Nokia maps landmarks imports no excel

Agrāk biežāk, pēdējā laikā retāk nodarbojos ar slēpņošanu jeb geocaching. Šim nolūkam izmantoju Nokia E51, Nokia maps un caur bluetooth pieslēdzamo GPS moduli. Nedomāju, ka šādi rīkojas sevišķi daudz cilvēku, bet ja nu noder…

Diezgan daudz laika parasti sanāk tērēt slēpņu koordinātu ievadīšanai iekš Landmarks. Lai arī telefonā bakstu puslīdz cilvēcīgā ātrumā, ja jāievada vairāk par pāris slēpņiem, process liekas šausmīgi lēns. Radās vēlme kaut kā ievadīt visu nepieciešamo datorā un pēc tam iestiept iekšā telefonā.

Kad nopietnāk pieķēros šai lietai, izrādījās, ka tas ir samērā vienkārši. Nepieciešams vien izveidot attiecīgu XML failu, kuru pēc tam iemet telefonā. Tālāk mazliet pakustināju pirkstiņus un lūk arī rezultāts.

1. Novelkam ekselīti: LmxCreator.

2. Kad taisīsim vaļā, ekselis brēks, ka failā ir ieperinājusies pati ļaunuma sakne – makrosi un failu vaļā nevērs. Lai to labotu, vajag kkur ekselī atrast Macro security un uzstellēt uz Low. Manā vecajā ekselī tas ir Tools / Macro / Security, jaunākajos meklējiet paši.

3. Uzrakstām slēpņa nosaukumu, aprakstu (maksimums 4095 zīmes), koordinātas. Bez precizitātes, augstuma un augstuma precizitātes var arī iztikt.

4. Ja sagribas, nākošajā kolonnā ierakstām vēl kādu slēpni. Pārāk aizrauties (vairāk par 30) nevajag.

5. Norādām faila ceļu un nosaukumu zem pirmā slēpņa. Failam obligāti jābeidzas ar *.lmx.

6. Nospiežam “Veidot failu”.

7. Iedzenam failu telefonā. Vienalga kur un vienalga kā. Es to daru ar USB kabeli pieslēdzot telefonu pie datora.

8. Paņemam telefonā “File explorer”, sameklējam failu un veram to vaļā.

9. Izvēlamies “Mark all” un “Save”.

Tas arī viss. Ja kkas nesanāk, drīkst sūdzēties komentāros ar nosacījumu, ka tiek pēc iespējas precīzāk aprakstīts, kas tieši nav sanācis.

Ja nepatīk ekselis – sorry, man personīgi šis risinājums ir visērtākais.

Protams, šo iespēju var lietot ne tikai slēpņošanai.

Piezīme – latviešu burtus ar garumzīmēm un mīkstinājuma zīmēm labāk neizmantot. Var nedarboties.

Brāļiem latviešiem geocacher-iem

Tie, kuri šad tad nodarbojas ar geocaching jeb slēpņošanu, iespējams, ir ievērojuši, ka Latvijā ir diezgan īpatnēja pieeja terrain jeb piekļuves grūtības pakāpju vērtēšanā. Īpaši tas krīt acīs, ja meklēti slēpņi arī citās zemēs. Pieņemu, ka šī īpatnība radusies dažiem plānprātiņiem, veidojot savus slēpņus, novērtēt tos kā “tas jau nekas nav, tīrais sīkums”. Tā sakot, tu jau neesi kārtīgs vecis, ja šito, kam ir tikai divas zvaigznītes, nespēj paņemt. Vispār pastāv diezgan stingra sistēma, kas novērtē slēpņu pieejamības pakāpi, bet visi jau tāpat ir gana gudri un to vai nu nelieto, vai neņem vērā. Manuprāt, ļoti bēdīgi, jo slēpņošana tomēr ir starptautisks pasākums, kurš Latvijā šī un citu iemeslu dēļ (reti kāds iepatikušās apmaiņas lietas vietā ieliek ko citu, ja neskaita visādas drazas) ir diezgan pamatīgi sačakarēts.

Šajā sakarā šodien manu sirdi sasildīja īpaši Latvijas slēpņotājiem veltīts teksts kādā no Palangas slēpņu aprakstiem. Varbūt kāds aizliks aiz auss kādam aizķersies starp ausīm.

