Jaunā Eiropas Savienība

Uzzinot par Brexit, biju samērā priecīgs. Jo, nu tad beidzot ES birokrāti būs spiesti saprast, ka līdzšinējais virziens uz Eiropas Savienotajām Valstīm (ESV) jāaptur un jāpārskata. Tagad vairs tik priecīgs neesmu. Jo nebiju gaidījis tāda apmēra ES birokrātu ietiepību, iedomību un tuvredzību. Par ko liecina vēlme pēc iespējas izmest UK no ES? Par sakāpinātām emocijām un aizvainojumu? Iespējams. Bet varbūt tomēr vairāk dominē vēlme izveidot ESV cik ātri vien iespējams?

Capture

Līdzšinējie ES birokrātu izteikumi pret demokrātiju un nacionālismu parāda viņu neiecietību pret citādi domājošajiem. Vai ar tādiem var būvēt kopīgu nākotni? Varbūt, bet tas ir ļoti grūti. Un kāpēc tas būtu vajadzīgs? Vai, atbrīvojoties no smagas nastas, nevarētu soļot ātrāk?

Demokrātiski un / vai nacionāli domājošu cilvēku Eiropā ir pārāk daudz, lai viņus atļautos neņemt vērā. Domāt, ka viņi “pāraugs”, ir naivisms, muļķība un nevēlēšanās pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir šobrīd.

No anti-demokrātu un anti-nacionālistu valdīšanas ir jāatbrīvojas. Viņus nav vērts ne klausīt, ne cienīt. Lai viņi pārvalda paši sevi, kā nu mācēdami.

Ja nekā nav iespējams no ES birokrātiem tikt vaļā, tad, neizstājoties no ES (jo to vienmēr var paspēt), jāveic darbi jaunas, nacionālu un demokrātisku valstu savienības dibināšanai. Būtu jāpārskata esošās ES funkcijas, liekās jāatmet, noderīgās jāpatur. Ja līdz tam ES birokrāti neattapsies, būtu jādibina jaunā nacionālā un demokrātiskā Eiropas Savienība. Pēc tam jaunās savienības dalībvalstis varētu kopīgi pamest veco Eiropas Savienību.

Mums nav nekāda pienākuma būt pateicību parādā esošajai Eiropas Savienībai. Tas ir tieši tāpat kā mainīt dzīvokli vai mainīt darbu. Savā ziņā emocionāli, bet nepieciešami.

Kā parakstīties par referendumu saglabāšanu Latvijā

Ir pienākusi reize, kad ikviens no mums var pielikt roku, lai apturētu “gudro galvu” nodomu padarīt referendumus Latvijā par faktiski neiespējamiem. Tas prasīs tikai 2-3 minūtes.

Praktiski ir apturēts Satversmes 2. pants „Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”. Šogad vēl var paspēt atgriezties pie 1922. gada Satversmes Sapulces noteiktās kārtības, tautas nobalsošanas ierosināšanai. Nākamajā gadā tas vairāk nebūs iespējams.

Aicinām atgriezties pie 1922.gada Satversmes Sapulces noteiktās kārtības. Formulējums -2012.gada 8.novembrī pieņemtā likuma ”Grozījumi likumā ”Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu” atcelšana. Šis likums, stājoties spēkā 2015. gada 1. janvārī, noteiks nepārvaramu ierobežojumu tautas tiesībām – prasību jauna likumprojekta iniciatoriem pašiem savākt aptuveni 150 tūkstošus parakstu līdzšinējo 30 tūkstošu parakstu vietā. (http://atvertaparvaldiba.info/iniciativa-parakstu-vaksana-tautas-nobalsosanai)

Ko darīt?

  1. Uzklikšķināt uz saites www.latvija.lv/pv
  2. Sekot latvija.lv sniegtajām instrukcijām.
  3. Padot šo informāciju tālāk.

Šo darbiņu nedrīkst atlikt “uz nākošo reizi” vai cerēt, ka visu izdarīs citi. Vēlāk būs jāsavāc jau 150’000 parakstu un tas ir praktiski neiespējami.

Pretspiegu grozījumi

Visvairāk “pretspiegu grozījumu” sakarā mani satrauc relatīvais klusums publiskajā telpā. Pieņemu, ka ne visi zina, par ko ir runa, tāpēc mazliet pārstāstīšu saviem vārdiem.

 

Kā zināms, Krievija veica Krimas aneksiju un uzreiz pēc tam Ukrainā parādījās tā sauktie zaļie cilvēciņi. Par karu to nosaukt bija kaut kā neērti, tāpēc to sāka dēvēt par hibrīdkaru. Tā teikt, karš vispār ir, bet, lai Kremlis neapvainotos, to nosauca mazliet citādāk.

