Grāmata – Uldis Stabulnieks Tik un tā

Kad dzīvesbiedrene devās uz bibliotēku, palūdzu, lai paņem man kaut ko no Daigas Mazvērsītes. Kad ieraudzīju grāmatu, biju pārsteigts. Uldis Stabulnieks? Bet man taču viņa dziesmas nemaz tik ļoti nepatīk! Vai maz būs interesanti par viņu lasīt? Uzreiz atklāšu – bija gan.

Topošais komponists nav bijis nekāds paipuisītis. Tomēr klavieres spēlēt viņam ļoti paticis. Vēl skolu nebeidzis Stabulnieks piepelnījies, spēlējot klavieres klubos un sarīkojumos.

Armijas laikā Uldis muzicēja armijas ansamblī Zvaigznīte, kļūstot par tā vadītāju. Varējuši palikt Rīgā un šautenes rokās tā arī nav ņēmuši.

Pēc armijas Stabulnieks daudz aizrāvies ar džezu. Tiesa, Padomju Savienība nav bijusi pateicīgākā vide daiļrades izkopšanai šajā virzienā. Tomēr Uldis rakstījis gan džezu, gan dziesmas korim, kurā pats arī dziedājis, gan instrumentālus skaņdarbus. Vienu no saviem darbiem nosūtījis starptautiskam džeza konkursam un pamatīgā konkurencē ieguvis trešo vietu. Apbrīnojami sasniegums visa PSRS mērogā.

Vēlāk Stabulnieks kā vadītājs darbojies savā ansamblī, sacerot un izpildot plašākai publikai zināmas dziesmas. Daudzas no tām izpildījuši Margarita Vilcāne un Ojārs Grinbergs. Radījis daudz mūzikas arī teātrim. Grāmatā tas tiek visai sīki aprakstīts, pieminot nelielas interesantas epizodes, laika biedrus un daudz ko citu. Tā, manuprāt, ir ļoti liela grāmatas vērtība. Citādi varētu lasīt kā no enciklopēdijas – dzimis 1945. gadā, bijis dalībnieks tādās un tādās grupās, autors šādām dziesmām, bijis precējies… Grūti būtu gūt emocionālu baudījumu no tāda apraksta.

Grāmatas beigu daļā vēstīts par deviņdesmito gadu pārmaiņām komponista dzīvē. Pielāgošanās kapitālismam viņam sagādājusi lielas problēmas. Nedaudz aprakstīta arī Stabulnieka privātā dzīve bez dzeltenās preses cienīgām detaļām. Visbeidzot mūža pēdējie gadi un īss biogrāfijas kopsavilkums.

Grāmatā ir daudz fotogrāfiju, fotografētas notis, pat vēstules. Vienā no daudzajām grāmatā ievietotajām fotogrāfijām redzams Uldis Stabulnieks filmā Elpojiet dziļi. Lai arī filma man šķiet izcila un esmu to redzējis vairākas reizes, nekad nebūtu iedomājies, ka viens no muzikantiem ir Uldis Stabulnieks, tolaik bez bārdas.

Lasot man, protams, gribējās paklausīties pieminētās dziesmas, jo grāmatas autore par tām bieži rakstījusi kā par īpašu vērtību. Diemžēl internetā neko daudz nevarēju sameklēt. Jāsaka gan godīgi – lielākā daļa no atrastajām nav manā gaumē. Tomēr es ļoti vēlējos saprast, kāpēc autorei tās šķitušas īpašas. Gribas cerēt, ka man tas nedaudz būs izdevies.

Tas ir ļoti subjektīvi, bet vien reta daiļliteratūras grāmata man vēl ir šķitusi tikpat aizraujoša kā stāsts par Uldi Stabulnieku. Lasot daiļliteratūru, es nespēju aizmirst, ka tas ir sacerējums, pat ja balstīts uz reāliem notikumiem. Daiga Mazvērsīte ir lieliski izstāstījusi savu redzējumu par Uldi Stabulnieku, viņa dziesmām, laika biedriem un tā laika notikumiem. Piemēram, piebilde par Ingus Pētersona dziedāto Par nesatikšanos:

Kādam savukārt varbūt pavīdēja slepena doma – jā, Ingum ir labi nostādīta balss un simpātiska priekšnesuma maniere, bet pietrūkst tās iekšējās smeldzes un tembrālo nianšu, kas parasti piemita paša Stabulnieka dziedājumam.

