Krīzes beigas

Labu laiku vēl pirms treknajiem gadiem klīda runas, ka Latvijai vajag piesaistīt investīcijas. Uz to rēķina Latvija spētu attīstīties, tuvoties Eiropas līmenim utt. Tas arī tika izdarīts. Aiz rokas vai kā citādi Latvijā tika ievilkti investori.

Nav daudz iespēju, kā piesaistīt investīcijas. Reāli tāda ir tikai viena – piesolīt, ka investētājs pēc laika saņems atpakaļ vēl vairāk naudas.

Tā pamazām Latvijā ieplūda aizvien vairāk naudas. Pakāpeniski tā ieplūda arī vietējo iedzīvotāju kabatās – kam vairāk, kam mazāk, vieniem ar valsts starpniecību, citiem bez. Vienkāršākais piemērs ir bankas. Lai to bizness sekmīgi darbotos, nauda jālaiž apritē. Pirms krīzes bankām naudas resursu bija daudz un kredīti tika teju vai mesti pakaļ. Nauda Latvijā tika iepludināta aizvien vairāk, preces kļuva aizvien dārgākas, īpašumu burbulis brieda utt.

Pastāv daudzas teorijas, kādēļ sākās pasaules krīze. Es sliecos ticēt, ka, lai kādi arī būtu to aizsākošie notikumi, pamatā ir cilvēku neticība saviem darījumu partneriem, politiķiem un pārējiem cilvēkiem. Globālā ekonomika ir tik sarežģīta, ka to saprot tikai retais. Krīzes sākums iezīmēja, ka ar šo milzīgo, nesaprotamo sistēmu kaut kas ļoti nav kārtībā. Tādā sistēmā esot, grūti saskatīt stabilas vērtības, kurām ticēt un uzticēties.

Latvijā šodien uzskatāmi var vērot, kā bankas cenšas savākt pēc iespējas vairāk naudas. Kredītus dabūt vairs tikpat kā nav iespējams, toties mēs tiekam dāsni kārdināti ar iespējām noguldīt naudu nākotnes vajadzībām. Citiem vārdiem sakot, tiekam mudināti aizdot naudu bankām, lai to īpašnieki varētu brīvi rīkoties savu vajadzību apmierināšanai.

Problēma ir tā, ka Latvijā nav tik daudz naudas, lai apmierinātu banku un pārējo investoru vajadzības. Nauda nav bezgalīgs resurss un Latvija to neražo. Latvijā uzņēmēji pārsvarā naudu pelna uz ārzemnieku investīciju rēķina. Tas tā ir vēsturiski izveidojies, droši vien tādēļ, ka tā bija iespējams nopelnīt daudz vairāk naudas nekā attīstot tūrismu, tehnoloģijas un ražošanu. Šobrīd uzņēmēji un nodarbinātie, kuri balstījušies uz investīcijām, paliek pie tukšas siles. Tas savukārt negatīvi ietekmē valsts budžetu.

Tā kā Saeimā un valdībā vairākumā ir to uzņēmēju pārstāvji, kuri iemācījušies veiksmīgi dzīvot uz investīciju rēķina, naivas šķiet cerības, ka viņi gribētu un spētu realizēt atbalstu tehnoloģiju attīstībai, ražošanai un tūrismam. Viņi šīs iespējas neredz un neprot realizēt, jo tās neredz uzņēmēji, kas stāv aiz viņu mugurām. Diemžēl tādi mūsu pašu vēlētais parlaments un valdība ir. Uz pašvaldību vēlēšanu rezultātiem raugoties, šķiet, ka nav arī cerību uz pozitīvām pārmaiņām tuvākajā laikā. Lielākais, ko no valdības varam prasīt, ir, lai viņi netērētu naudu, kur tas nav vajadzīgs, un neaizrautos ar nepārdomātiem nodokļiem. Bet izvilkt valsti no krīzes šie cilvēki visticamāk nespēs, lai kādas arī lietussargu revolūcijas mēs nerīkotu.

