No Salu tilta līdz Deglava ielai

Es savā rīdzinieka ikdienā esmu gan kājāmgājējs, gan auto vadītājs, gan velosipēdists. Joprojām mēdzu pa laikam brīnīties, cik ļoti transporta infrastruktūra var būt neērta gan gājējiem, gan velosipēdistiem. Ir arī par ko piesieties autovadītājiem, bet krietni mazāk.

Parādīšu, kā ir nokļūt no Salu tilta līdz Valmieras / Deglava ielas krustojumam.

Attēls no balticmaps.eu

Sadalīšu šo maršrutu pa posmiem un apskatīšu trīs variantus – braucot ar automobili, ar kājām, stumjot bērnu ratiņus un braucot ar divriteni.

Līdz Gogoļa ielai.

Ar automobili te ir ļoti, ļoti vienkārši. Uz Salu tilta ieņemam vidējo vai kreiso joslu un braucam taisni līdz luksoforam.

Ar velosipēdu pa Salu tilta brauktuvi brauc tikai retais. Jo tur ir intensīva satiksme, atļautais ātrums automobiļiem 70 km/h (tātad faktiski liela daļa brauc ar vismaz 79 km/h). Drošāk ir braukt kopā ar gājējiem.

Salu tilta specifiska ir tajā, ka gājēji un velosipēdisti tiek novirzīti Salu tilta apakšā, zem brauktuves. Nezinātājam tas diez vai uzreiz ienāks prātā, turklāt nevienā no tilta pusēm nav vienkārši saprotams, kā tur tikt. Nav nekādu norāžu.

Kājāmgājējam, protams, ļoti viegli saprast, kur jādodas, lai šķērsotu Salu tiltu.

Dodoties prom no tilta, ir daudz vienkāršāk, jo citur jau lāgā nav kur doties. Ja mums ir divritenis un esam gana optimistiski noskaņoti, varam maukt pa aptuveni metru šauro tunelīti un cerēt, ka neviens pretī nenāks.

Ieteicams aizturēt elpu, jo, tā kā tualešu tuvumā nav, čurātāji mēdz atviegloties tunelī. Urīna aromāts tur ir nezūdoša vērtība.

Varētu kāpt atpakaļ divritenī, bet vai maz ir vērts to darīt? Jo tagad jāšķērso Mazā Krasta iela. Tur ir tramvaja sliedes un apmalītes ir vismaz desmit centimetrus augstas. Pie sliedēm ceļa klājums ir no lieliem, apaļiem akmeņiem un sliedes atrodas gana augstu. Šķiet, ka gājēju satiksme šeit vispār nav paredzēta (bet kam tad tas tunelītis domāts?). Ja bērnu ratiņiem ir nelieli ritentiņi, tad lielie akmeņi sagādā diezgan lielas problēmas. Ar velosipēdu te arī nav vienkārši.

Bet tā ir tikai puse bēdas. No kreisās puses braucošos automobiļus var pamanīt tikai pēdējā brīdī. Ir jācer, ka neviens autovadītājs nesadomās gonkot no kreisās puses, un jāiet pāri. Ar velosipēdu to var izdarīt mazliet ātrāk, jo cilāt bērnu ratiņus pāri 10+ cm augstajām apmalēm prasa vairāk laika. Ja parādīsies automobilis no kreisās puses, īsti nebūs kur likties.

Tā, kas tad tas? Kur palika trotuārs? Tur, kur tam vajadzētu būt, ir iemīta taka. Tās gals nav saskatāms un nevar saprast, vai pa to var tikt līdz Gogoļa ielai.

Ja gājējs / velosipēdists šeit saminstinās un dodas pa labi, tad viņam sanāk līkumiņš gandrīz 200 metru garumā. Ja samulsušais gājējs / velosipēdists dodas pa kreisi, tad viņš ir spiests secināt, ka trotuārs šeit ir tik ļoti šaurs, ka īsti nav vietas ne divritenim, ne bērnu ratiņiem, ne pretimnācējam.

Pieņemsim, ka devāmies pa taku uz priekšu un laimīgi nonācām pie Maskavas ielas.