For brother Latvians

Please stop complaining about terrain, it is not Latvia, it is Lithuania. If cache is rated more than two terrain stars 50% Latvian geocachers is comlaining about that, no Lithuanian or other geocachers see problem 😉 If Lithuanian caches will be rated by Latvians probably there will not be caches bigger than 2 terrain, but we want to see difference. Latvian rating system really unique, no other country rating like that, as Lithuanian geocachers joking if you want to do simple geocaching in Latvia do not search bigger than 1.5 terrain, because geocache with 2 stars terrain rating could be hidden high in tree 😉 Personally I found geocache in Latvia which was in cave, but rated only 1 terrain star, which means that cache should be wheelchair accesible. Acconding “geocaching.com” 2 stars terrain rating should be ok for small children. 3 stars terrain is more difficult to reach, can be a bit dangerous or place is not suitable for small childrens. 4 and 5 stars even more difficult to reach, long and difficult hike, dangerous place or special equipment required. That is how I rate my caches. I still do not understand why only Latvians are so crazy about terrain rating. Who cares cache rated 2.5 or 3? Relax and enjoy geocaching 😉

Austrālija #4

Liela problēma Austrālijā ir ūdens trūkums. Lielākās Austrālijas pilsētas atrodas pie okeāna vai vismaz kādas upes. Lielākā iekšzemes pilsēta ir galvaspilsēta Kanbera, kura atrodas pie upes un pēc iedzīvotāju skaita ir uz pusi mazāka par Rīgu (~350’000 pret ~700’000). Arī Balarata atrodas iekšzemē. Vienīgā upe, kas tai tek cauri, ir šaurāka pat par Rīgas Mārupīti. Vasarā Balaratā pat ticis aizliegts dārzus (to skaitā botānisko dārzu) laistīt ar dzeramo ūdeni. Un ezers…

Balaratā ir paprāvs, gandrīz apaļš ezers. Tas radīts mākslīgi, aizdambējot purvu. Pastāv leģenda, ka reiz kāds skotu ieceļotājs esot piegājis pie vietējās aborigēnu sievietes un jautājis – kā sauc šo purvu? Viņa tam esot atbildējusi – wendaaree, kas aborigēnu valodā nozīmē “ej prom”. Tā arī joprojām šo ezeru sauc par Wendouree. 2006. gadā tas pilnībā izžuva un kļuva par populāru tūrisma apskates objektu. Tukšs tas ir bijis vairākus gadus un arī tagad vēl īsti neesot atkopies. Tiesa, ja es nezinātu šo stāstu, tad “uz aci” nevarētu pateikt, ka tajā kādreiz bijis būtiski vairāk ūdens.

Vēl viena nopietna problēma Austrālijā ir mežu ugunsgrēki. Eikaliptu lapas satur eļļu, kas ļoti labi deg. Reizēm mežu ugunsgrēki kļūst pārāk plaši un nav vairs kontrolējami. Tad atliek vienīgi bēgt un gaidīt, kad ugunsgrēks izbeigsies pats no sevis.

Pie okeāna sabiju reizes trīs. Visas reizes mani mulsināja dzīvības trūkums pludmalē vai tās tuvumā. Un ar to es nedomāju cilvēkus. Tā arī nesapratu, kādēļ tuvumā neganās neviens vārnveidīgs putns vai virs galvas neplivinās kāda kaija.

Okeāna piekrastē Austrālijas dienvidrietumos atrodas Great Ocean Road. Savā laikā tur ceļu nav bijis vispār un nebija iespējams piekļūt okeāna piekrastei ar automašīnu. Pie šī projekta tikuši nodarbināti pirmā pasaules kara veterāni, tādēļ savā ziņā tas ir kā memoriāls karā kritušajiem. Skati, ko no tā vērot, dažbrīd ir visai iespaidīgi. Braukšana pa to gan izskatījās visai sarežģīta, jo ceļš visai pašaurs. Dažbrīd bija ne pārāk omulīga sajūta skatīties uz kādus metrus augstāk esošajiem klintsbluķiem.

Blakus Okeāna ceļam var redzēt arī vairākus kaļķakmens veidojumus, kurus sauc par The Twelve Apostles. Šīs klintis kādreiz bijušas krasta sastāvdaļa, bet ūdens erozijas rezultātā ir atdalījušās. Līdz 1922. šo vietu sauca par Sow and Piglets (Cūka un sivēni), bet tūrisma veicināšanas nolūkos pārsauca par apustuļiem, vēlāk par 12 apustuļiem, lai arī okeānā izvirzīto klinšu nekad nav bijis vairāk par deviņām. Un tūrisms, spriežot pēc redzētā cilvēku skaita, tur tiešām plaukst un zeļ…

Iespaidīgākais tūrisma objekts Balaratā, manuprāt, ir Sovereign Hill. Tas ir tāds kā brīvdabas muzejs par laika posmu, kad Balarata attīstījās kā pilsēta. Tolaik visi, kam nebija slinkums, brauca uz Balaratu meklēt zeltu, kādus pārdesmit gadus parakņājās un daži pat palika turīgi.