Latvijas krīze tuvosies beigām, kad lielāka daļa nodokļu maksātāju iemācīsies pelnīt, nepaļaujoties uz ārzemju investīcijām. Bet tam būtu vajadzīgi radoši, tālredzīgi cilvēki ar citu pieeju uzņēmējdarbībai. Vide gan tādu talantu attīstībai nav pateicīgākā – birokrātisks slogs, ārzemju tirgos attīstās slēpts protekcionisms, kompetenta darba spēka ekonomiskā emigrācija u.c. apgrūtinoši faktori. Es personīgi citu izeju pagaidām neredzu. Vienīgi īstermiņā var un vajag uzlikt apgrūtinājumus investīciju / peļņas atvilkšanai no uzņēmumiem.

Imaginārā krīze

Cik lielā mērā šī krīze ir reāla un cik ļoti – masu mediju uzzīmēta? Par to, ka krīze mūsu apziņā aizkavēsies daudz ilgāk nekā tam tā vajadzētu būt, es jau reiz rakstīju. Kopš tā laika ir pagājis jau gandrīz pusgads un tikpat kā nekas nav mainījies. Vienīgi cilvēki šķiet nobijušies vairāk nekā toreiz. Galu galā pat 13. janvāris – vai tad tas neradās dēļ bailēm un lielas nedrošības par nākotni? Tagad bailes vairāk jūt arī politikāņos un tas, manuprāt, ir labi. Ja cilvēks baidās, tad nereti viņš sāk arī domāt, ko dara.

Diezgan izteikti var just pašvaldību vēlēšanu tuvošanos. Ir sajūta, ka nepopulārākie lēmumi no valdības puses tiks pieņemti tikai pēc vēlēšanām. Līdz tam es pat nezinu, cik nopietni valdības darbus var uztvert. Viņi dara tikai to minimumu, kas viņiem būtu jādara. Un patiesībā man grūti viņus par to vainot. Šī tiek uztverta kā JL valdība un neba nu aiz milzīgas varaskāres tā tika izveidota. Vienkārši tobrīd citādāk nevarēja. Un tagad neviens negrib būt tas politiskais pašnāvnieks, kurš uzņemsies atbildību un ar pāris reāli nepopulāriem lēmumiem izstrēbs Kalvīša & Co savārītās ziepes. Bet tā kā Starptautiskais Valūtas Fonds uz to neatlaidīgi spiež, varbūt tomēr kaut kas uz priekšu pavirzīsies…

Man tomēr šķiet, ka kopumā mums iet ļoti labi. Ja gribam paskatīties, kur iet slikti, pavērosim Zimbabvi, kur vairs nav pat savas nacionālās valūtas. Bet mums pat lats nav devalvēts, kamēr vairākas tuvas kaimiņvalstis savu valūtu ir devalvējušas. Mums nav masu nemieru kā patlaban Moldāvijā, Baltijas jūrā pirāti nenolaupa kuģus un tuvākie kaimiņi nemēģina palaist kodolraķetes. Ir pavasaris, kļūst siltāks un joprojām atgriežas gājputni. Kāda tur vēl krīze?

Ministriju likvidēšana – ierosinājumi

Nesen ziņās varēja lasīt, ka Birkavs rosina laist bezalgas atvaļinājumos 80% valsts pārvaldē strādājošos, līdz kādam valstī būs skaidrs ko darīt. Šķēle rosināja ļaut uzņēmējiem maksāt nodokļus eiro. Tāpat arī netrūkst speciālistu, kuri regulāri klāsta, ka lats nekavējoties jādevalvē. Un tā tālāk. Ziniet, ja jau visi, tad es arī varu nākt klajā ar savu personīgo viedokli par taupīšanu.

1) Likvidēt valsts prezidentu prezidenta amatu. Tāpēc, ka tad mēs visi riskējam, ka uz četriem gadiem par tautas priekšstāvi ievēlēs cilvēku, par kuru mums vēlāk būs liels kauns.