Priecājamies, ka nelīst un taka nav dubļaina, vai ka nav sals un taka nav pārvērtusies par slidotavu. Tālāk sevišķu problēmu nav.

Pretējā ielas pusē var pavērot, kā riteņbraucējs cenšas pa šauru trotuāra strēmelīti pabraukt garām sabiedriskā transporta pieturai. Tur parasti ir daudz cilvēku, bet velosipēdistam citur īsti nav kur likties.

Līdz Satekles ielai.

Ar automobili pārbaucam pāri krustojumam. Var sanākt neliela berzēšanās, jo Lāčplēša ielā nav iezīmētas divas joslas braukšanai vienā virzienā. Parasti tās sadala paši vadītāji. Jāpievērš uzmanība divām gājēju pārejām, kuras intensīvas satiksmes gadījumā ir slikti pārskatāmas. Starp citu, te ļoti prasītos vēl arī trešā pāreja, blakus dzelzceļa pārvadam. Jo nereti gājēji tieši tur cenšas šķērsot visas četras Lāčplēša ielas joslas.

Te pat brīvdienā gājējam šķērsot brauktuvi nemaz nav tik vienkārši. Tomēr tādi varoņi atrodas regulāri.
Šī taka ved no Daugavpils un Katoļu ielām uz Abrenes ielas autobusu galapunktu. Gājēju satiksme nav ļoti intensīva, bet gana regulāra gan.

Ar auto ieņemam labo joslu, sagaidām papildsekcijas zaļo signālu, nogriežamies pa labi.

 

Ar velosipēdu / bērnu ratiņiem šķērsojam Gogoļa ielu un Firsa Sadovņikova ielu. Varam novērtēt pilsētplānotāju izdomu, nelielā laukumiņā izkārtojot elektrības sadales kasti, ceļu stabiņu, trotuāru un zaļo zonu.

Tā kā gājējam ir iespējams saīsināt ejamo metru skaitu uz zaļās zona rēķina, šeit pilnīgi likumsakarīgi ir iemītas takas. Trotuārs kreisajā tālajā kaktā ir bezjēdzīgs. Starp citu, šis šķērojums labiekārtots pēdējo gadu laikā. Agrāk tur nebija ne sētas gājējiem, ne gājēju pārejas. Likumsakarīgā kārtā nebija arī iemītu taku.

Tālāk velosipēdistam / gājējam doties pa trotuāru ir visai ērti.

Gājējs var mierīgi aplūkot veikalus ēku pirmajos stāvos, pareizāk sakot, to neesamību.

Jo satiksme intensīva, bet noparkot mašīnu īsti nav kur. Tāda kā mirusī zona.

Jāuzmanās, šķērsojot Kalupes ielu, jo gājēju pārejas tur nav, toties mēdz būt intensīva satiksme, īpaši darbdienās.

Līdz Ģertrūdes ielai.

Ar automobili – gāzi grīdā un uz priekšu. Nav ne luksoforu, ne gājēju pāreju.

Ar kājām visloģiskāk šķiet soļot līdz Satekles ielai, nogriezties pa labi un turpināt ceļu taisni līdz Ģertrūdes ielai. Tā mēs nonākam līdz benzīntankam.

Un kas tad tas? Kur palika trotuārs? Ko iesākt?

Gājēju pārejas tuvumā nav. Šķērsot Valmieras ielu šajā vietā nav viegli pat brīvdienās. Var doties 100 metrus atpakaļ, lai pie luksofora šķērsotu Lāčplēša ielu, tad Satekles ielu, tad atkal Lāčplēša ielu, lai nonāktu pretējā ielas pusē.

Kopā šī manevra veikšanai būtu jānoiet 330 metri un ne mazums laika tiktu notērēts stāvot pie luksoforiem. Kurš to gribētu darīt?

Ērtāk šķiet doties uz priekšu pa taciņu. Ja jau tā tur ir iemīta, tad cilvēki pa to staigā un var arī tikt uz priekšu, vai ne?

Pēc aptuveni 200 metriem esam spiesti secināt, ka taciņa sāk vest pa dzelzceļa uzbēruma apakšu tieši blakus brauktuvei ar intensīvu satiksmi, turklāt iešanas virziens ir ar muguru pret automobiļiem. Nav vairs kur likties.

