Liberāls

Pie tā, ka Latvijā cilvēkiem parasti nav skaidrs politikas labējo / kreiso flangu skaidrojums, būtu tā kā pierasts. Tas ir, tiek pieņemts, ka kreisie ir krievu komunisti, labējie – visi pārējie.

Bet es tagad esmu spiests saskarties ar lielām grūtībām, izmetot no savas leksikas vārdu “liberāls”. Reiz par to jau rakstīju, bet tad man vēl bija naiva cerība, ka jēdziena “liberāls” nepareizais lietojums varētu mainīties.

Piemēram, par sevi es varu teikt, ka esmu liberāls. Jo man ir svarīga indivīda personīgā brīvība. Manuprāt, ja cilvēks runā / raksta / dara ko tādu, kas nevienam nekaitē, tad tā ir viņa darīšana. Sarkanā līnija ir citu cilvēku personīgās brīvības ierobežošana. Bet man nav vārda, kā savus uzskatus raksturot. Tas ir nozagts.

Merķele

Merķeles kundze manā izpratnē nav liberāla, jo nospļaujas par savas valsts iedzīvotāju individuālajām tiesībām spriest par migrantu uzņemšanu. Viņai sanāk, ka vienu cilvēku individuālās tiesības ir vērtīgākas par citām. Tas ir nevis liberāli, bet liekulīgi.

Bet tā kā pat LSM sauc Merķeli par liberālu, tad ko nu es ar savu viedokli tur vairs varu iesākt. Ērtības labad vajadzētu sameklēt kādu sinonīmu un lietot to. Te arī apstājos. Izrādās, problēmas sakne nemaz nav latviešu valodā.

Liberāls

Liberāls, redz, esot apgaismots, fleksibls, humāns un kāds tikai vēl nē. Toties pretējs liberālam esot netolerants, šaurs, ierobežots, ekonomisks, alkatīgs, nejauks, šaurprātīgs utml. Mazliet vienkāršojot, liberāls – labs, pretējs liberālam – slikts. Nav būtiskas nozīmes, ka šī vārdnīca ir angļu valodā, jo jēdzienu “liberāls” no angļu valodas uz latviešu nemēdz tulkot. Bet lielie ziņu avoti parasti ir angliski.

Te vairs nekas uz labo pusi nemainīsies. Uzskatu, ka lietot jēdzienu “liberāls” būtībā ir bezjēdzīgi. Vai arī jāpiemērojas vairākumam, kuri ar šo jēdzienu apzīmē bēgļmīļus, praidistus, feministes utml. nosacītas minoritātes, kuras neparasti agresīvi vēršas pret mažoritāti.

Konsekvence

Zviedrijas bēgļu mīlestības un tam sekojošās, likumsakarīgās noziedzības pieauguma un joprojām cauro ES robežu kontekstā, atgādināšu, ko norvēģu lielākais laikraksts Aftenposten vēstīja pirms četrarpus gadiem.

Pēc Ziemeļvalstu policijas darbinieku asociācijas ziņām, par 80% visu organizētās noziedzības gadījumu Ziemeļvalstīs atbildīgi tieši baltieši.

“Šādā situācijā vairs nevaram dzīvot. Ja Baltijas valstis neko nedara, lai tiktu galā ar augošo noziedzību, būtu nopietni jāpārskata Šengenas līgums un jautājums par to, cik tālu būtu jāsniedzas tā robežām. Atvērtās robežas šobrīd ir lielākā problēma Ziemeļvalstīs,” paziņojis Ziemeļvalstu policijas asociācijas padomes priekšsēdētāja vietnieks Ārne Juhannesens.

Pagājušajā nedēļā viņš nosūtījis vēstuli visu Ziemeļvalstu tieslietu ministriem, aicinot atjaunot robežkontroli.