Nekad pats par to nebūtu iedomājies, bet, ja padomā, kā šo dziesmu izpildītu Uldis Stabulnieks… Jā, tas būtu pilnīgi citādāk. Ne sliktāk.

Subjektīvais baudījums 10/10. Es nespēju iedomāties, ka šī grāmata varētu būt vēl labāka.

Grāmata – Jumprava

Vispār jau es neesmu nekāds lielais Jumpravas fans. Bet bērnībā gan patika. Varētu pat teikt, ka mīļākā grupa bija. Nebija jau daudz variantu, ārzemju grupas zināju slikti un biju dzirdējis pārāk maz. Pārējās latviešu grupas kaut kā neuzrunāja. Varbūt vienīgi izņemot Remix, bet to ar Jumpravu salīdzināt grūti. Nesapratu, kāpēc Jumprava ar savām dziesmām nav uzvarējusi jau nez cik Mikrofona aptaujās. Biju bēdīgs, kad Jumprava paziņoja par savas darbības izbeigšanu. Un, godīgi sakot, nemaz nejutos tik priecīgs, kad viņu dziesmas beidzot savas augstākās balvas dabūja, jo “Baltā” un “Peldētājs” man nemaz tik ļoti nepatika. Tā grupa, kura atgriezās, man likās jau pavisam cita Jumprava. Varbūt arī tā nemaz nebija, varbūt es pats biju izaudzis?

Lai arī grāmata par Jumpravu izdota jau 2006. gadā, lasīšanai bez īpaši liela entuziasma pieķēros tikai tagad. Jumpravas gaitas aprakstītas hronoloģiskā secībā. Pašus pirmos varoņus nebiju pat dzirdējis. Pārāk ilgi gan nav jāgaida, lai parādītos jau zināmie Ašmanis un Grāvers. Sniegts arī ieskats mūziķu privātajā dzīvē, tās veiksmēs un nedienās. Pavisam bez tā grāmatai nebūtu lielas jēgas, bet pārmērīgi aizraujoties ar privāto dzīvi, darbs kļūtu bezgaumīgs. Šajā gadījumā zelta vidusceļš ir noiets gandrīz perfekti. Mazliet trūkst skaidrības par mūziķu otrajām (trešajām utt.) nopietnajām dzīvesbiedrenēm. Par “pirmajām” informācijas ir daudz.

Noprotams, ka Aigars Grāvers vēlējies, lai no grāmatas varētu saprast, ka viņi ir tādi paši cilvēki kā citi – ar savām stiprajām pusēm un vājībām. Grāmatā tā arī ir – viņi nav attēloti kā pozitīvie varoņi. Slavēti – jā, bet ne pārslavēti. Kritika vairāk gan jūtama attiecībā nevis uz viņu mūziku, bet gan privāto dzīvi. Jumpravas vīri ar savu piemēru diemžēl apstiprina, ka intensīvi strādājošam skatuves varonim laimīga ģimenes dzīve ir praktiski neiespējama.

Grāmatā ir arī pietiekoši daudz fona informācijas, lai varētu saprast, kāpēc tad Jumpravu savā laikā it kā neatzina. Es tikai tagad apjautu, kāpēc tā laika rokgrupām bijusi tik liela nozīme. Tagad cilvēki ir brīvāki nekā tolaik. Ja tev nav nemaz tik daudz iespēju likumīgi “būt drusciņ nenormālam”, tad tās pāris retās reizes ir ļoti vajadzīgas.

Lasīju un pamazām aizrāvos aizvien vairāk. Sameklēju youtube vairākas dziesmas, paklausījos. Būtu ideāli, ja lasīšanas brīdī varētu atrast pieminēto dziesmu un paklausīties, lai vismaz atsvaidzinātu atmiņu. Es to mēģināju darīt tikai tuvu grāmatas beigām.

Grāmatas autorei Daigai Mazvērsītei izdevies radīt lielisku stāstu. Žēl vienīgi, ka darbs ir jau 11 gadus vecs un par pēdējām mūziķu gaitām gandrīz neko nezinu. Subjektīvais baudījums 9/10.