Saruna ar zīlnieci Līgo. 2.daļa

Vai tāda lieta kā lāsts reāli pastāv?

Man šķiet, ka jā, kaut gan ar tiem saskarties sanāk ļoti, ļoti reti. Jo to var uzlikt ļoti maz cilvēku un arī ne katram cilvēkam. 99% gadījumu tās ir iedomas. Ir visādi sīkāki kaitējumi, enerģētiskais vampīrisms, ļaunas acis. Ja cilvēks pats necepas par to visu un nesatraucas, un neļaujas izvesties no pacietības, tad arī viņš var tikt ar to galā. Tādas lietas kā pieburšana vai lāsti ir ļoti reti gadījumi.

Pēc kādiem kritērijiem tu pateiktu, ka cilvēkam tiešām ir lāsts?

Mēdz būt dažādi. Pirmais ir vienkārši skatīties kārtīs. Ja tās rādītu, ka ir lāsts, tad pēc tām es to arī noteiktu. Bet būtībā – vai man vispār ir vērts skatīties kārtīs un vai ir vērts pieļaut variantu, ka tur var būt lāsts… Lāsts izpaužas kā tiešām ļoti lielas un neizskaidrojamas problēmas. Tādas, ka, ja cilvēks tev tās pastāsta, tev liekas – viņš kaut ko sadzejo, nevar tā vienkārši būt. Visu laiku nedabiskā daudzumā notiek visādas nelaimes. Tas nav tā, ka kādu laika periodu neveicas, kaut gan arī tādos gadījumos daži uzreiz domā par lāstu. Bet, ja man būtu aizdomas par lāstu, es vispirms skatītos kārtīs un noteiktu, vai tas ir lāsts vai kas cits, piemēram, slikta karma.

Kas ir enerģētiskais vampīrisms?

Vampīrisms ir enerģijas izsūkšana otram cilvēkam. Parasti ar psiholoģiskiem paņēmieniem, kas ikdienā ir labi novēorjams. Pamatā ir divi varianti – pirmajā cenšas sadusmot, otrajā – iežēlināt. Bet var arī ar maģiskiem paņēmieniem otram sūkt enerģiju nost. Tas gan ir reti.

Kā tu vari konstatēt, ka ir tādi maģiski paņēmieni pielietoti?

Es esmu pazīstama ar ļoti daudziem cilvēkiem, kuri nodarbojas ar šādām lietām. Reizēm sarunās pavīd tādi varianti. Piemēram, kursos nācās sastapties ar vienu sievieti, kura aprakstīja, ka viņai tiešām bijis lāsts un tad viņai to ņēma nost. Es, protams, simtprocentīgi nezinu, vai viņa runāja patiesību, bet, spriežot no tā, kā viņa to aprakstīja, šķita, ka tas vienkārši nevar būt nekas cits. Pašas klientiem es nevienam neesmu redzējusi, ka būtu lāsts un arī kārtis to nav teikušas. Ir tādas mazākas lietas, bet ne lāsti.

Kas ir ļauna acs?

Ļauna acs ir vienkārši, kad cilvēks otram nevēl labu. Tas ir, kad, piemēram, viens nodomā – ak tu maita tāda, kā tev veicas, kāpēc man tā nav? Būtībā to var saukt arī par noskaudumu. Tā ir tāda ļauna doma vērsta pret otru cilvēku. Ja tas otrs ir jūtīgs pret tādām lietām, piemēram, viņam ir psihozes vai kāds regulāri nosūc enerģiju, tad viņam kādu laiku var neveikties. Bet tā ir tāda maza lietiņa, kura vienā brīdī tā kā uzsit un pēc tam izbeidzas.

Vai tam, kuram ir uzlikta ļauna acs, vajag par to zināt?

Lielākoties nē. Tas ir diezgan mazs kaitējums, kas nenodara neko briesmīgu un baigi ņemties ar to es neredzu vienkārši jēgu. Man liekas, ka tas ikdienā notiek apkārt visu laiku un tas nav nekas tāds. Nu, ja cilvēks ir smagi slims vai viņam jau tā ir grūti un tad vēl papildus kaut kas, tad varbūt var sākt domāt, ko viņam tur darīt. Bet, ja cilvēks nav slims, pusbeigts, depresijā vai kas tāds, tad viņš to pārdzīvo un viss, nav ko ņemties vairāk.

Vai ļauna acs var būt spēkā, ja cietušais nezina, ka par viņu kāds ir slikti nodomājis?

Tad cilvēkam, kurš to ir nodomājis, jābūt ar ļoti spēcīgu enerģiju un ar lielu ļaunvēlīgumu un es domāju, ka retos gadījumos, gan ne tik retos kā lāsts, tas varētu nostrādāt.

Vai tu sevi reklamē?