LETA, 2011. gada 2. maijā 19:35

Humānisti

Man ir bail. No līdzcilvēkiem, no viņu reliģiozās apsēstības ar bēgļmīlestību. Viņi ir tik ļoti gatavi mīlēt pilnīgi svešus cilvēkus, par kuriem nudien netrūkst negatīvas informācijas un uz kuriem vajadzētu kā minimums skatīties piesardzīgi, ka tā vārdā ir gatavi sev labi pazīstamajiem līdzcilvēkiem, tautiešiem, velns parāvis, rīkli pārgrauzt. Viņu vidū ir tādi idioti, ka nespēj sajēgt, ka septiņu bērnu tēvam negribas strādāt potenciāli bīstamās vietās un tā vietā pusanonīmi nomētā viņu ar mēsliem. Un es viņus uzskatīju par sakarīgiem cilvēkiem! Uz to ir tik grūti noskatīties!

Tā es rakstīju e-pastā pirms astoņām dienām. Mani personīgi mocīja jautājums – kas tad īsti ir tie bēgļmīļi? Kāpēc šie teorētiski tik ļoti humānie cilvēki ir tik ārkārtīgi naidīgi noskaņoti? Domāju, ka esmu atradis atbildi.

Vidusmēra bēgļmīlis, turpmāk tekstā – humānists – ir ikdienā labi paēdis, visumā ar dzīvi apmierināts cilvēks, kurš pieņēmis, ka dzīves jēga nav ne nemitīga cīņa par izdzīvošanu, ne sekošana reliģijai, ne savu materiālo vajadzību apmierināšana. Dzīves jēga, viņaprāt, ir citi cilvēki. Galvenais mērķis ir harmonija, miers, kopība un vispārēja mīlestība cilvēku vidū.

Tādu cilvēku ir diezgan daudz, bet noteikti ne vairākums. Viņu galvenie oponenti būtībā iedalāmi trijās grupās.

Pirmkārt, tie, kuri uzskata, ka galvenais ir izdzīvot un tic, ka izdzīvo stiprākie. Viņi sevi īpaši neapgrūtina ar morāliem jautājumiem un vairāk dzīvo pēc principa “tagad vai nekad”. Viņiem bēgļi būtu vajadzīgi tikai, ja no tiem būtu kāds labums. Parasti viņi ir visai slikti pārtikuši cilvēki.

Otrkārt, cilvēki, kuri dzīvo kādai augstākai idejai – reliģijai / nacionālismam vai kam citam. Ja bēgļu pieņemšana neatbilst viņu augstākajai idejai, tad mainīt viņu domas ir praktiski bezcerīgi. Šie arī ir redzamākie bēgļmīļu oponenti. Šo cilvēku vidū bieži ir mazturīgi cilvēki, kuri mierinājumu savām personīgās dzīves nedienām meklē (un atrod!) augstākās idejās.

Treškārt, tie, kuri dzīvi uztver kā spēli, kurā ir ieguvēji un zaudētāji. Viņi grib būt ieguvēji un galveno dzīves jēgu saskata savas materiālās labklājības nodrošināšanā. Tādi ir, piemēram, lielie bagātnieki, kuri neapstājas brīdī, kad it kā jau pietiek. Arī viņiem bēgļi ir vajadzīgi tikai, ja no tā atlec kāds labums viņiem pašiem. Bieži tie ir cilvēki, kuriem dzīvē ir bijis pārāk maz. Ne Aivars Lembergs, ne Ainārs Šlesers, ne Henrijs Fords bērnībā nebija ļoti pārticīgu vecāku bērni.

Šīs trīs grupas humānistiem pamatīgi traucē sasniegt viņu dzīves mērķi – harmonisku, mīlestības pilnu pasauli. Protams, ka tas rada spēcīgas emocijas. Tādēļ arī no viņu puses tik bieži ir vērojama emocionāla agresija.

