Par aicinājumu likvidēt neatkarību

Pareizā atbilde: krimināllikums nav pārkāpts.

Ievietotais teksts (Es piedvaju treso vislabako variantu – lukt krieviju mus anektet. Tad mes busim vidizaka valsts pasaule !) interneta ziņu portālā (..) nesatur tādus vārdus, izteicienus vai frāzes, kuras aicinātu vardarbīgi gāzt Latvijas republikas varu, vardarbīgi grozīt pastāvošo valsts iekārtu vai likvidēt Latvijas Republikas valstisko neatkarību. Pats komentāra teksts no lingvistiskā viedokļa satur izteiktu personas priekšlikumu “lūgt” mūs anektēt, ar vārdu “mūs” pieņemot, ka ir domāta Latvijas republika. Līdz ar to persona izteikusi teorētisku variantu, ka pati Latvijas Republika oficiāli lūgtu likvidēt savu valstisko neatkarību, nevis, ka tieši šī persona aģitē par tās likvidāciju.

Citāta autors Drošības policija, iekavas manas.

Drošības policijas lēmums atteikties uzsākt kriminālprocesu nav pārsūdzams, jo to var veikt vienīgi

noziedzīga nodarījuma rezultātā cietusī persona, kontrolējošās un uzraugošās iestādes to darbību regulējošos normatīvajos aktos paredzētajā kārtībā un bērnu tiesību aizsardzības institūcijas un nevalstiskās organizācijas par nepilngadīgo tiesību aizskārumiem.

Cietušais, jādomā, ir Latvijas Republika. Sanāk, ka to aizstāvēt man kā vidusmēra pilsonim nav tiesību.

 

Man personīgi pat pēc skaidrojuma izlasīšanas šķiet, ka likums ir pārkāpts. Kādēļ?

Lūk Krimināllikuma 82. panta pirmā punkta daļa, kas raksturo pārkāpumu:

Par publisku aicinājumu likvidēt Latvijas Republikas valstisko neatkarību nolūkā iekļaut Latviju vienotā valstiskā veidojumā ar kādu citu valsti.

Publisks šis komentārs ir.

Aicinājums tas arī ir.

Aneksija ir LR valstiskās neatkarības likvidēšana.

 

Man (protams, nepareizi) rodas iespaids, ka pārkāpums interpretēts tā, lai neko nevajadzētu darīt. Vai pārkāpums nebūtu konstatēts arī, ja tādu komentāru būtu sniegusi persona, kura nav anonīma (teiksim, no Nacionālās apvienības) un ja par to būtu sacelta ažiotāža?

Atgādināšu, ka, piemēram, par Latvijas karoga zaimošanu draud bargs sods, bet Latvijas karoga attēlu drīkst gānīt pēc sirds patikas.

Derētu salauzt pirkstus

Drošības policija (DP) šonedēļ izsauca uz paskaidrojumu sniegšanu Latvijas Islāma kultūras centra priekšsēdētāju Oļegu Petrovu saistībā ar viņa neviennozīmīgi vērtējamajiem publiskajiem izteikumiem pēc Parīzes terora aktiem, informēja DP.

Ko tad viņš tādu pateica?

Nedēļu pēc traģiskajiem notikumiem intervijā Latvijas Televīzijai Petrovs pavēstīja, ka „Charlie Hebdo” redakcija bija pelnījusi sodu, bet mazāku, piemēram, kādam žurnālistam pirkstu salaušanu.

Jautājums, vai Drošības policija tikpat agresīvi reaģē uz visiem krievvalodīgo izteikumiem pret Latviju un latviešiem, šķiet retorisks.