Arī, ja esam laicīgi pārgājuši Satekles ielas otrā pusē, pārāk garlaicīgi nebūs. Pie Kurbada ielas var novertēt domas lidojumu cilvēkam, kurš izlēmis trotuāra apmali pazemināt tieši pret brauktuvi.

Tas ir, ja mums šo pazeminājumu tiešām vajag izmantot, vispirms jādodas uz brauktuvi. To vēl var izdarīt, ja dodas virzienā prom no centra. Bet, ja dodas virzienā uz centru, tad jāskatās, kas notiek aiz muguras, vai netiks uziets vai uzbraukts automašīnai. Uz braucoša velosipēda paskatīties atpakaļ nav tik vienkārši un viens otrs to nemaz nedara. Ar bērnu vai invalīdu ratiņiem šo manevru veikt gribēsies vēl mazāk. Bet parastajam gājējam šo pazeminājumu vispār īpaši nevajag.

Krustojums ar Kurbada ielu ir it kā vienkāršs, bet gājējam grūti pārskatāms un bīstams, īpaši darbdienās.

Sarkanais Volvo grasās nogriezties pa kreisi.

Valmieras ielā ir intensīva satiksme un parasti tur ir daudz gribētāju nogriezties pa kreisi uz Kurbada ielu. Viņu uzmanība tiek pievērsta pretim braucošajiem transportlīdzekļiem, gaidot brīdi, kad varēs sākt nogriešanās manevru. Gājēju viņi, visticamāk, pamanīs tikai pēc tam, kad manevrs būs jau uzsākts. Var tikai minēt, vai vadītājs paspēs laicīgi nobremzēt un kurā vietā tas būs. Vieglāk šo krustojumu šķērsot, dodoties virzienā uz centru, jo tad tas ir pārredzamāks.

Ar divriteni nākošais šķērslis ir autobusa pietura. Ja pieturā negaida cilvēki, var izvēlēties braukt tai cauri. Pretējā gadījumā pieturu ērtāk būt apbraukt pa uzkalniņu un zālīti.

Ievērojam iebraukāto taku apkārt autobusa pieturai.

Pirms pašas Ģertrūdes ielas ir gājēju tunelis, kurš savieno Ģertrūdes un Daugavpils ielas. Tas aizņem krietnu daļa trotuāra un izveido vēl vienu vietu, kur riteņbraucējam paberzēties gar kājāmgājējiem.

Līdz Matīsa ielai.

Ar automobili. Uzreiz aiz Ģertrūdes ielas seko gājēju pāreja. Tā kā satiksme šeit nemaz nav tik lēna un Valmieras iela ved pa kreisi, no automobiļa tā ir slikti pārskatāma, pat ja atceras, kur tā ir. Ja šoferis te brauc pirmo reizi, var gadīties, ka gājēja dēļ strauji jābremzē. Tiesa, tādas situācijas nebūs bieži, jo gājēju satiksme uz šīs pārejas nav intensīva. Otrā braukšanas virzienā gājēju pāreja ir pārskatāma pietiekoši labi.

Aiz Ģertrūdes ielas iespējams braukt pa divām joslām vienā virzienā. Labā josla allaž ir pilnāka par kreiso. Gan nekaunīgie, gan nezinošie braucēji mēdz izvēlēties kreiso un pirms Bruņinieku ielas attapties joslā, kura ved tikai pa kreisi. Tā kā nezinošos no nekaunīgajiem atšķirt pagrūti, labās joslas šoferīši diez ko entuziastiski “kreisos” pie sevis nelaiž.

Pēc Bruņinieku ielas joprojām var braukt pa divām joslām. Loģiski būtu turpināt braukt pa labo, jo kreisā josla taču būs domāta, lai Matīsa ielā nogrieztos pa kreisi? Nē, šeit zinošie šoferīši uzreiz pārkārtojas kreisajā joslā, jo pa labi varēs nogriezties tikai pa labi. Nezinošie attopas tikai īsi pirms krustojuma ar Matīsa ielu, pamanot ceļa zīmi vai uzkrāsotās bultas uz asfalta.

