Jaunā Eiropas Savienība

Uzzinot par Brexit, biju samērā priecīgs. Jo, nu tad beidzot ES birokrāti būs spiesti saprast, ka līdzšinējais virziens uz Eiropas Savienotajām Valstīm (ESV) jāaptur un jāpārskata. Tagad vairs tik priecīgs neesmu. Jo nebiju gaidījis tāda apmēra ES birokrātu ietiepību, iedomību un tuvredzību. Par ko liecina vēlme pēc iespējas izmest UK no ES? Par sakāpinātām emocijām un aizvainojumu? Iespējams. Bet varbūt tomēr vairāk dominē vēlme izveidot ESV cik ātri vien iespējams?

Capture

Līdzšinējie ES birokrātu izteikumi pret demokrātiju un nacionālismu parāda viņu neiecietību pret citādi domājošajiem. Vai ar tādiem var būvēt kopīgu nākotni? Varbūt, bet tas ir ļoti grūti. Un kāpēc tas būtu vajadzīgs? Vai, atbrīvojoties no smagas nastas, nevarētu soļot ātrāk?

Demokrātiski un / vai nacionāli domājošu cilvēku Eiropā ir pārāk daudz, lai viņus atļautos neņemt vērā. Domāt, ka viņi “pāraugs”, ir naivisms, muļķība un nevēlēšanās pieņemt realitāti tādu, kāda tā ir šobrīd.

No anti-demokrātu un anti-nacionālistu valdīšanas ir jāatbrīvojas. Viņus nav vērts ne klausīt, ne cienīt. Lai viņi pārvalda paši sevi, kā nu mācēdami.

Ja nekā nav iespējams no ES birokrātiem tikt vaļā, tad, neizstājoties no ES (jo to vienmēr var paspēt), jāveic darbi jaunas, nacionālu un demokrātisku valstu savienības dibināšanai. Būtu jāpārskata esošās ES funkcijas, liekās jāatmet, noderīgās jāpatur. Ja līdz tam ES birokrāti neattapsies, būtu jādibina jaunā nacionālā un demokrātiskā Eiropas Savienība. Pēc tam jaunās savienības dalībvalstis varētu kopīgi pamest veco Eiropas Savienību.

Mums nav nekāda pienākuma būt pateicību parādā esošajai Eiropas Savienībai. Tas ir tieši tāpat kā mainīt dzīvokli vai mainīt darbu. Savā ziņā emocionāli, bet nepieciešami.

Kā parakstīties par referendumu saglabāšanu Latvijā

Ir pienākusi reize, kad ikviens no mums var pielikt roku, lai apturētu “gudro galvu” nodomu padarīt referendumus Latvijā par faktiski neiespējamiem. Tas prasīs tikai 2-3 minūtes.

Praktiski ir apturēts Satversmes 2. pants „Latvijas valsts suverēnā vara pieder Latvijas tautai”. Šogad vēl var paspēt atgriezties pie 1922. gada Satversmes Sapulces noteiktās kārtības, tautas nobalsošanas ierosināšanai. Nākamajā gadā tas vairāk nebūs iespējams.

Aicinām atgriezties pie 1922.gada Satversmes Sapulces noteiktās kārtības. Formulējums -2012.gada 8.novembrī pieņemtā likuma ”Grozījumi likumā ”Par tautas nobalsošanu un likumu ierosināšanu” atcelšana. Šis likums, stājoties spēkā 2015. gada 1. janvārī, noteiks nepārvaramu ierobežojumu tautas tiesībām – prasību jauna likumprojekta iniciatoriem pašiem savākt aptuveni 150 tūkstošus parakstu līdzšinējo 30 tūkstošu parakstu vietā. (http://atvertaparvaldiba.info/iniciativa-parakstu-vaksana-tautas-nobalsosanai)

Ko darīt?

  1. Uzklikšķināt uz saites www.latvija.lv/pv
  2. Sekot latvija.lv sniegtajām instrukcijām.
  3. Padot šo informāciju tālāk.

Šo darbiņu nedrīkst atlikt “uz nākošo reizi” vai cerēt, ka visu izdarīs citi. Vēlāk būs jāsavāc jau 150’000 parakstu un tas ir praktiski neiespējami.

