Rīgas putnu cīņa 2017

Rīgas putnu cīņā piedalījos otro reizi. Par pirmo rakstīju jau agrāk. Sacensību pieredze mūsu komandā šoreiz bija diviem dalībniekiem. Bijām piedalījušies arī torņu cīņās pavasarī un aptuveni zinājām, ko viens no otra varam sagaidīt.

Sacensību ideja ir 8 stundās Rīgas teritorijā identificēt pēc iespējas vairāk putnu sugu. Skaitās arī tikai dzirdētie putni, tikai jāredz / jādzird vismaz diviem no maksimums 4 komandas dalībniekiem. Par noteiktām pasugām un dzimumiem pienākas papildus punkti.

Šoreiz sacensībām gatavojos rūpīgāk nekā pirms gada. Pētīju potenciāli apmeklējamās vietas. Piefiksēju, kurām sugām jāpievērš īpaša uzmanība, lai saņemtu pluspunktus par noteiktiem dzimumiem. Noskaidroju, kādus putnus, visticamāk, neizdosies pamanīt, jo devušies jau uz siltajām zemēm. Tas palīdz, ja atšķiramās sugas ir līdzīgas. Piemēram, nav vērts atkārtot visus šņibīšus, ja ar 98% varbūtību redzēt varēs tikai parasto un gaišo.

Gaišie šņibīši

Divas nedēļas pirms sacensībām aizbraucām uz Mangaļsalu pieradināt ausis pie putnu rudenīgajiem saucieniem. Molā sastapām ne tikai putnus, bet arī konkurējošas komandas pārstāvi. Iztikām bez dūru vicināšanas. Tieši pretēji, uzzinājām, kā atšķirams parastais šņibītis no trulīša, kā arī kopīgi priecājāmies par mazo mušķērāju mola galā pie bākas.

Trulītis (no kreisās) un parastais šņibītis
Mazais mušķērājs

Nedēļu pirms sacensībām satikāmies, pārrunājām maršrutu. Vienojāmies par Juglas ezers – Ķīšezers – Mangaļsala. Bija vēl variants Mangaļsala – Ķīšezers – Juglas ezers, bet gribējām atšķirties no pārējām komandām, kuras gan jau līdzīgi pagājušajam gadam būs izvēlējušās startēt Mangaļsalā.

Lai arī bija vēl tumšs, jau, izkāpjot no auto, saklausījām ķivuļus un dižraibo dzeni. Drīz varējām pievienot melno meža strazdu, svilpi un citus putnus. Turpmākās sugas viena otrai sekoja tik strauji, ka pat grūti bija atrast brīdi tās atzīmēt. Varējām vērot divas zvirbuļvanagu mātītes virs koku galotnēm un kā zivju gārnis aizdzen lielo balto gārni. Ezerā peldēja gaigalas, meža un cekulpīles. Netālu no mums nolaidās arī parasto ķeģu bariņš. Vairākas reizes grasījāmies doties tālāk, bet atkal parādījās kas jauns, piemēram, vidējais dzenis.

Gaigala
Vidējais dzenis

Pa ceļam uz Ķīšezeru piestājām, lai sameklētu zvirbuļus. Tie atradās vienīgi 6. tramvaja galapunktā. Tā arī bija vienīgā reize, kad redzējām mājas baložus un mājas strazdus.

Ķīšezerā skatījām pīļu un lauču bagātību. Nevienas meža pīles, toties baltvēderi, pelēkās pīles, cekulpīles un pat mazā gaura. Visiem par to bija prieks. Aizkavējāmies diezgan ilgi. Vajadzēja jau arī rūpīgi visus putnus pārlūkot, lai nejauši nepalaistu kādu retumu garām.

Lauči, mazā gaura un baltvēderis

Pēc tam devāmies pastaigā pa tuvējiem dārziņiem. Neko daudz mēs tur neredzējām, bet bija prieks gan par dadzīšiem, gan melngalvas ķauķi, kas ir samērā vēls novērojums šai sugai.

Pēdējās stundas putnu skaita ziņā sanāca diezgan nabadzīgas. Tomēr no sagaidītajām sugām vairumu dabūjām. Molā cerējām dabūt parasto šņibīti, melnspārnu kaiju un varbūt arī gaišo šņibīti. Kad ieraudzījām, cik daudz cilvēku staigā pa molu, mazliet nolaidās rokas. Tomēr viens parastais un divi gaišie šnibīši atradās. Turklāt pirmā kaija, kuru pārbaudīju teleskopā, izrādījās melnspārnu. Ejot prom, dabūjām redzēt arī abu dzimumu krāšņās bārdzīlītes un saskatījām arī melnā meža strazda mammu.