Ir apskatāmas dažādas darbojošās ietaises, ar kurām iegūst zeltu, pumpē ūdeni no šahtām utml. Vietējie darbinieki staigā ģērbušies atbilstoši 1850. gadam, laipni pozē fotogrāfijām un atbild uz dažādiem jautājumiem. Ir ļoti daudz dažādu ēku un ēciņu, kuros notiek dažādas izrīcības – veikali, divas viesnīcas, teātris, smēde, staļļi, fotostudija ar iespēju nofotgrafēties 1850.gada apģērbos, aptieka, beķereja, juveliera veikals, bibliotēka, banka, ķegļu zāle, četras skolas, pāris baznīcas utt. utjpr. Turklāt, ja esi iegājis, piemēram, aptiekā, varēsi tur arī iegādāties kādu zāļu pudelīti vai citu nieku. Naudu gan pretī ņem tikai mūsdienīgo… Īpaši vēl gribas izcelt iespēju nolaisties reālās raktuvēs un īsta zelta gabala ~40’000 Ls vērtībā kausēšanas paraugdemontrējumu. Vārdu sakot, ko redzēt un darīt tur ir visu dienu un, ja ļoti gribas, par atsevišķu samaksu var palikt arī autentiskā viesnīcā pa nakti.

Vispār ieeja Sovereign Hill nav lēta – ap 20 Ls pieaugušajam, bet, manuprāt, tas bija to vērts. Mūsu bezgalīgi plašajam brīvdabas muzejam būtu ļoti daudz ko pamācīties no Sovereign Hill. Un, lai arī Latvijā zeltu neiegūst, domāju, ka arī pie mums varētu izveidot līdzīgu, interesantu muzeju. Tādu, lai nebūtu žēl kaut 10 latus maksāt par ieeju. Ja būtu reklāma, tūristi jau nāktu tik un tā, un, ja būtu gribēšana, varētu arī izdomāt, kā piešķirt pieklājīgas atlaides vietējiem iedzīvotājiem.

No dzīvniekiem savvaļā, kā jau agrāk minēju, gadījās sastapt daudzus nelielus trušus. Braucot pa Ocean road, sanāca redzēt arī trīs augstu kokos dirnošu koalu dibengalus. Balaratā pie ezera ievēroju nelielu žurku. Gliemežus un kukaiņus neuzskaitīšu. Bet interesantākie novērojumi sanāca pēdējā nedēļā. Parkā agri no rīta ievēroju, ka 20 metrus no manis zālē blakus krūmājiem tup valabijs un skatās uz mani. Es arī apstājos un skatos. Domāju – bēgs tūlīt prom. Bet nekā. Tup, ņammā zāles stiebrus, visu laiku skatās uz mani un groza ausis. Paspēju gan nofočēt, gan mazliet pafilmēt. Kad sāku pētīt blakus dīķī redzamu bruņurupuča degungalu, prāvais kustonis aizlēca ganīties citur.

Agrāk neminēju, bet jau pirmajā naktī piespiedu kārtā nācās iepazīties ar posumiem. Tie ir tādi lieli, vāverveidīgi dzīvnieki, kas dzīvo kokos un ir aktīvi tikai naktīs. Tas ietver skraidīšanu pa māju jumtiem, kas saceļ mežonīgu troksni un mājās šķiet, ka tur kāds burlaks laužas iekšā. Tumsā no tāda lopiņa koka galotnē maz ko var saprast, kur nu vēl nobildēt. Tikai pēdējā vakarā pirms aizlidošanas man sanāca iepazīties tuvāk ar vienu no paprāvajiem naktsmiera traucētājiem. Pret vienu no kokiem dārzā bija atslietas kāpnes un skatos – tup viens tāds augšā pie kāpņu gala un skatās uz mani. Aizskrēju pēc maizītes un lēnām kāpu augšā, lai pacienātu zvēriņu.Tā arī posums paņēma maizīti no rokas. Aizskrēju vēl pēc maizītes un fotoaparāta, kā rezultātā tiku pie četrām bildēm. Zvēriņš vispār nav no mazākajiem, kopā ar asti apmēram 60 cm garš. Kaķi un suņi no viņa asajiem nagiem baidoties.

No līdz šim neēstiem un nepagaršotiem augļiem (vai dārzeņiem) iznāca sastapties ar diezgan draudīgā izskata Durian. Man šķita, ka tas smaržo jeb smird pēc vārītiem sīpoliem un aptuveni tāpat arī garšo. Vairāk par trim karotītēm apēst nespēju. Dīvaini, bet Malaizijā un vispār tur, kur durian aug, to uzskatot par bezmaz delikatesi. Nu, par gaumi jau laikam nestrīdas…

Pēdējais lielais apmeklētais tūrisma objekts bija Kryal castle. Tas ir viduslaiku pils atdarinājums, atklāts 1972. gadā. Diemžēl izskatījās, ka ziedu laiki šai ievērojamajai celtnei bijuši daudzus gadus agrāk. Turklāt, kā uzzināju no kāda vietējā darbinieka, drīz tajā ierīkošot dārzniecības centru. Kādreiz Kryal Castle esot rīkotas bruņinieku sacensības, šaušana ar arbaletu un citas interesantas lietas. Bet drošības apsvērumu dēļ tas viss tagad esot aizliegts.