Pretspiegu grozījumi

Visvairāk “pretspiegu grozījumu” sakarā mani satrauc relatīvais klusums publiskajā telpā. Pieņemu, ka ne visi zina, par ko ir runa, tāpēc mazliet pārstāstīšu saviem vārdiem.

 

Kā zināms, Krievija veica Krimas aneksiju un uzreiz pēc tam Ukrainā parādījās tā sauktie zaļie cilvēciņi. Par karu to nosaukt bija kaut kā neērti, tāpēc to sāka dēvēt par hibrīdkaru. Tā teikt, karš vispār ir, bet, lai Kremlis neapvainotos, to nosauca mazliet citādāk.

Latvijai kā potenciālam Kremļa vardarbības mērķim, būtu jābūt gatavai gan karam, gan hibrīdkaram. Tad nu Latvijas gudrās galvas specdienestos, parlamentā un Providus-ā sadomāja veikt izmaiņas krimināllikumā. Tiktāl loģiski, vai ne? Bet kādēļ izmaiņām likumdošanā bija vajadzīgs gaidīt vairāk nekā divus gadus? Un kādēļ šos grozījumus tagad virza steidzami?

Atbilde ir ļoti vienkārša – lai valsts prezidents tos nespētu vēlreiz “atmest atpakaļ” un lai nebūtu pat teorētisku iespēju apstādināt šos grozījumus tautas referendumā. Hibrīdkarš novilkto divu gadu dēļ izskatās vien pēc piemeklēta iegansta. Faktiski tiek sagrābta vara Latvijā. Tas ir, ja ne apvērsums, tad kas ļoti līdzīgs tam.

Būs daudz vieglāk ierosināt krimināllietu pret nevēlamu indivīdu. Publiski ierosināji izmest Solvitu no Nacionālās Drošības padomes un kāds tevis teikto uztvēra nopietni? Tev piedraudēs ar krimināllikumu, iespējams, izsauks uz Drošības policiju un varbūt piedāvās sadarboties. Kārdinājums piekrist būs milzīgs. Ja būsi principiāls un spītīgs, tev tiks piemeklēts pants, ierosināta lieta un varēsi laimīgs piestaigāt uz pratināšanām un gadiem ilgi gaidīt savu tiesu. Diezgan pamatīgas neērtības ir ļoti reālas. Attaisnojošs tiesas spriedums gan nē. Pārsūdzības mēdz būt ilgas un neproduktīvas. Ja būsi izcēlies ar ko īpaši nejauku, var arī nosēdēt savus labākos dzīves gadus cietumā ar ne tiem simpātiskākajiem kameras biedriem.

Ir ļoti ērti labticīgi paļauties, ka “viņi zina, ko dara”. Ja painteresējas vairāk, ko tieši un kā mūsu specdienesti dara, tad paļauties uz tādiem kļūst ļoti, ļoti grūti. Ja neesiet interesējušies paši, lūdzu ticiet tiem, kuri to dara. Pameklējiet kaut vai pietiek.com informāciju par SAB, Drošības policiju vai Militārās izlūkošanas un drošības dienestu. Man personīgi radies iespaids, ka tur strādā tieši tādi paši “haļavščiki” kā citās valsts iestādēs. Pārsvarā ne tie talantīgākie ļaudis, kuri grib strādāt pēc iespējas mazāk. Neiztrūkstoši ir arī tipi, kuri atraduši iespējas, kā ar darba palīdzību papildus piepelnīties. Ja tic astoņkājim, tad milzīgos apmēros (piem., 100’000 eiro SAB Sparānam).

 

Grozījumi krimināllikumā ir kā tādas atombumbas radīšana. Nekad nevar zināt, vai kāds idiots to neuzspridzinās pašiem virs galvas. Pieņemsim, ka jūs personīgi pazīstiet Āboltiņu vai Gaidi Bērziņu un ticiet, ka viņi ir normāli cilvēki, kuriem nekas “tāds” nevar pat prātā ienākt. Ļoti iespējams, ka jums ir pilnīga taisnība. Tikai viņi neviens pie varas nebūs mūžīgi. Un, vai atcerieties, ka Hitleru ar viņa nacistiem savulaik parlamentā ievēlēja demokrātiskā veidā? Faktiski tiek sagatavota dāvana – superierocis jaunai, totalitārai valdībai.