Pasākums šoreiz bija tik intensīvs, ka ar bildēšanu neaizrāvos un tviteri liku mierā. Torņu cīņās bija mazliet mierīgāk.

Parastais šņibītis

Rezultāti tika apkopoti dažas stundas vēlāk LOB birojā. Katrā komanda īsi pastāstīja par savām gaitām. Tad bija jānosauc novēroto “parasto” sugu skaits. Pārējās sugas tika sauktas pa vienai un atsaucās tie, kuri tās redzējuši. Visbeidzot tika saskaitīti novērotie putnu dzimumi.

Rezultātu apkopošanas procesā bija arī nelielas diskusijas par novērotajām sugām un noteikumu interpretāciju. Cik droši var apgalvot, ka esi redzējis ziemeļu gulbi, ja to lidojumā bez balss ir ļoti sarežģīti atšķirt no mazā gulbja? Vai novērojums skaitās, ja to ir atpazinis tikai viens cilvēks, bet vēl viens ir tikai redzējis, lāgā neatpazīst, bet māj ar galvu? Cik droši var apgalvot, ka esi redzējis strazda mātīti, jo jaunajiem putniem spalvu tērps ir praktiski tāds pats? Jāatzīst, ka rodas neliela šaubu ēna gan par konkurentu, gan savas komandas novērojumiem tieši noteikumu dažādās interpretācijas dēļ. Tomēr domāju, ka no tādiem jautājumiem nevarētu izvairīties pat, ja katrai komandai sūtītu līdzi tiesnesi.

Bijām novērojuši 34 “parastās” un 13 pārējās putnu sugas. Tas kopā ar 14,5 punktiem par noteiktiem dzimumiem deva septīto vietu. Jāatzīst, ka mūsu pieredzei tas ir atbilstošs rezultāts. Migrantu atpazīšana pēc balsīm mums ir pārāk sarežģīts uzdevums. Pārāk jau arī neskrējām. Interesanti, ka punktos par noteiktajiem dzimumiem komandai bija otrs labākais rezultāts.

Pēc apbalvošanas varējām mazliet uzkavēties un dalīties gūtajos iespaidos. Viena no atziņām bija, ka neko daudz iemācīties tādā veidā nevar. Staigājam, klausāmies, mēģinām noteikt un ceram, ka pareizi. Tādā ziņā būtu vērtīgāk, ja mazāk zinošie dalībnieki tiktu pie iespējas praktizēties pieredzējušu kadru vadībā. Tiesa, sacensību moments līdz ar to varbūt būtu vēl nosacītāks nekā līdz šim.

No vienas puses man kā putnu vērotājam gribētos pacelt savu viduvējo līmeni ar kompetenta spēka palīdzību. No otras – ja tās ir sacensības, tad katrs tomēr cenšas dabūt pēc iespējas augstāku vietu un nekāda sevišķa izglītošana tajā procesā nemaz nevar notikt. Kaut ko jau katrs dalībnieks, varbūt izņemot pašus pieredzējušākos, procesa laikā iemācās. Piemēram, man līdz šim nebija motivācijas pētīt datus par sugu migrācijas laikiem.

Domāju, ka piedalīšos sacensībās arī turpmāk, lai arī bez cerībām uz augstām vietām. Nākošās gan ir tikai pēc gada. Arī citiem ieteiktu pamēģināt savus spēkus. Ja nav komandas, organizatori centīsies palīdzēt un varbūt pat paveiksies tikt vienā komandā ar kādu pieredzējušu putnu pazinēju. Tomēr, kā tas parasti mēdz būt komandu sacensībās – ja ir forši komandas biedri, tad sacensības būs izdevušās. Man tas tā arī bija.

No Sarkandaugavas līdz Vecāķiem

Sestdien tiku pie daudzām brīvām stundām, kuras varēju pavadīt viens pats kā nu vēlos. Nolēmu doties līdz jūrai. Reālais maršruts sanāca krietni garāks, bet līdz Sarkandaugavai nekā daudz interesanta nebija.