Apskatei bija palicis vesels lērums kuģu un zemūdeņu modelīšu, dažādi ieroči, spīdzināšanas iekārtas ar detalizētiem aprakstiem, medicīniskas ietaises un instrumenti, dažādu tautu nacionālie tērpi, to skaitā Latvijas un Igaunijas, bet ne Lietuvas, dzīvnieku un putnu izbāzeņi, kapu pieminekļi ar uzjautrinošiem uzrakstiem, pavisam īsts labirints utt. Bija diezgan bēdīgi redzēt to visu tik nolaistu. Nudien, velns rāvis tos drošības apsvērumus ar visu dārzniecības centru priekšgalā!

Sanāca pabūt arī sen izbijuša vulkāna virsotnē. Es gan tobrīd nezināju, ka tas reiz bijis vulkāns un ka to vispār sauc par Mount Buningyoung. Nu, tāds lielāks pakalns ar skatu torni galā un viss. Netālu no Balaratas atrodas vēl viens izbijis vulkāns – Mount Warrenheip, bet tā arī nesanāca ar to iepazīties tuvāk.

Pirmajā atpakaļlidojumā visas 14 stundas ik pa laikam auroja mazi bērni. Lūk, tas bija briesmīgi. Nākošā lidojuma 7 stundas par laimi bija bez bērniem, tomēr miegs arī lāgā vairs nenāca. Getvikā nācās uzgaidīt vairāk nekā diennakti un izmantoju laiku, nedaudz pameklējot slēpņus tuvējā apkārtnē. Pāris stundu laikā tiku pie kādiem 5-6, to skaitā 4.5:4.5* vērtam. Vajadzēja vienkārši uzrāpties kokā kādu 4-5 m augstumā, kas man arī bez īpašām pūlēm ātri vien izdevās. Meklēt arī neko nevajadzēja, jo slēpni varēja redzēt piestiprinātu zaram jau no apakšas. Salīdzinot ar dažiem Latvijas slēpņiem, es teiktu, ka šī ir otra galējība.

Hiltōna viesnīca Getvikā man sagādāja vilšanos. Normāla elektrības kontakta nav, interneta diennakts pieeja – 10 mārciņas, par brokastīm jāmaksā papildus 15 mārciņas. Nu, paldies, jā… Labi, ka vismaz bija atstāta tējkanna un pāris tējas un kafijas paciņas. Citādi – istaba kā istaba, nekā īpaša. Atstāt pelēcīgo Getviku un Hiltōna viesnīcu nemaz nebija žēl.

Un tad jau atpakaļceļš Air Baltic autobusā lidmašīnā, mājas… Pie tā arī šoreiz apstāšos. Apsveicu, ja izturējāt šo aprakstu no sākuma līdz beigām :)!

Starp citu, gandrīz visas Caurumā ievietotās bildes var apskatīt pilnā izmērā, uz tām uzklikšķinot. Austrālijas bildes nav nekāds izņēmums.

Austrālija #1

Austrālija #2

Austrālija #3

Austrālija #3

Lai arī dzīvās radības lielākoties biju apskatījis Balaratas Wildlife parkā, vēlējos apmeklēt arī Melburnas zooloģisko dārzu. Domāju – būs lielāks, labāks, interesantāks. Aplauzos. Zvēriņi lielākoties bija patvērušies dziļos krūmos, kur tos parasti nevarēja saskatīt.

Pats zoo ir ne sevišķi liels, ātri vien nokļuvu no viena gala līdz otram. Ja nebūtu bijis pirms tam Wildlife parkā, vienu otru zvēru labākajā gadījumā redzētu tikai pa lielu gabalu. Ja vispār redzētu, jo, piemēram, Tasmānijas velna tur nebija. Par interesantāko no Melburnas zoo…

Pīļknābis. Diez cik labi to pustumsā saskatīt nevarēja, bet tomēr. Izskatījās visai nomākts, jo vienā laidā airējās no viena baseina stūrim līdz otram.

Jūras zirdziņi. Nebiju domājis, ka tie ir tikai dažus centimetrus īsi. Bet varbūt tādi bija tikai šie.

Putnu māja. Tāda liela ar restēm pārsegta telpa, kurā brīvā dabā laidelējās vai pa zemi pastaigājās dažādi putniņi. Jāatzīst, ka ļoti labi izdomāts un realizēts. Vienīgi brīžiem grūtāk saprast, kā kuru radību sauc.

Tauriņu māja. Kā jau nosaukums vēsta, māja pilna ar dažādiem tauriņiem. Bieži vien tie uzlaidās apmeklētājiem uz galvas vai pleciem. Ja atvērsiet bildi pilnā izmērā, kādu varbūt arī izdosies pamanīt.