Pati sevi es reklamējusi neesmu. Ir tā, ka es neslēpju to, ko es daru un cilvēki to vienkārši kaut kā uzzina. Ir, piemēram, portāls calis.lv, kur mana draudzene uztaisīja atsevišķu sadaļu un uzaicināja mani, lai tur kaut ko parakstu un ir lielāka aktivitāte. Vispār šis portāls mani neinteresē, bet tajā vienā sadaļā es mēdzu rakstīt, atbildēt uz jautājumiem. Cilvēki sāka jautāt, kā tad es to visu zinu un tad es arī teicu, kā ir. Ir cilvēki, kuri domā, ka es tur reklamējos, bet reāli es par sevi stāstu kā par cilvēku – kas viņš ir pēc profesijas, dalos ar pieredzi un tamlīdzīgi. Speciālas reklāmas es tur neesmu likusi.

Tātad pārsvarā cilvēki tevi atrod pēc ieteikumiem?

Jā, vēl arī pēc tās cāļa sadaļas.

Kā ir iespējams zīlēt virtuāli? Tu taču to cilvēku it nemaz nepazīsti.

Jā, bet Dieviete un Dievs viņu pazīst. Un, ja viņiem ir tā informācija, tad man tā no kārtīm nāk. Tas savā ziņā ir pat vienkāršāk. Ja pie manis atnāk sieviete, kas izskatās vienkārši pēc zarazas (latv. – maitas) un prasa, kad viņai būs mīļotais, es uz viņu paskatos un man šķiet, ka nekad. Bet varbūt kaut kur pasaulē ir cilvēks, kuram viņa tieši tāda patiks. Līdz ar to es mazāk ietekmējos pati no sava viedokļa. Tādēļ arī virtuālajā vidē zīlēt ir diezgan vienkārši un man ar to arī diezgan labi iet. Turklāt pieņemt visus gribētājus garā virtenē man pilnīgi nevelk, jo man labāk zīlējas pēc divpadsmitiem naktī. Tad es sēžos pie datora, dažas stundas pastrādāju. Tā man ir ērtāk.

Kādos gadījumos ir vērts iet pie zīlnieces?

Tad, kad cilvēkam dzīve ir problēma, ar kuru viņam ir grūti pašam tikt galā un kur viņš nespēj pieņemt lēmumu. Vai arī, ja viņam ir vispārējs dzīves nogurums. Ka it kā viss jau būtu labi, bet pašsajūtas nav, cilvēks bez iemesla jūtas depresīvs vai viņš īsti nesaprot, kas notiek – kādēļ viņš jūtas slikti. Ja cilvēkam viss ir ļoti labi, tad tāpat vien, intereses pēc – tas ir pilnīgi garām. Kāds viņš atnāk, tāds arī viņš aiziet. Ja man cilvēks pasaka, ka viņam viss jau ir kārtībā, bet varētu jau kaut ko pastāstīt, vai tad es viņam stāstīšu – jā, iesi pa ielu un salauzīsi kāju. Baigais prieks, vai ne?

Tu teici, ka par tik nopietnām lietām kā bērni, slimības, nezīlē. Vai tas nozīmē, ka ne vienmēr tu caur kārtīm saņemtajai informācijai tici? Kuri ir tie gadījumi, kuros var vai labāk nevajag kārtīm ticēt? Kā arī, kādi vēl ir jautājumi, par kuriem tu zīlēt neieteiktu?

Es, protams, ka uz 100% neticu zīlētajam. Uz 100% es ticu tikai vienai lietai – es esmu, par visu citu ir ticības moments sākot ar 0,000…1 līdz 99,999…9%. Bet vairāk šis jautājums ir saistīts ar ko citu – ja arī būtu augsts ticības procents, tad kāds labums ir zināt šos ļoti nozīmīgos notikumus? Kāpēc ir jājautā par smagām slimībām – vai cilvēkam der zināt, ka viņš mirst vai kļūs par invalīdu? Varbūt, ka labāk dzīvot uz priekšu, kamēr vēl var. Un vai ir vērts zināt, ka bērnu zaudēs un skumt jau pirms tam? Un, tādā gadījumā, ja nu es kļūdos, tad šie jautājumi tomēr ir pārāk nopietni, lai es gribētu uzņemties atbildību par tik nozīmīgu kļūdu. Jo ne vienmēr, ja viss nepiepildās, tā ir tieši kļūda. Kā jau es teicu – caur mani runā Dieviete un Dievs, un parasti viņi ir ieinteresēti teikt taisnību, bet dažreiz tā nav, viņi saka to, ko cilvēkam vajag dzirdēt. Un par smagajām vai lielajām lietām klienti to var nesaprast. Par sīkumiem parasti neviens nedusmojas. Būtībā citu kritēriju es nezinu, ar kādiem jautājumiem nevajag nākt. Nevajag nākt par ļoti smagām veselības vai dzīvības/nāves lietām, un citām ļoooti nopietnām lietām, kā bērni utt. Tur cilvēkam jāvēršas pie ārsta vai pašam jādomā.

Ja atnāk pie tevis ar depresiju, vai tu vari pateikt iemeslu?

