Auto pieredze. Izmaksas

Pirmajā daļā bija par auto iegādes iemesliem. Šoreiz – droši vien jau interesantākā daļa – problēmas un izmaksas gandrīz divos gados ar ~13’000 km nobraukumu.

Pērkot auto, ir strēķītis sākotnējo izmaksu. Minimālā OCTA 3 mēnešiem maksāja 43 eiro. CSDD auto pārreģistrācija – 40, reģistrācijas apliecība – 7.68, numuru salīdzināšana – 4.90, reģistrācija – 4.60, nodeva – 1.20 eiro, kā arī ekspluatācijas nodoklis atlikušajam gadam – 80.63 eiro.

Pirmajās nedēļās iegādājos “mazo” rezerves riteni par 60 eiro, ugunsdzēšamo aparātu – 17.45, aptieciņu – 12.45 un atstarojošo vesti – 2.45 eiro. Nekas no tā visa līdz šim noderējis nav un labi ka tā. Drošākai sajūtai uz gadu paņēmu arī KASKO, kas izmaksāja 23.47 mēnesī.

Drīz vien parādījās pirmās problēmas. Ne vienmēr no ārpuses varēja atvērt vadītāja puses durvis. Nedarbojās sānu pagrieziena rādītājs un aizmugurējais loga tīrītājs. Durvis pēc vairākiem mēnešiem ziemā ieklemmējās tā, ka pat aizvērt vairs nevarēja. Servisā par to salabošanu paņēma 63 eiro. Pagrieziena rādītāju nomainīju pašrocīgi un tas izmaksāja 11 eiro. Loga tīrītājs nebija manu prioritāšu augšgalā un tā arī vēl neesmu saņēmies izpētīt, kas tieši tur sabojājies. Ja būtu garāža, kurā ar tādām izklaidēm nodarboties, būtu atrisinājis ātri vien. Vēl pēc pusotra gada no ārpuses vairs nevarēja atvērt arī otras priekšējās durvis. Šī problēma pazuda pati no sevis, gaisa temperatūrai pakāpjoties virs nulles. Citi sīkumi – izdegusi priekšējā spuldzīte (5 eiro), jauna logu tīrītāja slotiņa (12 eiro), kondicioniera uzpilde (17.90 eiro). OCTA gadam – 119.10 un 144.58 eiro.

Reiz man teica, ka ļoti uzmanīgam jābūt tieši, kad lēnā ātrumā parkojies. Zelta vārdi. Vienīgos divus negadījumus piedzīvoju tieši tā. Abas reizes biju pārliecināts, ka palīgs ārpus mašīnas skatās, redz un brīdinās mani par varbūtēju nelaimi. Pirmajā reizē tik vien kā viegli noskrāpēju dekoratīvo durvju uzliku. Otrajā – aizmugurējo bamperu un nedaudz arī auto sānus. KASKO dēļ otrais negadījums izmaksāja 140 eiro, kopējā skāde tika novērtēta virs 300 eiro.

Par “gandrīz” negadījumiem, manuprāt, nav vērts runāt un es tos arī nepūlos atcerēties.

Ziemas riepas iegādājos par 232 eiro, riepu maiņa maksāja 20 eiro. Laikam daudzi piekopj praksi visu gadu braukt ar ziemas riepām, bet vasaras riepas nāca komplektā ar mašīnu un būtu muļķīgi tās nelietot.

Degvielas izdevumus minēt nebūtu korekti, jo ne vienmēr pats par to esmu samaksājis. Degvielas patēriņu reiz aprēķināju un uzreiz arī aizmirsu, katrā ziņā bija mazāks par 6 l / 100 km.

Aukstākam laikam parādoties, auto piedarbināt kļuva aizvien grūtāk. Kad tas vairs neizdevās, nomainīju akumulatoru. Iespējams, pārsteidzos, jo tobrīd vēl nebiju atklājis podziņu, kas uzsāk sildīt mašīnu pirms tās iedarbināšanas. Ja kādas 10 minūtes atstāj mašīnu sildīties, pēc tam to iedarbināt nav problēmu. Ņēmis akumulatoru laukā un lādējis esmu divreiz – pirms ziemas un, kad -8 grādos desmit minūšu vietā mašīnu pasildīju tikai kādas divas un nosēdināju, griežot starteri.