Un citi zvēri, piemēram orangutani, ziloņi, zebras un žirafes, bet par tiem man nekā īpaša nav ko piebilst. Ja nu vienīgi, ka lielākoties zvēri diez cik priecīgi neizskatījās. Visi tādi sanīkuši, iespējams, no siltās dienas (kas arī bija mana vissiltākā diena Austrālijā +25) vai milzīgajiem, trokšņainajiem apmeklētāju bariem.

Vilciena biļete no Balaratas līdz Melburnai (~100 km) maksā apmēram 13 Ls vienā virzienā. Toties, uzrādot vilciena biļeti, drīkstēja bez maksas lietot abu pilsētu sabiedrisko transportu. Tāda ļoti patīkama fīča :).

Kad Melburnas kartē ieraudzīju Alberta parku, sapratu – man tur jāaizbrauc! Ilgi Alberta parkā klīdu apkārt līdz ieraudzīju kādu pazīstamu fragmentu no F1 trases. Gluži vienkārši daļa no trases ir parasta iela un vēl daļa – parasts, asfaltēts ceļš, kas vijas cauri parkam. Redzēju to jau no sākuma, bet grūti bija noticēt, ka tā tiešām ir F1 trase. Sapratu to tikai, kad ieraudzīju vietējās apkārtnes karti. Aizgāju arī līdz pitstopiem. Radās iespaids, ka bez F1 braucējiem neviens tos nelieto un ka pēdējās sacensības tur bijušas nevis martā, bet gan pirms 2-3 gadiem.

Alberta parkā un šur tur citur ievēroju bbq nojumes. Tajās atrodas galds ar tādu kā lielu, iebūvētu pannu un, ja blakus nospiež podziņu, panna uzkarst. Domāts ēdienu gatavošanai. Un tas viss bez maksas. Droši vien ļoti parocīgi arī bezpajumtnieku vajadzībām, bet tādus tur nemanīju. Bija arī ietaises, no kurām parkā bez maksas padzerties ūdeni.

Aborigēnus ievērot izdevās ļoti reti. Pieņemu, ka Balaratā un Melburnā viņu nemaz tik daudz nav. Toties Melburnā ir ļoti daudz aziātu. No oficiālajiem skaitļiem izriet, ka tie varētu būt kādi 200’000, kas uz Melburnas 4’500’000 iedzīvotāju fona nemaz neliekas daudz. Dzīvē Melburnā likās, ka vismaz katrs piektais ir aziāts.

Kā pilsēta Melburna mani īpaši nepiesaistīja. Nu, daudz debesskrāpju. Cauri tekoša upe dubļu peļķes krāsā. Kas vēl? Daudz ķīniešu? Es negribu teikt, ka Melburna būtu neglīta vai briesmīgi garlaicīga. Tomēr, salīdzinot ar tām ne pārāk daudzajām Eiropas pilsētām, kurās esmu bijis, arhitektūra neiedvesmo. Nav vecpilsētas. Ir atsevišķas skaistas ēkas, dažādas lielas, jaunas celtnes, bet tās kaut kā saplūst ar apkārtējo vidi un lāgā neizceļas. Vai arī visu laiku skatījos neīstās vietas no nepareizajiem rakursiem?

Kādu laiku vēlāk tiku pie kartes, kurā pie katras lielākās Austrālijas pilsētas uzzīmēts tās, jādomā, atpazīstamākais objekts. Sidnejai, protams, opera, bet mani ļoti interesēja, kas tad būs fonā Melburnai. Izrādās – dzelzceļa stacija. Jā, stacija jau liela un skaista. Bet man tomēr šķiet, ka, ja atpazīstamākā vieta pilsētā ir dzelzceļa stacija, tad tas tomēr atstāj zināmu mazuma piegaršu.

Protams, Austrālija ir vilinošs galamērķis dažādiem aziātu emigrantiem. Populāra shēma Austrālijas pilsonības iegūšanai esot saņemt studenta vīzu un noteiktu gadu skaitu (ja nemaldos, 5) studēt kādā no universitātēm. Par maksu, protams. Līdz ar to universitātēm emigrantu studiju maksas ir ļoti nozīmīgs naudas ieguves avots.

Skolās obligāti jāvalkā formas tērpi. Kā uzzināju, esot gan vasaras, gan ziemas formas. Puišiem tas parasti ir krekls, kaklasaite, žaketīte, džemperītis un šorti. Meitenēm – tāda ne sevišķi gara kleita, lai dažreiz neteiktu vairāk, dažreiz džemperītis vai jaciņa. Zeķubikses? Kas tās tādas? Un, lai arī es Latvijā ne vienmēr ģērbjos sevišķi biezi, tomēr šiem atsaldētajiem skolniekiem es līdzi nevarētu turēt. Ārā temperatūra ap 5 grādiem un puiši vienalga skraida apkārt šortos un meitenes mazajās kleitiņās. Lūk, rūdījums!