Latvijai kā potenciālam Kremļa vardarbības mērķim, būtu jābūt gatavai gan karam, gan hibrīdkaram. Tad nu Latvijas gudrās galvas specdienestos, parlamentā un Providus-ā sadomāja veikt izmaiņas krimināllikumā. Tiktāl loģiski, vai ne? Bet kādēļ izmaiņām likumdošanā bija vajadzīgs gaidīt vairāk nekā divus gadus? Un kādēļ šos grozījumus tagad virza steidzami?

Atbilde ir ļoti vienkārša – lai valsts prezidents tos nespētu vēlreiz “atmest atpakaļ” un lai nebūtu pat teorētisku iespēju apstādināt šos grozījumus tautas referendumā. Hibrīdkarš novilkto divu gadu dēļ izskatās vien pēc piemeklēta iegansta. Faktiski tiek sagrābta vara Latvijā. Tas ir, ja ne apvērsums, tad kas ļoti līdzīgs tam.

Būs daudz vieglāk ierosināt krimināllietu pret nevēlamu indivīdu. Publiski ierosināji izmest Solvitu no Nacionālās Drošības padomes un kāds tevis teikto uztvēra nopietni? Tev piedraudēs ar krimināllikumu, iespējams, izsauks uz Drošības policiju un varbūt piedāvās sadarboties. Kārdinājums piekrist būs milzīgs. Ja būsi principiāls un spītīgs, tev tiks piemeklēts pants, ierosināta lieta un varēsi laimīgs piestaigāt uz pratināšanām un gadiem ilgi gaidīt savu tiesu. Diezgan pamatīgas neērtības ir ļoti reālas. Attaisnojošs tiesas spriedums gan nē. Pārsūdzības mēdz būt ilgas un neproduktīvas. Ja būsi izcēlies ar ko īpaši nejauku, var arī nosēdēt savus labākos dzīves gadus cietumā ar ne tiem simpātiskākajiem kameras biedriem.

Ir ļoti ērti labticīgi paļauties, ka “viņi zina, ko dara”. Ja painteresējas vairāk, ko tieši un kā mūsu specdienesti dara, tad paļauties uz tādiem kļūst ļoti, ļoti grūti. Ja neesiet interesējušies paši, lūdzu ticiet tiem, kuri to dara. Pameklējiet kaut vai pietiek.com informāciju par SAB, Drošības policiju vai Militārās izlūkošanas un drošības dienestu. Man personīgi radies iespaids, ka tur strādā tieši tādi paši “haļavščiki” kā citās valsts iestādēs. Pārsvarā ne tie talantīgākie ļaudis, kuri grib strādāt pēc iespējas mazāk. Neiztrūkstoši ir arī tipi, kuri atraduši iespējas, kā ar darba palīdzību papildus piepelnīties. Ja tic astoņkājim, tad milzīgos apmēros (piem., 100’000 eiro SAB Sparānam).

 

Grozījumi krimināllikumā ir kā tādas atombumbas radīšana. Nekad nevar zināt, vai kāds idiots to neuzspridzinās pašiem virs galvas. Pieņemsim, ka jūs personīgi pazīstiet Āboltiņu vai Gaidi Bērziņu un ticiet, ka viņi ir normāli cilvēki, kuriem nekas “tāds” nevar pat prātā ienākt. Ļoti iespējams, ka jums ir pilnīga taisnība. Tikai viņi neviens pie varas nebūs mūžīgi. Un, vai atcerieties, ka Hitleru ar viņa nacistiem savulaik parlamentā ievēlēja demokrātiskā veidā? Faktiski tiek sagatavota dāvana – superierocis jaunai, totalitārai valdībai.

Jūs domājiet, ka es lieki dramatizēju un ka jūs tas neskars? Es nebūtu tik optimistisks. Attieksme “bet es taču neko neesmu izdarījis” ir bijusi vairumam upuru, kuri vēlāk tikuši izsaukti uz čeku (kas ir SAB, MIDD un DP analogs un priekštecis) izvesti lopu vagonos vai vienkārši nošauti Stabu ielas pagrabos. Citādi taču viņi būtu aizbēguši vai pretotos.

 

Ja neticiet, nevēlieties iedziļināties, tas ir saprotami un uz to arī neviens nespiež. Bet tad, lūdzu, respektējiet tos, kuri šos jautājumus ir pētījuši. Dalieties ar informāciju par krimināllikuma grozījumiem. Paudiet savu subjektīvo attieksmi pret tiem, kamēr tas legāli vēl ir iespējams. Uzdodiet jautājumus tviterī partijām, konkrētiem deputātiem. Lai viņi atbild, lai komentē. Mēģināsim izglābt mūs pašus, kamēr vēl nav par vēlu.

 

Dievs svētī Latviju!

Populāri neloģismi

Tolerance ir viena no Rietumu pamatvērtībām. Konservatīvos var apvainot psihiskos traucējumos, apsūdzēt “naida runā” un uzskatīt par necilvēkiem.