Gadās, ka jā. Man pašai ir bijusi depresija un man ar to ir liela pieredze. Tā ir lieta, kuru es labi saprotu un varu ar to tikt galā gan ar psiholoģiskiem, gan maģiskiem līdzekļiem. Tā kā šādos gadījumos man ir iespējas palīdzēt. Varu pateikt iemeslu, kādēļ ir depresija, varu veikt enerģētisku tīrīšanu, lai cilvēkam ir vieglāk saņemties.

No kā tad cilvēks ir enerģētiski jāiztīra, lai viņš saņemtos?

Parasti viņš ir jāattīra no dažādām svešām ietekmēm. Tad ir visādas ļaunas acis un citas drazas. Ja cilvēkam ir ļoti švaka enerģija, tad labāk to visu ir aizvākt. Jo viņam tas viss traucē saskatīt, ka, iespējams, nav jau viss nemaz tik slikti. Tādā gadījumā ir vērts kaut ko ņemt nost. Vēl, ja viņa māja atrodas sliktā vietā, tad viņam uzkrājas visādas sliktas enerģijas no turienes. Cilvēkam pēc attīrīšanas ir vieglāk domāt, saprast, kādēļ ir tieši tā. Tad vēl visu ko var darīt, skatoties no iemesliem – vai viņam ir sena trauma bijusi vai tiešām nevar saprast no kā.

Kā enerģētiska tīrīšana izpaužas?

Ļoti dažādi. Tas atkarīgs no tā, kas man tajā dienā labāk patīk. Galvenokārt es to daru pati ar savu enerģiju. Tas var dažādi izpausties un var tikt lietoti dažādi palīglīdzekļi, piemēram, kvēpināšana, mantru skaitīšana, dziedāšana, kaut kā ugunī mešana un nodedzināšana. Tad vēl ir dažādi rituāli. Tas lielākoties ir vajadzīgs man pašai, lai es saņemtos un man būtu kaut kas no kā uzlādēties, pēc tam jau ir vienkārši mana enerģija.

Tātad tu saņemies un kas notiek tālāk?

To ir ļoti grūti paskaidrot. No sākuma es piesaistu Dievieti un Dievu, lai enerģija nāk ne tikai no manis, bet arī no kā vērtīgāka. Tad ir vienmēr vajadzīgs atbrīvot galveno enerģētisko kanālu – lai enerģija brīvi plūstu caur to. Pēc tam ir enerģijas sūtīšana vai arī viņam var, piemēram, iemest ar ugunsbumbu. Nu, to ir grūti aprakstīt. Dažreiz var rīkoties arī ar balsi – dziedāt tautas dziesmas, jo balss arī var būt attīroša un dziedinoša.

Kā tu zini, ka ir sasniegts gala rezultāts un cilvēks ir attīrīts?

To var vienkārši just.

Un vai cilvēks arī tad citādāk jūtas?

Ir tā, ka dažreiz viņš neko nejūt. Parasti ir tā, ka, ja cilvēku iespaido tas teātris, kuru es taisu apkārt, lai pati noskaņotos, tad viņš to arī var sajust. Bet tās reizes, kad man teātris nav vajadzīgs un es pati varu saņemties, tad ir tā ka apmēram pusē gadījumu kaut ko jūt vai nē. Bet tai iedarbībai vajag būt ilglaicīgai, jo, ja cilvēks atnāk un es vispirms ar viņu aprunājos, esmu pozitīva pret viņu, viņš jau, iespējams, tāpat sāk justies normālāk nekā, teiksim, mājās, kur uz viņu sieva kliedz vai tamlīdzīgi. Tad varbūt nākamajā reizē viņš aiziet mājās, sieva kliegs, bet viņš tomēr nejutīsies tik slikti. Tā kā tikai pēc tam var just, vai kaut kas ir sanācis vai nē.

Vai savā ziņā tevi var uzskatīt arī par dziednieci?

Ne gluži. Es drīzāk varu līdzēt, ja ir darīšana ar tādām lietām kā depresija, nogurums, satraukums, stress un tādas lietas, kas vairāk attiecas uz nerviem. Bet nopietnas slimības nē. Es esmu mēģinājusi, bet nejūtu, ka tas izdodas.

Ko nozīmē, ka “māja atrodas sliktā vietā”?

Māja sliktā vietā ir vai nu uz āderēm, vai nu uz rodona (gāze, kas ir nelaba veselībai) plaisas, vai tur, kur ir noticis kas slikts, vai uz kapiem, un tamlīdzīgi. Ādere ir plašs jēdziens, kas apzīmē gan apakšzemes upes, gan citas enerģiju plūsmas.

Kādu tu iedomājies savu nākotni pēc pieciem gadiem?

Pēc pieciem gadiem, es domāju, ka būšu ceļā, lai pārceltos uz laukiem. Es nezinu, vai tajā brīdī būs jau konkrēta vieta un pietiekoši daudz naudas. Ir tā, ka pēc desmit gadiem man būtu vieglāk pateikt nekā pēc pieciem, jo es nezinu, kas no iecerētā izdosies. Es domāju, ka es būšu ceļā uz to, lai izveidotu vietu, kurā taisīt pasākumus, vadīt kursus, seminārus.