2) Aizsardzības ministrijai un visām tās padotības iestādēm pieprasīt finansējumu no NATO vai ES. Ja nedod, vienkārši aizklapēt visus šos pasākumus ciet. Diez vai Latvijas aizsardzība ar diviem helikopteriem ir daudz spēcīgāka nekā ja šo helikopteru nav vispār.

3) Likvidēt Bērnu un ģimenes lietu ministriju. Vai tas, ka šī ministrija eksistē, ģimenēm dod kādu labumu? Kaut kā nejūt. Būtu labāk tā vietā mazāk kūluši salmus par bērnu pēršanas nenepieciešamību un pielikuši kaut santīmu pie minimālā bērnu pabalsta.

4) Likvidēt Ārlietu ministriju. Būtībā Ārlietu ministrija ir neko neražojošs kantoris, kurā sanāk cilvēki, spriedelē, sūta vēstules citām tamlīdzīgām iestādēm visā pasaulē, un braukā komandējumos. Nu, kāda man – vienkāršam iedzīvotājam jēga no tā, ka manas valsts ārlietu ministrs aizbrauks parunāties par, teiksim, situāciju Irākā ar Mjanmas ārlietu ministru vai prezidentu? Un, ja arī tiks spriests, piemēram, ar ASV prezidentu par Krievijas nedraudzīgo politiku pret Baltijas valstīm? Ko tas mainīs? Tāpat šo lielvalstu pārstāvji sačuposies savā starpā, gardi nosmiesies un risinās savas problēmas, lieki neņemot mūs galvā. Labāk klapējam to cirku ciet un miers!

5) Atteikties no Ekonomikas ministrijas. Vai tiešām, lai panāktu taupīgu saimniekošanu valstī, ir vajadzīga vesela ministrija? Un, ja arī ir, tad ar ko tā nodarbojusies treknajos gados? Skaidrs, ka ar bezjēdzībām. Nu tad – nost bez diskusijām!

6) Likvidēt Iekšlietu ministriju. Ja jau tiek atlaisti policisti un ugunsdzēsēji, ko tad tie tie atlikušie lai dara – pušu plēšas resursu trūkuma un lielā darba apjoma dēļ? Tad jau labāk lai katrs Latvijas iedzīvotājs nopērk sev gāzes baloniņu, ugunsdzēšamo aparātu un apkārt kaut staigā ar Kalašņikova automātu uz krūtīm, ja jūtas tik ļoti apdraudēts.

Bez tam, pie reizes vajadzētu legalizēt arī narkotiku tirdzniecību un aplikt narkotikas ar paprāvu akcīzes nodokli. Tik un tā narkotikas tiek pārdotas visos pakšos. Tad kāpēc šo rūpalu nelegalizēt un neiekasēt par to smuku naudiņu? Tas esot kaitīgi? Nu bet, sorry – neviens taču nespiež narkotikas pirkt un lietot! Katra paša brīva izvēle.

8) Likvidēt izglītības un zinātnes ministriju. Lai bērnu vecāki par izglītību maksā paši, lai sūta bērnus privātskolās un lai skolotāji apvienojas kooperatīvos un dibina privātās izglītības iestādes. Dārgi? Varbūt, bet ir krīze un valsts liekus izdevumus šobrīd nevar atļauties. Bērni nekad nav lēts prieks un ar to vecākiem vajadzēja rēķināties. Savukārt zinātnieki lai savus izgudrojumus pārdod vai ievieš ražošanā un pelna naudu tādā veidā. Ja viņi to nespēj – tad šie zinātnieki nodarbojas ar muļķībām un līdz ar to vispār nav vajadzīgi.

9) Likvidēt Īpašu uzdevumu ministra elektroniskās pārvaldes lietās sekretariātu. Elektroniskās pārvaldes ieviešanai vajag atsevišķu sekretariātu? Nosaukums vien tāds, ka atcerēties normālam cilvēkam to nav iespējams. Un ko tad tie sekretariāta darboņi dara? Vadus velk no Saeimas un Ministru kabinetu, vai? Gribētu redzēt. Ja reiz kādai iestādei to elektronisko pārvaldi vajag, lai pati arī tiek galā. Par saviem, sev iedalītajiem līdzekļiem no valsts budžeta.