Jūs domājiet, ka es lieki dramatizēju un ka jūs tas neskars? Es nebūtu tik optimistisks. Attieksme “bet es taču neko neesmu izdarījis” ir bijusi vairumam upuru, kuri vēlāk tikuši izsaukti uz čeku (kas ir SAB, MIDD un DP analogs un priekštecis) izvesti lopu vagonos vai vienkārši nošauti Stabu ielas pagrabos. Citādi taču viņi būtu aizbēguši vai pretotos.

 

Ja neticiet, nevēlieties iedziļināties, tas ir saprotami un uz to arī neviens nespiež. Bet tad, lūdzu, respektējiet tos, kuri šos jautājumus ir pētījuši. Dalieties ar informāciju par krimināllikuma grozījumiem. Paudiet savu subjektīvo attieksmi pret tiem, kamēr tas legāli vēl ir iespējams. Uzdodiet jautājumus tviterī partijām, konkrētiem deputātiem. Lai viņi atbild, lai komentē. Mēģināsim izglābt mūs pašus, kamēr vēl nav par vēlu.

 

Dievs svētī Latviju!

Populāri neloģismi

Tolerance ir viena no Rietumu pamatvērtībām. Konservatīvos var apvainot psihiskos traucējumos, apsūdzēt “naida runā” un uzskatīt par necilvēkiem.

Darviniskā cīņa par stiprākā izdzīvošanu ir radījusi vienlīdzīgas, racionālas cilvēciskas būtnes, kas ir “baltas lapas”, ko tikai samaitā nekrietnā sabiedrība.

Ir laiks pārvarēt rasismu, jo tādas rases nemaz neeksistē. Un tas ir jādara baltajiem cilvēkiem, kuri ir darījuši daudz ļauna visai pasaulei.

Pārējie šeit, paldies @akmens un @DaceKalnina par popularizēšanu.

Humānisti

Man ir bail. No līdzcilvēkiem, no viņu reliģiozās apsēstības ar bēgļmīlestību. Viņi ir tik ļoti gatavi mīlēt pilnīgi svešus cilvēkus, par kuriem nudien netrūkst negatīvas informācijas un uz kuriem vajadzētu kā minimums skatīties piesardzīgi, ka tā vārdā ir gatavi sev labi pazīstamajiem līdzcilvēkiem, tautiešiem, velns parāvis, rīkli pārgrauzt. Viņu vidū ir tādi idioti, ka nespēj sajēgt, ka septiņu bērnu tēvam negribas strādāt potenciāli bīstamās vietās un tā vietā pusanonīmi nomētā viņu ar mēsliem. Un es viņus uzskatīju par sakarīgiem cilvēkiem! Uz to ir tik grūti noskatīties!

Tā es rakstīju e-pastā pirms astoņām dienām. Mani personīgi mocīja jautājums – kas tad īsti ir tie bēgļmīļi? Kāpēc šie teorētiski tik ļoti humānie cilvēki ir tik ārkārtīgi naidīgi noskaņoti? Domāju, ka esmu atradis atbildi.

Vidusmēra bēgļmīlis, turpmāk tekstā – humānists – ir ikdienā labi paēdis, visumā ar dzīvi apmierināts cilvēks, kurš pieņēmis, ka dzīves jēga nav ne nemitīga cīņa par izdzīvošanu, ne sekošana reliģijai, ne savu materiālo vajadzību apmierināšana. Dzīves jēga, viņaprāt, ir citi cilvēki. Galvenais mērķis ir harmonija, miers, kopība un vispārēja mīlestība cilvēku vidū.

Tādu cilvēku ir diezgan daudz, bet noteikti ne vairākums. Viņu galvenie oponenti būtībā iedalāmi trijās grupās.

Pirmkārt, tie, kuri uzskata, ka galvenais ir izdzīvot un tic, ka izdzīvo stiprākie. Viņi sevi īpaši neapgrūtina ar morāliem jautājumiem un vairāk dzīvo pēc principa “tagad vai nekad”. Viņiem bēgļi būtu vajadzīgi tikai, ja no tiem būtu kāds labums. Parasti viņi ir visai slikti pārtikuši cilvēki.

Otrkārt, cilvēki, kuri dzīvo kādai augstākai idejai – reliģijai / nacionālismam vai kam citam. Ja bēgļu pieņemšana neatbilst viņu augstākajai idejai, tad mainīt viņu domas ir praktiski bezcerīgi. Šie arī ir redzamākie bēgļmīļu oponenti. Šo cilvēku vidū bieži ir mazturīgi cilvēki, kuri mierinājumu savām personīgās dzīves nedienām meklē (un atrod!) augstākās idejās.