Ar kājām / velosipēdu.

Tikpat kā neesmu redzējis, ka velosipēdisti mēģinātu braukt pa Valmieras ielas brauktuvi virzienā no centra. Automobiļiem tur nav daudz vietas, attiecīgi velosipēdistiem arī nē. Drošāk un ērtāk šķiet izvēlēties trotuāru.

Ģertrūdes ielas šķērsošana prasa īpašu uzmanību.

Paralēli brauktuvei to izdarīt nevar, jo traucē pa vidu novietotā saliņa ar ceļa zīmi. Jāuzmanās no automobiļiem, kuri griežas no Valmieras ielas uz Ģertrūdes ielu. Tā kā luksofora nav, tie parasti nebrauks īpaši lēni. Ja pamanīs un paspēs piebremzēt – labi, ja nē – slikti.

Aiz Ģertrūdes ielas trotuārs pārtop tādā kā autostāvvietā, kur gājēji spiesti doties pa tādu kā pagalmu, kurš izskatās paredzēts automobiļiem. Par laimi, automobiļi tur brauc salīdzinoši reti.

Nez, kādēļ gan varētu būt iestaigāta taka pa labi?

Pie krustojuma ar Stabu ielu var novērtēt “drošo” gājēju luksoforu. Tas ir, sarkanā gaisma gājējiem iedegas ļoti agri. Tikmēr pa Valmieras ielu automobiļi vēl brauc un brauc. Tā kā Stabu iela ir vienvirziena, tad no Valmieras ielas neviens virsū uzbraukt nemaz nevar. Šī iemesla dēļ gājējs vai velosipēdists tiek burtiski provocēts šķērsot krustojumu pie sarkanās gaismas.

Mazliet tālāk jāšķērso Bruņinieku iela. Luksofors atrodas nevis pie pašas krustojuma malas, bet mazliet nostāk. Sekas ir pilnīgi likumsakarīgas un var uzskatāmi vērot attēlā. Tikai retais gājējs izvēlēsies nesaīsināt savu ceļu un soļot pa trotuāru. Arī velosipēdistam nav ērti braukt līkumu, tajā bremzēt un pēc tam veikt asu pagriezienu pa labi, lai šķērsotu Bruņinieku ielu.

Kad gājējs / velosipēdists laimīgi ticis pāri Bruņinieku ielai, viņu sagaida visai oriģināla šķēršļu josla. Gājējam tas ir sīkums, arī ar bērnu ratiņiem nekas briesmīgs tur nav.

Līdz Augusta Deglava ielai.

Ar automobili turamies labajā joslā, izbraucam cauri ieslīpajam krustojumam ar Lienes un Narvas ielām. Nonākam pie Deglava ielas. Jāņem vērā, ka aizbraukt drīkstēs tikai pa labi. Turklāt deg papildsekcija, kas nozīmē, ka jādod ceļš citiem satiksmes dalībniekiem. Reāli tas var būt trolejbuss no kreisās puses. Praksē vadītāji ne vienmēr atceras, ka papildsekcija nenozīmē priekšroku un tādēļ var rasties konfliktsituācijas vai pat avārijas. No Deglava ielas Pļavnieku puses šis krustojums ir vēl sarežģītāks. Ideāls risinājums šķiet luksoforu aizvietošana ar riņķi, turklāt krustojums ir tik liels, ka tas būtu reāli īstenojams. Turklāt tad varētu nogriezties ne tikai pa labi vien.

Ar kājām / velosipēdu.

Vispirms šķērsojam Matīsa ielu. Ar ratiem te atkal būtu jāpaiet nedaudz sāņus un jācer, ka auto vadītāji nebūs apstājušies tieši pretī šaurajai strēmelītei ar pazemināto apmalīti. Ja braucam ar velosipēdu, pēc uzbraukšanas uz trotuāra jāveic ass labais un tūlīt pēc tam ass, akls kreisais pagrieziens. Ja tur ir viens vai vairāki gājēji, konfliktituācija gandrīz garantēta.