10) Likvidēt Īpašu uzdevumu ministra sabiedrības integrācijas lietās sekretariātu. Iedomājieties – mēs visi maksājam par to, lai kāds mistisks kantoris rūpētos par sabiedrības integrāciju! Vai tiešām viņi iedomājas, ka mēs visi gribam būt integrēti kaut kādā līdz ar to mākslīgā veidojumā, ko dēvēs par sabiedrību? Es personīgi neesmu nekāds integrālis, ja viņi to vēl nav pamanījuši. Turklāt, paskatoties uz krievvalodīgo diasporu Latvijas teritorijā, īpaši devītajā maijā, liekas, ka minētais kantoris līdz šim nodarbojies tieši ar pretējo. Ja kāds gribēs integrēties, tad viņš to darīs arī bez jebkāda kantora ieteikumiem vai mudinājumiem.

11) Likvidēt Kultūras ministriju. Atsakoties no jaunbūvējamajiem objektiem vien, mēs iegūtu milzīgu ietaupījumu. Turklāt kultūra ir tāda nozare, kurai jāspēj izdzīvot pašai. Ja reiz mākslinieks ražo tik nekvalitatīvus izstrādājumus, ka tos neviens negrib pirkt, tad kādēļ viņu atbalstīt? Līdzīgi arī ar muzejiem un bibliotēkām – ja reiz tie paši nespēj nodrošināt savu pastāvēšanu, tad tas nozīmē, ka sabiedrības vairākumam tie nav vajadzīgi. Tādēļ mākslīgi tos uzturēt pie dzīvības ir lieki.

12) Likvidēt Labklājības ministriju. Pats nosaukums jau liek par šo iestādi smieties. Kāda tur vēl labklājība? Lai tie bezdarbnieki izbeidz vienreiz parazitēt uz valsts rēķina un iet strādāt! Ziniet, kādas iestādes ir šīs ministrijas pakļautībā? Lūk dažas no tām: Sociālās integrācijas valsts aģentūra, Tehnisko palīglīdzekļu centrs, Veselības un darbspēju ekspertīzes ārstu valsts komisija, VSIA “Šampētera nams” u.c. Ar ko šie kantori nodarbojas, man nudien nav skaidrs. Noteikti tos iespējams likvidēt, funkcijas nododot privātajiem uzņēmējiem. Turklāt visu veidu pensijas nepieciešams samazināt par 100 %. Ja reiz cilvēki neko nav iekrājuši un treknajos gados izšķērdīgi dzīvojuši – paši vainīgi! Rezultātā atbrīvosies prāvi līdzekļi no sociālā budžeta. Tad arī VSAA varēs likvidēt un Labklājības ministrija dabiskā kārtā kļūs lieka.

13) Likvidēt Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministriju. Lai pašvaldības ar savām lietām nodarbojas pašas. Nevajag mums birokrātisku iestādi, kas visu mēģina diktēt un regulēt pēc sava prāta. Lai šīs ministrijas vīri un sievas iet laukos strādāt paši, lai ķeras pie dakšām un reāli ar darbiem ne runām veicina reģionālo attīstību!

14) Likvidēt Tieslietu ministriju. Tiesāšanās, kā daudziem zināms, ir stipri dārgs process. Tad kur tā nauda, kas tiesām tiek samaksāta, beigās paliek? Kāpēc tās pašas nevar par to sevi uzturēt? Galu galā – tiesu sistēmai jābūt neatkarīgai, tātad arī no valsts budžeta un iespējamajām politiskajām spēlītēm ministru kabinetā. Ja tiesas nespēj savilkt galus kopā, lai strādā intensīvāk nevis kā tagad – vienu prāvu izvelk pat vairāku gadu garumā.

