Grāmata – Zem Muhameda palmas

2016. gadā tika izdota Lato Lapsas grāmata “Zem Muhameda bārdas”. Tā bija par islamu un valstīm, kuras šī reliģija ietekmē. “Zem Muhameda palmas” zināmā mērā ir šīs grāmatas turpinājums. Kāpēc rakstu “zināmā mērā”? Tāpēc, ka par islamu un Muhamedu šoreiz ir pavisam maz, īpaši, ja salīdzina ar pirmo grāmatu. Grāmata “Zem Muhameda palmas” ir par vairākām Āfrikas ziemeļu puses valstīm, par cilvēkiem, kuri tajās dzīvo, un tuksnesi. Islams šajās teritorijās netiek piekopts tik stingri kā Tuvajos Austrumos.

Ar sarkanu apvilktas grāmatā apskatītās valstis.

Īsi iepazīstināšu ar katru nodaļu.

Sāls vilinājums ir par sāls ieguvi Mali. Tas ir smags roku darbs, kā autors uzsver – ārkārtīgi smagos apstākļos. Viņi dzīvo sāls būdās, rok sāli, ēd sāļu barību, dzer sāļu ūdeni, elpo sāļu gaisu un, kad izlaiž garu, arī apbedīti tiek sālī. Izrādās, ir dažādu veidu sāls. Tā transportēšanai joprojām mēdz izmantot kamieļu karavānas. Vienai no tām autors devies līdzi uz četrām dienām.

Zelta pilsētas nolemtība stāsta par Timbuktu, kādreiz leģendārāko un noslēpumaināko pilsētu pasaulē. Mali ieguva daudz zelta un Timbuktu savos pirmsākumos bija izdevīgā vietā esoša oāze un tranzīta punkts. Ar laiku tā kļuvusi par plaukstošu pilsētu, bet iebrukumu, dabas stihiju un epidēmiju rezultātā astoņpadsmitajā gadsimtā tā zaudējusi trīs ceturtdaļas iedzīvotāju. Tagadējai Timbuktu, šķiet, gadu desmiti ir skaitīti.

Lepnie un kašķīgie tuksneša zilie vīri ir par zilā tērptajiem tuksneša ļaudīm – tuaregiem. Tējas gatavošana viņiem ir ļoti nopietna, cik var spriest, teju meditatīva nodarbe. Interesanti, ka tuaregu sievietes divdesmitā gadsimta sākumā bija daudz svabadākas nekā vidusmēra Rietumeiropas sievietes. Vēsturiski tuaregi klīduši ar saviem ganāmpulkiem, meklējot ganības, pa Sahāras tuksneša milzīgo teritoriju. Tagad tas vairs tā nav iespējams, jo tuksnesi sadala stingras valstu robežas. Pie savas valsts tuaregi netika.

Smiltis, vējš, saule un kauli stāsta par tuksnesi. Autors dodas uz dinozauru kapsētu, tas ir, vietu, kur bieži sastopami dinozauru zobi un kauli. Viņu ar pavadoņiem pārsteidz smilšu vētra, kā rezultātā vairs nedarbojas transportlīdzekļi. Mobilo sakaru nav, ūdens krājumu arī nē. Autors pastāsta, ar kādiem simptomiem šādās situācijas tuvojas nāve. Viņš pats no tik bēdīga likteņa izvairās, bet nebūt ne tik viegli.

Tuksnešu tuksnesis un tā sirds vēsta par tuaregu pilsētu Agadesu Nigērā un Teneras tuksnesi, kas ir Francijas lieluma tuksnesis Sahāras tuksnesī.

Nāves bundzinieks un bēniņu renovētājs par kāpu staigāšanām, vēju un smiltīm. Par Aravanu – vēl apdzīvotu futbollaukuma lieluma pilsētu, kuru drīzumā tuksnesis pilnīgi pārņems savā varā.