Pateicoties dabasdatiem, man bija zināms, ka dienu iepriekš Sarkandaugavā redzēts krīklis. Šo putnu iepriekš biju redzējis vienīgi teleskopā. Tāpēc, ejot garām, nolēmu palūkoties. Skatījos ilgi un rūpīgi, bet sākumā bija vienas vienīgas meža pīles. Tad piepeši niedrēs ielavījās tumšs putniņš lauča formā, tikai krietni mazāks. Gaidīju savas desmit minūtes, bet putniņš no niedrēm laukā nenāca. Jādomā, ka tā bijusi ūdensvistiņa.

Tālumā starp meža pīlēm pamanīju peldam ļoti mazu putniņu. Nopratu, ka tam jābūt krīklim. Devos tuvāk un pamanīju trīs mammas un vienu krīkļtēvu. Ļoti mazas pīlītes, jūtami tramīgākas par meža pīlēm. Diez ko veiksmīgi kadri nesanāca, bet atpazīt var.

Pa labi un pa kreisi meža pīles. Pa vidu krīkļu mamma.
Krīkļu tēvs

Devos tālāk uz Aptiekas ielu un uzgāju savdabīgas formas apgaismes ķermeni.

Pie Kundziņsalas tilta.

Pretī redzamā ēka ir VUGD Rīgas 7. daļa. Tur atpūšas vecs ZILiņš.

Labu gabalu tālāk Tvaika ielā ievēroju, ka pilnīgi visa ūdens mala vēl nav aizbūvēta un vienuviet var pat piekļūt pie ūdens. Gāju paskatīties, vai tur nav kas ievērības cienīgs. Pretī Kundziņsala. Daugavas atzars, kuru mēdz dēvēt par Sarkandaugavu, klāts ar ledus gabaliem. Tālumā kaijas. Garām palidoja zivju gārnis, kurš pirmajā acu uzmetienā šķita kāda īpaši neveikla kaija.

Zivju gārnis

Devos garām vietai, kur tramvaja sliedes krustojas ar vilciena sliedēm. Rīgā otras tādas vietas nav. Varbūt arī Latvijā nē.

Tvaika ielas sliežu šķērsojums

Tvaika ielas tālākais posms gājējiem nav paredzēts. Trotuāra nav, vai arī tas netiek tīrīts. Atlika vienīgi soļot pa sliedēm. Tā kā tuvojas piektā tramvaja galapunkts, divi sliežu ceļi pārtop vienā. Augšējā labajā stūrī ir tramvaju luksofors.

Bezceļš gājējiem Tvaika ielā

Turpat blakus vērojams Berlīnes mūra fragmentam līdzīgs veidojums. Pēc galvas profila spriežot, tur kādreiz varētu būt bijis Ļeņins. Tālumā dzirdami manevrlokomotīvju īsie svilpieni.

Bija galva un izbija.

Tramvaja galapunktā vadītāja kāri vilka dūmu. Es devos pa labi. Tur ir dzelzceļa sliežu pārbrauktuve. Nolaidās barjera. Blakus lasāms neiejūsminošs uzraksts “Manevru laikā slēgta līdz 2 stundām”.

Dzelzceļa pārbrauktuve Ezera ielā.

Pēc brīža aizbrauca manevrlokomotīve ar vienu vagonu un pārbrauktuve atkal bija vaļā.

Ezera iela Rīgā ir ļoti īpaša. Tajā pārliecinoši dominē divstāvu koka ēkas. Ēku pirmajos stāvos nav veikalu . Automašīnas brauc ļoti reti. Viss kluss un mierīgs. Šķiet, pirms piecdesmit gadiem te izskatījies gandrīz tieši tāpat.

Ezera iela

No Mīlgrāvja tilta pamanīju kādu neparastu putnu. Pirmajā brīdī nepazinu. Mulsināja, ka putns ir viens pats, bez sava bariņa.

Mrs X.

Jāatzīst, ka gājēju satiksme pie Mīlgrāvja organizēta diezgan nejēdzīgi. Lai gājējs tiktu lejā, jāiet diezgan liels līkums. Tikšana pie Mīlgrāvja un Ķīšezera malas vispār nav paredzēta. Biju spiests šķērsot ielu, kāpjot pāri metāla norobežojumiem.

Noslēpumainais putns izrādījās gaigalas mātīte. Nekas sevišķi neparasts tas nav. Gabalu tālāk bija arī citas gaigalas. Bildē var redzēt, ka ne velti šo putnu angliski dēvē par Goldeneye.