15) Likvidēt Satiksmes ministriju. Ceļus, pastu, dzelzceļu un visu pārējo nepieciešams nodot privātajiem investoriem, respektīvi, privatizēt. Valstij nav jāuzņemas liekas rūpes par jautājumiem, kuros var efektīvi darboties arī privātais kapitāls. Brīvais tirgus visu noregulēs pats no sevis.

16) Likvidēt Veselības ministriju. Man kaut kā līdz šim likās, ka veselība ir daļa no labklājības, bet tā laikam nav vis. Lūk, vajagot atsevišķu iestādi, kas lobētu valsts slimnīcu un poliklīniku intereses. Bet es uzskatu, ka nevajag! Lai ar to nodarbojas privātie uzņēmēji! Tik un tā pacienti ārstiem dod kukuļus, līdz ar to daudz dārgāks šis prieks diez vai paliktu. Ja nu kāds nevar atļauties slimot, tad lai mirst nost un Dievs ar viņu! Kāpēc valstij viņš būtu jāglābj?

17) Likvidēt Zemkopības ministriju. Zemnieks ir kā privāts uzņēmējs. Ja reiz viņš nespēj tikt galā ar saviem traktoriem un kredītiem, tad viņš ir neveiksminieks un pelnījis bankrotēt. Nekādai ministrijai viņš nav jāglābj. Lai pats ar sevi tiek galā.

18) Likvidēt Vides ministriju. Tieši pārspīlētās rūpes par vidi ir bremzējušas privāto uzņēmēju iniciatīvu attīstīt uzņēmējdarbību dažādās zonās, kur esot putnu ligzdas, dabas liegumi, kaut kādas tur kāpas utml. Priekš kam to visu vajag mākslīgi aizsargāt? Uzņēmējs tak nav stulbs un, ja kaut kas patiešām tik ļoti vērtīgs tajās dabas teritorijās būs, viņš tak to neies ļaunprātīgi nopostīt! Vairāk paļauties uz cilvēku veselo saprātu vajag!

19) Visbeidzot es ieteiktu likvidēt arī Finanšu ministriju. Ja reiz valsts visu ieņemto naudu spēj tik vien kā nelietderīgi iztērēt dažādu ministriju uzturēšanai, tad nav vajadzīgi valstij nekādi ienākumi. Lai nodokļos samaksātā nauda paliek privātpersonu un uzņēmēju rīcībā. Un nebūs nekādas plēšanās ap budžetu, netiks represēti godīgie uzņēmēji, tiks veicināts patēriņš utt.

20) Un tagad pastāstiet man, kāda velna pēc Latvijā pēc šīm reformām vēl būs vajadzīgs Ministru kabinets…

Piekrājies

Pēdējā laikā pasekojot līdzi tam, kas darās valstī, godīgi sakot, ir mazliet piekrājies. Man, piemēram, savu mūžu tas Parex nav bijis vajadzīgs, bet tā glābšanai tiks aizpumpēta mana – nodokļu maksātāja naudiņa. Tāpat ar visām koncertzālēm, bibliotēkām, amatpersonu vizītēm, Valdiņa vīna atvēsināšanas skapjiem, dzīvokļiem, Jūrmalas rezidencēm utt. Man tas viss pilnīgi nav vajadzīgs. Es vēl varbūt saprastu, ja to vajadzētu sabiedrības vairākumam. Bet vismaz tas vairākums, ko es pazīstu personīgi, ir savilkuši jostas un gaida vēl sliktākus laikus. Arī viņiem nav vajadzīgas šīs luksusa lietas. Un, sakiet, kādēļ man šī valsts kā tāda ir vajadzīga, ja jelkādas sociālās garantijas tiek apšķērētas un pirms krīzes tiek atlaisti policisti un ugunsdzēsēji, bet zemnieki, lai vispār tiktu uzklausīti, ir spiesti braukt uz galvaspilsētu ar traktoriem un uzstādīt ultimātus? Šī brīža emociju iespaidā uzskatu, ka man nevajag to visu.

