Grāmata – Ledus apelsīns

Daces Vīgantes Ledus apelsīnu man piešķīra bibliotēkā kā Vecāku žūrijas lasāmo grāmatu. Pirmā to sāka lasīt mana dzīvesbiedrene un tā kā ilgi nelika nost, nopratu, ka vajag būt labai.

Grāmatā ir 11 dažādi stāsti.

Pirmais no tiem aizņem pusi grāmatas. Tajā ir par trim ģimenes sievietēm un viņu grūto likteni okupācijas gados. Pārējie ir krietni īsāki. Visi, izņemot vienu, par meitenēm vai sievietēm, kādu epizodi viņu dzīvē un sekojošajiem pārdzīvojumiem. Uzsvars mazāk likts uz piedzīvojumiem, vairāk uz izjūtām. Darbība pārsvarā notiek okupācijas gados vai īsi pēc tiem. Tas mazliet atstāj sajūtu par autores “izrēķināšanos ar pagātni”. Kad tiku līdz grāmatas aizmugures vākam, manas aizdomas kļuva pamatotākas, jo autore dzimusi 1970. gadā, turklāt dzīvojusi Jūrmalā. Arī vismaz divos stāstos sava nozīme ir Jūrmalai.

Kopumā stāsti ir labi, Bēdīgi, bet labi. Tiesa, ja autorei būtu arī otrs stāstu krājums, nezinu, vai steigtos to lasīt. Pat it kā pāris neitrālie stāsti šķiet esam ar nomācošu atmosfēru. Man nav nekas pretī pret bēdīgām epizodēm, bet bezcerība visu 170 lappušu garumā man bija krietni par daudz. Ceru, ka autores turpmākajos darbos parādīsies arī priecīgākas notis. Subjektīvais baudījums – gandrīz labi, tātad 6/10.

No Vecāku žūrijas grāmatām tagad esmu izlasījis divas. Pirmā domāta sievietēm, otrā par sieviešu / meiteņu izjūtām. Piesātinājuma punkts tuvojas un ceru, ka turpmākās Vecāku žūrijas grāmatas būs ja ne vīrišķīgākas, tad vismaz dzimumneitrālākas.