Ja reiz par meitenēm iesāku, tad viena otra tur ir ļoti glīta. Daudzām gan no viņām drīzumā draud aptaukošanās. Vēl vienai daļai aptaukošanās vairs nedraud. No sākuma neievēroju, bet pēdējā nedēļā jau visai apzināti pētīju sejas meitenēm, kuras atrodas tuvāk maniem cienījamajiem gadiem. Jo, ja glītas skolnieces vēl ieraudzīt izdevās, tad glītas sievietes (definējot sievieti kā meiteni pēc kādiem 22 gadiem) – pavisam reti. Izskaidrojums man joprojām ir mīkla. Bet labi, ka man tur nav jādzīvo, jo citādi, ej nu sazini, sāktu vēl līdzināties Nabokova Lolitas Humbertam Humbertam.

Reiz es multislēpņa meklēšanas nolūkos aizgāju līdz vienai garai kara gūstekņu piemiņas sienai saskaitīt uzvārdus. Bija dienas vidus un netālu dauzījās skolnieki. Tā kā biju diezgan silti ģērbies, gāju pameklēt ēnu zem kāda koka ne pārāk tālu no sasodītajiem bērneļiem. Divi no viņiem taisni netālu no manis rīkoja lielo skūpstīšanos un spaidīšanos, bet, nu, whatever taču. Uzgriezu viņiem visiem muguru, iegrimu kalkulācijās un pēc pāris minūtēm priecīgs devos slēpņa virzienā. Pa ceļam mani apturēja kāda sveša sieviete un teica – Excuse me, did you photograph the children there? Drusku samulsu, jo ne jau katru dienu man uzdod šādus jautājumus. Atteicu – no – un gaidīju nākamo stulbo jautājumu. Bet tāda nebija. Sieviete vienkārši aizgāja prom. Manuprāt, varēja vismaz atvainoties vēlreiz.

Es nezinu, kāda dzīve Latvijā ir tiem cilvēkiem, kuru uzvārds un telefona numurs parādās telefonu grāmatās, bet Balaratā pa stacionāro telefonu bieži uzplijās dažādi preču izplatītāji vai ziedojumu lūdzēji. Zvanīts tika vidēji trīs reizes dienā, to skaitā vēlos vakaros.

Lai arī vietējām ziņām diez cik regulāri nesekoju līdzi, tomēr šķita, ka uzkrītoši bieži tiek pieminēts Baraks Obama. Gandrīz katru dienu kaut ko varēja dzirdēt par viņa gaitām.

Un, cik nu sanāca runāt ar tur dzīvojošajiem cilvēkiem, viņi visi ir ļoti lepni par savu zemi un valsti. Es pat teiktu – iedomīgi. Tas drusku kaitināja. Jo, atvainojos, bet nekā Tāda tur Austrālijā tomēr nav. Jā, citādāki zvēriņi, putniņi, koki un pat mušas, bet tas arī viss. Mums savukārt ir savi zvēri, kādi viņiem pat sapņos nerādās. Patiesībā štrunts ar tiem austrāliešiem un viņu iedomību, bet mums Latvijā tiešām būtu ļoti daudz ar ko lepoties. Vēsture, kultūra, Baltijas ceļš, Rīgas vecpilsēta… Ja viņiem būtu vēl arī tas viss, tad dažs labs austrālietis droši vien būtu jau sen piepūties kā balons un plivinātos pa gaisu. Kad mēs reiz mācēsim to visu novērtēt!

Austrālija #1

Austrālija #2

Austrālija #4

Austrālija #1

Varbūt kāds būs ievērojis, ka labu laiku neko neesmu rakstījis. Man ir attaisnojums – mazliet vairāk kā mēnesi nebiju Latvijā un netiku internetā tusēties tik bieži, cik gribētos. Un vispār jau laika arī nebija diez cik daudz. Stāstāmais toties pa šo laiku ir drusku sakrājies un plānoju, ka tas satilps veselos četros ierakstos.

Lai tiktu iekšā Austrālijā, nepieciešama vīza. Tai varēju pieteikties elektroniski, aizpildot formu, kurā vajadzēja norādīt pases numuru, apmeklējuma mērķi, ģimenes statusu, radinieku, kuri neceļo līdzi uz Austrāliju, vārdus, uzvārdus, vecumus, draudzenes vārdu un uzvārdu, savu nodarbinātības statusu un citus sviestus. Pēc pāris dienām saņēmu atbildi, ka, neskatoties uz to, ka neplānoju pats apmaksāt savas uzturēšanās izdevumus, man vajadzētu atsūtīt vēl sava bankas konta izrakstu. Tas viņus laikam apmierināja un vēl pēc dažām dienām saņēmu atbildi, ka vīza piešķirta.

Lai tiktu no Rīgas līdz Melburnai, gaisā vien nācās pavadīt diennakti. Lidostās nācās kvernēt vēl stundas 11. Atpakaļceļš bija grūtāks. Gaisā kopumā sanāca plivināties par kādu stundu vairāk un tranzītlidostās gaidīt ap 28 stundām.

