzis vācu aitu suns. No viņa uzņemtās gaitas straujuma un virzienā tieši mums pretī palika pat neomulīgi, bet suns izrādījās ļoti draudzīgs. Tik ļoti, ka pat, ausi nepakasījis, atstāja cilvēkus guļam un kļuva par mūsu ceļabiedru.

Jo tālāk gājām, jo vairāk mulsām par šo faktu. Suns liels, kur tad mēs viņu liktu? Aizvestu līdz Palangai un pamestu tur? Un kur viņa īstie saimnieki vairs sunīti varētu atrast?

Pēc pāris stundām no aizmugures tuvojās skrienošu cilvēku grupa un suns, pat asti uz atvadām nepavicinājis, aizdevās viņu virzienā.

Suns nebija vienīgais mūsu pavadonis. Kad izvilkām pusdienmaizi, uz tās momentā salaidās bars dzeltenmelnu spindzeļu. Viņu bija tik daudz, ka nosist visas bija nereāli un mēģinājām bēgt prom. Diemžēl visa pludmale bija pilna ar šiem dzeltenmelnajiem kukaiņiem un mierīgi paēst nespējām. Tālāk ejot, viņu skaits nebūt nemazinājās. Arī, kad iegriezāmies Jūrmalciemā, mušas tur jau bija priekšā. Nudien nesaprotu, kā vietējie iedzīvotāji spēj ar šo sērgu sadzīvot, jo uz jebkā ēdama vai dzerama tās uzreiz salaižas virsū. Protams, tikām arī izmantoti kā kukaiņu transportlīdzekļi, par ko daudzas dabūja samaksāt visaugstāko cenu…

Jūrmalciemā pabrīnījāmies par pāris vecām laivām un atjauninājām ūdens krājumus vietējā veikalā.

Ejot tālāk, bieži vien sastapām cilvēkus. Man tas šajā posmā šķita pārsteigums.

Papē papriecājāmies par zīmējumiem, jāņogu krūmu un atradām arī vienu slēpni. Meklēšanas laikā mūs nedaudz patraucēja divi bērni. Domāju – vietējie, bet, kad gājām prom, nopratu, ka tādi paši slēpņotāji kā mēs, tikai atšķirībā no mums viņi absolūti nelikās ne zinis, vai kādas nepiederīgas acis viņus novēro vai nē. Fui tādiem.

Jau stipri paguruši, sasniedzām Papes kanālu. Pārejot tam pāri, atradām bumbieri ar maziem, zaļiem bumbierīšiem. Uh, cik tie šķita garšīgi!

Papē ir dažādas atjaunotas koka ēkas, tostarp viesu nami un Hiltona viesnīca.

Kādu brīdi gan pamaldījāmies, meklējot ceļu uz jūru, jo ceļš izbeidzās tieši pret kāda privātīpašuma vārtiem.

Nostaigājušies bijām ne pa jokam, bet tā kā mums noteikti vajadzēja ierakstīties trijās dienās, soļojām vien uz priekšu. Mērķis bija netālu no Lietuvas robežas atrast piemērotu vietu, kur uzsliet telti.

Pa ceļam ievērojām vēl vienu čūsku – pašā jūras malā gulēja mazs zalktītis, labi ja piecpadsmit centimetrus garš. Mūs ieraugot, viņš saritinājās kamolītī. Nezināju, cik stipri zalktis kož un negribējās arī pārbaudīt, tāpēc atstājām viņu turpat, iespējams, putniem par barību.

Jo tuvāk piegājām robežai, jo vairāk cilvēku sastapām, neraugoties uz vēlo vakara stundu. Diemžēl kādā brīdī ievēroju, ka esmu palicis bez viena no ejamajiem apaviem, kurus biju piestiprinājis karājamies pie somas. Tas gan, par laimi, bija stipri nonēsāts, bet vienalga žēl. Neskatoties uz pamatīgo pagurumu, mēģināju kādu gabalu doties atpakaļ meklējumos. Diemžēl pēc pāris kilometriem nācās doties atpakaļ, jo kļuva pārāk tumšs. Draudzene tikmēr bija sameklējusi vietu naktsmītnei un uzslējusi telti.