Bez tam, ja ejam ar bērnu ratiem un gribam izmantot pazemināto apmali, mums papildus “prieku” sagādās apaļais bruģis kreisajā pusē. Ja ratiem mazāki ritentiņi, tie var ieķerties. Steigas gadījumā tā var apgāzt ratus.

Mazliet tālāk trotuārs kļūst tāds pašaurs, bet var iztikt. Ar Zaķu ielas šķērsošanu grūtībām nevajadzētu rasties.

Pretējā ielas pusē atrodas autobusa pietura. Bieži vien cilvēki izkāpj no autobusa un uzreiz mēģina šķērsot trīs brauktuves joslas. Satiksme samērā intensīva, līdz krustojumiem tālu. Mēdz būt gājēji, kuri uzskata, ka automobiļiem jāapstājas, lai viņi šajā vietā varētu šķērsot ielu, līdzīgi kā apstājas automobiļi aiz tramvaja pieturas. Vispār tā ir diezgan iedarbīga taktika.

Krustojums ar Lienes ielu. Pazeminātā apmalīte ir šaura un nav vienā līmenī ar brauktuvi, tāpēc ar ratiem jābūt uzmanīgiem. Kā redzams attēlā, gājējam krustojums ir slikti pārskatāms. Automobiļi bieži veic kreiso pagriezienu no Valmieras ielas uz Lienes ielu, šķērsojot gājēja ceļu, tāpēc jāpievērš uzmanība arī aizmugurei. Arī uz velosipēda to paveikt nemaz nav tik viegli.

Tas pats krustojums no otras puses. Ja gājējs darbdienā iecerējis šajā vietā šķērsot Valmieras ielu, būs ko pagaidīt. Lai arī ne pēc Ceļu satiksmes noteikumiem, tomēr drošāk un ātrāk ielu būs šķērsot, paejot no krustojuma uz kvartāla vidu – vienalga uz kuru pusi.

Nākošais krustojums ir ar Rūjienas ielu. Ja dodamies taisni pa Valmieras ielu uz priekšu, tad šajā ielas pusē mūs tas neietekmē. Bet, ja mums Rūjienas iela ir vajadzīga, tad darbdienā būs ko pasvīst. Zemāk attēlā redzamā koka ēka atrodas kvartālā, uz kuru tikt ir diezgan sarežģīti. Valmieras ielas šķērsošana ir grūta intensīvās satiksmes dēļ. Iepriekšējais krustojums ar Lienes un Narvas ielām gājējam ir vienkārši briesmīgs. Bet kas būs, ja mēģināsim šķērsot ielu mazliet tālāk?

Te mēs esam spiesti secināt, ka gājēju kustība pāri Valmieras ielai abās pusēs ir ierobežota ar metāla sētu. Atliek vai nu šķērsot Valmieras ielu mazliet atpakaļ, vai arī doties uz priekšu, šķērsot Deglava, Tallinas, Valmieras ielu, vēlreiz Deglava ielu (katra šķērsošanas reize nozīmē jaunu luksoforu) un paiet gabaliņu atpakaļ. Apbrīnojami, kā lietoto drēbju veikaliņš kvartālā ar tik draņķīgu gājēju satiksmi vēl spēj vilkt dzīvību.

 

Godīgi atzīšu, kad biju iecerējis šo rakstu, man neienāca prātā, ka būs jāapraksta tik daudz dažādu lielu un mazu nejēdzību. Ātri tas negāja, pēc koku lapām var redzēt, ka attēli uzņemti pirms vairākiem mēnešiem.

Katrā ziņā auto Rīgā ir karalis. Ar automobili pārvietoties ir daudz ērtāk, ātrāk un drošāk. Rīdzinieks var droši rēķināties, ka satiksmes infrastruktūra būs pakārtota tieši auto vadītājiem.

Velosipēdisti un kājāmgājēji tikmēr var pasapņot par savu privāto automobili. Sabiedriskais transports pieejams tikai ar līkumotu pārsēšanos, kas nav lēti un aizņem kaitinoši daudz laika.

Senā Rīga – Tērbatas / Lāčplēša krustojums

Vecākajā attēlā redzama Dailes teātra pārvākšanās uz jaunajām telpām Brīvības ielā pirms 40 gadiem. Šajās dienās pārvācas arī Jaunais Rīgas teātris. Nav gan tādas ažiotāžas un publiskas izvadīšanas kā tolaik, jo JRT savās mājās plāno atgriezties.

