Datorspēle – Biedri un baroni

Cik daudz latviešu izstrādātas, latviskas datorspēles jūs ziniet? Es ātrumā varu nosaukt tikai vienu – Uzcel gaismas pili. Tāpēc, kad Māris Ozols mani palūdza apskatīt viņa veikumu Biedri un baroni, ilgi nedomāju.

Biedri un baroni ir kāršu pasjanss. Noteikumi ir ārkārtīgi vienkārši. Rokās ir viena kārts. Ja tas ir septītnieks, tad no galda var paņemt astotnieku vai sešinieku. Un tā tālāk līdz viss galds ir notīrīts. Kopā galdiem ir 200 dažādas konfigurācijas.

Kas šo pasjansu padara īpašu? Tas veltīts neatkarības kaujām Latvijas teritorijā uzreiz pēc pirmā pasaules kara. Ir seši scenāriji kā „Iztriekt svešiniekus no Latvijas” vai „Par dižo un nedalāmo Krieviju”. Katrā no scenārijiem ir četri līmeņi, piemēram, „izspiest kontrrevolūciju no Kurzemes”. Katrs līmenis sastāv no 3-10 galdiem. Lai izietu līmeni, nepieciešams izpildīt noteiktus kritērijus, piemēram, pilnībā notīrīt 5 no 10 galdiem. Spēli interesantāku padara iespēja par sapelnītajiem punktiem nopirkt papildus iespējas kā „Aizvākt trīs notēmētas kārtis”. Ja punkti iztērēti, tos var atkal savākt, atkārtoti spēlējot iepriekšējos līmeņus.

Pirmais iespaids bija ļoti pozitīvs. Glīts interfeiss, nenācās sastapties ar kļūdām. Spēle pieejama trīs dažādās valodās. Latviešu valodā var izvēlēties arī mīkstā ŗ lietošanu. Vēl ir maināma ekrāna izšķirtspēja, iespēja izvēlēties pilnekrāna režīmu, mainīt kāršu nomenklatūru (dāmu apzīmēt ar Q, D vai Д).

Spēlei ir arī sava instrumentālā mūzika, samērā atbilstoša pirmajam pasaules karam. Ir arī apmācības ceļvedis (tutorial). Ja kas aizmirstas, to iespējams arī atkārtot.

Līmeņa uzvaras kritērijus var redzēt augšējā labajā stūrī. Mazs trūkums, ka nevar uzreiz redzēt, ka tie jau ir izpildīti.

Vēl par trūkumiem runājot, nav skaidrs, kurā brīdī spēle saglabājas. Ar izmēģinājumu un kļūdu metodi nācās pārliecināties, ka galdiņa vidū spēli nevar pamest. Vēl vairāk – ja līmenis ir 10 galdus garš, bet kāda iemesla dēļ gribas pārtraukt spēli pēc septītā, velti cerēt, ka pēc spēles atsākšanas kaut kas būs saglabājies. Ja ķeras pie spēles, jāpabeidz viss līmenis uzreiz. Tas šo spēli padara mazliet grūtāku, kas gan nebūt nav slikti. No otras puses – vismaz man 10 galdi pēc kārtas ir par daudz. Vai nu tā pusstunda jāizvelk līdz galam, vai arī jārēķinās, ka viss būs jāsāk no sākuma.

Ja, piemēram, uzvaras kritērijs ir notīrīt 5 galdus un līmenis ir 10 galdus garš, tad var rasties situācija, ka pēdējo piecu galdu spēlēšana nemaz nav vajadzīga. Varbūt tādā brīdī varētu spēlētājam piedāvāt iespēju pabeigt līmeni uzreiz.

Kāršu kungi un kalpi ir vēsturiskas personas kā Jozefs Bišofs vai Jānis Balodis. Dažādos scenārijos tie ir atšķirīgi. Kāršu masti ir oriģināli, atsakoties no ierastā ercena-kreiča-pīķa-kārava.

Manuprāt, būtu bijis derīgi iekļaut nelielu aprakstu par katru no šīm personām, lai būtu skaidrs, kāpēc tie izvēlēti. Kaut vai tā būtu tikai saite uz wikipedia.

Līdzīgi arī ar vēsturiskajiem notikumiem, par kuriem ir spēle. Ja spēlētājam ir trūcīgas zināšanas par tā laika notikumiem, tad spēle viņu diez vai sevišķi apgaismos. Tāpēc, ka sniegtie apraksti ir mazliet haotiski, spēlētājam jāiejūtas gan vāciešu, gan Padomju Krievijas, gan latviešu pozīcijās. Noderētu atsevišķa sadaļa, kur varētu īsi vai izvērsti izlasīt hronoloģisku kopskatu. Citādi varbūt pat nerodas pārliecība, ka notikumi ir bijuši īsti un ka nekas nav izdomāts.

Aizspēlējos līdz otrā scenārija vidum. Tad iedomājos paskatīties, ko dara poga „Notīrīt progresu”. Izrādījās, ka tā dzēš visus izspēlētos līmeņus un savāktos punktus, par to nemaz nepārjautājot spēlētājam. Tāda kā nejauša mīna, kurai var trāpīt ar vienu klikšķi.

Kopējais iespaids ir labs, bet pie lietotāja ērtībām vēl var piestrādāt.

Pēc autora vārdiem tā ir gan pirmā spēle par Brīvības cīņām, gan pirmā spēle platformā Steam latviešu valodā.

Ko māca videospēles

Kā liecina amerikāņu zinātnieku pētījumi, praktiski vai katrā bērniem adresētajā multfilmā ir vardarbības elementi, bet vairāk nekā pusē šo filmu personāžu smēķē un lieto alkoholu. Ne mazāk satraucoša aina vērojama arī videospēļu pasaulē: vardarbība ir 64% bērniem domātajās un 98% pusaudžiem adresētajās spēlēs.

Ko tādā gadījumā māca televīzija un datorspēles? Zinātnieku atbilde ir nešaubīga: bezjūtību, vardarbību, cietsirdību, narkomānijas attaisnošanu, aplamu garīgās un fiziskās veselības kritēriju izpratni. Pētnieki uzskata, ka “brīvība”, precīzāk izsakoties – visatļautība, amerikāņu tradicionālajā izpratnē ir īsts lāča pakalpojums visai sabiedrībai un patiesībā laupa vecākiem iespēju izvēlēties veselīgus informatīvos produktus.

Pamanīts un vārds vārdā nospiests no kāda noplēšamā kalendāra 29. oktobra lapiņas otrās puses.