Tumsā bija diezgan grūti atrast iekura materiālus un bez papīra bija arī ļoti sarežģīti iekurt uguni, toties, kad tas izdevās, vējš parūpējās par neomulīgi garām liesmu mēlēm. Iekodām vakariņās un drīz vien pārguruši vilkāmies teltī gulēt. Bijām pieveikuši aptuveni 35 km, neieskaitot tos dažus turp / atpakaļ, kad meklēju nelaimīgo apavu.

Ap astoņiem mūs pamodināja pie telts stāvoša vīra “Labas rītas!” Vīrietis kaut ko turpināja lietuviski, ko, protams, nesapratām, pēc kā viņš krieviski pajautāja, vai vēlamies maksāt sodu cik tur to litu un latu apmērā. To mēs diez ko nevēlējāmies un tādēļ vīrs pieprasīja stundas laikā aiztīties tālēs zilajās. Nestrīdējāmies vairāku iemeslu dēļ. Pirmkārt, kad tik tikko esi pamodies, grūti reizēm vispār saprast apkārt notiekošo, kur nu vēl komunicēt krieviski, kas vairākus gadus vispār nav darīts. Otrkārt, nebijām droši, kuras valsts teritorijā tobrīd bijām. It kā robežstabu pamanījuši nebijām, bet mans Nokia maps apgalvoja, ka esam jau Lietuvā. Treškārt, mums tik un tā drīz vajadzētu celties un pakot mantas, lai paspētu uz autobusu Palangā. Katrā gadījumā džeks ir baigais dir_a, jo kāpas viņam noteikti nepieder. Pie tam pats fakts, ka Latvijas teritorijā kaut kāds sū_a lietuvietis vēl te iedrošinās draudēt ar sodiem un policiju, vien jau drusku tracina.

Atstāju onkulim par piemiņu savu otro veco sandali un devāmies atkal ceļā. Drīz nonācām pie robežstaba un beidzot bez šaubu ēnas atradāmies Lietuvā.

Cilvēku tur bija tiešām daudz, neskatoties uz lietus mākoņu tuvošanos. Kādas padsmit minūtes ziedojām arī slēpņa paņemšanai. Uzreiz bija skaidrs, ka tas atrodas zem soliņa, uz kura tajā brīdī sēdēja pāris lietuvieši un nekustēja prom. Par laimi, pacietības pārbaudē uzvarējām mēs :).

Drīz vien sāka arī līt un kāda sieviete mums jautāja, kur gan esam nopirkuši savus lietus mēteļus? Ar lepnumu atbildējām, ka Latvijā un soļojām tālāk.

Palangā pavisam bijām otro reizi. Šoreiz gan lietus un laika trūkums patraucēja baudīt tās jaukumus, bet kopumā glīta pilsētiņa tūristu izklaižu apmierināšanai. Mūsu Jūrmalā tik daudz visādu ēstuvīšu, restorānu, zivju būdiņu utt. vienuviet, nav ne tuvu. Rīgas jūras līča ūdens gan šķiet siltāks un mierīgāks :). Interesanti, kā Palanga izskatās ziemā?

Kādu brīdi pameklējām iestādi, kurā varētu mierīgi apēst kādus frī kartupeļus. Atradām tādu pie autoostas. Tur izrādījās, ka oficiante nespēj atšķirt “grapefruit juice” no “grape juice” un arī paši frī diez ko garšīgi nebija, toties, kamēr ēdām, pārstāja līt lietus.

Aizgājām arī iekost kādā vafelē un tad jau drīz vien brauca autobuss, kurā pat varējām godīgi samaksāt par biļeti ar latiem :).

Liepāja šķita tikpat skaista kā vienmēr. Un autoostā nopirktie frī kartupeļi bija sasodīti garšīgi! Vēl manas acis priecēja aicinājums nekļūt par zaķi.