Tie tur jokainie, no Sīriusa – par Dogonu zemi Mali vidienē. Tur dzīvo tauta ar sevišķi bagātu mitoloģiju. Vietējiem ir neparasti precīzas zināšanas par Sīriusu, no kura paši it kā esot cēlušies, vai vismaz uzņēmuši kontaktus ar turieniešiem. Pastāstīts arī par fulaniem un vodaabēm, kā arī vietējās ekosistēmas iznīcināšanu mūsdienās.

Māla maģija ir par vietējo dzīvi Nigēras upes krastos un islamu Mali. (..) džihādistu organizācijas valsts ziemeļos ar saviem finansiālajiem resursiem un vēlmi kaut jel ko darīt izrādījās nopietnākais un stabilākais darba devējs – vienīgais, kas bija gatavs dot jaunatnei kādas iespējas, perspektīvas, kaut kādu dzīves jēgu.

Nabaga marokānis starp divi pasaulēm aprakstītas slavenākās Marokas pilsētas un paši multikulturālie marokāņi. Maroka ir tāds kā Āfrikas veiksmes stāsts, tomēr daudz kas mainījies pēc 2003. un 2004. gada terora aktiem. Visšokētākie bija paši marokāņi, kuri visā nopietnībā sev jautāja – klau, kas gan ir noticis ar mums, mierīgajiem, pieklājīgajiem, rāmajiem cilvēkiem?

Dzimuši brīvībai un kārtīgam dumpim stāsta par berberiem Rifa kalnos, kuri nodarbojas ar marihuānas audzēšanu, un jau gadu desmitiem ģeopolitiskas neskaidrības statusā esošo Rietumsahāru, kuras lielākā daļa ir ārpusniekam nepieejama.

Mauru zemē autors pastāsta, kā pareizi (tas ir, ne tā kā viņš) braukt ar pasaulē garāko vilcienu, kuram esot arī divi vai trīs pasažieru vagoni. Mauritānijas galvaspilsēta Nuakšota esot viena no pasaules visnabadzīgākajām galvaspilsētām. Var uzzināt, kā eiropieši visu salaiduši dēlī, vairākās vietās ar dziļurbumiem nodrošinot vietējiem trūkstošo ūdeni.

Zeme, kurā pravieti pielūdz visvairāk – tieši tāda ir oficiālā Sudānas ideoloģija. Nodaļa vēsta par sūfistiem, dervišiem un citiem interesantiem cilvēkiem Sudānā. Dažādība ir ļoti liela un Dienvidsudānas atdalīšanās nav bijis liels pārsteigums.

Arabizēšana faraonu manierē un citas šausmas ir par migrējošu arābu cilti rašaidas, bedžas cilts pārstāvjiem, arabizētiem afrikāņiem bagarām, viņu dzīvesveidu, sieviešu apgraizīšanas praksi un kosmētiskajām operācijām afrikāņu stilā.

Papildinājums pasaules dibencaurumu kolekcijai rakstīts par daudzajām Sudānas piramīdām un ar atkritumiem bagātajai Hartūmas pilsētai, kurā mīt itin lādzīgi un jauki cilvēki.

Beidzot jūs sapratīsiet, ko tie melnie ņemas pa Dārfūru. Dārfūrā autors netiek, jo neviens viņu uz turieni nespēj aizvest, valdība neļauj un ceļā ir pārāk daudz kontrolposteņu. Tāpēc nodaļa ir stāsts par kariem, kariņiem un pat rasismu un genocīdu Sudānā un Dienvidsudānā. Nekas nav beidzies arī šobaltdien. (..) Un arī nevar beigties – neraugoties uz slaktiņiem, cilvēku kļūst tikai vairāk, bet ūdens un izmantojamas zemes – aizvien mazāk.

Pasaules baisākais režīms vai itāliešu mazā, baltā Āfrika? stāsta par Eritreju un tās vietējiem iedzīvotājiem. Tajā valda bezgala liela nabadzība, bet pasaules baisāko režīmu kaut kā nemana. Vietējie iedzīvotāji ir laipni gan pret iebraucēju, gan savā starpā.