Darviniskā cīņa par stiprākā izdzīvošanu ir radījusi vienlīdzīgas, racionālas cilvēciskas būtnes, kas ir “baltas lapas”, ko tikai samaitā nekrietnā sabiedrība.

Ir laiks pārvarēt rasismu, jo tādas rases nemaz neeksistē. Un tas ir jādara baltajiem cilvēkiem, kuri ir darījuši daudz ļauna visai pasaulei.

Pārējie šeit, paldies @akmens un @DaceKalnina par popularizēšanu.

Humānisti

Man ir bail. No līdzcilvēkiem, no viņu reliģiozās apsēstības ar bēgļmīlestību. Viņi ir tik ļoti gatavi mīlēt pilnīgi svešus cilvēkus, par kuriem nudien netrūkst negatīvas informācijas un uz kuriem vajadzētu kā minimums skatīties piesardzīgi, ka tā vārdā ir gatavi sev labi pazīstamajiem līdzcilvēkiem, tautiešiem, velns parāvis, rīkli pārgrauzt. Viņu vidū ir tādi idioti, ka nespēj sajēgt, ka septiņu bērnu tēvam negribas strādāt potenciāli bīstamās vietās un tā vietā pusanonīmi nomētā viņu ar mēsliem. Un es viņus uzskatīju par sakarīgiem cilvēkiem! Uz to ir tik grūti noskatīties!

Tā es rakstīju e-pastā pirms astoņām dienām. Mani personīgi mocīja jautājums – kas tad īsti ir tie bēgļmīļi? Kāpēc šie teorētiski tik ļoti humānie cilvēki ir tik ārkārtīgi naidīgi noskaņoti? Domāju, ka esmu atradis atbildi.

Vidusmēra bēgļmīlis, turpmāk tekstā – humānists – ir ikdienā labi paēdis, visumā ar dzīvi apmierināts cilvēks, kurš pieņēmis, ka dzīves jēga nav ne nemitīga cīņa par izdzīvošanu, ne sekošana reliģijai, ne savu materiālo vajadzību apmierināšana. Dzīves jēga, viņaprāt, ir citi cilvēki. Galvenais mērķis ir harmonija, miers, kopība un vispārēja mīlestība cilvēku vidū.

Tādu cilvēku ir diezgan daudz, bet noteikti ne vairākums. Viņu galvenie oponenti būtībā iedalāmi trijās grupās.

Pirmkārt, tie, kuri uzskata, ka galvenais ir izdzīvot un tic, ka izdzīvo stiprākie. Viņi sevi īpaši neapgrūtina ar morāliem jautājumiem un vairāk dzīvo pēc principa “tagad vai nekad”. Viņiem bēgļi būtu vajadzīgi tikai, ja no tiem būtu kāds labums. Parasti viņi ir visai slikti pārtikuši cilvēki.

Otrkārt, cilvēki, kuri dzīvo kādai augstākai idejai – reliģijai / nacionālismam vai kam citam. Ja bēgļu pieņemšana neatbilst viņu augstākajai idejai, tad mainīt viņu domas ir praktiski bezcerīgi. Šie arī ir redzamākie bēgļmīļu oponenti. Šo cilvēku vidū bieži ir mazturīgi cilvēki, kuri mierinājumu savām personīgās dzīves nedienām meklē (un atrod!) augstākās idejās.

Treškārt, tie, kuri dzīvi uztver kā spēli, kurā ir ieguvēji un zaudētāji. Viņi grib būt ieguvēji un galveno dzīves jēgu saskata savas materiālās labklājības nodrošināšanā. Tādi ir, piemēram, lielie bagātnieki, kuri neapstājas brīdī, kad it kā jau pietiek. Arī viņiem bēgļi ir vajadzīgi tikai, ja no tā atlec kāds labums viņiem pašiem. Bieži tie ir cilvēki, kuriem dzīvē ir bijis pārāk maz. Ne Aivars Lembergs, ne Ainārs Šlesers, ne Henrijs Fords bērnībā nebija ļoti pārticīgu vecāku bērni.

Šīs trīs grupas humānistiem pamatīgi traucē sasniegt viņu dzīves mērķi – harmonisku, mīlestības pilnu pasauli. Protams, ka tas rada spēcīgas emocijas. Tādēļ arī no viņu puses tik bieži ir vērojama emocionāla agresija.

Cerēt, ka šīs trīs lielās grupas piepeši savā pārliecībā konvertēsies par humānistiem, nav vērts. Jā, cilvēki individuāli mēdz mainīt savus dzīves uzskatus un līdz ar to arī grupas. Bet grupas kā tādas tādēļ neizzūd, jo vietā nāk citi indivīdi. Šo grupu eksistence un to īpatnības ir jāpieņem kā nenovēršams fakts. Protams, var arī nepieņemt, var cīnīties, argumentēt, pārliecināt par humānismu utt., bet, pirmkārt, neadekvāts priekšstats par apkārtējo pasauli izraisa (pašu humānistu) ciešanas. Otrkārt, nevajag aizmirst viedos vārdus

Paēdušais neēdušo nesaprot.