Šī valsts ir izaugusi par kroplīgu veidojumu un tā mutācijas ir tā attīstījušās, ka vienkāršas ķirurģiskas operācijas vairs nav iespējamas. Patlaban, ja jāparedz kāda varētu būt šīs valsts nākotne, izskatās, ka viss iespējamais tiks pārdots un prihvatizēts, un viss, kas valstij būs palicis, būs atsevišķas ēkas, daži meži un milzīgi, milzīgi parādi bez jebkāda seguma. Pastāstiet, kādēļ man – vienkāršam pilsonim būtu šie parādi jāmaksā? Pēc kāda laika vai varbūt jau tagad lētāk varētu būt izsludināt valsts bankrotu. Galvenais, ka nav jau jēgas no visiem šiem kredītiem. Tiem dažiem simtiem cilvēku, kuri tai naudai būs pietuvināti, nav tikpat kā nekādas motivācijas šo naudu mērķtiecīgi ieguldīt Latvijas iedzīvotāju labā. Faktiski tā nonāks velns viņu zina kur, tikai ne tur, kur vajadzīgs, kā jau tas vienmēr ir noticis. Bet parādus atdosim mēs.

Reāli mēs būsim vergi. Jau esam. Bezjēdzīgi.

Par krīzi un nothing special

Līdz šim es tā arī ne reizi neesmu pasmaidījis par Slaktera slaveno frāzi “Nothing special”. Jo būtībā viņam ir pilnīga taisnība. Bet ne par to es gribēju rakstīt. Tautas forumā ir parādījies visai spēcīgs ieraksts par krīzi, tiek pausta arī doma, ka nekas īpašs jau Latvijā nemaz nav noticis. Pagaidām tas arī ir vissakarīgākais raksts par krīzi, kādus vien nācies lasīt. Mazliet pacitēšu.

Var minēt vairākus krīzes iemeslus, kas daļēji varētu būtu pareizi, tomēr vispilnīgākais laikam būs apgalvojums, ka krīzes iemesls ir vairuma cilvēku nepilnība un netikumi. Kā būtiskāko no tiem var minēt daudzu cilvēku vēlmi darīt pēc iespējas mazāk, saņemot pēc iespējas vairāk. Tātad strādāt negribam, bet darba augļus saņemt gribam un, ja ne savādāk, tad uz cita (tuvākā) rēķina. Bet tas vēl nav viss, kad saņemam ko gribam, ar to izrādās ir par maz un mums vajag vēl, vēl, vēl un tā līdz bezgalībai daudziem. Tas ir paņemam no cita ne tikai pajumtei un pārtikai, bet arī lepnai pilij, krutam autiņam, šikām spēļmantiņām, regulāriem plezīra braucieniem utt. Ja nespējam dabūt arvien jaunas kārotās mantiņas, tad tā nav dzīve, bet tikai nožēlojama izdzīvošana. Un arī tas vēl nav viss. Saņemot ko gribam, mēs vēl pamanāmies noniecināt saņemto un noniecināt tos, kuru darbs mums saņemto ir sagādājis. Ja kāds mūsu labā strādā, mums kaut ko dod, tad jau noteikti viņš ir kaut kas zemāks par mums (ja nekas cits, tad muļķis noteikti) un tāpēc darīt darbu mums, kundziņiem, par prieku ir obligāts viņa pienākums. Tās ir mūsu tiesības un ja kāds šīs vai citas mūsu tiesības sāk apšaubīt, tad tas ir personīgs apvainojums uz ko attiecīgi ir jāreaģē. Un protams, tam, kurš dara, darāmais ir jādara iespējami labāk un vairāk, ko mēs viņam (radam, kolēģim, darbiniekam, valdībai, ražotājam, pakalpojuma sniedzējam utt.) arī regulāri liekam manīt. Bet arī ar to vēl nav gana. Lai gan mums ir pieejams viss nepieciešamais, mēs pamanāmies kašķēties par sīkumiem un sastrādāt dēļ tā lielas glupības. Mēs strīdamies ar tiem pašiem radiem, kolēģiem, biznesa partneriem, vienkārši svešiniekiem par tik idiotiski sīkiem iemesliem, ka jābrīnās kā gan tādus stulbeņus pasaule panes. Pasaulei laikam sāk apnikt un tāpēc arī ir krīze.