Neskaitot staigāšanu Liepājā un pēc tam no Rīgas autoostas uz mājām, bijām pievarējuši aptveni 22 km. Kopā trīs dienās – apmēram 77 km. Nogurums noteikti bija jūtams!

Kopumā, godīgi sakot, citi maršruti man patika labāk. Šis gan bija pirmais pārgājiens, kurā bijām paņēmuši līdzi tiešām visu nepieciešamo, neaizmirstot mājās ne konservu attaisāmo, ne siltus apģērba gabalus. Varbūt pārāk daudz lietuviešu cilvēku un noteikti arī mušu. Savā ziņā stresu sagādāja arī apziņa, ka noteikti jāpaspēj uz autobusu Palangā.

Ventspils – Kolka

Turpinot iepriekšējos gados iesākto tradīciju doties dažu dienu pārgājienā gar jūras piekrasti, šogad ieplānojām turpināt ceļu no Ventspils līdz Kolkai. Tas būtu garākais līdz šim vienā reizē veiktais attālums, bet daudz īsāku to izplānot tik un tā nebija iespējams, jo kaut kā līdz autobusam uz Rīgu arī vajadzēja tikt.

Regulāri lasot meteoroloģiskās prognozes, centāmies atrast 4 siltas dienas bez lietus. Kad šķita, ka tās pienākušas, sākām cītīgi gatavoties ceļam. Tika iepirkti pārtikas produkti, izdrukātas kartes, uzlādēti mobilie telefoni, norakstīti autobusu atiešanas laiki un pat izdrukāti vārdi vienam otram dziedamgabalam (posmos, kuros mūsu dziedāšanas mēģinājumos klausītos pēc iespējas mazāks skaits cilvēkveidīgu būtņu). Vēl tika izdrukāti materiāli ar vairākām geocache atrašanās vietām, kas solījās atrasties pa ceļam.

Tā mēs 6. jūlija agrā rītā vēl ar miegu acīs devāmies uz autoostu, lai ar pirmo autobusu dotos uz Ventspili. Ceļā tika nedaudz atgūts saldais rīta miegs un pēc gandrīz trīs stundām jau kāpām laukā Pārventā. Lai arī Ventspilī esmu bijis daudzas reizes, Pārventa man ir visai sveša un netiku vaļā no sajūtas, ka patiesībā Ventspilī nemaz neatrodos. Nezinu, vai tā bija tikai sagadīšanās, bet visā Pārventā tikpat kā nedzirdēju runājam latviski.

Apskatījām īpaši nelietoto Ventspils dzelzceļa staciju un devāmies meklēt veikalu.

Ceļa biedrenei bija bažas, ka Pārventā veikala varētu arī nebūt, tomēr es biju pilnīgi pārliecināts, ka tur tādam jābūt. Kādu laiku pastrīdējušies par īsāko maršrutu, devāmies uz Lidotāju ielu. Ātri vien atradām veikalu, iepirkāmies, papildinājām mugursomas un devāmies meklēt kešu, kurš bija netālu no strūklakas.

Pēc kādām piecām minūtēm to arī veiksmīgi atradām, reģistrējāmies, atlikām atpakaļ, pabrokastojām un devāmies tālāk. Apmēram kilometru tālāk sākām skatīties pēc nākošā keša. Diemžēl mums nebija precīzu koordināšu un tad nu krietni pamaldījāmies pa brikšņiem. Atradām visādus sūdus (nē, ne jau fekālijas, bet, nu, jūs mani sapratāt…) un secinājām, ka mūs ir atraduši odi. Pēc kādām minūtēm 10-15 mums galīgi apriebās vazāties pa aizaugušo “pļaviņu” un gājām prom. Vēlāk mājās uzzinājām, ka vajadzēja paiet vēl kādus 100 metrus uz priekšu. Toties tad mēs varbūt nebūtu ievērojuši šo brīnišķīgo zīmīti.

