Grāmata – Asmens mākslinieks

Turpinot un pagaidām arī nobeidzot savu Ērvina Velša periodu, ķēros klāt arī Asmens māksliniekam. Precīzāk, dzīvesbiedrene to atnesa no bibliotēkas, par ko es biju itin priecīgs. Kad sāku lasīt, aizrāvos pavisam ātri.

Vilcienvaktē un Porno ir tāds Frenks Begbijs. Samērā maigi izsakoties, ļoti agresīvs tips. Var uzbrukt arī tikai, ja uz viņu paskatīsies.

Bet nu gadi ir pagājuši un Frenks kļuvis par pieprasītu mākslinieku. Viņš ir saņēmies, pārcēlies uz ASV, apprecējies un kļuvis par gādīgu tēvu divām meitām. Viss rit brīnumjauki līdz miers tiek iztraucēts. Pludmalē divi izbijuši cietumnieki mēģina uzmākties Begbija sievai, turklāt meitu klātbūtnē. Tad ierodas Begbijs un visi dabū pa muti nekas nenotiek, vienkārši Begbijs ar ģimeni dodas prom.

Drīz vien Begbijs saņem zvanu par Skotijā atstātā dēla slepkavību. To tā gluži nevar atstāt. Vai tad policija maz to izmeklēs? Lai arī viņiem nav bijis nekāda savstarpējā kontakta, tomēr jāaizbrauc vien atpakaļ uz dzimto Skotiju. Edinburgu. Lītu. Sastapšanās ar vecajiem paziņām ir neizbēgama un Frenkam cītīgi jāliek lietā salīdzinoši nesen apgūtās savaldības spējas, lai neielaistos vardarbīgā konfliktu risināšanā. Bet vai tikai reizēm agresija nav labākais risinājums?

Frenka apbrīnojamā pieeja konfliktu risināšanai man šķita ļoti interesanta. Ar uzminēšanu, ko tad Frenks darīs nākošo, man negāja pārāk labi. Darbs tiešām ir visai neparedzams. Toties ļoti interesanti lasīt, jo nav tik viegli uzminēt, kas “gaida ap stūri”. Pa laikam tiek aprakstīta kāda Frenka pagātnes aina un kļūst skaidrāks, kāpēc viņš ir tāds, kāds ir.

Līdzīgi Vilcienvaktei un Porno liela nozīme ir notikumu norises vietai. Tās ir pavisam konkrētas Edinburgas un Lītas vietas. Patīkamāk lasīt, ja Edinburgā ir būts un vismaz kaut ko izdodas atcerēties vai atsvaidzināt atmiņu ar google maps.

Jāatzīst gan, ka tuvāk beigām notikumu pavērsieni man vairāk sāka atgādināt vidusmēra asa sižeta filmu, kurā cieņa pret loģiku piekāpjas izrīcību priekšā. Es gan nevaru teikt, ka grāmata kļuva neloģiska, drīzāk notikumu sasaistes šķita radītas, lai būtu kārtējais piedzīvojums, nevis tāpēc, ka tā arī dzīvē būtu vajadzējis notikt.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Choose life

Grāmata – Porno

Grāmata Porno būtībā ir Trainspotting filmas un savā ziņā arī grāmatas Vilcienvakte turpinājums. Darbība tajā notiek 10 gadus vēlāk. Ir tie paši Rentons, Sirdzējs, Tupenis un Franko. Vēl pie galvenajiem varoņiem jāpieskaita Nikija, jo stāstīts tiek pārmaiņus no viņu piecu skatu punkta. Pēc nodaļas nosaukuma var noprast, kurš ir stāstītājs. Ar daudzpunktiem sākas Nikijas nodaļas, ar vārdu “Uzmetiens” Sirdzēja utt.

Pirmajā daļā lasītājs pamazām iepazīstas ar galvenajiem un blakus varoņiem. Pakāpeniski Sirdzējs nonāk pie idejas par grandiozas porno filmas izveidi. Tam, protams, vajag naudu, scenāriju, aktierus, telpas, kontaktus… un viss arī tiek atrasts! Pie reizes pilnīgi nejauši tiek atrasts arī Marks Rentespuika, kurš savulaik Sirdzēju un pārējos apzaga. Sirdzējam rodas plāns, kā ņemt un uzmest Rentonu pašu, bet līdz tam viņš neko nedrīkst nojaust. Arī to, ka Franko jau atsēdējis savu termiņu cietumā, ne.

