Grāmata – Maņuņa

Maņuņa ir Narines Abgarjanas grāmata par autores bērnību Armēnijā. Par Maņuņu sauc viņas labāko draudzeni, bet grāmatas galvenā varone būtībā ir Maņuņas agresīvā vecmāmiņa. Grāmata nav dokumentāla, tomēr autore ģimenes locekļus dzīvē sauc tāpat kā grāmatā. Starp citu, autore aktīvi raksta blogu, ir Krievijas pilsone un dzīvo Maskavā.

Maņuņa Krievijā esot bestsellers un jāatzīst, ka ne velti. Grāmatas vāka pieklusinātie toņi un melnbaltā fotogrāfija mazliet vedina uz apcerīgi sērīgiem memuāriem, bet nav uz to pusi. Maņuņā visu laiku kaut kas notiek un balansē uz “kā var būt tik traki” robežas. Ir šausmas, nav ļaunuma. Ir dažas nedaudz uzbāzīgas vietas grāmatā, kas apliecina autores nekritisko attieksmi pret padomju laikiem, tomēr tās neizvēršas plašākā morāles lasīšanā. Turklāt grāmata nav ne audzinoša, ne politkorekta, tāpēc tādas autores atkāpes kā “tie laiki, kad mēs visi vēl draudzīgi sadzīvojām, un jebkuram normālam cilvēkam bija pilnīgi vienalga, kas tu esi: gruzīns, krievs, ebrejs, ukrainis vai armēnis, un mums šķita, ka tā būs vienmēr, un šī draudzība nemūžam nebeigsies” šķiet relatīvi pieņemamākas.

Grāmatu var lasīt gan bērni (politkorektākie un visādi citādi pareizākie ļaudis varētu nepiekrist), gan pieaugušie. Subjektīvais baudījums – 8 balles.

Dienā ir lasāma plašāka Bārbalas Simsones recenzija.