Tālāk uzņēmām kursu uz Ziemeļiem un tuvojāmies jūrai. Nonākuši pie tās, brīdi apsvērām iespēju doties līdz molam un atpakaļ, bet izskatījās pārāk tālu. Kā vēlāk noskaidrojām, šī pastaiga turp un atpakaļ mums būtu bijusi apmēram 10 km gara.

Pēc dažiem kilometriem varējām savām acīm skatīt dažas urdziņas, kas tecēja no tāda kā ūdenskrituma. Pārbriduši pāri Lošupei, izlēmām nedaudz atpūsties. Secinājām, ka līdzi paņemtajās mantās nav dažu nepieciešamu preču, piemēram, saldējuma. Tā kā uz priekšu vairākas dienas veikalā mēs nevarētu iegriezties, nolēmu viens pats doties kādu gabalu atpakaļ līdz Staldzenei, kurā, pēc manām domām, arī noteikti vajadzēja atrasties veikalam.

Pēc krietna brīža, nocīnījies ar dunduriem, nonācu līdz Staldzenes autobusa pieturai, kurā sastaptai tantei pajautāju par veikalu. Diemžēl pretī saņēmu atbildi, ka te tāda vispār neesot. Tas nozīmēja, ka pēdējais veikals bija palicis Pārventā, bet tas jau bija pārāk tālu. Griezos vien atpakaļ uz Lošupi. Īsāko ceļu meklējot, pamīdījos pa vienu otru pļavu, kas noteikti bija privātīpašums, bet neviens uz mani nekliedza. Vien dunduri draudzīgā bariņā ar odiem atkal man mina uz papēžiem. Pretodu izpūšamais līdzeklis, protams, bija palicis mājās. Pat pamēģināju skriet no viņiem prom, diemžēl bez īpašām sekmēm. Kā vēlāk ceļa biedrene apgaismoja, dunduri atpaliek vien pie ātruma ~20 km/h. Vēlāk kartē noskaidroju, ka šis ceļojums uz Staldzeni un atpakaļ ir bijis apmēram 4.5 km garš.

Tālākajā ceļā novērojām dažādus lokālās, lidojošās faunas pārstāvjus. Bija daudz dažādu sugu kaiju, to skaitā melnspārnu kaijas, par kurām mums bija īpašs prieks, jo Rīgā tās redzam ļoti reti.

Pa ceļam šad un tad nācās šķērsot dažāda platuma urgas. Tā kā visu laiku kartē un GPS neskatījāmies, to nosaukumi mums bieži vien palika neskaidri.

Drīz vien sākās viegls lietutiņš. Tā kā mums nebija skaidrs, vai tas nepārtaps par ko spēcīgāku un nevēlējāmies kļūt krietni mitrāki, meklējām somās lietusmēteļus. Šajā brīdī mans vaigs krietni satumšojās, jo sapratu, ka vienīgās līdzi paņemtās manai ķermeņa augšdaļai paredzētās drēbes ir divi T-krekli. Jaku nelaimīgā kārtā no rīta biju aizmirsis pie gultas… Turpmākajā ceļojuma gaitā vēsākos brīžos nācās izlīdzēties ar pār pleciem pārmestu guļammaisu, vienīgi ātri mēdza kļūt par karstu.

Starp Ovišragu un Ovišiem nolēmām apstāties un uzsliet telti. Kopīgi bijām pievarējuši 23 km, neskaitot līkumiņu līdz Staldzenei.

Agri no rīta laiks nebija sevišķi silts un ar T-kreklu vien šķita par plānu. Mazliet ieturējušies, savācām mantas un soļojām tālāk. Pa laikam sastapām tādu interesantu putnu kā Sāmsalas pīle.

Nosoļojuši krietnu gabalu, nonācām pie Lūžupes. Kartē tā izskatījās biedējoši plata. Kad nonācām pie tās, devos pa labi meklēt iespēju tikt pāri sausām kājām, kamēr biedrene devās pa kreisi, cerot, ka pie jūras nebūs pārāk dziļš. Draudzene pāri tika daudz ātrāk nekā es, toties manas kājas palika sausas.