Treškārt, tie, kuri dzīvi uztver kā spēli, kurā ir ieguvēji un zaudētāji. Viņi grib būt ieguvēji un galveno dzīves jēgu saskata savas materiālās labklājības nodrošināšanā. Tādi ir, piemēram, lielie bagātnieki, kuri neapstājas brīdī, kad it kā jau pietiek. Arī viņiem bēgļi ir vajadzīgi tikai, ja no tā atlec kāds labums viņiem pašiem. Bieži tie ir cilvēki, kuriem dzīvē ir bijis pārāk maz. Ne Aivars Lembergs, ne Ainārs Šlesers, ne Henrijs Fords bērnībā nebija ļoti pārticīgu vecāku bērni.

Šīs trīs grupas humānistiem pamatīgi traucē sasniegt viņu dzīves mērķi – harmonisku, mīlestības pilnu pasauli. Protams, ka tas rada spēcīgas emocijas. Tādēļ arī no viņu puses tik bieži ir vērojama emocionāla agresija.

Cerēt, ka šīs trīs lielās grupas piepeši savā pārliecībā konvertēsies par humānistiem, nav vērts. Jā, cilvēki individuāli mēdz mainīt savus dzīves uzskatus un līdz ar to arī grupas. Bet grupas kā tādas tādēļ neizzūd, jo vietā nāk citi indivīdi. Šo grupu eksistence un to īpatnības ir jāpieņem kā nenovēršams fakts. Protams, var arī nepieņemt, var cīnīties, argumentēt, pārliecināt par humānismu utt., bet, pirmkārt, neadekvāts priekšstats par apkārtējo pasauli izraisa (pašu humānistu) ciešanas. Otrkārt, nevajag aizmirst viedos vārdus

Paēdušais neēdušo nesaprot.

Humānistiem nav nekādu tiesību savas humānisma idejas stādīt augstāk par šo trīs grupu dzīves jēgām un vajadzībām. Pretējā gadījumā tā ir nedemokrātiska liekulība, kas vienus cilvēkus nostāda augstāk par citiem. Savukārt, tas jau vedina uz komunismu. Kas notiek, ja dibina komunismu un tajā (absolūti neizbēgami) pie varas nonāk indivīdi no augšminētajām trim grupām, mēs lieliski varam redzēt gan Latvijas un PSRS vēsturē, gan Korejas Tautas demokrātiskajā republikā, ja kādam tā labpatīk.

Vairums pieņemto bēgļu tik un tā pieder vienai no augšminētajām trim grupām, līdz ar to padarot humānistu ideālu par mīlestības pilnu pasauli neiespējamu. Izskatās, ka tas humānistiem neienāk prātā, jo katrs par līdzcilvēkiem vairāk spriež pēc sava ģīmja un līdzības.

Redzēt, ka tevis ideālā pasaule nav un nebūs iespējama, nav viegli. Tādēļ arī ir tik daudz negāciju un naida ne vien no bēgļu pretinieku, bet arī no humānistu puses.

 

Humānisti var mīlēt bēgļus, bet ne uz citu cilvēku rēķina. Es un daudzi mani līdzcilvēki esam smagi strādājuši, lai nopelnītu to, kas mums pieder. Mums nav absolūti nekāda pienākuma sevis nopelnīto kādam pilnībā vai daļēji atdot. Šī mana un citu cilvēku izvēle ir jāciena. Tieši tāpat kā tam nabaga bēglim (vai ekonomiskajam migrantam, nav svarīgi) ir tiesības uz izglītību, cilvēktiesībām utt., arī man un citiem ir tiesības uz to, ko mēs esam sasnieguši un kas pieder mums. Bēgļa tiesības uz viņa nenopelnīto jebkurā gadījumā ir mazākas par manām tiesībām uz to, ko es esmu nopelnījis. Ja es esmu labsirdīgs, es varu padalīties, bet tas nav un nekad nebūs mans pienākums. Tas, kurš apelējot pie morāles, reliģiskām vai vispārcilvēcīgām vērtībām gribēs man pierādīt, ka ir gan pienākums, lai vispirms padomā par demokrātiju un cilvēku tiesību vienlīdzību.