Cerēt, ka šīs trīs lielās grupas piepeši savā pārliecībā konvertēsies par humānistiem, nav vērts. Jā, cilvēki individuāli mēdz mainīt savus dzīves uzskatus un līdz ar to arī grupas. Bet grupas kā tādas tādēļ neizzūd, jo vietā nāk citi indivīdi. Šo grupu eksistence un to īpatnības ir jāpieņem kā nenovēršams fakts. Protams, var arī nepieņemt, var cīnīties, argumentēt, pārliecināt par humānismu utt., bet, pirmkārt, neadekvāts priekšstats par apkārtējo pasauli izraisa (pašu humānistu) ciešanas. Otrkārt, nevajag aizmirst viedos vārdus

Paēdušais neēdušo nesaprot.

Humānistiem nav nekādu tiesību savas humānisma idejas stādīt augstāk par šo trīs grupu dzīves jēgām un vajadzībām. Pretējā gadījumā tā ir nedemokrātiska liekulība, kas vienus cilvēkus nostāda augstāk par citiem. Savukārt, tas jau vedina uz komunismu. Kas notiek, ja dibina komunismu un tajā (absolūti neizbēgami) pie varas nonāk indivīdi no augšminētajām trim grupām, mēs lieliski varam redzēt gan Latvijas un PSRS vēsturē, gan Korejas Tautas demokrātiskajā republikā, ja kādam tā labpatīk.

Vairums pieņemto bēgļu tik un tā pieder vienai no augšminētajām trim grupām, līdz ar to padarot humānistu ideālu par mīlestības pilnu pasauli neiespējamu. Izskatās, ka tas humānistiem neienāk prātā, jo katrs par līdzcilvēkiem vairāk spriež pēc sava ģīmja un līdzības.

Redzēt, ka tevis ideālā pasaule nav un nebūs iespējama, nav viegli. Tādēļ arī ir tik daudz negāciju un naida ne vien no bēgļu pretinieku, bet arī no humānistu puses.

 

Humānisti var mīlēt bēgļus, bet ne uz citu cilvēku rēķina. Es un daudzi mani līdzcilvēki esam smagi strādājuši, lai nopelnītu to, kas mums pieder. Mums nav absolūti nekāda pienākuma sevis nopelnīto kādam pilnībā vai daļēji atdot. Šī mana un citu cilvēku izvēle ir jāciena. Tieši tāpat kā tam nabaga bēglim (vai ekonomiskajam migrantam, nav svarīgi) ir tiesības uz izglītību, cilvēktiesībām utt., arī man un citiem ir tiesības uz to, ko mēs esam sasnieguši un kas pieder mums. Bēgļa tiesības uz viņa nenopelnīto jebkurā gadījumā ir mazākas par manām tiesībām uz to, ko es esmu nopelnījis. Ja es esmu labsirdīgs, es varu padalīties, bet tas nav un nekad nebūs mans pienākums. Tas, kurš apelējot pie morāles, reliģiskām vai vispārcilvēcīgām vērtībām gribēs man pierādīt, ka ir gan pienākums, lai vispirms padomā par demokrātiju un cilvēku tiesību vienlīdzību.

 

P.S. Ideja par šādām cilvēku grupām pieder psiholoģijas profesoram C. W. Graves un ir vismaz 40 gadus veca. Vairāk par to var lasīt Kena Vilbera grāmatā “Visaptverošā teorija”, Don Edward Beck and Christopher C. Cowan “Spiral Dynamics Mastering Values, Leadership, and Change”, kā arī šeit.

Personīgā ietekme uz bēgļu jautājumu

Pietiek lasāms vienkāršs un izcils apkopojums, kā mēs katrs personīgi esam ietekmējuši bēgļu jautājumu, piedaloties Saeimas vēlēšanās.

Fantastiski apkopota mūžīgā partiju divkosība, ko nez kāpēc nekad nevar lasīt masu medijos. Piemēram:

Ja Tu balsoji par “Saskaņas centru”:

Tu esi daudz kritizējis valdību par haosu imigrācijas politikā, bet izšķirošos balsojumos atbalstījis 750 patvēruma meklētāju uzņemšanu. Tu centies noraidīt iespējas panākt obligātu Saeimas visu 100 deputātu lemšanu par jebkuru bēgļu kvotu, bet Eiropas lietu komisijā Tu izšķīri rezultātu par labu 750 imigrantu un viņu ģimeņu uzņemšanu.