Humānistiem nav nekādu tiesību savas humānisma idejas stādīt augstāk par šo trīs grupu dzīves jēgām un vajadzībām. Pretējā gadījumā tā ir nedemokrātiska liekulība, kas vienus cilvēkus nostāda augstāk par citiem. Savukārt, tas jau vedina uz komunismu. Kas notiek, ja dibina komunismu un tajā (absolūti neizbēgami) pie varas nonāk indivīdi no augšminētajām trim grupām, mēs lieliski varam redzēt gan Latvijas un PSRS vēsturē, gan Korejas Tautas demokrātiskajā republikā, ja kādam tā labpatīk.

Vairums pieņemto bēgļu tik un tā pieder vienai no augšminētajām trim grupām, līdz ar to padarot humānistu ideālu par mīlestības pilnu pasauli neiespējamu. Izskatās, ka tas humānistiem neienāk prātā, jo katrs par līdzcilvēkiem vairāk spriež pēc sava ģīmja un līdzības.

Redzēt, ka tevis ideālā pasaule nav un nebūs iespējama, nav viegli. Tādēļ arī ir tik daudz negāciju un naida ne vien no bēgļu pretinieku, bet arī no humānistu puses.

 

Humānisti var mīlēt bēgļus, bet ne uz citu cilvēku rēķina. Es un daudzi mani līdzcilvēki esam smagi strādājuši, lai nopelnītu to, kas mums pieder. Mums nav absolūti nekāda pienākuma sevis nopelnīto kādam pilnībā vai daļēji atdot. Šī mana un citu cilvēku izvēle ir jāciena. Tieši tāpat kā tam nabaga bēglim (vai ekonomiskajam migrantam, nav svarīgi) ir tiesības uz izglītību, cilvēktiesībām utt., arī man un citiem ir tiesības uz to, ko mēs esam sasnieguši un kas pieder mums. Bēgļa tiesības uz viņa nenopelnīto jebkurā gadījumā ir mazākas par manām tiesībām uz to, ko es esmu nopelnījis. Ja es esmu labsirdīgs, es varu padalīties, bet tas nav un nekad nebūs mans pienākums. Tas, kurš apelējot pie morāles, reliģiskām vai vispārcilvēcīgām vērtībām gribēs man pierādīt, ka ir gan pienākums, lai vispirms padomā par demokrātiju un cilvēku tiesību vienlīdzību.

 

P.S. Ideja par šādām cilvēku grupām pieder psiholoģijas profesoram C. W. Graves un ir vismaz 40 gadus veca. Vairāk par to var lasīt Kena Vilbera grāmatā “Visaptverošā teorija”, Don Edward Beck and Christopher C. Cowan “Spiral Dynamics Mastering Values, Leadership, and Change”, kā arī šeit.

Par suverenitāti

Junkers savā runā efektīvi pamato, kādēļ 22. septembrī došos gājienā pret imigrāciju. Primāri nevis 250-2000 bēgļu dēļ, bet, lai iebilstu pret ES diktātu šajā jautājumā. Ja Junkers un viņam līdzīgie grib zaudēt nacionālu valsti ekonomisku iemeslu dēļ, piesedzoties aiz humānisma maskas, tad viņš to var darīt, bet ne jau uz mana un manas valsts rēķina. Vai tāpēc Latvija ieguva un atguva neatkarību, lai pēc tam pakļautos visādu pašiedomātu diktatoru iegribām? Nē. Un man ir vienalga par visādām iespējamām krīzēm un citiem draudiem. Ir lietas, kas ir vērtīgākas par naudu vai izlikšanos labam.

Karoga zaimošana

Nejauši uzgāju viena vai vairāku entuziastu aizraušanos internetā ar Latvijas karoga zaimošanu.

Gribēju uzrakstīt iesniegumu un Google meklēju kam. Tad uzgāju, ka Drošības policija par to ir beigusi kriminālprocesu būtībā ne ar ko.

Tā kā attiecīgais ieraksts ar zīmējumu nebūt nav noslēpts arhīvos un to turpina popularizēt, jautājums no manas puses, vairs nezinu, kam – tad tā arī viss paliek un Latvijas karogu drīkst visādos veidos ķengāt, kā vien cilvēks vēlas, ja vien tu gadījumā neesi J.Osipovs?

Es šajā situācijā vairs nudien nezinu, kā rīkoties. Rakstīt iesniegumu iekšlietu ministram, vērst plašsaziņas līdzekļu uzmanību uz radušos situāciju vai klusēt, cerot, ka viss norims pats no sevis?