Parasti man nav problēmu ar aizmigšanu, lasot grāmatas. Ar Porno man tas neizdevās. Jo tālāk, jo interesantāk kļuva. Zināmā mērā galvenā intriga ir, kā notiks Franko un Rentona satikšanās. Tāda arī notiek, tikai ne gluži tā, kā lasītājam liekas. Autoram var pārmest klavieru izstumšanu, bet tik reālā darbā, kā šis, mani tas nemaz nekaitināja. Dzīvē nereti notiek tādi neparedzēti pavērsieni.

Uz grāmatas otrā vāka rakstītas dažas atsauksmes par darbu.

Pēc Porno tulkošanas prasījās ņemt lupu un lūkot, vai dvēselē maz atlicis kāds patērēšanas diktāta nesaķēzīts gabaliņš.

Tulkotājs ar šo darbu, protams, pavadījis ievērojami ilgāku laiku nekā es – lasītājs. Droši varu teikt, ka nekādas negācijas no grāmatas man nav pielipušas.

Ērvins Velšs (..) dzemdējis vēl vairākus tik pretīgus un rupjus personāžus, cik vien var iedomāties.

Šī izteikuma autoram gan ir švaki ar cilvēku pazīšanu. Ja grūti ar realitāti, tad jāpaņem kaut vai pēdējo simts gadu vēsturi. Tajā ir pārpārēm derdzīgu tipu, pret kuriem pat nerodas ne mazākās žēlastības.

Viņš [Velšs] ir labākais, kas britu rakstniecībai noticis pēdējās desmitgadēs.

Nepārzinu es britu rakstniecību, bet viegli spēju tam noticēt.

Varu iedomāties cilvēkus, kuri grāmatu lasīt nespētu, jo tajā ir pārpārēm lamu vārdu, morāles normu aizstumšanu, nelegālu darbību un seksa. Daļa cilvēku arī neko vairāk rupjībām tur saskatīt nespētu. Man viņus mazliet žēl. Mani netraucēja ne sekss, ne lamu vārdi. Autora aprakstītais ir neticami ticams. Katrs varoņa personība un izteiksmes veids ir izzīmēti ar apbrīnojamu precizitāti. Ielikti vērienīgā stāstā, viņi parastos cilvēkus kā mani vai praktiski visus šos lasītājus padara par vērā neņemamiem statistiem. Par to nav vērts apvainoties. No tā ir vērts kaut ko iemācīties. Varbūt ne gluži, kā pareizi uzņemamas porno filmas, bet – ja kādam šķiet, ka tur aprakstīta pareizā recepte, tad varbūt tieši tā arī ir! Visi grāmatas varoņi grib kaut ko sasniegt un ir ceļā uz to.

Tulkotājam ir bijis ko pasvīst. Viens otrs lamu vārds gan ir pārnests no skotu dialekta uz krievu valodu. Saprotu, ka latviski atbilstošus vārdus sameklēt vienkārši nevar, bet vai aizstāt “fucking” ar “grjobans” ir piemēroti? Es gribētu atstāt “faking”, jo tā lietošana latviešu valodā šķiet izplatītāka. Nu, tas tā.

Pēc grāmatas lasīšanas noskatījos Trainspotting 2. Filma principā esot 20 gadus pēc pirmās filmas. Bet tā nav Porno turpinājums. Filma ir tāds Trainspotting turpinājums it kā Porno nemaz nebūtu bijis. Ir daudzas no Porno aizlienētas epizodes. Bet kopumā filmai nav ne grāmatas vēriena, ne vilkmes, ne intrigas. Ja Porno ekranizētu, tas būtu daudz jaudīgāks gabals, bet, lai to paveiktu, vajadzētu izveidot seriālu.

Subjektīvais baudījums 9,5/10.

Grāmata – Vilcienvakte

Pirmoreiz filmu Trainspotting redzēju studiju gados, pirmajā vai otrajā kursā. Biju sajūsmā. Pilnīgi ne-holivudisks kino ar lielu ticamības momentu un foršu mūziku. Pēc tam esmu to redzējis vēl vairākas reizes. Varbūt tagad es neapgalvotu, ka filma manī izraisa sajūsmu, bet Trainspotting joprojām vērtēju krietni augstāk par vidusmēra Holivudas produktu.

