Par čivināšanu jeb kā vienkāršais uzvar funkcionalitāti

Līdz manai apziņai čivināšana nonāca kādus n mēnešus atpakaļ, kad lasīju, ka tas būšot viens no 2009. gada populārākajiem jaunumiem internetā. Paskatījos, paraustīju plecus un aizmirsu. Bet tagad tas tiešām izskatās pēc masveida aizraušanās.

Pamatā twitter utml. čivinātājplatformas ir paredzētas cilvēku komunikācijai. Ja es tā pamēģinu atcerēties, kad agrāk no populārākajiem produktiem vai tehnoloģijām tika lietoti komunikācijai, pirmkārt, nāk prātā e-pasts. Ar laiku šī tehnoloģija tika attīstīta par ļoti spēcīgu rīku, jo ir iespējams apmainīties ar attēliem, video, tekstu un teju vai nekavējoties uzzināt, ka esi saņēmis jaunu e-pastu. Čatošanai e-pasts varbūt nav ērtākais risinājums, bet vispār jau sazināties ir iespējams arī ātri.

Kopš aizvēsturiskiem laikiem internetā ir bijis arī IRC. Tā teikt, parastais čats. Nenormāli jaudīga tehnoloģija, kas mūsdienās ir pilnīgi nepelnīti aizmirsta. Jo bija un ir iespējams dažādi organizēt savu komunikāciju, sadalot to pa kanāliem un sūtīt failus. Gandrīz vai – ko vēl vairāk var vēlēties?

Nezinu, kā citiem, bet manu paziņu lokā IRCu pamazām izspieda funkcionāli daudz apgraizītākie Skype un GTalk. Var jau teikt, ka tur ir iepēja otram piezvanīt un runāt par brīvu, bet nemaz tik daudzi no maniem paziņām šo lietu neizmanto. Pārsvarā tie tiek lietoti čatošanai. Reizēm arī failu sūtīšanai. Faktiski tāpat kā daudz jaudīgākais IRC. Vienīgi skapis un gtalk lietotājam ir vienkāršāki. Arī vīrusus tur apgraizīto iespēju dēļ ir grūtāk iemānīt. Bet ne neiespējami, vismaz skype gadījumā.

Draugu fenomens praktiski izspieda privāto komunikāciju, lietojot e-pastu, mēslainē. Sākumā es par to biju visai sašutis, jo draugi lai arī it kā ir vienkāršāk lietojami par e-pastu, tehnoloģiski tajā laikā bija tuvu nullei. Un tā bija vēl ilgus gadus. Turklāt viena lieta nekad netiks atrisināta. Piemēram, draugos nav iespējams uzreiz uzzināt, ka tev kāds ir atrakstījis kādu ziņu. Lieta, kas ir e-pasta pamatā. Tehnoloģiski to būtu iespējams izdarīt, bet diez vai tas jelkad tiks paveikts. Jo tad jau neviens vairs traukos nelogosies un neievērtēs viņu reklāmu pārbagātību. Vajag taču, lai lietotājs ielogojas un gaida savu vēstulīti – atkal un atkal, un atkal, pa to laiku aplūkojot jaunu reklāmiņu. Vistīrākā laika zagšana. Laika gaitā draugi ir attīstījušies par tehnoloģiski daudz spēcīgāku e-pasta un ne tikai e-pasta konkurentu, bet es savai komunikācijai to vienalga negribētu izvēlēties. Kaut vai dēļ ierobežotā vētuļu izmēra, nespējas (automātiski) pārsūtīt vēstules uz jebkurieni, kas nav draugiem.lv pārvaldībā. Lāgā neticu, ka šīs lietas jelkad tiks realizētas.

Ko aizvieto čivinātājplatformas? Pareizi, blogus. Priekšrocības – var daudz ātrāk un vienkāršāk veikt ierakstus un sekot citu cilvēku ierakstiem. Reāli tas viss ir pilnīgi mierīgi iespējams tehnoloģiski daudz attīstītākajās blogu platformās, lietojot RSS, bet tas jau jūzerim vulgaris ir pārāk sarežģīti. Tā vietā labāk izvēlēties kārtējo monopolpakalpojumu sniedzēju un patērēt bezgala daudz laika, lasot un rakstot lielākoties absolūti nesvarīgas spama plūsmas. Redz, jo ātrāk cilvēks var kaut ko ierakstīt un publicēt internetā, jo mazāk viņš piedomā pie tā, ko saka. Tāpēc bieži tāda smadzeņu caureja vien sanāk. Ne jau vienmēr, protams, bet…

Visas šīs čivināšanas un ar to saistītais patērē vājprātīgi daudz laika. Kvalitāte niecīga. Jēga – bieži vien tuvu nekādai. Tāpēc es vismaz pagaidām nevienam sekot netaisos un arī pats čivināt negrasos. Tad jau labāk savu laiku ziedoju kam citam, piemēram, Caurumam.