Tumšādainajā Padomju Savienībā joprojām ir par Eritreju, šoreiz arī ārpus tās galvaspilsētas. Satiktie cilvēki gan stāsta, ka Eritreja, salīdzinot ar Ziemeļkoreju, ir brīva valsts. Ja grib, tad var arī aizbraukt no valsts, protams, ja vien ir uz kurieni doties. Tomēr vietējie no armijniekiem paniski baidās.

Kad cīņa ir galā, bet karš nebeidzas. Autors veic nelegālu braucienu uz aizliegto Afabetu, kur gan neko īpašu neievēro, toties satiek vietējo, kurš pastāsta par Eritrejas neseno karu ar Etiopiju. (..) arvien vairāk etiopiešu bija (ir) gatavi piekrist vilinošajai tēzei, ka “četru miljonu nācija nevar liegt pieeju jūrai septiņdesmit miljonu nācijai”, un bija (ir) tikai un vienīgi laika jautājums, kad viņi sagribēs šo pārliecību īstenot.

Visbeidzot seko pēcvārds, kurā autors īsi apkopo savus iespaidus, pēcpēcvārds par vietvārdu rakstību, praktiski padomi ceļotājiem, literatūras saraksts un labi daudz fotoattēlu, kuros visbiežāk redzami apskatīto valstu vietējie iedzīvotāji.

 

Šī bija devītā Lato Lapsas ceļojumu grāmata, kuru esmu izlasījis, un vairāk to, cik man zināms, nemaz nav. Domāju, ka šī ir viena no labākajām, nodaļas ir sabalansētas, nav jūtamas ievērojamas disproporcijas par labu vai sliktu kādai no valstīm. Ir vienojošs elements – tuksnesis. Šķiet, ka autors savu stilu ir izkopis līdz teju pilnībai.

Izskatās, ka autoram sevišķi simpātiskas šķiet nelielas tautas un dažādi dumpinieki, jo viņš tiem pievērsis salīdzinoši daudz uzmanības. Aizkustinošākās nodaļas ir par Eritreju, kas ir mazākā valsts no apskatītajām. Autors nekautrējas veltīt skarbus un politnekorektus vārdus dažādām nejēdzībām, tomēr viņš neuzspiež savu viedokli. Lasītājam ir pašam jāiedziļinās grāmatā aprakstītajos apstākļos, lai saprastu, kāpēc tur mītošie cilvēki kļuvuši tādi, kādi tie ir. Pats šad un tad ķēros pie interneta, lai pameklētu vairāk informācijas par grāmatā rakstīto.

Jāatzīst, ka grāmatas radīto pēcsajūtu nevar raksturot kā priecīgu. Apskatīto valstu iedzīvotāji senos laikos sadzīvojuši gan ar tuksnesi, gan vairāk vai mazāk ar saviem kaimiņiem, bet laiki mainījušies. Rietumeiropieši ir iejaukušies afrikāņu dzīves kārtībā, centušies to iekārtot pēc sava prāta un daudz ko sabojājuši. Piemēram, diez vai tuksnesis izplestos tik strauji, ja nebūtu realizēta daudz intensīvāka zemkopība un koki tuksneša malā būtu atstāti augam.

Interesanti, ka grāmata pamatā ir par cilvēkiem, bet par sevi un savām gaitām autors raksta visai skopi. Arī savas emocijas autors apraksta reti, tāpēc tām nevar izsekot un lasītājs brīžiem var tikt pārsteigts. Jāatzīst gan, ka autora  personības neizcelšana piederas pie kopējā grāmatas stila. Tomēr būtu interesanti uzzināt mazliet vairāk, piemēram, vai valstis apceļotas vienā paņēmienā, cik laika tas prasījis, kādas bijušas lielākās grūtības, kur bijis visbailīgāk utml. Ja autors kādreiz gribēs padalīties ar savām atziņām par cilvēkiem pasaulē kopumā, ņemot vērā viņa ceļošanas pieredzi, tām vajadzētu būt ļoti interesantām.