Par ko būtu kursi un semināri?

Man patlaban ir divu veidu kursi. Vienā es mācu citiem darboties ar Taro kārtim, bet otrs ir Baltās maģijas kurss. Tad ir semināri, kur viens ir kaķu maģija, otrā es sievietēm stāstu par Dievieti un tad vēl par māju un mājas enerģētiku. Bet uz to laiku, es domāju, to būs daudz vairāk un, cerams, izdosies apvienot spēkus vēl ar citiem cilvēkiem. Ar pasākumiem es domāju tradicionālos latviešu svētkus kā Jāņi, Miķeļi, Ziemassvētki. Šobrīd tie jau tiek rīkoti tāpat, Jāņos, protams, pie dabas. Bet tā varētu būt vieta, kurā visu organizēt tādā plašākā variantā.

Kas ir kurss par kaķu maģiju?

Tas ir, kā sazināties ar kaķiem, kā saprast viņus. Tur ir arī daudz no kaķu psiholoģijas. Tur ir arī, kā kaķi pieaicināt, lai viņš palīdz maģijā. Kā kaķi atrast, ja viņš ir pazudis. Kā viņam dot vārdu, lai viņam, piemēram, veiktos labāk. Kā izvēlēties kaķi. Un tādas visādas lietas. Viena no manām mīļākajām dievietēm ir Basteta – kaķu dieviete.

Ar ko kaķis ir īpašāks par citiem dzīvniekiem? Vai varbūt viņš tāds nav?

Es domāju, ka vispārēji viņš nav īpašāks par citiem dzīvniekiem. Viņš vienkārši ir ļoti maģisks, viņiem ir tādas spējas jau no dzimšanas. Viņiem ir ļoti liela intuīcija. Vēl arī viņš ir ļoti relaksēts, viņš spēj atpūsties un prot būt laimīgs. Kaķi tiešām izskatās laimīgi. Un iedomīgi. Vēl viņi māk panākt, ka viņiem pakalpo, pie tam cilvēks par to nemaz nedusmojas.

Un kas ir Baltās maģijas kursi, ko tu tajos stāsti?

Baltās maģijas pamatus. Baltās maģijas likumus, pēc kuriem tas viss darbojas. Rituālu veidošanu – kādos laikos, kādā veidā tos veikt. Kādus augus, kādus maģiskus priekšmetus var izmantot, par spēkiem, ar kuriem var sadarboties. Tās ir tādas pamatlietas cilvēkiem, kuri vēl neko daudz par to nezina, iesācējiem. Piemēram, viens no svarīgākajiem Baltās maģijas likumiem ir – kā augšā, tā lejā. Tas ir – kā ir augšā debesīs, tāpat ir arī šeit uz zemes un lejā. Tas ir likums, kas māca, ka cilvēkā ir visa kosmiskā gudrība un ka viņš ir daļa no visa lielā visuma. Caur sevi viņš var piekļūt visām galvenajām zināšanām.

Ko es personīgi priekš sevis varētu iegūt, aizejot uz tādiem Baltās maģijas kursiem?

Ja tu netici, ka tur nemāca muļķības, tad neko. Cilvēkam ir jātic vismaz kaut kam no nemateriālās pasaules puses. Viņam jātic vismaz maģijai kā tādai. Citādi tas ir muļķīgi un vienkārši nav ko tērēt savu laiku. Kāpēc tad viņš nāk mācīties? Un, ja viņš tic maģijai, tad jau tālāk var skatīties un es domāju, ka kaut ko viņš tur iegūs. Vēl viņam nevajadzētu būt lielam maģijas speciālistam, jo, kā jau es minēju, tas ir sākuma līmenis.

Ar ko Baltās maģijas speciālists atšķiras no nespeciālista?

Ar to, ko viņš var izdarīt.

Un ko viņš var izdarīt?

Viņš var noņemt lāstu. Vai uzlikt lāstu, ja viņš ir melnās maģijas speciālists. Ietekmēt dažādus notikumus, lai tie norisinās tā, kā viņš to vēlas. Pilnībā gan tas nav iespējams, bet viņš spētu lielāku skaitu notikumus ietekmēt sev labvēlīgi nekā citi cilvēki. Piemēram, ja viņš meklētu darbu, viņš to varētu atrast ātrāk nekā citi.

Paldies par sarunu.

Starp citu, tu aizmirsi uzdot vienu jautājumu. Tādu, kuru visi vienmēr uzdod.

Tiešām? Kādu tad?

Cik liela ir iespēja, ka tas, ko es saku, piepildīsies.

Vai tad uz to ir iespējams atbildēt?

Vispār jau tā īsti nē. Bet tie ir vairāk nekā 50% gadījumu.


Sarunas 1. daļa

Saruna ar zīlnieci Līgo 1. daļa

Ko tu dari?

Zīlēju.

Tas ir, pareģo nākotni?