Progress

Mazliet par laiku

Mūsdienās jau ir kļuvis gandrīz neiespējami dzīvot bez pulksteņa. Es personīgi tādu dienu, kad teorētiski varētu pilnībā iztikt bez laikrāža, varētu atrast ne ātrāk kā nākamajā nedēļas nogalē. Viss pārējais laiks ir stingri determinēts. Bet tas rada diezgan nopietnas problēmas. Ir diezgan grūti izkāpt no ierastajiem domāšanas rāmjiem, ja esi ielikts pulksteņa noteiktajos ierobežojumos. Pamazām visa dzīve iekārtojas pēc kalendāra un pulksteņa. No vienas puses tas ir disciplinējoši, bet no otras – ierobežojoši un līdz ar to arī mazliet bezjēdzīgi. Tas radina skatīties uz dzīvi kā laiku, kurš kaut kā jāaizpilda, nevis kā uz iespēju realizēt to, ko tu patiesībā vēlies darīt. Varbūt arī tāpēc ir tik daudz cilvēku, kas strādā vai vienkārši nodarbojas ar sirdslietām pa naktīm. Jo tad vairs nekur nav jāsteidzas, var neskatīties pulkstenī turklāt lielākoties neviens arī netraucē.

Tavas ikdienas dzīves saturs

Cik stundas dienā tu guli? Kā tevi ietekmē laika plūsmas standartizācija, kas ir ieviesta tikai tādēļ, lai sinhronizētu tavu darbību ar miljoniem citu cilvēku darbību? Cik ilgi tu vari iztikt, nezinot kāds ir pareizs laiks? Kas kontrolē tavas minūtes un stundas? Minūtes un stundas, kas veido tavu dzīvi. Vai tu taupi laiku? Kam tu to taupi? Vai tu vari noteikt vērtību brīnišķīgai dienai, kad ārā dzied putni un ļaudis pastaigājas? Cik daudz naudas par stundu tev jāsaņem, lai tu šādā laikā paliktu iekšā, turpinot pārdot lietas vai kārtot mapītes? Ko tādu tu vēlāk iegūsi, lai attaisnotu savu darbību šajā dienā?

Tavas ikdienas dzīves saturs

Kaija uz palodzes

Laika taupīšanas iespējas

Mūsdienās daudziem daudz kam nav laika. Tas tā kā nebūtu nekāds jaunums. Mazliet nepopulārāka lieta varbūt ir tā, ka nepieciešams šķirot, kādu informāciju uztvert un kādu nē, jo visu uztvert ir neiespējami ierobežoto laika resursu dēļ. Bet vēl viens solis tālāk ir padomāt par veidu, kādā tiek uztverta noteikta informācija.

Iespējams, ātrākais no informācijas nodošanas veidiem, ja informācijas saturs to pieļauj, ir labi salasāms rakstisks apraksts uz lapas, internetā vai jebkur citur. Priekšrocība slēpjas apstāklī, ka lasot ir iespējams pārlekt rindiņām, rindkopām un ātri “pārtīt” informāciju uz priekšu vai atpakaļ. Tam ir īpaša nozīme, ja teksts ir grūti saprotams un nākas pārlasīt to pašu vietu vēl un vēl.

Ne sevišķi ātrs, bet potenciāli informatīvi ietilpīgāks veids ir “bilde + skaņa”. Tā var būt videofilma, tv pārraide vai parasta lekcija universitātē. Paralēli ir iespējams informāciju uztvert gan ar ausīm, gan acīm, tādējādi radot teorētisku iespēju uztert vairāk informācijas. Nelaime slēpjas ierobežotajās iespējās “patīt” uz priekšu vai atpakaļ. TV raidījumu patīt atpakaļ vispār nav iespējams. Nav iespējams arī pārlekt pāri garlaicīgam sižetam vai reklāmai. Gadījumā, ja tiekam pie TV pārraides video formātā (kas savukārt prasa ne mazums laika) vai ja strādājam ar videofilmu, ir diezgan grūti atrast precīzi interesējošo vietu. Process tad ir tāds – patinam, paskatāmies, patinam tālāk, paskatāmies, patinam atpakaļ. Tas prasa labas zināšanas par videofilmas uzbūvi kā tādu. Ideālā gadījumā jāzina cik minūtes no filmas sākuma bija pagājušas līdz interesējošajam fragmentam. Sliktākā gadījumā jāzina aptuvenā fragmenta atrašanās vieta – pirms vai pēc nejauši izvēlēta fragmenta filmā, ar kuru sāk meklēt. Ja zināšanu par videofilmu nav nekādu, tad atrast kaut ko konkrētu ir iespējams tikai, noskatoties visu video, pa maziem gabaliņiem patinot uz priekšu. Kopumā informācijas meklēšanai un šķirošanai patērētais laiks ir liels. Reizēm pārāk liels, lai nopietni strādātu ar šo informācijas formātu.

Audio failu, radiopārraižu vai vienkāršu monologu ir mīnusi ir tādi paši kā videofailiem, vienīgi informatīvā ietilpība ir daudzas reizes mazāka, jo nav attēla. Toties ir viena būtiska priekšrocība. Ir iespējams darīt kādu darbu paralēli, nenododoties tikai informācijas uztveršanai. Var, piemēram, vadīt automašīnu, adīt zeķes vai izkrāsot īpaši šim nolūkam paredzētas bilžu grāmatas.