Par cik mazajam cilvēkam ērtāk ir apgalvot, ka viņam šādi netikumi nepiemīt vai piemīt tikai mazliet, mazos apmēros, rodas visādi mīti un teorijas par ļoti ļaunajiem citiem, kas ir vainīgi ja ne pie visām, tad vairuma cilvēku nelaimēm. Un pat, ja tiešām eksistē šie ļaunie spēki, tad tāpat to eksistence ir iespējama dēļ daudzo mazo cilvēku mazo nepilnību summas.

Zemnieku protesti pie Zemkopības ministrijas

Nepaslinkoju un aizgāju pusdienas pārtraukumā paskatīties uz zemniekiem. Te būs arī dažas bildes ieskatam. Biju gaidījis kaut ko mazliet grandiozāku, bet, ja objektīvi, labi vien ir, ka mazais placītis pie Zemkopības ministrijas nav galīgi pārbāzts. Atšķirībā no 13.01. atmosfēra ir mierīga, nav alkoholizējušos elementu. Policija arī netālu cītīgi dežūrē. Ir daudz žurnālistu, tostarp bija dzirdamas arī intervijas krievu valodā. Necentos noklausīties, bet man lielas aizdomas, ka gan jau tās tiks izmantotas tā, kā lielajai kaimiņvalstij tas būs izdevīgāk.

Sanāca garām iet arī Saeimai, kura, kā izskatās, jau laicīgi nodrošināta pret dažādiem starpgadījumiem. Es gan nudien nedomāju, ka tādi varētu rasties. Ja arī tādi būs, tad tos rīkos nevis zemnieki, bet apmaksāti provokatori.

Sirdī jūtu līdzi šiem cilvēkiem. Tieši viņi ir tie, kuri apgādā ar pārtiku visus pilsētniekus. Bez pilsētniekiem pēc idejas vispār varētu iztikt. Otrādi gan nē. Tāpēc vien viņiem būtu jāsaņem augstāks atalgojums un mums – pilsētniekiem jābūt viņiem īpaši pateicīgiem. Viņi ražo kaut ko ļoti derīgu un vajadzīgu atšķirībā no lielas daļas pilsētnieku.

Pie SaeimasTraktorsRozi nātrēsZemniekiUgunskursZemnieki pie Zemkopības ministrijas

Neatbildētie jautājumi

Šoreiz man filma ir pārtrūkusi un un mana cītīgā sekošana politikas un ekonomikas jaunumiem nav līdzējusi saprast vairākus svarīgus jautājumus. Es tiešām nespēju saprast, kāpēc tiek celti nodokļi medicīnas precēm, grāmatām utml. Vispār nesaprotu, kāpēc tiek celti nodokļi. Vēl es nesaprotu, kāpēc vajag aizņemties naudu, kuru pēc tam iebērs tajā pašā caurajā valsts kases zeķē. Turklāt, uz kādiem nosacījumiem SVF aizdod naudu Latvijai?
Negribas gluži kliegt, ka min. prez. un fin. min. būtu galīgākie stulbeņi. Gan jau viņu rīcībai ir kāds pamats, pat, ja tas netiek stāstīts citiem. Bet tīri cilvēcīgi visu mūsu nelikumīgi ievēlēto Saeimu gribētos aiztriekt prom no Latvijas un lielu daļu deputātu sastūķēt cietumos. Tikai kopš nesekmīgās lietussargu revolūcijas diez vai vispār jelkas izdosies. Valdiņš, kā pats teicies, Saeimu atlaidīs vienīgi, ja tā būs rīcībnespējīga. Tas nozīmē ka viņi var darīt jebko, ja vien spēj to darīt.