Es vairāk cenšos dot padomu kā rīkoties, nevis pareģot nākotni, jo nav teikts, ka tā vienmēr ir akmenī kalta. Piemēram, vienā gadījumā notiks kaut kas viens, bet, ja cilvēks darīs kaut ko citādāk, tad notiks kaut kas cits. Es mēģinu palīdzēt cilvēkam saprast, kuru izvēli izdarīt. Tas ir visbiežāk. Bet, protams, cilvēki arī vienkārši jautā par kaut kādām nākotnes lietām. Tad es skatos, ko teikt, ko nē.

Kā tas viss sākās?

Tas bija pirms astoņiem gadiem. Draudzene gāja uz Taro kāršu kursiem un paaicināja mani līdzi. Interese par šādām lietām man bija jau agrāk, māte kādreiz bija zīlējusi. Viņa man kādreiz parādīja, kā zīlē ar parastajām kārtīm, bet man tas toreiz neiepatikās.

Kas notiek, kad pie tevis atnāk tāds vidusmēra cilvēks? Vai tu viņam palūdz kaut ko pastāstīt?

Es šobrīd vairāk strādāju virtuāli caur internetu, bet procedūra īpaši neatšķiras no klātienē pielietotās. Parasti jautāju konkrētas lietas, kuras cilvēks grib. Vai arī viņš vienkārši sāk stāstīt. Tomēr, ja cilvēks sāks vārīties par pilnīgi jebko, tas tērēs manu un viņa laiku. Tādēļ es paprasu, lai viņš konkrēti pasaka, kādēļ ir atnācis un ko viņš grib. Viņš to pasaka un tad es arī zinu, ko tālāk darīt. Cenšos viņam atbildēt, izlieku kārtis. Ja viņš vēlas enerģētisku tīrīšanu, tad, protams, ir citādāk, bet, sākums ir ar kārtīm. Tad arī apskatos, kas viņam īsti ir un cenšos atbildēt uz jautājumiem.

Vai bez kārtīm tu arī kaut ko varētu pateikt?

Dažreiz ir tāds stāvoklis, ka no sākuma izlieku kārtis un pēc tam liekas, ka tā informācija nenāk vairs caur kārtīm bet tā – pa taisno. Bet no sākuma ir kārtis un tikai pēc tam ir sajūta, ka aiziet arī bez tām. Lai tas būtu no sākuma – tad jābūt ļoti labam garastāvoklim un enerģētiskam stāvoklim. Līdz gaišredzībai man kādu laiciņu vēl ir ko iet. Pagaidām kārtis man vēl ir vajadzīgas, bet dažreiz kaut kas nāk arī tāpat.

Kāda ir jēga cilvēkam zināt nākotni?

Ja cilvēks negrasās neko mainīt vai izdarīt izvēli, tad īsti nekāda. Reizēm vajag cilvēkam pateikt kaut ko labu, lai viņš vairāk saņemtos. Bet gadās arī tā, ka atnāk 18-gadīga meitene un saka – ārprāts, mani pameta puisis, sakiet, lūdzu, vai man jebkad mūžā vēl būs kādas attiecības? Bet viņai ir 18 gadu, izskatās arī normāli! Cilvēks ticis pamests, uznāk emocijas – esmu pamests, mani vairs neviens nemīlēs. Tur jau bez kārtīm var pateikt, ka, ja cilvēks nav pavisam jocīgs, tad kādreiz attiecības viņš veidos.Tas jau parādās arī kārtīs un kādēļ lai neparādītos? Reizēm vēl prasa bērnu skaitu, dzimumu, bet uz tādiem es neatbildu. Man liekas, ka tas ir pārāk nopietni, lai par to varētu zīlēt. Vai arī, ja prasa par smagām slimībām, tad saku, lai iet pie ārsta nevis jautā man. Tās ir tādas lietas, par kurām – nu, priekš kam tās vajag zināt? Bet ir vērts zināt, ja jāizdara kāda izvēle. Piemēram, vai cilvēkam palikt dzīvot tajā pašā mājā. Tad es varu pateikt – ja viņš pārvāksies, notiks tas un tas un ka varbūt viņam labāk nepārvākties. Ja cilvēkam ir kāda sāpe iekšā un viņš tiešām grib, lai viņam zīlē, tad jā, bet zīlēt katru dienu un par jebko vienkārši nav vajadzīgs.

Kā notiek zīlēšana ar kārtīm?

No sākuma ir jāpiesauc spēks, ar kuru grib runāt caur kārtīm. Es vēl iededzu sveci, bet vairāk tādēļ, ka mani tā mācīja un es nedomāju, ka tas ir obligāti vajadzīgs. Man patīk sveces un es domāju, ka tā ir foršāk. Pēc tam ir jādefinē ar kādiem spēkiem tu īsti sadarbosies. Pēc tam tiek formulēts jautājums. Jo, ja jautājums tiks uzdots nekonkrēts vai izplūdis, nesaprotot, ko es īsti gribu, atbilde arī būs tieši tāda pati. Tad es izlieku kārtis kādā konkrētā vai brīvā izlikumā. Un tad es stāstu, ko tās rāda.

Kas tie ir par spēkiem, no kuriem tu informāciju prasi?