Tālākā mana iepazīšanās ar filmu un grāmatu bija ar visai savdabīgu hronoloģiju. Izlasīju grāmatu Porno. Tad noskatījos Trainspotting 2. Vēlreiz Trainspotting. Un tad sajutu nepieciešamību izlasīt arī grāmatu, Ērvina Velša Vilcienvakti. Starp citu, mēģināju lasīt arī oriģinālvalodā, bet, kādu brīdi pamocījies ar skotisko valodu, devu tomēr priekšroku ērtībām un sameklēju grāmatas eksemplāru vienā no Rīgas Centrālās bibliotēkas filiālēm.

Atšķirības starp filmu un grāmatu ir diezgan lielas. Grāmata Vilcienvakte sastāv no daudziem maziem stāstiņiem, no kuriem daži savā starpā saistīti pavisam nedaudz. Toties filmā ir izveidots kopējs lineārs stāsts, turklāt atmetot vairākus personāžus. To grāmatā ir diezgan daudz. Man tie diezgan ātri sāka jukt kopā. Tādos brīžos centos šķirstīt grāmatu vai ielūkoties vikipēdijā.

Filmā apkopotas kolorītākās grāmatas epizodes un integrētas vienā kopējā stāstā. Starp citu, grāmatas un filmas atmosfēra ir pilnīgi atšķirīga. Droši vien ne visi man piekristu, bet filma liekas optismistiska un kopumā vairāk priecīga nekā bēdīga. Vai vismaz mazliet smieklīga. Arī grāmatā ir par ko pasmieties, bet kopumā tā liekas mazliet bēdīga. Autors savos stāstos atklāj savu varoņu nežēlīgo, ļauno pusi. Katrs stāsts ir citādāks un atklāj kaut ko savu. Piemēram, narkomāna šokējošā izturēšanās sava brāļa bēru laikā, ar kuru viņam, kā izrādās, nav bijušas diez ko siltas attiecības. Vai garāmgājēja piekaušana vienkārši tādēļ, ka tikko drauga klātbūtnē tevi uz zoba pavilcis nejauši sastapts žūpa jeb paša tēvs. Daudzviet ir par ko aizdomāties.

Viena no mani uzrunājošākajām nodaļām bija par Marka Rentona piespiedu rehabilitāciju. Man nav nekādas, arī netiešas pieredzes ar narkomānu rehabilitāciju. Attiecīgi nav pamata neticēt rakstītajam, ka psihoterapeits sevi noliek krietni augstākā plauktiņā par savu pacientu un vienkārši nespēj saprast sava pacienta loģiku.

Kāpēc ir tā – ja tu lieto stiprās narkotikas, tad katrs piders uzskata, ka tāpēc vien ir tiesīgs tevi uzšķērst un analizēt?

Tiklīdz tu pieņemsi, ka viņiem ir šādas tiesības, tu pievienosies viņiem šajos meklējumos – pēc tā svētā grāla – pēc tās mantas, kas darbina tavu mehānismu. Tu padosies viņiem, ļausies, lai tev iemāna kaut kādu no dirsas izvilktu uzvedības teoriju, kādu vien viņi izvēlēsies tev piekabināt. Tad tu piederēsi viņiem, nevis pats sev; atkarība pārcelsies no narkotikas uz viņiem.

Sabiedrība rada neīstu samudžinātu loģiku, lai ievilktu sevī un pārveidotu tos cilvēkus, kuru uzvedība ir ārpus tās pamatstrāvas. Pieņemsim, ka es zinu visus par un pret, zinu, ka man būs īss mūžs, esmu pie pilna prāta un tā tālāk, un tā joprojām, bet tomēr vēlos lietot herņu? Viņi neļaus tev to darīt. Viņi neļaus tev to darīt, jo tā būs viņu pašu neveiksmes zīme. Pats fakts, ka tu vienkārši izvēlies atteikties no tā, ko viņi piedāvā.

Kādreiz mans draugs mēdza nodarboties ar apziņas paplašināšanu. Visticamāk, dara to joprojām, es nezinu, bet viņa tā laika atklāsme bija, ka vielu sniegto pieredzi var salīdzināt ar mūziku. Citu, tikpat jūtīgu cilvēku pret mūziku nemaz nepazīstu. Gadu gaitā no malas biju spiests noskatīties, kā cilvēks lēnām iet sviestā, kļūst nesakarīgāks, neloģiskāks un nomāktāks. Vai tam bija kāds sakars ar lietoto? Kas to lai zina? Par saviem novērojumiem es paklusēju, to atklāšana droši vien tāpat neko nebūtu devusi. Bet varbūt pareizi man būtu bijis ko pateikt. Es nezinu.

Subjektīvais baudījums 8/10.