Fakti par bēgļiem

Haris padalījās ar saiti uz rakstu, kurā ir iespējami plaši aprakstīta bēgļu krīze – iemesli, sekas. Atšķirībā no pierastajiem “pārdomas par tēmu”, šis ir ļoti bagātīgs faktu koncentrāts. Nemēģināju skaitīt, cik hipersaišu uz dažādiem informācijas avotiem tas satur, bet varētu būt pāris simti.

Būtu ļoti vērtīgi to pārtulkot latviski un ievietot kādā no Latvijas masu medijiem, tikai kurš gan to publicētu? Tiesa, pat ja tas tiktu publicēts, kurš gan tam tiktu līdz beigām?

Ar kādiem 10% no visas tur minētās informācijas varētu būt pietiekoši, lai uzvarētu diskusijās ar bēgļmīļiem.

Un, protams, mans agrākais minējums par viltotajiem dokumentiem ir bijis pilnīgi pareizs.

http://3.bp.blogspot.com/-anj18WCCRfA/VhRXmHaHhnI/AAAAAAAAHaw/nv97RM18Fb4/s1600/tweet%2Bfake%2Bsyrian%2Bpassport.jpg

Serbian border police say that 90% of those arriving from Macedonia, about 3000 a day, claim they are Syrian, although they have no documents to prove it.

In Germany, customs have intercepted packages mailed to Germany containing Syrian passports, both genuine and counterfeit.

http://thosewhocansee.blogspot.com/2015/10/crashing-gates-crash-course.html

Valsts etniskais sastāvs

Zviedri attapušies, ka vietām īsti nevarot integrēt imigrantus sabiedrībā. Jo, padomā, viņiem ikdienā pietiekot ar savu dzimto valodu un zviedru valoda nebūt nav nepieciešama.

Such segregation is easy to see at Ronna School, where just two of its 750 pupils are classified as ethnic Swedish, meaning both parents are Swedish.

Ir vienkāršs risinājums, kas pie reizes palīdzētu tikt galā vēl ar lērumu tamlīdzīgu problēmu. Tas ir, valsts politikas līmenī jānosaka vēlamais valsts etniskais sastāvs. Teiksim, 80% zviedru, 20% pārējo. Tas pats reģionos, bet varbūt ar mazliet citādākām proporcijām. Var arī noteikt, ka no tiem 20% pārējo bēgļi drīkst būt maksimums 15%. Jānosaka stingrus kritērijus, kā nošķirt zviedrus no ne-zviedriem. Un kolīdz 20% pārējo sasniegti, viss – durvis ciet, bēgļus neuzņemam, naturalizācijas procesu apstādinām. Konkrētiem skaitļiem pamatojumu noteikti var atrast visādos pētījumos, ja tikai gribēs meklēt.

Latvijā to vajadzēja izdarīt pirmām kārtām un jau kopš neatkarības atjaunošanas. Jo mums šis jautājums ir vissāpīgākais visā Eiropā. Bet būtībā tas attiecas uz visām nacionālajām valstīm un to varētu virzīt arī ANO līmenī.

Protams, tam, kurš atklāti par to sāks runāt, oponenti nekavējoties piekārs nacista birku un izvērsīs negantu nomelnošanas kampaņu. Tam beidzot ir jābūt gataviem. Bet pavisam bez skaitļiem ir daudz grūtāk cīnīties ar oponentiem.

Eiropā jāatbrīvojas no Otrā pasaules kara mantojumā iegūtās atziņas, ka nacionālisms ir ļaunuma sakne. Mīlēt savu tautu, pie tam vairāk par citām tautām ir tikums, nevis grēks. Ja arī Eiropā to īsti negrib saprast, tad lai tās būtu viņu problēmas, bet mēs tik dumji nedrīkstam būt.