Man konkrēti tie ir Vikkas galvenie dievi, tas ir, Dieviete un Dievs. Es vēl pieaicinu savu sargeņģeli, sargātāju. Un tas arī viss.

Kādēļ viņi tajā visā iesaistās?

Tādēļ, ka es viņiem to palūdzu. Droši vien aiz domas – kāpēc ne? Tas ir tāpat kā jebko var palūgt. Tāpat kā kristieši mēdz lūgt Dievam jebko, kas viņiem ienāk prātā, tāpat es palūdzu, lai viņi palīdz man ar kārtīm. Tas ir normāli.

Vai tādu spēku, pie kuriem vērsties un lūgt palīdzību ir daudz?

Tas atkarīgs no tā, kā cilvēks uztver – cik vispār ir spēku. Es domāju, ka to ir daudz, bet arī – kā to izprot. Piemēram, var uzskatīt, ka Dieviete ir kādi aspekti, daļa no citas, lielākas dievības. Tas, kā mēs to nosaucam, var būt ļoti dažādi – dievības, tie var būt ezotēriski skolotāji.

Tad, kad tu zīlē tev vajag izsaukt tādu, kuram tu vairāk tici, uzticies?

Protams. Katrs jau piesauc tos, kas viņam ir tuvāki. Kāds var piesaukt velnu, kāds – rozā vienradzīša spēku.

Vai zīlēšanā tu joprojām izmanto Taro kārtis un process, kā tu to dari ir tāds pats, kādu tu apguvi kursos?

Lielākoties jā. Es esmu kaut ko nedaudz priekš sevis izmainījusi, bet lielā mērā ir tāpat.

Vai atbilde, kas izriet no kārtīm ir tāda kā jā / nē tipa?

Nē, es tādā veidā uz kārtīm neskatos, ja nu vienīgi pati sev reizēm, kad nav bail kļūdīties. Atbilde uz tādu jautājumu kā “vai viņš atgriezīsies?” drīzāk būtu “jā, varētu būt, ka viņš atgriezīsies, bet viņš noteikti atkal aizies” vai “jā, bet viņš tāpat ies pa kreisi un jums ar viņu kopā nebūs labi” vai arī “jā, un viņš būs pilnīgi mainījies”, kas gan ļoti reti gadās. Tas ir tā – ar paskaidrojumu, lai cilvēks vairāk saprot, kāpēc tieši tā. Vai arī lieku padomāt par kaut ko kā “atgriezīsies, bet vai tu pati spēsi samierināties ar to, ka viņš bija aizgājis?” un tamlīdzīgi. Cenšos, lai cilvēks pats padomā vairāk, pati pasaku pusi, uz kuru tas virzīsies.

To visu tev pasaka kārtis?

Kārtis galvenokārt dod ievirzi. Tālāk es to interpretēju pati. Tad ne vienmēr var izšķirt, vai interpretācija nāk no manas pieredzes vai arī informācija turpina nākt pa tiešo. Bet “atgriezīsies, bet ies pa kreisi”, tas gan ir kārtīs rakstīts. Tālāko es pati cenšos cilvēkam izstāstīt.

Vai tu pati sev arī zīlē?

Jā. Bet diezgan reti. Katrā ziņā daudz retāk nekā citiem. Citiem sanāk gandrīz katru dienu, bet sev varbūt mazliet biežāk nekā reizi mēnesī.

Un radiem, draugiem?

Gadās arī viņiem. Bet viņi ir iedresēti, ka nedrīkst mani baigi izmantot un nākt pie manis ar katru problēmu. Reizēm arī klienti mēģina ar mani sadraudzēties vienkārši tāpēc, ka viņiem tā vajag.

Vai zīlēt var jebkurš cilvēks?

Es domāju, kaut ko jau var katrs darīt. Bet dažiem tas būtu kaitīgi. Es domāju tos, kuri nespēj paši ar savu galvu domāt un bez kārtīm nespēj nevienu lēmumu pieņemt. Tas jau ir pilnīgs murgs. Ir arī cilvēki, kuri ir pārāk viegli satraucami. Vēl ir jautājums, vai zīlēt sev un tuvākajiem, vai darīt to arī citiem cilvēkiem. Sev un tuvākajiem, es domāju, zīlē diezgan daudz cilvēku. Ja strādā ar svešiem cilvēkiem, tad vajag papildus psiholoģisku noturību. Bet spēju ziņā ar Taro kārtīm, es domāju, ka var jebkurš vismaz kaut ko. Es neesmu vēl nekad redzējusi, ka kādam cilvēkam kārtis rādītu pilnīgi greizi un nejēdzīgi. Bet ir jāpamācās kāds laiciņš. Kārtīm ir arī vairāki līmeņi, kā tās var izlikt. Pirmais – izliek kārtis un iemācās, ko kārtis un to kombinācijas nozīmē. Tādā veidā var jebkurš mēģināt kaut ko izzīlēt.

Kādi ir citi līmeņi?