Attēls no http://zudusilatvija.lv/objects/object/11997/. Autors Romvalds Salcevičs.
Tērbatas / Lācplēša ielu krustojums 2017. gadā.

Ēkas kreisajā pusē palikušas tās pašas. Pat koka namiņš veiksmīgi pārdzīvojis pēdējos 40 gadus un tukšā vieta aiz tā joprojām ir neapbūvēta.

Attēla labā puse pārskatāma sliktāk, bet tajā tieši ir lielākās izmaiņas. 2017. gada uzņēmumā redzamās ēkas krustojuma labajā pusē tapušas pēc neatkarības atjaunošanas. Neesmu atradis nevienu fotoattēlu, kurā būtu redzams, kā tieši tur agrāk izskatījās. Kaut kur šajā apkārtnē bija neliels spēļu laukums, kur vēl kā bērns dabūju paspēlēties. Visticamāk, tas bija tieši šeit, bet nevaru izslēgt, ka tas tomēr bijis kādu kvartālu tālāk.

Maskavas forštate februārī

Izlasīju par Maskavas forštates bildēšanas pasākumu un nolēmu pieteikties. Ja manu dalību apstiprinātu, vajadzētu ar parasto, “vienreiz lietojamo” fotoaparātu apstaigāt Maskavas forštati un pabildēt īpašākās vietas un mirkļus. Kopā tie ir 27 kadri. Vēlāk no katra autora tikšot izvēlēts viens interesantākais kadrs, kurš tiktu publiskots kopā ar citu autoru veiksmīgākajiem fotouzņēmumiem. Manu dalību apstiprināja un tagad varu pastāstīt, kas no tā visa ir sanācis. Vienīgi nezinu vēl, kurš būs tas “veiksmīgais kadrs”.

Maskavas forštates robežas, nedaudz vienkāršojot, ir Daugava – 13. janvāra iela – Gogoļa iela – dzelzceļa sliedes – Slāvu iela. Sanāk, ka visa Centrālā stacija ir Centra apkaimē, bet, piemēram, Stokmens un Forum Cinemas – Maskavas forštatē.

Uzreiz izlēmu, ka populārākajiem objektiem kā centrāltirgus vai Krasta ielas Lido nepievērsīšos. Tie ir visiem zināmi objekti un nav pārāk interesanti arī man pašam. Atliku kartē apmēram 40 apmeklējamus punktus. Daļu no tiem atradu, lietojot Google maps street view.

Maskavas forštatē iegriežos gandrīz katru dienu, tāpēc bildēšanai noteiktajās divās nedēļās ar astīti fotoaparātu ņēmu līdzi. Tā sakot, ja nu pa ceļam gadās kas interesants. Speciāli ar mērķi tieši bildēt gāju vienu reizi. Pēc kadra uzņemšanas to pašu atkārtoju ar telefonu. Kāpēc ar telefonu nevis fotokameru? Lai man būtu adekvātāks priekšstats par bildes kvalitāti.

Ja interesantas vietas meklē Google maps, tad dzīvē bieži nākas secināt, ka tāda īsti piemērota punkta, no kura uzņemt attēlu, nemaz nav. Vai arī interesanto objektu bojā, piemēram, noparkotas automašīnas. Ir arī tādi ievērības cienīgi objekti kā Latvijas Kultūras akadēmija. kas no ārpuses diez ko īpaši neizskatās.

Līdz šim nebiju ievērojis, ka Maskavas forštatē ir tik daudz ēku ļoti sliktā stāvoklī. Īpaši tas attiecas uz Maskavas ielu Daugavpils ielas rajonā, Daugavpils un Ludzas ielu. Ir arī pārītis atjaunotu koka ēku, bet manis atrastās bija diezgan grūti glīti nofotografēt.

Daudzas bildes ar kontekstu būtu interesantas, bet bez tā nav saprotamas. Piemēram, caursprauktuve Daugavpils ielā. Vai arī – stāv apaļīga meitene pieturā, gaida tramvaju un zīmē bloknotā tievu, garu skaistuli. Ārā ir mīnus desmit grādi, bet cimdiņu nav un nevajag.