 

P.S. Ideja par šādām cilvēku grupām pieder psiholoģijas profesoram C. W. Graves un ir vismaz 40 gadus veca. Vairāk par to var lasīt Kena Vilbera grāmatā “Visaptverošā teorija”, Don Edward Beck and Christopher C. Cowan “Spiral Dynamics Mastering Values, Leadership, and Change”, kā arī šeit.

Par suverenitāti

Junkers savā runā efektīvi pamato, kādēļ 22. septembrī došos gājienā pret imigrāciju. Primāri nevis 250-2000 bēgļu dēļ, bet, lai iebilstu pret ES diktātu šajā jautājumā. Ja Junkers un viņam līdzīgie grib zaudēt nacionālu valsti ekonomisku iemeslu dēļ, piesedzoties aiz humānisma maskas, tad viņš to var darīt, bet ne jau uz mana un manas valsts rēķina. Vai tāpēc Latvija ieguva un atguva neatkarību, lai pēc tam pakļautos visādu pašiedomātu diktatoru iegribām? Nē. Un man ir vienalga par visādām iespējamām krīzēm un citiem draudiem. Ir lietas, kas ir vērtīgākas par naudu vai izlikšanos labam.

Karoga zaimošana

Nejauši uzgāju viena vai vairāku entuziastu aizraušanos internetā ar Latvijas karoga zaimošanu.

Gribēju uzrakstīt iesniegumu un Google meklēju kam. Tad uzgāju, ka Drošības policija par to ir beigusi kriminālprocesu būtībā ne ar ko.

Tā kā attiecīgais ieraksts ar zīmējumu nebūt nav noslēpts arhīvos un to turpina popularizēt, jautājums no manas puses, vairs nezinu, kam – tad tā arī viss paliek un Latvijas karogu drīkst visādos veidos ķengāt, kā vien cilvēks vēlas, ja vien tu gadījumā neesi J.Osipovs?

Es šajā situācijā vairs nudien nezinu, kā rīkoties. Rakstīt iesniegumu iekšlietu ministram, vērst plašsaziņas līdzekļu uzmanību uz radušos situāciju vai klusēt, cerot, ka viss norims pats no sevis?

Avots

Piebilde

Pa šo laiku sanācis noskaidrot, ka ķengājošā attēla autors esot Didzis Melbiksis. Tas pats, par kuru Pietiek pirms vairākām dienām bija rakstīts šādi:

Nesen Stokholmas Ekonomikas augstskolā norisinājās „QUO Tu Domā?” diskusija par to, vai Latvijai ir jāuzņem bēgļi (turpmāk – imigranti. Bēgļa statuss tiem Latvijā vēl nav piešķirts). (..)

Viens no debatētājiem, Didzis Melbiksis, sacīja, un es citēju: „Zviedrijā slepkavības praktiski vispār nenotiek un izvarošanas ir daudz mazāk nekā Latvijā… Ja Jūs gribat dzīvot mierīgāk, pārcelieties uz Zviedriju.” (..)

Šeit gan jāsaka, ka, iespējams, debatētājs nerēķinājās ar to, ka kādam no auditorijas ir zināmi fakti, kas atspēko viņa melus. (..)

Saskaņā ar ANO Narkotiku un noziedzības biroja datiem 2012.gadā Zviedrija ieņēma pirmo vietu Eiropā pēc policijā reģistrētiem izvarošanas gadījumiem uz 100 000 iedzīvotājiem. Tomēr šie ir tikai reģistrētie gadījumi, un patiesais skaitlis nav zināms. Tālākai atspēkošanai būtu jācitē praktiski viss raksts.

Mani personīgi ne īpaši satrauc dažādu plānprātiņu uzskati, izrunāšanās un varbūt pat rīcība, ja tā neskar mani pašu. Bet mani nopietni satrauc, ka Didzītis drīkst visu, bet Jevgeņijs par būtībā tieši to pašu atraujas pēc pilnas programmas. Te vairs nav viens likums un viena taisnība visiem. Tas ir autoritārisms, kurš darbojas pēc principa – dodiet cilvēku, pantu atradīsim. Tādā iekārtā mēs kā indivīdi nekad nevaram būt droši, ka rīt neatnāks pakaļ mums pašiem.