Citos līmeņos skatās kārtīs un veidojas tāds kā kopējs stāsts. Nav vairs jāskatās uz kombinācijās, kārtis it kā saplūst kopā. Vēl ir līmenis pirms gaišredzības, ka vienkārši izliek vairākas kārtis un tad, uz tām skatoties, nāk informācija. Un vēl nākošais līmenis ir gaišredzība, kad kārtis vairs nevajag. Ir gan cilvēki, kas pie kārtīm pieturas, lai arī viņiem tās ne īpaši vajag, jo tā vienkārši ir vieglāk.

Lai kļūtu par gaišreģi, vajag daudz trenēties?

Man šķiet, ka gaišredzība gan visiem nesanāktu. Varbūt, ja cilvēks visu mūžu cenšas, viņš kaut ko arī panāk. Bet, manuprāt, gaišredzība ir tad, ja tev nevajag nekādus palīglīdzekļus. Tas nāk no cilvēka dvēseles, attīstības līmeņa, varbūt no iepriekšējām dzīvēm, ja viņš ar kaut ko tādu agrāk ir nodarbojies. Kādas trīs dzīves varbūt viņš ir zīlnieks un nākošajā jau gaišreģis.

Vai tu pati esi bijusi pie kāda zīlnieka?

Kursos no sākuma bija laiks, kad mums arī zīlēja. Pēc tam es šad tad vairākus gadus gāju pie savas skolotājas. Vēl reizēm arī draudzenes ir man zīlējušas, bet tas tā vairāk pa draugam nevis ļoti nopietni. Tā es uzskatu, ka varu pati sev izzīlēt, ja man baigi vajag.

Vai ir daudz tādu, kas zīlē citiem cilvēkiem?

Man šķiet, ka ir ļoti daudz. Es gan nezinu, cik tieši. Piemēram, Rīgā ir daudz zīlēšanas salonu, zinu vismaz 20. Bet vēl jau ir daudz zīlnieču, kas pieņem mājās, ir arī 3-4, kas strādā caur internetu. Ja es ilgi domātu, kādus 100 varētu atcerēties. Bet es nezinu, kā ir citās Latvijas pilsētās.

Vai tev ir zināmi vīrieši zīlnieki?

Jā, man ir zināmi kāršu licēji. Es esmu mācījusi kursos gan tikai vienu, bet tas pats izrādījās viens no talantīgākajiem zīlniekiem starp visām daudzajām sievietēm. Liek gan tikai sev un draugiem. Tad vēl ir šamanis Teo no salona Kaliostro, kur es strādāju, starp visu citu viņš arī lika kārtis. Mana skolotāja arī mācījās no vīrieša – igauņa, ko sauc Anatolijs, esot bijis tuvs Ivara Vīka draugs. Bet jāatzīst, ka daudz zīlnieku es gan tiešām nezinu. Internetā zinu vairākus, kas liek Taro un zīlē citādi, bet personīgi arī nevienu nepazīstu, tikai forumos ir manīts, ka ir. Pasaulē liekas, ka ir vairāk zīlnieku kā Latvijā. Pie mums tas varbūt tāds stereotips.

Kā ir vieglāk – zīlēt pazīstamam cilvēkam vai svešam?

Tas atkarīgs no tā, kāds tas cilvēks ir. Mazliet vieglāk tomēr ir svešam, jo pazīstamiem traucē vidādi priekšstati un kaut kādas zināmas lietas, kas ietekmē zīlējumu. Ir grūtāk skatīties tieši uz kārtīm, jo savs viedoklis nāk cauri un jācenšas no tā abstrahēties. Pazīstamam cilvēkam arī ir grūtāk pateikt sliktas lietas. Ir svarīgi, lai cilvēks būtu pozitīvs nevis kā, piemēram, tādi klienti, kas cenšas izrādīt savu pārākumu. Ir bijuši tādi gadījumi un tad es viņus dzenu laukā. Bet kopumā svešiem zīlēt ir nedaudz vieglāk.

Kur var dabūt Taro kārtis?

Kārtis var nopirkt Rēriha grāmatnīcās, tad ir arī stacijā mazie veikaliņi, kuros var nopirkt kārtis. Bet ļoti daudzus Taro kāršu variantus var atrast arī internetā.

Cik tev tādi komplekti ir un kādēļ tos vajag mainīt?

Man ir trīs komplekti. Ir tā, ka ar laiku mani tās sāk garlaikot un tā kā pazūd kontakts ar kārtīm. Man patīk, ja uz tām ir skaistas bildītes, tad ir iedvesmojošāka sajūta. Šobrīd es strādāju ar divām un ar vienām es mācu. Es mācu ar tām, ar kurām mani mācīja, jo man tā ir vienkāršāk. Bet zīlēju es ar divām, tāpēc, ka Taro kārtīm ir divi arkāni. Var turēt atsevišķi divas kaudzītes vai arī sajaukt kopā. Man ir ērtāk, ja viens no komplektiem ir jau sajaukts.

Vai ir iespējams iemācīties zīlēt ar Taro kārtīm tikai no internetā atrodamajiem resursiem?