Avots

Piebilde

Pa šo laiku sanācis noskaidrot, ka ķengājošā attēla autors esot Didzis Melbiksis. Tas pats, par kuru Pietiek pirms vairākām dienām bija rakstīts šādi:

Nesen Stokholmas Ekonomikas augstskolā norisinājās „QUO Tu Domā?” diskusija par to, vai Latvijai ir jāuzņem bēgļi (turpmāk – imigranti. Bēgļa statuss tiem Latvijā vēl nav piešķirts). (..)

Viens no debatētājiem, Didzis Melbiksis, sacīja, un es citēju: „Zviedrijā slepkavības praktiski vispār nenotiek un izvarošanas ir daudz mazāk nekā Latvijā… Ja Jūs gribat dzīvot mierīgāk, pārcelieties uz Zviedriju.” (..)

Šeit gan jāsaka, ka, iespējams, debatētājs nerēķinājās ar to, ka kādam no auditorijas ir zināmi fakti, kas atspēko viņa melus. (..)

Saskaņā ar ANO Narkotiku un noziedzības biroja datiem 2012.gadā Zviedrija ieņēma pirmo vietu Eiropā pēc policijā reģistrētiem izvarošanas gadījumiem uz 100 000 iedzīvotājiem. Tomēr šie ir tikai reģistrētie gadījumi, un patiesais skaitlis nav zināms. Tālākai atspēkošanai būtu jācitē praktiski viss raksts.

Mani personīgi ne īpaši satrauc dažādu plānprātiņu uzskati, izrunāšanās un varbūt pat rīcība, ja tā neskar mani pašu. Bet mani nopietni satrauc, ka Didzītis drīkst visu, bet Jevgeņijs par būtībā tieši to pašu atraujas pēc pilnas programmas. Te vairs nav viens likums un viena taisnība visiem. Tas ir autoritārisms, kurš darbojas pēc principa – dodiet cilvēku, pantu atradīsim. Tādā iekārtā mēs kā indivīdi nekad nevaram būt droši, ka rīt neatnāks pakaļ mums pašiem.

Par propagandas kanālu aizliegšanu

Kā jūs domājiet, vai vajag principiāli un stingri piemērot aizliegumu raidīt Kremļa propagandas kanālus Latvijas teritorijā?

Es ilgu laiku esmu bijis “stingrās rokas” atbalstītājs. Ja ne aizliegt tos murgus, tad vismaz aplikt ar paprāvu akcīzes nodokli. Cik noprotu, notiek tieši otrādi. Krievijas telekanāliem maksā par tiesībām tos retranslēt. Savukārt, ja to pašu visu raidītu tikai internetā, varbūt ar to vispār nevajadzētu cīnīties, jo internetā alternatīvus viedokļus atrast ir daudz vienkāršāk nekā televizorā. Tas gan būtu regulāri jāpārvērtē.

Lielākais pozitīvais efekts no propagandas kanālu aizlieguma būtu ne jau skatītāju atturēšana no kaitīgās informācijas uztveršanas. Ja cilvēkam ar spriešanas un analīzes spējām ir tā kā ir, tad arī izslēgts televizors to īpaši nemainīs. Nē, pozitīvākais ieguvums būtu spēcīgs mājiens ar mietu Kremļa virzienā, ka viņu fašistiskā kara ieroči šeit tiks apkaroti. Ka nedrīkst te raidīt pēdīgās stulbības. Vienalga tas viņiem nebūtu, jo pūles satura veidošanā tiek ieguldītas pamatīgas. Protams, varētu sekot sankcijas un visādi citādi neadekvāta uzvedība, bet neko sevišķi adekvātu no kaimiņvalsts pārvaldītājiem mēs nevaram gaidīt jebkurā gadījumā.

Šāds aizliegums radītu lielu ažiotāžu Latvijas krievvalodīgajos medijos. Tas nozīmētu, ka piespiedu kārtā nāktos vismaz pieminēt Latvijas oficiālo nostāju pret-kara-propagandas jautājumos. Šobrīd liekas, ka tādas nostājas vispār nav.

Mūsu krievvalodīgie bāleliņi ar to iepazītos, iespējams, palamātos pie sevis, bet vismaz būtu spiesti saprast, ka Kremļa propaganda pie mums tiek uztverta tieši kā propaganda. Jo lielākā nelaime ir īpatņi, kuri uzskata, ka Kremlis viņiem vēsta patiesību.

Taču pirms vairākām dienām sastapos ar netipiski labi pamatotu anonīmu viedokli, kurš manu visai stingro nostāju būtiski ietekmēja. Ir vērts to izlasīt pilnībā, bet, īsi sakot, tā autors paļaujas, ka Latvijas vidējajam krievvalodīgajam ir arī tieši kontakti ar bāleliņiem kaimiņvalstī, no kuriem viņš nepastarpināti uzzina reālo situāciju Krievijā, un attiecīgi novērtē kādos priviliģētos apstākļos viņš šobrīd dzīvo. Tādēļ atņemt viņam iemīļoto seriālu būs vien cilvēka tracināšana bez pozitīva ieguvuma.