“Vienreiz lietojamais” fotoaparāts ir ārkārtīgi vienkāršs. Tam ir slēdzis zibspuldzei, poga knipsēšanai un rullītis filmiņas patīšanai tālāk. Diezgan mulsinoši, ka nevar ne pievilkt tuvāk, ne redzēt fokusu. Pēdējoreiz ar līdzīgas sarežģītības filmiņu aparātu rīkojos pirms kādiem desmit gadiem. Ar “vienreizējo kameru” sabildētos attēlus vēl neesmu redzējis. Ar telefonu uzņemtos gan. Varbūt esmu pārāk pieradis pie digitālā fotoaparāta, bet nebiju gaidījis, ka būs tik slikti. Galvenā problēma – neasas bildes. Ko gaidīt no “vienreizējā fotoaparāta” attēliem, vispār nestādos priekšā.

Kā sanāca, tā arī būs jāņem par labu. Te ir visas bildes no telefona, kuras iekļuva arī parastajā fotoaparātā + vēl dažas.

Saņemtais darba instruments.
1. Ilgstoši pamesta ēciņa Maskavas ielā. Kādreiz šī droši vien bijusi klusa vieta. Tagad grūti iedomāties, ka kāds gribēs dzīvot blakus intensīvajai Dienvidu tilta brauktuvju satiksmei.
2. Turpat netālu pie Dienvidu tilta aizbēdzis intelektuālis. Vispār tas jau skaitās Ķengarags, bet nebūsim sīkumaini.
3. Bijusī alus darītava Vārpa Maskavas ielā. Beidza savu darbību 2004. gadā. Tagad tā ir vairs tikai liela pamesta teritorija.
4. Mazliet tālāk namiņš Maskavas ielā. Abās Maskavas ielas pusēs reljefs ir augstāks un iela ir tādā kā ielejā. Trotuārs no paaugstinājuma atdalīts ar sētiņu, kura savu laiku jau nokalpojusi.
5. Onkulis veic pierakstus burtnīciņā. Brillēm vairs tikai viens stikls palicis, bet fotogrāfijai piekrita bez ierunām.
6. Ēkas var būt greznotas gan ar statujām, gan satelīta šķīvjiem.
7. Šķūnīšiem nav jābūt pelēkiem un neizteiksmīgiem. Šie atrodas starp Maskavas un Jersikas ielām.
8. Eja starp Maskavas un Līksnas ielām. Garām ejošais, laipnais jauneklis teica, ka to dēvējot par Šauro ielu. Varbūt dēvē arī, bet Šaurā iela tomēr atrodas mazliet tālāk uz centra pusi.
9. Drīzumā nojaucamai ēkai Jersikas ielā kāds piestiprinājis puķu pušķi.
10. Apbūve Līksnas ielā. Grūti iedomāties mūsdienās ceļam tādus objektus kā piebūvīte kreisajā pusē.
11. Īsajā Tējas ielā slēpjas Rīgai neierasti raiba ēciņa. Turklāt ar priedi! Tas šajā apkaimē ir ļoti neparasti.
12. Rest in peace.
13. Vagonu parks. Viena no labākajām vilcienu vērošanas vietām Rīgā.
14. Elektrisko vilcienu nostūris. Dīzeļvilcieni mēdz stāvēt Avotu apkaimes pusē.
15. Arhitektoniska pērle Ludzas ielā.
16. Sludinājumu dēlis Ludzas ielā. Tas nav skats no sētas, tā ir ēkas fasādes puse.
17. Viena no mazākajām Ludzas ielas mājiņām. Spriežot pēc jumta, tās dienas ir skaitītas.
18. Ludzas ielā ir arī šādas ēkas un, iespējams, pat apdzīvotas, jo pirmā stāva logi veseli. Tiesa, varbūt tas tikai tādēļ, ka pretī atrodas Rīgas Pašvaldības policijas iecirknis.
19. Var apcerēt, kā Daugavpils ielas kaķītis tur ticis, cik ilgi jau tup un kā tiks lejā.
20. Šo Maz-mājiņu Daugavpils ielā pārdod jau ilgus gadus. Logu nav, durvju nav, bet ir aprūsējis satelīta šķīvis.
21. Kā tas ir bijis iecerēts? Šķūnītis ar logu un ieeju no ielas? Priekšnams? Mazs veikaliņš?
22. Daugavpils ielas un Kalna ielas stūris. Parasta, apkaimei tipiska ēciņa bez neviena plastmasas loga.
23. Rimbulīši Daugavpils un Jēkabpils ielu stūrī.
24. Ilgus gadus pamesta piecstāvene Daugavpils ielā.
25. Ūdenstornis Jēkabpils un Žaņa Lipkes ielu krustojumā.
26. Pagalms Katoļu ielā. Par mazās blakus ēciņas kādreizējo eksistenci liecina ķieģeļu atliekas un krietni garš skurstenis.
27. Katoļu ielas skārda namā atrodas dienas centrs bezpajumtniekiem un maznodrošinātajiem. Vasarā viņiem droši vien ir diezgan silti.
28. Autobusi Abrenes ielā gaida savu kārtu uz kārtējo reisu.
29. Ēka Strūgu ielā. Turklāt bez neviena grafiti ķēpājuma!