Piebilde.

Skaidrības labad ir stingri jānosaka viena sarkanā līnija. Tas ir, jau esošos iemigrējušos cilvēkus neaiztiekam un ļaujam viņiem dzīvot kā līdz šim.

Vai bēgļi lieto viltotus dokumentus?

Gājienā pret imigrāciju draugs pastāstīja, ka nevarot saprast vienu lietu. Bēglim, lai nonāktu Eiropā, nepieciešams sakrāt ļoti daudz naudas ko maksāt kontrabandistiem. Kāpēc par šo naudu viņi nevar cilvēcīgi aizbraukt uz tuvāko ES valstu vēstniecību (kaut vai kaimiņvalstī), saņemt vīzu (to, ka neesi trūcīgs, pierādīt taču kaut kā varētu, sliktākajā gadījumā kaut vai viltojot konta izdruku), nopirkt biļeti lidmašīnā un pēc ierašanās Vācijā vai Zviedrijā doties pieprasīt bēgļa statusu?

Pēc dažu dienu pārdomām ticamākais variants man liekas, ka bēgļa statusu viņi tādā “godīgā” veidā nemaz nevarētu dabūt. Jo viņiem nav dokumentu, ar kuriem apstiprināt savu bēgļa statusu. Tas ir, viņi nemaz tādam statusam neatbilst. Un viņiem šos dokumentus vajag viltotus. Kurus, acīmredzot, kontrabandisti pārdod tikai komplektā ar ceļojumu. Jo neviens taču no viņiem negrib muļķīgi uzrauties, vai ne? Tas arī izskaidrotu, kādēļ kontrabanda ir tik mežonīgi dārga.

Par suverenitāti

Junkers savā runā efektīvi pamato, kādēļ 22. septembrī došos gājienā pret imigrāciju. Primāri nevis 250-2000 bēgļu dēļ, bet, lai iebilstu pret ES diktātu šajā jautājumā. Ja Junkers un viņam līdzīgie grib zaudēt nacionālu valsti ekonomisku iemeslu dēļ, piesedzoties aiz humānisma maskas, tad viņš to var darīt, bet ne jau uz mana un manas valsts rēķina. Vai tāpēc Latvija ieguva un atguva neatkarību, lai pēc tam pakļautos visādu pašiedomātu diktatoru iegribām? Nē. Un man ir vienalga par visādām iespējamām krīzēm un citiem draudiem. Ir lietas, kas ir vērtīgākas par naudu vai izlikšanos labam.

Bēgļi

Agrāk man pret bēgļiem nekas daudz iebilstams nebija, bet nemitīgā pro-bēgliskā propaganda, kas jau robežojas ar smadzeņu skalošanu, uz mani iedarbojas tieši pretēji autoru iecerētajam. Tas ir, es aizvien kritiskāk uztveru visu informāciju PAR bēgļiem un aizvien nopietnāk uztveru retās informācijas kripatas PRET viņiem.

Mūsu gadījumā lielākā nelaime, manuprāt, ir nevis 250 bēgļi, bet aptaurētie indivīdi, kuri “iemācīs mīlēt bēgļus”. No sirds novēlu viņiem padzīvot bēgļiem kaimiņos, rūpēties par viņu ikdienišķajām vajadzībām utml. Redzēsim, kā viņu viedoklis pēc laika būs mainījies. Tik un tā nevienam nav nekādu tiesību bakstīt man ar pirkstu acī un mācīt kā pareizi just un dzīvot.

Bet pašu bēgļu jautājums man galīgi neliekas smieklīgs. Jo nopietnāk cenšos par to domāt, jo vairāk atduros visādu svarīgu nianšu nezināšanā.

Mani mulsina, ka vidējais “bēglis” ir vīrietis spēka gados. Kad no Latvijas cilvēki devās bēgļu gaitās, vīrieši vispirms primāri centās dabūt drošībā savu ģimeni.