Kad ieraudzījām Miķeļtorni, devāmies iekšā Pizes virzienā. Tur atradās geocache un bija jau arī vērts tuvāk apskatīt pašu bāku.

Aizgājām līdz kapiem, kur labu brīdi veltījām geocache meklēšanai. Tā kā precīzu koordinātu nebija, apstaigājām kapus pa perimetru, aplūkojot katru šaubīgo vietiņu un regulāri atgaiņājot odu mākoņus. Diezgan drīz mums tas apnika un devāmies laukā no brikšņiem uz ceļmalu. Pārskatot kājas un drēbes bez neskaitāmajiem odu kodieniem un nātru dzēlieniem atradām arī četrus nelielus asinsūcējkukainīšus. Noslaktējām arī tos un devāmies pa lauku ceļu uz priekšu.

Jau pēc pārsimts metriem mani sabiedēja draudzenes kliedziens. Paskatījies uz priekšu, sapratu, ka tas veltīts soļa attālumā guļošajam rāpulim.

Domāju, čūska no mums nobīsies un rāpos tālāk savās gaitās, bet nekā. Lai arī nostājos tai cieši aiz muguras, tiku vien apskatīts un klusi apšņākts. Tā arī atstājām zalkti guļam ceļa vidū un devāmies tālāk.

Pa ceļam atradām arī vienu otru melleni un zemeni, par kurām biju visai priecīgs. Vēl patiess atvieglojums bija atkal nonākt pie jūras, atstājot aiz muguras odu un dunduru eskortu.

Nakti pārlaist sākotnēji bija plānots pie Dižkalna, tomēr nolēmām paiet vēl kādu gabaliņu tālāk. Zinājām, ka mūs priekšā gaida paplatā Irbes upe, kurai pārbrist diez vai būtu iespējams. No ceļā sastapta zvejnieka uzzinājām, ka netālu tai pāri ved trosu tilts, kurš gan nebija iezīmēts kartē. Arī draudzene, gatavojoties pārgājienam, bija par tādu lasījusi. Vienīgi nezinājām, kur precīzi tas ir. Tad nu atkal devāmies odu apsēstajos piekrastes mežos, domādami, ka pa ceļam tiltu droši vien ieraudzīsim. Gribējām arī sameklēt tuvumā esošu geocache, tomēr atkal bez precīzām koordinātām negribējām, odu nomocītiem, rakāties pa pārdesmit gadus vecām ēku drupām.

Drīz nonācām krustcelēs, kurās nācās izšķirties, vai dosimies šķērsot Irbi pa netālo šosejas tiltu, vai tomēr meklēsim trošu tiltu. Lai būtu interesantāk, izlēmām par labu otrajam variantam. Tā mēs atkal mūžam nenogurstošo insektu pavadībā devāmies pa ceļu paralēli Irbes upei, kura redzama tomēr nebija. Jo tālāk gājām, jo vairāk šķita, ka esam paspērušies tiltam garām. Tā arī bija, jo pēc krietna brīža nonācām pie jūras. Nācās vien iekārtoties naktsmītnei, lai nākošajā dienā dotos atpakaļ meklēt trošu tiltu.

Lai arī bijām visai paguruši, tomēr man ļoti gribējās redzēt Irbes upi. Tādēļ, vākdams malku ugunskuram, uzrāpos netālu esošajā un sen pamestajā novērošanas tornītī.

Izbrīnījos, jo ievēroju, ka mūsu pusē Irbei manāmi daži cilvēki. Ieraudzīju arī laivu šķērsojam upi.