Vājā vieta gan manos, gan šī anonīmā autora spriedumos varētu būt pieņemtais priekšstats krievvalodīgo televīzijas skatītāju. Mēs paļaujamies, ka tas ir relatīvi saprātīgs cilvēks ar puslīdz adekvātām spriešanas spējām. Bet, vai tā viena krietni krietnā daļa šo īpatņu, kas praktiski nekādā mērā nav vīžojuši apgūt latviešu valodu, vispār ir uzskatāmi par saprātīgiem cilvēkiem? Ja atbilde ir nē, tad, manuprāt, ar tādiem vairs arī neko nav vērts iesākt. Jo, ja pie cilvēkiem vērsīsies, tiecoties pie šīs mērķauditorijas, tiks atbaidīta cita, saprātīgāka. Bet mums ir vajadzīgi tieši tie saprātīgie.

Anarhijas uzvaras gājiens

Nākotnē mani biedē pat ne tik daudz kara lielā iespējamība, cik kolektīva morāles un citu noteikumu ignorēšana. Neesmu profesionāls vēstures speciālists, bet šādi tomēr, šķiet, vēl nekad nav bijis.

Ilgu laiku Rietumu civilizāciju, tai skaitā Krieviju, ir saturējusi kopā reliģija, jēdziens par grēku. Tiesas nebija padarītas par tādu absurdu kā tagad. Ja biji ko nozadzis vai noslepkavojis un tevi noķēra, sods bija praktiski neizbēgams. Tādu Breivīku senākos laikos vienkārši nolinčotu nevis cimperlētos ar tiesām un slepkavas cilvēktiesībām.

Ļoti bieži mēs ikdienā saskaramies ar situācijām, kad neievērot likumu ir izdevīgāk nekā to ievērot. Viselementārākais piemērs – ielas šķērsošana pie sarkanās gaismas. Kārtējais gājējiem sačakarētais krustojums, mašīnas nebrauc, jāsteidzas, policistu tuvumā nav – rīcība skaidra. Vai arī mazliet nopietnāks piemērs – Rīgas satiksmes iepirktās nanotehnoloģijas jeb ūdens transporta mazgāšanai. Vai tad pieķertie savas izdarības nožēlo? Neticu. Vienīgi to, ka pieķerti, ka muļķīgi iekrituši. Bet, paskatoties, kā valsts iestāžu konkursos bez mitas uzvar savējie un ka par to praktiski neviens sodīts netiek, kā tu pats nedarīsi tāpat, ja radīsies izdevība? Ja pats neparūpēsies par sevi, to nedarīs neviens cits.

Aizvien izdevīgāk kļūst nevis atzīt un nožēlot vainu, bet mēģināt izlocīties visiem iespējamajiem līdzekļiem. Vēl viens spilgts piemērs ir Krieviju pārvaldošā banda. Melošana, tukši solījumi utt. jau stipri sen ir sasnieguši neticamus apjomus. Tur vairs nav nekā kopīga ar vispārcilvēcīgām vērtībām. Ja vēl paskatās uz viņu darbiem, tad tādus tipus var saukt par cilvēkiem tikai pēc formas nevis satura. Varbūt viņus visus vajadzētu nogalināt humānu apsvērumu dēļ.

Cilvēce savu tehnoloģisko u.c. veida progresu ir sasniegusi sadarbības rezultātā. Tikai retais spēj viens pats sevi gan pabarot, gan apģērbt. Esošā naudas / cilvēku attiecību sistēma ļauj neredzēt citu cilvēku nepieciešamību indivīda dzīvē. Tā arī rodas tādi necilvēcīgi īpatņi kā Breivīks, Staļins un citi.

Visas šīs problēmas principā būtu jārisina ar vienkāršas morāles principu iemācīšanu jau agrā bērnībā. “Nedari citiem to, kas pašam nepatīk”, “Rūpējies par ģimeni”, “Jo cilvēki tev apkārt būs laimīgāki, jo laimīgāks būsi pats” utml. Kaut kas līdzīgs droši vien bērnībā tiek mācīts visiem cilvēkiem. Nelaime tikai, ka šo noteikumu bieži vien ir pārāk daudz vai tie ir pat pretrunīgi. Bērns tos varbūt īsti nesaprot, nespēj izšķirt, kuram klausīt, kuram nē un pamazām sāk neklausīt visiem. Jo bieži vien nekas slikts nenotiek, pat tieši otrādi. Turklāt nav runa tikai par bērniem. Arī, ja pieaudzis cilvēks mācītos un mēģinātu ievērot absolūti visus pastāvošos likumus, viņa dzīve pārvērstos murgā. Tāpēc daudzi to nemaz nemēģina darīt.