Grāmata sevišķi patiks tiem, kurus interesē kā Sahāras tuksnesī vai netālu no tā dzīvo citi cilvēki un kāpēc tieši tā.

Subjektīvais baudījums 9/10.

Grāmata – Zem Muhameda bārdas

Zem Muhameda bārdas

Zem Muhameda bārdas ir grāmata par Islamu un vairākām valstīm, kuras šī reliģija tieši ietekmē.

Grāmatas priekšvārds lasāms Pietiek, ar daļu grāmatas teksta var iepazīties islams.lv.

Grāmatu iegādājos daļēji pateicoties Ivetas atsauksmei, daļēji atceroties autora līdzšinējās grāmatas, daļēji aiz vēlmes palasīt kaut ko tiešām mūsdienīgu un kvalitatīvu. Ar pirkumu esmu pilnīgi apmierināts. Lasīju lēni un ar baudu, cik nu tas par tādu tematiku ir iespējams.

 

Lato Lapsas grāmatās par citām zemēm parasti ir ļoti daudz vēstures un salīdzinoši maz bilžu. Neiztrūkstošs ir vietējo iedzīvotāju raksturojums un interesantākais no viņu stāstītā. Aprakstīti īpaši autora piedzīvojumi.

Šī grāmata ir apmēram tāda pati, varbūt vienīgi autora piedzīvojumu bija neierasti maz. Jādomā, tas tādēļ, ka grāmatas galvenais mērķis, acīmredzot, ir aprakstīt islamu nevis autora dēkas.

 

Zem Muhameda bārdas teksts pamatā balstās uz svētajiem rakstiem, dažādu literatūru un vēstures faktiem. Ja autoram tas šķitis iederīgi, tiek pieminēti arī viņa personīgie novērojumi, atstāstītas dažādas sarunas ar vietējiem iedzīvotājiem.

Pirmajā nodaļā tiek aprakstīta Jeruzaleme. Uzzinām par tās sarežģīto vēsturi un kādēļ Svētā Kapa baznīcā nesaticīgi mīt gan grieķi, gan franciskāņi, gan armēņi, gan kopti, gan sīrieši, gan turpat blakus – etiopieši, bet atslēgas glabā musulmanis.

Otrajā nodaļā lasītājs tiek iepazīstināts ar islamu kā tādu. Varam uzzināt, kas ir korāns, hadīsi, džihādisms, kāda izskatās musulmaņu paradīze un kā pareizi sist savu sievu.

Trešajā nodaļā, kura aizņem gandrīz pusi grāmatas, plaši aprakstīti ebreji un Izraēla, pastāstīta ebreju – palestīniešu konflikta būtība. Ir daudz ebreju anekdošu.

Ceturtā nodaļa ir par turkiem un viņu vēsturi. Uzzinām, kā turks var būt direktors un nestrādāt nevienā kompānijā.

Piektā nodaļa ir par Irānu jeb mūsdienu Persiju. Par bezgala laipnajiem irāņiem, tur valdošo relatīvi demokrātisko šiītu režīmu. Uzzinām, kādēļ Teherānā cilvēki mēdz protestēt, uzkāpuši uz māju jumtiem.

Sestajā nodaļā aprakstīta autora nelegālā nokļūšana Gazas sektorā un pavisam īsi mūsdienu Ēģipte.

Septītajā nodaļā ir par Jordānijas Petru un tur dzīvojošajiem cilvēkiem. Auotrs apraksta, kā saskāries ar interesantu un senu naudas pārsūtīšanas veidu.

Pavisam īsā astotā nodaļa ir par Sīriju. Vienota stāsta vietā varam lasīt atsevišķu iespaidu fragmentus.