Lidojot mājās, nāca prātā tradicionālā jaungada filma “Ar vieglu garu“, kur galvenais varonis lidostā sarunājas ar kādu nepazīstamu onkuli. Abi atzīst, ka negribētu sagaidīt jauno gadu gaisā. Jā, nu, manā gadījumā tas nebija gluži Jaunais gads. Vēl būtiskāk – tas bija 18. novembris. Gaisā no tā maz prieka…

Es tagad nesaprotu, vai varu apgalvot, ka esmu bijis Dubaijā, AAE. Jo lidostā tā kā tagad būtu pabūts, tomēr vīzas man nebija un tad jau sanāk, ka AAE nemaz netiku ielaists. Lai vai kā, Dubaija no augšas izskatās skaisti. Izskatījās, ka dzīvojamo māju rajonā apmēram katrā piektajā kvartālā slejas pa mošejai.

Es tagad zinu, ar ko atšķiras Air Baltic no Ryanair. Stjuartes lidmašīnā runā latviski. Viss pārējais, šķiet, tieši tāpat. Pie tam vēl Air Baltic pamatīgi izčakarēja lid-plānus, pāris nedēļas pirms izlidošanas mainot lidojuma laikus. Turpceļā 3 stundu vietā nācās gaidīt 8 stundas, bet atpakaļceļā 3-4 stundu vietā – 25. Arī papildus maksa par bagāžu nav nekāds patīkamais bonuss. Kā vēlāk dzirdēju, pasaulē tā gluži neesot pieņemts, ka par bagāžu vēl atsevišķi jāpiemaksā un to vairāk piekopj lētā gala vai sīkās lidkompānijas. Salīdzinājumam – Emirates Airlines 30 kg bagāžu ļauj pārvadāt bez papildus maksas. Air Baltic par 20 kg iekasē 10 Ls. Ir starpība…

Emirates Airlines arī ekonomiskajā klasē ir kaut kas lielisks. Vispirms tev atnes karstu dvielīti, ar ko rokas un muti noslaucīt. Tad padzerties – sulu, tēju, kafiju, limonādi – ko nu vēlies. Un, protams, pusdienas :). Esi veģetārietis? Nekādu problēmu. Pirms lidojuma ieej Emirates mājas lapā, norādi, ka esi veģetārietis un lido, neuztraucoties, ka pa ceļam būs jāgrauž vistas stilbs vai zivs fileja. Vēlies gulēt? Paņem no tev sagatavotā maciņa ar zobu birsti un zobu suku, zeķes, uzvelc tās kājās, apsedzies ar sedziņu un uzliec uz acīm masku, lai gaisma netraucē. Nenāk miegs? Paņem austiņas un noskaties sev priekšā esošajā monitorā kādu filmu, noklausies mūzikas albumu vai uzspēlē kādu no piedāvātajām datorspēlēm. Vajag uzlādēt poratatīvo vai telefonu? Arī nav problēmu. Iespraud savu portatīvo kontaktā, kurš der gan Eiropas, gan Anglijas, gan Austrālijas štepseļiem, un darbojies uz nebēdu. Vai arī vēlies uzzināt, kur Tu atrodies? Ieslēdz sev monitorā attiecīgo režīmu un skaties gan karti, gan lidojuma tehniskos rādītājus, gan kameru raidītos attēlus, kas rāda, kas atrodas lidmašīnai gan priekšā, gan apakšā.

Dubaijas lidosta ir diezgan liela un glīta, pie tam tajā tiek būvēts vēl vismaz viens jauns termināls. Šobrīd pēc pārvadāto pasažieru skaita 2010. gadā tā ir 14. lielākā pasaulē. Daudz nebrīnīšos, ja ar laiku arābi ieņems Top 5 un kas zina, varbūt arī vēl augstāku vietu.

Rītā, kad ieradāmies Melburnā, laukā bija jau sasilis mazliet virs nulles. Ak, siltā Latvija! Māja Balaratā, kurā sanāca dzīvot, arī nebija gluži tā siltākā, lai neteiktu vairāk. Latvijā, mājās sēžot, teju nekad nav sanācis salt tā kā Austrālijā. Pārsvarā ārā turējās ap 12 grādiem, vienīgi pēdējās dienas vidēji bija siltākas. Nezinu, kāda temperatūra bija telpās, bet, kad vien varēju, centos uzturēties laukā. Diemžēl bieži lija lietus un tad ārā nebija ko darīt.

Lai tiktu uz mēnesi pie bezvadu interneta ar pāris gigabaitu griestiem, būtu jāšķiras no apmēram 20 latiem. Tā arī nepamēģināju. Ēpastu gāju čekot, ar mobilo telefonu saķerot pie tuvējā makdonalda WLANu. Visai neērti, bet labāk tā nekā nekā. Vispār Austrālijā internetu no gaisa sagrābstīt man izdevās tikai makdonaldos, kas arī gluži uz katra soļa nemētājās.