 

Ja viss turpināsies kā līdz šim, anarhijas īpatsvars esošajā civilizācijas kārtībā palielināsies vēl vairāk. Saļodzīsies un varbūt arī sabruks pat šķietami elementāras sistēmas, teiksim, apgāde ar pārtiku vai medikamentiem. Tikmēr dažādas abstraktas struktūras, tehnoloģisks progress turpinās sekmīgi attīstīties. Tas notiks uz to cilvēku rēķina, kuri kaut kādiem noteikumiem un vispārcilvēcīgai morālei sekos. Tas sniedz un sniegs ilūziju, ka cilvēce kopumā attīstās milzu soļiem, novēršot uzmanību no anarhijas perēkļu draudiem.

Es neticu esošās civilizācijas pamatvērtību sekotāju uzvarai pār anarhistiem. Ja slepkava pretnostāsies cilvēkam, kurš ir pret nāves sodu, uzvarēs pirmais. Jo viņam noteikumu nav.

 

Šīs problēmas vajadzētu atrisināt jaunai, iespējami globālai izpratnei par valsts, sabiedrības pārvaldību. Saprast valsts jēgu, ieviest autoritārismu un bardzību tur, kur tas nepieciešams, citur – maksimālu demokrātiju.

 

Ja es būtu valsts prezidents

Ir dzirdēts, ka skolniekiem dodot rakstīt sacerējumus par šo tēmu. Pieņemu, ka atbildes parasti ir aptuveni pacelšu pensijas, panākšu, lai cilvēkiem lielākas algas, likšu noziedziniekus cietumā utt. Es neesmu skolnieks, man ir 30 gadi un politikai sekoju gana cītīgi, lai mans viedoklis būtu mazliet citādāks. Un, lai arī prezidentam mūsu parlamentārajā republikā nav nemaz tik lielas teikšanas, viņam tomēr ir tiesības rosināt izskatīšanai likumprojektus vai noraidīt muļķīgākos Saeimas balsojumus, tiesa, riskējot ar amata zaudēšanu.

Tātad pie lietas.

Mans vispārīgais politikas redzējums

  • Latvija ir vienīgā valsts pasaulē latviešiem un tai primāri jārūpējas par latviešu tautu.
  • Latvijai jābūt demokrātiskai valstij. Diskutablākos jautājumus jāizlemj referendumos.
  • Valsts pastāv, lai tās iedzīvotāji būtu laimīgāki. Tas nozīmē, ka iedzīvotāju interesēm jādominē pār dažu uzņēmēju / korporāciju vajadzībām. Laimes jēdziens jāsaprot Maslova piramīdas kontekstā; vispirms jāapmierina cilvēku fizioloģiskās vajadzības, tad jāparūpējas par drošību utt.
  • Ideāla valsts ir nevis tāda, kuru spēj vadīt pat mājsaimniece, bet gan tāda, kuras vadīšanai pat mājsaimniece nav nepieciešama. Tas ir, valsts demokrātiskais mehānisms ir izstrādāts tik pašpietiekams, ka tā vispār nav jāvada. Politiķi veic atbalsta funkcijas, sastāda budžetu, pieņem pārsvarā tehniskus grozījumus, uzklausa vēlētājus utml. Pilnībā tas diez vai ir iespējams, bet uz to jātiecas.