Vispirms pabrīdināju ceļa biedreni, lai pārlieku neaizraujas ar iekārtošanos. Tad paņēmu karti un devos pie tālumā pamanītajiem cilvēkiem. Sasveicinājos ar puišiem un pajautāju, vai viņi nezina, kur ir tilts pāri Irbei. Man par lielu pārsteigumu, viņi angliski atbildēja, ka ir no Slovākijas un latviešu valodu nesaprot. Atkārtoju savu jautājumu angliski un uzzināju, ka tilts ir kādus 5 kilometrus atpakaļ. Dziļi nopūtos un teicu, ka esam ar draudzeni nogājuši šodien kādus 20 kilometrus un pavisam negribas doties atpakaļ. Varbūt viņi mūs varētu pārvest ar laivu pāri upei? Puiši priecīgi piekrita un es mudīgi devos pie draudzenes pēc mantām.

Puisis vārdā Martins mūs pabrīdināja, ka laiva var šķist nestabila, bet lai neuztraucamies. Un lodka tik tiešām nešķita stabila :).

Otrā krastā pamanījām diezgan daudzus cilvēkus, kuri bija sagatavojuši naktsmītnes. Martins pastāstīja, ka viņi visi ir draugi un šad tad kopīgi brauc ar laivām. Pateicām paldies un devāmies tālāk, lai drīz vien jau iekoptā vietā gatavotos nakšņošanai. Šajā dienā bija pievarēti ~32 km. Sakūrām ugunskuru un pie tā mēģināju izdomāt, kā atvērt konservētu pupiņu bundžu bez konservu attaisāmā. Tas, izrādās, bija iespējams ar pastkastītes atslēgas un paprāva akmens palīdzību.

Trešajā dienā bija plānots apmeklēt Mazirbes veikalu. Tas arī bija nepieciešams, jo dzeramā ūdens un pārtikas krājumi bija jau gandrīz izsīkuši. Vispār bija vieglas grūtības noteikt, vai pārtika vēl ir droši lietojama uzturā, bet dzīvi palikām un arī uz krūmiem nenācās skriet pārāk bieži…

Kādā atpūtas brīdī ievēroju, ka kājā iekodies viens no nejaukajiem asinssūcējiem. Nekavējoties izrāvu to laukā un aizraidīju uz asiņu aizjūru. Kad biju jau mājās, paskatījos potēšanas pasē, ka vakcīna pret ērču encefalītu bija jāatjauno jau šī gada janvārī…

Iznākuši no veikala, apsēdāmies uz soliņa un laimīgi notiesājām katrs pa saldējumam. Tālāk devāmies uz laivu kapsētu, kur atradām arī geocache.

Nākošais geocache atradās netālu esošajā novērošanas tornī. Diez cik stabils tas neizskatījās, tomēr draudzene rāpās tajā augšā. Kešu gan tā arī neatradām. Un man jau nu nemaz negribējās līst nestabilā veidojuma virsotnē, lai tur pastaigātos pa senseno, caurumoto dēļu grīdu. Tā vietā atradu, kur netālu bezdelīgas ierīkojušas ligzdu. Protams, viņas par atklājuma faktu nebija sajūsmā un cītīgi dzina mani prom.

Devāmies tālāk. Lai arī nākamajā bildē šķiet, ka tas ir vienkāršs traktors ar vienkāršu laivu, tā nebūt nav!

Naktsmītnei gatavojāmies mazliet aiz Vecročupes. Pieveikti bija 27 kilometri. Bija visai vējains un auksts. Ugunskuru iekurt izdevās vien pēc daudziem mēģinājumiem un krietnas vārdu pārmaiņas ekskursijas dalībnieku vidū.

Ja labi paskatījās uz jūru, reizēm varēja redzēt tādus kā tornīšus, kas neizskatījās pēc kuģiem. Neesam jūrniecības eksperti, tomēr laikam jau Sāmsala no tās vietas bija saskatāma..?

Bija novērojams arī šāds kustīgs objekts.

Naktī šoreiz bija īpaši auksti, vienīgi varējām sevi mierināt, ka pēc 24 stundām jau gulēsim īstā gultā ar mīkstiem spilveniem… Vēl no rīta apmēram 5:40 mūs uzmodināja garām braucošu automašīnu vai traktoru rūkoņa. Kas tiem cilvēkiem pludmalē tādā rīta agrumā meklējams?