Par laimi, Latvijā biju saseivojis tuvumā esošos slēpņus jeb geocaches. Tas līdz brīdim, kad slēpņi tuvākajā apkārtnē izbeidzās, darīja manas pastaigas mērķtiecīgākas. Un Austrālijā ir jauki slēpņi tādā ziņā, ka tie parasti ir lieli un pilni ar interesantām mantiņām. Tur tiešām, ja kāds kaut ko izņem, tad atliek arī kādu mantiņu vietā. Es mēdzu ielikt no LV atvestos santīmus :). Kopumā slēpņot vieglāk nekā Latvijā. Pie mums bieži kaut kā ļoti neadekvāti tiek liktas difficulty un terrain zvaignītes. Cik reižu nav gadījies, ka slēpni vienkārši nevar paņemt tādēļ, ka neesi paņēmis līdzi trepes vai vismaz divriteni uz kā pakāpties! Austrālijā es dabūju 38 slēpņus un nevienas tādas situācijas nebija. Balaratā parastos slēpņus vidēji mēdz apmeklēt labi ja viens cilvēks nedēļā. Diemžēl ar GC vai TB atrašanu man nesekmējās, kaut gan vispār tur tādi bieži klīstot apkārt. Toties dabūju savu pirmo Pathtag :).

Jau pirmajā dienā Austrālijā sanāca pabūt Balaratas botāniskajā dārzā. Ja Rīgas LU botāniskajā man pēc pusstundas parasti sametas garlaicīgi un visi augi liekas vienādi, tad tur nepavisam tā nebija. Kur vien skaties – liels, ķeburains koks ar interesantām lapām vai skujām vai kārtējais krūms ar neparastiem ziediem. Botāniķi tur droši vien varētu sēdēt nedēļām ilgi. Turklāt ārpus botāniskā dārza arī ir gandrīz viens vienīgs botāniskais dārzs. Visapkārt ļoti daudz dažādu koku, krūmu, ziedu utt. Mani gan par augiem vairāk interesēja apkārt klīstošie savvaļas putni.

Jau otrās dienas agrā rītā redzēju retu parādību. Kokā sēdēja pīle. Bilde diez cik kvalitatīva neizdevās, bet tomēr. Šo brīnumu redzēju vēl vienu reizi, kad, protams, izņēmuma kārtā fotoaparātu biju atstājis mājās. Vietējo izplatītāko pīli sauc par Pacific black duck. Pēc izskata un izpausmēm spriežot, ļoti līdzīga mūsu meža pīlei. Bet bija sastopamas arī “īstas” meža pīles jeb Australian wood duck. Tās gan nebija tik drošas kā pirmās un arī par maizīti diez ko neinteresējās.

Viens no pirmajiem lidoņiem, ko ievēroju, bija mājas (vai meža – man viņi vienmēr jūk, bet Austrālijā, šķiet, vienalga bija abi) strazds, identisks mūsējam. No rītiem gultā man šad tad likās, ka sētnieks netālu slauka ielu, bet tā arī nekad viņu neieraudzīju. Pēc pāris nedēļām ievēroju, ka šī trokšņa cēlonis ir nelielais, melnais putniņš, kurš pārkārto pie mājas nokritušās lapas pēc saviem ieskatiem.

Interesants un bieži redzams putns bija Australian magpie jeb Austrālijas žagata. Man gan par žagatu to negribētos saukt, drīzāk tā līdzīga vārnai vai krauķim. Lielumā tā ir drusku mazāka par mūsu pelēko vārnu. Toties šī žagata prot ne tikai ķērkt, bet arī vīterot. Dzirdēju, ka tās mēdzot uzklupt arī cilvēkiem. Ļoti drīz par to pārliecinājos arī pats. Kaut kādu iemeslu dēļ, kad vien parādījos mājas dārzā, manas galvas virzienā bieži vien, nejauki ķērkdama, mēdza pikēt viena no šīm žagatām. Nobiedēšanai pietika ar paceltu roku, tomēr neteikšu, ka bija omulīgi. Pēc kāda laika pieradu, bet muguru vienalga centos viņai negriezt. Pēc kādiem 5-6 pikējumiem žagatai parasti apnika mani trenkāt un tad tā lidoja prom. Man par sašutumu uz sievietēm žagata nekā nereaģēja.

Vēl reizi ārpus pilsētas tālēs zilajās mani mēģināja triekt tāds īpatnējs putniņš kā Masked lapwing. Tik tuvu kā žagata gan nemēģināja pielidot. Brēkšana ļoti līdzīga lielajam ķīrim, pats jau arī daudz lielāks nav.

Austrālija #2

Austrālija #3

Austrālija #4