Konkrētāk

  1. Valsts prezidenta amats ir galvenokārt reprezentatīvs. Grib to amata ieņēmējs vai nē, bet liela daļa nācijas viņu uztver vai vismaz ļoti grib uztvert kā zināma mēra garīgu līderi. Iekšpolitiski tā arī ir vissvarīgākā valsts prezidenta funkcija. Būt par latviešu tautas vadoni šī vārda vislabākajā nozīmē. Tas ir, nevis kusli murkšķēt par nodokļu maksāšanu vai ilgstoši neteikt, ko izdomājis devītā maija sakarā, bet gan vīrišķīgi, atklāti, ja nepieciešams, lepni un nekaunīgi paziņot savu viedokli kā nācijas galvenajam pārstāvim un aizstāvēt to. Lai latviešu tautas vairākums uztver prezidentu kā savu pārstāvi nevis kārtējo neveiksmīgo amata vietas aizpildītāju. Jo kuslāks būs valsts līderis, jo mazāk to ņems vērā, jo mazākas būs iespējas valstiski kaut ko panākt attiecībās ar citām valstīm. Labas attiecības ar citām valstīm ir svarīgas, bet ne jau par katru cenu.
  2. Valsts prezidenta uzrunas būtu konkrētas un tad, kad situācija to prasītu, nevis tieši svētkos. Komunikācijā vairāk tiktu izmantots blogam līdzīgs formāts, reaģējot arī uz atstātajiem komentāriem. Prezidenta kanceleja ir vērā ņemams resurss, kurš tādu formātu varētu padarīt efektīvu.
  3. Ir jāaptur Vienotības lienošā varas sagrābšana un jārealizē iespējami demokrātiskāka valsts pārvalde. Vismaz daļēji jārealizē Šveices referendumu pieredze, ļaujot sabiedrībai tieši iesaistīties varas procesos. Tas savukārt mazinās neuzticību parlamentam un valsts pārvaldei kā tādai. Pat ja tiks pieņemti daži kļūdaini lēmumi, nu, tāda ir demokrātijas cena. Tos pēc tam varēs arī atcelt referenduma kārtībā. Bet, ja pustotalitārs režīms pieņem sabiedrībai neizdevīgus lēmumus un valsts prezidents gļēvi nereaģē, tad pie pašreizējiem nosacījumiem sarīkot veiksmīgu referendumu ir gandrīz neiespējami.
  4. Iniciētu priekšlikumu, kas nosaka maksimālos griestus viena cilvēka īpašumam. Būtībā nav svarīgi cik lielus, kā tieši tiktu aprēķināta īpašumu vērtība utml. Tie tāpat netiktu pieņemti. Šī priekšlikuma patiesais mērķis būtu diskusijas radīšana par visai neērtu, bet fundamentāli svarīgu tēmu sabiedrības turības līmeņa vienādošanā. Ideālā gadījumā rastos starptautiska rezonanse, cilvēki ārzemēs pavilktos par šo ideju un rastos vismaz cerība kādreiz tālā nākotnē to arī realizēt.
  5. Veicinātu maksimāli daudz atklātības dažādos ar valsts aizsardzību saistītos jautājumos. Piedodiet, bet, galvenokārt pateicoties Lato Lapsam, man radies iespaids, ka mūsu drošības dienesti, sevišķi Drošības policija vairāk nodarbojas ar mākoņu stumdīšanu nekā veic valsts aizsardzību pēc būtības. Ar tādiem gadījumiem ir jācīnās. Nedomāju, ka labākais risinājums būtu pakļaut valsts drošības iestādes kādam noteiktam amatam. Varbūt jā, bet jebkurā gadījumā vispirms jābūt informācijai, ar ko viņi tur vispār ir nodarbojušies. Pēc tam varētu pieņemt arī attiecīgus lēmumus.
  6. Izveidotu darba grupu, kuras uzdevums būtu radīt alternatīvu vēlēšanu sistēmu esošajai. Piemēram, mazāki reģioni, iespēja atsaukt deputātu, paredzēt, kā rīkoties balsu pirkšanas gadījumos utml.
  7. Veicinātu Krievijas propagandas kanālu apraides ierobežošanu Latvijas teritorijā un iespēju robežās atbalstītu pret-propagandas masu mediju izveidi un attīstību. Iespējams, te ir nepieciešamas izmaiņas likumdošanā. Tam būtu jāizveido darba grupa, kuras rezultātu es kā prezidents iesniegtu Saeimai apstiprināšanai. Noteikti ir nepieciešams uzlabot kontroles mehānismus un sekojošās darbības pēc tam.
  8. Uz Krieviju es nebrautu vispār un maksimāli ierobežotu laiku, kas jāpatērē, reaģējot uz kaimiņu diplomātiskajām darbībām. Iemesls ļoti vienkāršs – šī brīža Kremlim ticēt nav jēgas. Ar pilnīgu meli runāt ir laika tērēšana. Būtībā pareizs solis būtu diplomātisko attiecību pārtraukšana, bet tas vēlāk radītu daudz nevajadzīgu grūtību. Kādreiz tas režīms viņiem arī kritīs.
  9. 16. martā es dotos pie Brīvības pieminekļa un publiski teiktu, ka šis datums jau sen ir mainījis savu kādreizējo nozīmi. Izvērstāk par to šeit.
  10. Ārpolitiski censtos panākt, lai Krievijai beidzot piespiež aizvākties no Kaļiņingradas apgabala, kur tā ir aizsēdējusies jau krietni ilgāk nekā tas savulaik tika starptautiski izlemts. Kompromiss varētu būt šī reģiona demilitarizācija.
  11. Darba grupas ietvaros censtos atrisināt esošo bardaku (interneta) masu medijos, kuri dēvē sevi par ziņu portāliem un publicē, maigi izsakoties, dezinformāciju. Darba grupas rezultāts – likuma grozījumi, kas tiktu iesniegti parlamentam.
  12. Iesniegtu Saeimai priekšlikumu par naturalizācijas kārtības maiņu, konkrētāk, naturalizācijas noteikumu padarīšanu stingrāku. Esošais mehānisms, kā rāda Kravcovs un citi viņam līdzīgie, neder. Liela imigrācijas viļņa gadījumā esošā naturalizācijas kārtība latviešus viņu valstī draud padarīt par minoritāti. Savukārt tas ilgtermiņā mainīs Latvijas esošo funkciju – būt par vienīgo valsti pasaulē latviešu tautai. No šāda apdraudējuma būtu maksimāli jāizvairās.

Būtībā tā varētu turpināt vēl diezgan ilgi, bet pamatā visam vajadzētu izrietēt no vispārīgā politikas redzējuma.