Gaigalu mamma. Vēro mani un naski kustina pleznas, lai tiktu pēc iespējas tālāk no manis.

Pamanīju paugurknābja gulbi ar gredzenu.

Paugurknābja gulbis

No viena punkta visu gredzena informāciju redzēt nevar. Apgāju gulbi ar līkumu, lai nobildētu arī no priekšas. Par laimi, putns prom nebēga. Tiku pie vajadzīgās gredzena informācijas daļas.

Devos uz Vecmīlgrāvi. Šis vēsturiski interesantais rajons ir viens no man svešākajiem Rīgā. Esmu bijis skaistajā Ziemeļblāzmas kultūras pilī un tās tuvējā apkārtnē. Tur ir Burtnieku nams, vēl kāda vecāka koka ēka. Bet vispār nekā daudz nav ko redzēt. Pārliecinoši dominē okupācijas laikā celtas ēkas. Tās izskatās tik vienveidīgi, ka pat Pļavnieki vai Purvciems man šķiet interesantāki.

No Emmas ielas varot tikt uz stadionu. Īsti nav skaidrs, uz ko attiecas paziņojums par privātīpašumu.

Nedaudz tālāk atrodas Emmas viesnīca ar interesantu žogu. Wikimapia norādīts, ka tā esot (bijusi) Jūrnieku dienesta viesnīca.

Emmas viesnīca
Žoga fragments

Pie Meldru ielas var piekļūt ūdenim. Tur ir neliels, pensionāru iemīļots parciņš.

Pensionāri baro pīles un gulbjus
Pretī vērojama Kundziņsala. Netālu atrodas Rīgas brīvostas kuģu piestātne.

Otrā pusē aiz žoga ir neliels tirdziņš. Cienījama vecuma dāmas vāca nost pārdošanai paredzētus apģērba gabalus. Parasti mazliet brīnos, vai kāds tirgū zem klajas debess joprojām mēdz pirkt apģērbu, bet, ja jau pārdod, tad jā.

Ūdenī varēja vērot kādus trīs simtus meža pīļu un divus paugurknābja gulbjus. Viena no pīļu mātītēm bija tik neparasti gaiša, ka pirmajā brīdī radās šaubas par tās sugu.

Meža pīļu mamma

Dodoties tālāk pa Meldru ielu, ceļa kreisajā pusē atrodas apmēram 800 metrus garš betona žogs. To savulaik apgleznojuši bērni. Izskatās glīti un ir uz ko paskatīties citādi diezgan vienmuļajā ainavā.

Žogs Meldru ielā

Nonācu pie kapsētas vārtiem. Tur rakstīts “Neraudi, tavi mirušie dzīvo”. Iekšā nedevos, man bail no zombijiem.

Vecmīlgrāvja kapi

Atlantijas ielā ievēroju Jehovas liecinieku kongresu namu. Iespējams, jehoviešiem radušās kādas finansiālas grūtības, jo nams tiekot pārdots.

Bija jau satumsis un aizrauties ar bildēšanu vairs nebija lielas jēgas. Pēc krietnas soļošanas sasniedzu Vecāķus. Tur mani gaidīja labas ziņas – peldēties esot atļauts.

Pie Vecāķu pludmales

Pludmales termometrs vēstīja par -4 grādiem, kaut gan šķita siltāks. Piegāju pie ūdens un secināju, ka peldētājiem būtu no tā diezgan grūti izkāpt. Gar ūdens malu uzskalots paprāvs ledus kalns.

Jūra

Atpakaļ devos uz vilcienu un secināju, ka jāgaida pusotra stunda. Tad devos uz tuvāko autobusa pieturu, kur nācās konstatēt, ka jāgaida gandrīz pusstunda. Laika īsināšanai vairākas pieturas nogāju ar kājām. Tad atbrauca autobuss un aizveda mani tuvāk mājām. Vairs nekas īpašs netika novērots. Vēlāk saskaitīju, ka kopā pieveikts ap 30 kilometriem.

Visbeidzot nosūtīju datus par gulbja gredzenu Latvijas Gredzenošanas centram un saņēmu atbildi, ka paugurknābja gulbja tēviņš šķīlies 2008. gadā vai agrāk. Septiņas reizes novērots 2011. gada pirmajos trīs mēnešos. Nākošais novērojums pēc gandrīz sešu gadu pārtraukuma ir manējais. Pašam un, domājams, arī gredzenotājam patīkami.