Seko noderīgi padomi, prāvs papildus literatūras saraksts, dažādi vietējo izteicieni.

 

Pēc izlasīšanas varu teikt, ka Zem Muhameda bārdas nav mūsdienīgi gļēva jeb, kā mēdz teikt – politkorekta (tādā ziņā, ka par ebrejiem jāsaka vai nu labu, vai neko) grāmata, bet par antisemītisku to nosaukt nevar nekādi. Tā nav arī antiislamiska grāmata. Jā, autors atklāj dažādas netīkamas islama puses un nianses, tajā skaitā piemin arī, kādēļ viņš personīgi nevar pieņemt islamu, bet rakstīts ir ar cieņu pret citādi domājošajiem.

Lai arī man ļoti patīk iepazīties ar citu zemju vēsturi, tomēr proporcionāli pret pārējo grāmatas saturu man vēstures šķita mazliet par daudz. Man mazliet pietrūka autora subjektīvā skatījuma un personīgo piedzīvojumu. Piemēram, par nodaļā par turkiem tiek norādīts uz turku visnotaļ kareivīgo dabu un lielu konfliktu trūkumu. Turku atbilde skan “Tu neesi turks, tu nesapratīsi”. Man kā lasītājam, kurš Turcijā nav bijis, tiešām grūti saprast, kāpēc tā varētu būt. Domāju, ka autoram ir sava ticama interpretācija vai vairākas, bet tās netiek pieminētas pat varbūtību formā.

Fotoattēli, līdzīgi kā citās autora grāmatās, tiek salikti visi kopā grāmatai apmēram pa vidu. Tā kā, lasot grāmatu, nav zināms, ka tālāk jāmeklē atbilstošs attēls, tie tiek aplūkoti tad, kad jau ir mazliet aizmirsies konteksts, kādā tie ievietoti. Turklāt uzreiz jāaplūko arī attēlus, kuri attiecas uz vēl neizlasīto grāmatas daļu. Pēc tam šķirstīt grāmatu atpakaļ un skatīties, vai tur nebija kāds attēls par šo vietu, ir diezgan neērti. Tiesa, ja grāmata bez tāda trūkuma maksātu savus piecus eiro vairāk, tad labāk lai ir šādi.

Vēl man būtu vairāk paticis redzēt biezākas īsās nodaļas par Ēģipti vai Sīriju. Bet tā jau laikam vienmēr ir ar interesantām grāmatām – liekas par plānu.

 

No daudzajiem grāmatu blogeriem par šo grāmatu rakstījusi Iveta un pavisam īsi arī Poseidons99.

 

Vēl tikai viena piezīme. Uztvēru, ka autora aprakstītajās zemēs ļoti svarīga ir indivīdu piederības sajūta pie tautas, nācijas un / vai reliģijas. Ideja par pasauli bez reliģijas vai nācijām tur, maigi izsakoties, netiktu saprasta. Nē, nācija / cilts / reliģija – tur tas ir ļoti svarīgi. Šo principu ir jāciena. Jāmācās no vēsturiskām kļūdām un nedrīkst, nekādā gadījumā nedrīkst mākslīgi samaisīt nācijas / ciltis / reliģijas. Integrācijas nav un nebūs, varbūt vienīgi asimilācija. Toties asiņaini konflikti pēc mākslīgas sajaukšanas ir praktiski vienmēr. Jo kādai nācijai neizbēgami būs piešķirts mazliet par daudz resursu vai privilēģiju, citai atkal par maz. Tā kā vajadzība piederēt pie kādas grupas ir ne tikai šim rajonam raksturīga, bet vispārcilvēcīga (Maslova piramīdas 3. un 4. līmenis), to būtu jāņem vērā gan Latvijā, gan citās valstīs.

Pusmērkaķis

Tvnetā publicists Otto Ozols pirms dažām dienām Lato Lapsam veltīja visai skarbus vārdus kāda viņa raksta ar nosaukumu “Mīlētais un ienīstais brūnais pusmērkaķis” sakarā.