Es domāju, ka var. Jo kārtis ir labi aprakstītas un angliski var atrast ļoti daudz informācijas. Ir arī grāmatas. Tur vienīgi jāiegulda laiks un darbs un tas varbūt var arī apnikt.

Kāds ir tavs mērķis, uz kuru profesionāli tiekties?

Tieši ar zīlēšanu man nav izteikta mērķa. Man ir citas lietas, kuras vairāk gribu izdarīt. Tas ir saistībā ar ticību, kuru izplatu – Vikku, un mājas lapu, kuru taisu. Gribētos izveidot ekokopienu, kurā rīkot pasākumus. Tas būtu saistīts arī ar mistiskām lietām. Es gribētu veidot gadalaiku svētkus ar visiem rituāliem, rīkot pasākumus, seminārus. Tas ir viss ar Vikka saistīts, bet tieši attiecībā uz zīlēšanu man nav konkrēta mērķa.

Vai varētu teikt, ka tev zīlēšana ir vairāk kā hobijs?

Man prasās to darīt un es pat īsti nevaru pateikt, kāpēc. Tā ir tāda iekšēja sajūta, ka prasās. Pēc tam, kad vienkārši tāpat vien prieka pēc aizgāju līdzi draudzenei uz kursiem, cilvēki sāka prasīt – nu, tad jau tu varētu man kaut ko pazīlēt. Es biju ar mieru un tā tas aizgāja. Sāka nākt draugu draugi un arī sveši cilvēki. Ja man prasa, tad es atbildu, tā man ir tāda nepieciešamība.

Kādas ir negatīvās puses no tā, ko tu dari? Tā kā piemēram, visu dienu sēžot pie datora, var sāpēt acis, mugura, sabiedriskā transporta kontrolieri, iespējams, pastiprināti cīnās ar stresu, bet kā ir ar tevi?

Visvairāk tracina tas, ka es tiešām redzu daudzus stulbus cilvēkus. Nu tādi, kuru uzdotie jautājumi vienkārši mēdz būt debili. Ir liela daļa normālu cilvēku, bet viena daļa tiešām skraida pie jebkādiem zīlniekiem. Viņiem, piemēram, var piedāvāt apgaismību par simtnieku. Vienkārši liekas, ka daļa cilvēku ir nedaudz aprobežoti. Viņi mēdz uzdot visādus drausmīgus jautājumus, piemēram, uzskata, ka viņiem ir lāsts un tādēļ viņiem neveicas un lai dara kaut ko. Bet paši sevī saskatīt problēmas negrib. Tas reizēm ir ļoti tracinoši. Un visu laiku ir jāstrādā ar cilvēku problēmām, visu laiku ir negācijas. Viņi jau nenāk un nestāsta, ka viņi jūtas laimīgi, viņi stāsta par kaut kādām šausmīgām lietām, kaut gan bieži vien tās problēmas ir ļoti mazas. Brīžos, kad izlieku kārtis un redzu, ka neko labu cilvēkam nevaru pateikt, tad emocionāli ir ļoti smagi. Ir arī tādu cilvēku kategorija, kuri, šķiet, ar veselo saprātu nedraudzējas, piemēram, šizofrēniski cilvēki ar vajāšanas māniju, kuri apgalvo, ka viņiem seko. Ir arī ķengas internetā. Daudzi toties slavē un tad vieni apgalvo, ka es to pati esmu sarakstījusi. Pie tā es nevaru pierast, kaut gan droši vien visiem populāriem cilvēkiem tā ir, ka viņus neapmierina tas, ko par viņiem internetā raksta. Tomēr es pie tā vēl nevaru pierast.

Kāds ir vidusmēra cilvēks, kurš nāk pie tevis?

Reiz es skatījos Dāvida šovu, kurā bja viena mana kursa biedrene. Viņai pajautāja, kāds ir visbiežāk uzdotais jautājums. Viņa atbildēja – vai viņš pie manis atgriezīsies? Un principā visbiežāk arī nāk sievietes, kuras ir pametuši vīrieši un viņas grib zināt, kā viņus dabūt atpakaļ. Tas ir, manuprāt, neticami un stulbi un viņas mani tracina, jo es nevaru saprast, kāpēc būtu jāskraida pakaļ tādiem, kas viņas negrib. Bet tādu ir ļoti daudz – vai nu tādas, kuras iecerēto vīrieti nevar dabūt vai arī ir jau pamestas. Otra liela daļa ir cilvēki, kas mēdz jautāt par biznesa lietām. Viņi vēlas kaut ko uzsākt, bet nezina – vienā vai otrā virzienā, vai ar kuru cilvēku labāk sadarboties. Parasti tie nav ne ļoti veci, ne ļoti jauni cilvēki, tāda kā vidēja paaudze. Protams, ir arī izņēmumi. Nāk arī vīrieši, bet daudz retāk nekā sievietes. Uzdotie jautājumi parasti nav pārsteidzoši, ļoti reti gadās kāds, kuram ir kāda oriģināla problēma.


Sarunas otrā daļa.