Īsi

Velti cilvēki mēdz ignorēt politiku un citas “svarīgās” ziņas. Tajās mēdz būt daudz interesanta un uzjautrinoša. Piemēram, šodien:

Saņēmis Pietiek pārstāvja precizējošos jautājumus par to, kādus tieši pienākumus Drošības policijas priekšnieks Jānis Reiniks veicis, ar dienesta auto un dienesta šoferi ierodoties veļas mazgātavā, līdzi ņemot netīrās veļas sainīti, šīs valsts drošības iestādes vadītājs tomēr nav izturējis un savā oficiālajā atbildē norādījis- šis brauciens uz veļas mazgātavu tomēr varētu būt bijis slepenas operācijas sastāvdaļa un tāpēc esot valsts noslēpums.

un

Nepilnos divos gados, kopš Einars Repše iepriekšējo reizi iesniedza amatpersonas deklarāciju, viņa reālais finanšu stāvoklis ir kļuvis patiesi katastrofāls: ja partijas Latvijas Attīstībai vadītājam neparādīsies nauda no “tumbočkas” vai viņa slēptie aizdevēji parādus “nepiedos”, politiķim atliek tikai personiskās maksātnespējas pasludināšana. Savukārt ar algu, ko Repšem nodrošinātu viņa iecerētais veselības ministra amats, viņš, šo naudu netērējot iztikai un citām vajadzībām, savus pašreizējos parādus spētu samaksāt 37 gadu laikā.

Gandrīz smieklīgi

Drošības policijas priekšnieks Jānis Reiniks aizved uz veļas mazgātavu drēbes. Ar dienesta auto, par kura izmantošanu un uzturēšanu maksāju es, tu un citi Latvijas nodokļu maksātāji. Tur kāds pamana Drošības policijas automašīnu pie veļas mazgātavas un sāk to fotografēt. Drošības policijas priekšnieks pamet uz letes atnesto netīro veļu ar visām kvītīm un teciņiem pazūd aiz stūra cerībā, ka neviens viņu neatpazīs. Pilns stāsts.

Satversmes aizsardzības biroja direktors Jānis Maizītis arī spārda. Saskaņā ar Maizīša oficiāli parakstītu skaidrojumu, piemēram, ziņas par SAB preses sekretāri esot valsts noslēpums, kaut šīs pašas ziņas ir brīvi pieejamas SAB interneta mājas lapā.

(..) Pietiek vēlējās no (SAB direktora Jāņa) Maizīša saņemt arī atbildi uz jautājumu: “Kādām vajadzībām SAB ir nepieciešama štata vieta – preses sekretārs, ja SAB pieprasa mediju ar sabiedrībai nozīmīgiem jautājumiem pie SAB “vērsties Iesniegumu likuma noteiktajā kārtībā un formā”?”

Uz šo jautājumu SAB direktora oficiālā atbilde atkal bija īsa: “Saskaņā ar Satversmes aizsardzības biroja 11.panta otro daļu, informācija par SAB iekšējo struktūru netiek sniegta.” Kāpēc tādā gadījumā SAB šādu slepenu informāciju publisko savā mājas lapā, Maizītis nespēja paskaidrot.

Un vēl. Jāņa Maizīša vadītajam SAB tiek pieprasīts noskaidrot, kā Vienotības Dzintars Zaķis ticis pie valsts noslēpuma. To, ka tas tā ir noticis, netieši apliecinājis pats Dzintars Zaķis pa televizoru izsakoties, ka viņš zinot, kādēļ Baibai Brokai nav piešķirta pielaide valsts noslēpumam. SAB atbilde izskatās pat mazliet sirreāla.

“SAB rīcībā nav faktu vai pierādījumu, ka Zaķa kungs patiešām zinātu konkrētā lēmuma saturu. Ja Jūsu rīcībā ir fakti, kas nepārprotami norāda, ka Dzintara Zaķa rīcībā ir prettiesiski nonākusi valsts noslēpumu saturoša informācija, lūdzam Jūs šādas ziņas sniegt Satversmes aizsardzības birojam vai vērsties Latvijas Republikas Ģenerālprokuratūrā,” skan Maizīša oficiālā atbilde.

 

Latvijā ir (tikai) trīs lielas drošības iestādes. SAB, Drošības policija un Militārās izlūkošanas un drošības dienests. Par pēdējo tikpat kā nekas nav dzirdēts, jādomā, viņu specifiskās darbības dēļ.

Par 16. martu

Šogad 16. marts ir izraisījis vieglu masu psihozi valdošo politiķu galvās un mutēs. Līdzīgi kā pirmais sniegs, kurš piepeši atnāk un izraisa haosu, tuvojas draudīgā 16. marta stihija. Cilvēki ar ziediem dosies gājienā uz Brīvības pieminekli. No malu malām viņiem oponēs citi cilvēki, to starpā teiks rupjības. Droši vien būs kāds neliels incidents. Vārdu sakot, kaut kas nebijis, ekstrēms, šausmīgs un ārprātīgs.