Žurnālists Lato Lapsa, iespējams, beidzot ir pārkāpis to robežu, kura var novest pie ļoti bēdīgām sekām. Šobrīd atliek vien cerēt, ka kāds Latvijas nelabvēlis, pārcentīgs Kremļa aģents neiedomāsies pārtulkot spāņu valodā Lapsas neseno rakstu portālā «Pietiek.com». Lapsa sev ierastajā ironijā raksta par tikko mirušo Venecuēlas prezidentu Ugo Čavesu. Virsrakstu, maigi izsakoties, varētu raksturot kā izaicinošu. Stāstu par Čavesa dzīves gājumu Lapsa sāk šādi – «Mīlētais un ienīstais brūnais pusmērkaķis».

Grūti iedomāties, kas notiktu, ja vispārējo sēru laikā Venecuēlā par to pēkšņi ziņotu viņu masu mediji. Jāatceras, ka ļoti lielai daļai Venecuēlas iedzīvotāju Čavess ir gandrīz vai svētais. Iespējams, uz karstām pēdām Latvijai tiktu pieteikts karš, kas neizklausās nemaz tik nereāli, ņemot vērā, ka kaimiņu Baltkrievijā mīt viens no labākajiem Čavesa draugiem – Aleksandrs Lukašenko. Iespējams, Venecuēlā masveidā tiktu dedzināti Latvijas karogi. Varbūt arī nekas īpašs nenotiktu, Čavesam viņa dzīves laikā veltīti daudz biezu vārdu un neviens nepievērstu uzmanību tālās Latvijas kaut kāda žurnālista asprātībām. Bet viens gan ir pilnīgi skaidrs – prasītu vai neprasītu Venecuēlas varas iestādes Lapsas izdošanu, daļa Latvijas politiķu būtu gatavi viņu nekavējoties nogādāt Karakasas centrālajā laukumā, lai Čavesa piekritēji spriež «taisno» tiesu.

Pilns raksts šeit.

Drusku pabrīnījos, bet LL oriģinālo sacerējumu tā arī neizlasīju.

Šodien Tvnetā lasāma ziņa, kurai man bija un pat joprojām ir grūti noticēt.

Negaidītu uzaicinājumu no kāda Venecuēlas fonda, kas neformāli saistīts ar šīs valsts valdību, pagājušās nedēļas beigās saņēmis žurnālists Lato Lapsa.

Fonda pārstāvji Lapsu informējuši, ka gan par topošo grāmatu, gan par pietiek.com publicēto fragmentu uzzinājuši, pateicoties pazīstamā rakstnieka, publicista, domātāja un TV dīvja Otto Ozola (īstajā vārdā Mārtiņš Barkovskis) aizvadītās nedēļas nogales publikācijai portālā TVNET.

Tā kā fonda pārstāvji atšķirībā no pazīstamā publicista iepazinušies ar visu publicēto jaunās grāmatas fragmentu, ne tikai ar tā virsrakstu vien, viņi izjutuši patiesu cieņu pret autoru, kas neilgās uzturēšanās laikā Venecuēlā tik precīzi uztvēris šajā zemē un tās cilvēku prātos un sirdīs notiekošo.

Izsakot atzinību L. Lapsas paveiktajam darbam un vēloties tam vēl palīdzēt, Venecuēlas fonda pārstāvji ieaicinājuši topošās grāmatas autoru šonedēļ apmeklēt Karakasu, kur turpinās venecuēliešu atvadīšanās no Ugo Čavesa mirstīgajām atliekām, un arī piedalīties šajās atvadās. L. Lapsa šo piedāvājumu ar pateicību ir pieņēmis un jau 12. martā dodas ceļā.

Oriģinālais LL sacerējums “Mīlētais un ienīstais brūnais pusmērkaķis” lasāms šeit.