Pēdējai dienai bija palikuši kādi 7 kilometri. Tomēr, lai paspētu uz autobusu pa dienu, īpaši kavēties nebija ieteicams.

Atvēruši no rīta telti, pamanījām garām lidojam ļoti lielu, brūnu putnu. Vēlāk izspriedām, ka tas, visticamāk, bijis jūras ērglis.

Drīz vien nonācām Kolkas ragā.

Vecās bākas drupās esot noslēpts geocache, kuru tā arī nepamanījām. Tomēr ilgi par to neskumām, jo devāmies pa taku mežā un lasījām vēderā mellenes, šoreiz bez milzīga odu mākoņa mugurā. Paskatoties uz jūru, neredzējām tikpat kā nevienu vilnīti, kamēr otrā Kolkas raga pusē ūdens masa diez cik mīlīgi neizskatījās.

Atlika vairs tikai aiziet līdz autobusa pieturai, vēlreiz iegriezties veikalā un sagaidīt autobusu. Tas gan bija ļoti pilns un sevišķi karsts. Faktiski ar to dienu arī Latvijā sākās milzīgais karstums, kurš nav rimies līdz pat šai dienai. Būtu mēs ātrāk to zinājuši, droši vien dotos ceļojumā mazliet vēlāk. Bet, ej nu tici tiem laika pareģiem!

Visbeidzot variet arī aplūkot, kas par to visu sakāms manai ceļa biedrenei.

Ceļojums līdz Ventspilij

Labu laiku atpakaļ bijām izlēmuši – kad būs laiks un piemēroti laika apstākļi, dosimies pārgājienā no Pāvilostas līdz Ventspilij. Tā nu sagatavojām kartes un gaidījām piemērotu atvaļinājuma brīdi – orientējoši četras siltas dienas bez vai tikpat kā bez lietus. Pagājušajā gadā mēs tādu brīdi tā arī nesagaidījām, tomēr šogad tāds šķita tuvojamies jūlija beigās.

Līdz Pāvilostai tikām ar autobusu. Pa ceļam papriecājāmies par skaisto Ēdoli, daudzajiem stārķiem, Abavas ieleju un citiem skatiem aiz autobusa loga. Pāvilostā ieradāmies apmēram 20:30 un tad arī devāmies ceļā gar jūras krastu. Ieplānots bija veikt mazliet vairāk par 10 km, lai nākamajās trīs dienās nebūtu pārāk jāforsē ar tempu.

Pirmie sevišķas ievērības cienīgie objekti šķita priede jūrā un Jūrakmens ar lokālās faunas pārstāvi uz tā.

?w=1024″ alt=”Priede jūrā” width=”614″ height=”461″ />

?w=1024″ alt=”Jūrakmens” width=”614″ height=”461″ />

Ievērojām daudzas krasta čukstu ligzdas, dažus sevišķi lielus akmeņus un pa kādam anonīmam mākslas darbam.

?w=1024″ alt=”Krasta čurkstu daudzdzīvokļu māja” width=”614″ height=”461″ />

?w=1024″ alt=”Akmens nāra” width=”614″ height=”461″ />

Pēc noietiem 12 km devāmies gulēt, jo bija jau krietni satumsis. Nākamajā dienā plānojām finišēt kaut kur pirms Užavas bākas, bet stingru gala mērķi nenostādījām – tā teikt, skatīsimies, kā ies. Pa ceļam sanāca šķērsot vairākus strautus un upes. To skaitā pavisam mierīgi pārbridām pāri arī Rīvas upei, kura kartē izskatījās biedējoši dziļa un plata, bet dzīvē nesniedzās pat līdz ceļiem.

?w=1024″ alt=”Stāvkrasts” width=”614″ height=”461″ />

Jūrkalnē nedaudz papildinājām mūsu pārtikas krājumus un devāmies atpakaļ uz jūru. Ievērojām, ka vējš kļuvis daudz spēcīgāks un ka drīz, iespējams, tapsim ievērojami mitrāki.