 

30. Ainas no seno mākslinieku dzīves.
31. Zivju cienītājs grib tikt pāri Daugavai. Prom no Maskavas forštates!
32. Ja kādreiz ievajagas izsaukt miliciju, dodieties uz Gogoļa un Lāčplēša ielas krustojumu!
33. Izbijusi frizētava Firsa Sadovņikova ielā.
34. Latgalīte veras ciet, tāpēc reportāžas no iekšpuses nebūs.
35. Pirms dažiem gadiem Maskavas / Turgeņeva/ Puškina kvartālu patīrīja no graustiem. Tagad ir liels, tukšs laukums, no kura var vērot šādas ainas. Kamēr uzņēmu bildi, pie manis atskrēja vietējo perdeļsunīšu bariņš ar iebiedēšanas nolūkiem.
36. Veca, skaista koka ēciņa Elijas ielā.
37. Gogoļa un Puškina ielu krustojumā atrodas viena no lielākajām un greznākajām Maskavas forštates ilgstoši pamestajām ēkām.
38. Putnu būrīšu kompozīcija pie Spīķeriem.

Sabildētie objekti kartē.

Lāčplēša iela 71, mormoņu baznīca

Blakus Avotu un Lāčplēša ielas krustojumam nesen uzcelta baznīca ar adresi Lāčplēša iela 71.

Lāčplēša 71

Kad to tikko sāka celt, interesējos google, kas ir tās pasūtītāji, un neko neatradu. Tagad, ejot garām, kļūst skaidrs, ka tā ir Pēdējo dienu svēto Jēzus Kristus baznīca.

Pēdējo dienu svēto baznīca

Ar Pēdējo dienu svētajiem esot jāsaprot mormoņi. Bija pat mazs kārdinājums ieiet un aplūkot ēku un iekšpuses, bet tobrīd nebija tik daudz laika.

Lāčplēša 71
Salīdzinot projekta attēlu ar dabā vērojamo ainu, nākas secināt, ka koki būtiski aizsedz jauno ēku. Sanācis gandrīz kā okupācijas gados, kad kokus stādīja ar īpašu mērķi aizsegt baznīcu fasādes.

Lāčplēša 71

Agrāk šajā vietā atradās autostāvvieta aiz žoga.

Lāčplēša-Avotu

Lāčplēša iela 30, izzūdošā Rīga

Lāčplēša iela 30 mūsdienās izskatās gana bēdīgi, lai būtu iemesls domāt, ka ēkas dienas varētu būt skaitītas. Attiecīgi ir vērts to iemūžināt attēlā, kamēr vēl iespējams.

Vēl pirms 5-10 gadiem tās pirmajā stāvā darbojies veikals.

Lāčplēša iela 30, 2015
Lāčplēša iela 30, 2014
Lāčplēša iela 30, 2011

Attēls no wikimapia 2006. gadā.