Es saprotu, ka ceļš uz Eiropu viņiem ir dārgs un bīstams, tāpēc grūti aizgādāt visus, bet man grūti nenonākt pie loģiska secinājuma – ja jau ģimeni var tik mierīgi atstāt karadarbības vidū, tad jau varbūt nemaz tik briesmīgi viņiem tur nav?

Katram bēglim viņa personīgais stāsts ir traģēdija. Cilvēcīgi gribas viņam palīdzēt. Bet būtībā arī Latvijas – vienīgās valsts pasaulē latviešiem vēsture un tagadne, ja paskatās etnisko sastāvu, ir traģēdija. Tikai lēna un bez šaujamieročiem.

Ir jābūt skaidram tam punktam, aiz kura mēs kā valsts, kā nācija, kā Eiropa galu galā novelkam svītru. Teiksim, mūsu maksimālie griesti ir 0.5% no visu darba spējīgo iedzīvotāju kopskaita un punkts. Ja Eritreja, Sīrija utt. ir kā grimstoši kuģi, tad Eiropa nevar visus uzņemt laivā pie sevis, jo noslīks visi kopā. Protams, ka ļaunie būs tie, kas neļaus uzņemt vairāk bēgļus nekā var atļauties un labiņie tie, kuri “saspiedīsies ciešāk”. Bet ir jābūt drosmei būt ļauniem.

Ja Eiropa nevar nonākt pie vienota, optimāla risinājuma sev pašai, tad varbūt ir pilnā nopietnībā jālikvidē Šengenas zona, vismaz daļēji.

Varbūt arī ir pienācis laiks saņemties un pateikt Kremlim, ka krievu nelikumīgā aizkavēšanās okupētajā Kaļiņingradas apgabalā ir pārmērīgi ieilgusi un turpmāk tur tiks ievesti un uzturēti bēgļi.

Vai arī izveidot bēgļu apmetnes ārpus Eiropas, valstīs, kurās nenotiek vardarbība? Vai beidzot atrast veidu, kādā piespiest būt par bēgļiem atbildīgiem tiem, kas viņus piespieda bēgt no savām mājām?

Manas pretenzijas “bēgļu” jautājumā

Par “bēgļiem” laikam raksta ļoti daudz un negribas atkārtoties. Vienotības un ZZS rīcība, totalitārā veidā pieņemot lēmumu un jebkādas diskusijas par to izslēdzot, ir nicināma. Nevis pats fakts – uzņemt tos cilvēkus Latvijā, bet veids, kā tas tiek paveikts. Konkrēta plāna nav, detalizācijas nekādas, un pat par diskusijām var aizmirst. Tā nav demokrātiska rīcība, tā ir pretrunā Latvijas Satversmei.

Par pašiem tā saucamajiem bēgļiem runājot, NA varētu piedāvāt kompromisu. Tas ir, brutāli virzīt nosacījumus, pēc kuriem uzņemt konkrētu skaitu bēgļu. Nevis ekonomisko migrantu, bet bēgļu. Ir jābūt ļoti konkrētiem kritērijiem, kā nošķirt bēgļus no ekonomiskajiem migrantiem. Pret to nevienam nevar būt nopietnu pretenziju. Bet tas būtībā ir visspēcīgākais ierocis, ar kuru norakt visu šo pasākumu.

Tāpat ir jābūt publiski zināmai informācijai, ko tad īsti Grieķija, Itālija u.c. valstis mums ir apsolījušas par palīdzību “bēgļu” jautājumā. Ja pilnīgi neko, tad vēl jo vairāk tāda Vienotības + ZZS rīcība ir gļēvulīga un Latvijai neizdevīga. Varbūt tas arī ir iemesls, kāpēc par “bēgļiem” Latvijā jebkādas diskusijas (bez attiecīgas ievirzes) ir nevēlamas.