?w=1024″ alt=”Zilais mākonis” width=”614″ height=”461″ />

Tā arī bija. Lija gan tikai mazliet vairāk par pusstundu, tomēr izmirkām pamatīgi. Pēc dažām stundām bijām apžuvuši, tomēr nebija nekādas garantijas, ka lietus neatkārtosies. Tā kā mitriem mums nebija nekādas patikas kaut kur uzkavēties, intensīvi soļojām vien tālāk. Pie Užavas bākas īsti neredzējām piemērotu vietu teltij un izlēmām doties vien tālāk. Tā mēs pagājām garām Užavas bākai labu gabalu pirms Užavas (upes) un devāmies uz Užavu (ciemu).

?w=1024″ alt=”Užavas bāka” width=”614″ height=”461″ />

Pēc palīkumošanas pa mežu, stirnu apskates un čigānu aicinājuma palīdzēt nākotnes veidošanā mazliet pamaldījāmies, tomēr Užavā (ciemā) nonācām. Veikals diemžēl bija jau aizvēries dažas minūtes pirms mūsu ierašanās, tā kā pārtikas krājumus papildināt neizdevās. Kājas arī bija galīgi pagurušas, tomēr varonīgi aizcīnījāmies līdz Užavas (upes) ietekai jūrā. Diez vai mēs to būtu pārbriduši, ja būtu gājuši tāpat pa taisno. Fotogrāfijā var redzēt arī tālumā esošu gājēju tiltiņu, bet mums kartē tāda diemžēl nebija. Iespējams arī, ka tas pieder kādam niknam privātīpašniekam.

?w=1024″ alt=”Užava” width=”614″ height=”461″ />

Pagājām vēl kādu gabalu un pārguruši uzslējām telti. Kad aprēķinājām veiktos kilometrus, negribējās ticēt, ka tiešām tie bijuši 43 km. Tik daudz nebija plānots, bet savā ziņā to veicināja nemīlīgie laika apstākļi.

Trešā diena bija sevišķi vējaina. Ieplānojām tikt līdz Ventspilij, veicot apmēram 20 km. Visu laiku bažījāmies, vai atkal nesāks līt, tomēr mums veicās.

?w=1024″ alt=”Stāvkrasts” width=”614″ height=”461″ />

Pēc vakardienas saforsētā tempa varēju vairs tikai palēnā solī klibot uz priekšu. Tomēr vēlēšanās tikt pēc iespējas ātrāk līdz finišam bija liela, īpaši, ja paskatījāmies debesu virzienā. Tā nu pēcpusdienā Ventspili arī laimīgi sasniedzām.

?w=1024″ alt=”Ventspils pludmale” width=”614″ height=”461″ />

Diemžēl nebija vairs spēka ekskursijai pa Ventspili un kātojām vien pa taisno uz autoostu. Cik redzēju, sevišķi mainījusies pilsēta pēdējos četros gados nav. Pat veikali gandrīz visi tie paši.

Kopumā ceļojums bija izdevies, vienīgi laika apstākļi varēja būt labāki un otrajā dienā tomēr krietni pārcentāmies. Divus gadus agrāk bijām gājuši no Liepājas līdz Pāvilostai. Šajā posmā nācās pa ceļam satikt daudz vairāk cilvēku nekā iepriekšējā. Sastaptie putniņi caurmērā bija tie paši – kaijas, tārtiņi, kraukļi un kormorāni. Toties šajā posmā ir daudz iespaidīgāki stāvkrasti. Ja sanāk, pamēģiniet jūs arī doties kādā no šiem maršrutiem, nez vai nožēlosiet. Ir tomēr forši gulēt teltī un agri, agri no rīta izdzirdēt, kā dažus metrus no tevis sparīgi koklē divi kraukļi.

Saite uz šī paša ceļojuma citu versiju.