Protams, ka viss var nebūt tikpat relatīvi mierīgi kā pagājušajā gadā. Tad policija it kā bija sagatavojusies, bet sanāca šmuce ar skaļruni, kas arī radīja dažus relatīvi nelielus konfliktus.

Provokācijas novērst ir Drošības policijas uzdevums. Jau pirms gada, diviem, trim gadiem bija zināms, ka būs problēmas 16. martā. Bija milzum daudz laika sagatavoties.

Lai arī jau pirms daudziem gadiem bija zināms, ka 16.marts pienāks arī šogad un ka tajā būs dažnedažādas aktivitātes, tiek celta panika. Būšot provokācijas, būšot bīstami. Kas tieši, to neviens nesaka, bet var noprast, ka Krievijas tanki aiz robežām to vien gaida.

Cik tas attiecas uz Krieviju, viņiem šobrīd ir labi zināmas citas problēmas Krimā. Kamēr nebūs skaidrs, kādas būs jaunās sankcijas no rietumu puses un šis konflikts nebūs stabilizējies, Latvijai uzbrukums nedraud. Krievijā vadītāji nav gluži pēdīgie stulbeņi un vairākās frontēs bez nopietna iemesla karot nemetīsies. Pie tam Latvija Krievijai ir izdevīgāka esot nosacīti neatkarīga ES sastāvā, bet ar Kremlim lojāliem cilvēkiem pie varas. Līdz ar to arī varas sagrābšanas mehānisms visticamāk būs citādāks, primāri mēģinot tikt pie varas un sekojoši iznīcinot iespēju tikt no viņiem vaļā demokrātiskā veidā.

Protams, Krievijas masu medijos varēs redzēt „fašistu gājienu”. Mēs tur neko nevaram mainīt. Labāk izskatītos, ja gājienā piedalītos mazāk cilvēku, bet tas ir uz katra paša sirdsapziņas. Turklāt, ja gājienā piedalīsies 100 cilvēki, Krievijā ziņos par tūkstoti. Piedalīsies 300 cilvēki, ziņos par vairākiem tūkstošiem. Tur mēs tiešām neko nevaram mainīt.

Bet tas nenozīmē, ka vispār neko nav iespējams darīt. Tikai te mēs nonākam pie tiešajiem politiķu pienākumiem. Politiķiem ir nenogurstoši jāskaidro, kas ir 16.marts, kāpēc notiek tā, kā notiek, kam ir izdevīgi rīkot provokācijas, cik provokatori jau ir apturēti utml. Visbīstamākā ir strausa politika – iebāzt galvu smiltīs un cerēt, ka nekas liels jau tāpat nenotiks. Un iebaidīšanai vēl pabļaustīties par iespējamajām provokācijām un nemieriem.

16. martam jau sen vairs nav tikai leģionāru piemiņas nozīme. Tas ir godīgi jāpieņem un jāatzīst gan leģionāru pieminētājiem, gan politiķiem. Citādi nav iespējams saprotami paskaidrot un saprast, kas šajā datumā katru gadu notiek. Un tas ir jāskaidro – gan pašu tautai, gan mūsu vietējiem krievvalodīgajiem, gan rietumvalstīm. Varbūt vienīgi Krievijai nav vērts neko skaidrot, jo viņi tāpat visu zina labāk.

Mani šī datuma sakarā visvairāk šausmina politiķu nostāja. Protams, paši viņi 16.martā no Brīvības pieminekļa vairās, notiekošo uzzina caur televizoru (kādu Krievijas kanālu?) un nostrādā lielās baiļu acis. Bet risināt šo situāciju ir viņu pienākums. Viņi ir mūsu tautas pārstāvji un viņiem ir jāskaidro mūsu pozīcija citiem, pat ja paši domā citādāk. Skatoties uz Vienotības galvenajiem kadriem, šķiet, ka viņi zaudējuši saikni ar realitāti, dzīvo citā valstī un pārstāv nezin ko. Tas tiešām ir nopietns valsts apdraudējums.