Visgrūtāk man bija saprast, kādas regulārās apkopes mašīnai vispār ir vajadzīgas. Auto bija sava lietošanas instrukcija / servisa grāmata, tikai dāņu valodā. Kādu brīdi cīnījos ar google translate, lai saprastu “veicamo apkopju” sadaļu un meklēju informāciju internetā. Tad iedomājos apjautāties ražotāja dīlerim un tiku pie veicamo darbu saraksta virs 1000 eiro. No tā sapratu, ka jāmaina gaisa, putekļu un degvielas filtri, kā arī jāveic motora eļļas, zobsiksnas, bremžu šķidruma un ūdens sūkņa maiņa. Par zobsiksnas maiņu bija ieraksts grāmatiņā, pēdējiem diviem īsti nesapratu nepieciešamību. Galu galā par filtru un eļļas maiņu piemājas servisā atstāju 110 eiro.

Pirmā tehniskā apskate bija pēc gandrīz gada. Obligātās maksājumu pozīcijas man liekas diezgan nepārdomātas un muļķīgas, bet tur es neko nevaru ietekmēt. 1.20 eiro par nodevas iekasēšanu, 2.85 par atļaujas piešķiršanu piedalīties ceļu satiksmē, 2.19 par uzlīmi, 130 – ceļu nodoklis, 26.29 par tehnisko apskati. Piezīme bija tikai viena – “vieninieciņš” (ar pieļaujamiem defektiem) par pašvaku stāvbremzi vienā pusē.

Lielākas nebūšanas sanāca pēc pusotra gada braukšanas. Braucām uz Siguldu un sajutām, ka smird pēc deguma, mašīna sāka arī vibrēt. Par laimi, no Rīgas nebijām paspējuši izbraukt, tuvumā bija benzīntanks un varēju apstāties. Secināju, ka uzkarsis un dūmo priekšējais ritenis. Telefoniski konsultējos ar speciālistu un nospriedām, ka droši vien bremzes nobloķējušās. Neko darīt, pagaidīju, lai ritenis atdziest un ripinājos uz servisu, kur no manis paņēma 100 eiro.

Pie reizes palūdzu, lai servisā paskatās, kāpēc panelī deg dzeltena lampiņa. No google biju sapratis, ka, nejūtot izmaiņas auto darbībā, par to nav vērts uztraukties. Servisā man uzreiz nevarēja pateikt, kas tur lēcies. Tad man piezvanīja un paziņoja, ka varu braukt pakaļ. Izrādījās, ka veikta diagnostika, nomainītas kvēlsveces, degvielas filtrs, noregulētas sprauslu sviru siltumatstarpes un pārbaudīta degvielas atplūde, tas viss par 334 eiro. Nebiju gaidījis tādu summu. Vēl man pastāstīja, ka mašīna dranķīgi startējoties un jāmaina akumulators. Kad teicu, ka tas nav pat gadu vecs, man atbildēja, ka tad jau jāmainot starteris, jo, ja salīdzina ar blakus auto, izklausās “ne tā” un ziemā pavisam neleks. Nu, un, protams, zobsiksna jāmaina. Nezinu, vai man ausīm ir makaroni, bet servisu nākamajiem lielākajiem darbiem gribēsies izmēģināt citu. Katrā ziņā ziema ir praktiski cauri un citu problēmu ar piedarbināšanu bez jau iepriekš aprakstītajām nav bijis.

Secinājumi.

  • Savās prognozēs par remontu izmaksām biju kļūdījies apmēram trīs reizes. Neskatoties uz to, man nav sajūtas, ka remontos būtu atstāts pārmērīgi daudz. Īpaši, ja paklausās, kā klājies citiem.
  • Ar auto servisu līdzīgi kā ar daudz ko citu – nebūtu žēl samaksāt mazliet vairāk, ja būtu sajūta, ka var uzticēties. Pagaidām tādu servisu zinu tikai virsbūves remontam. Varbūt ir vēlme padalīties ar pieredzi, ieteikumi?
  • Pērkot savu pirmo, lietoto auto, bez laba padomdevēja būs diezgan grūti. Nevis tāpēc, ka sagaida nez kāda raķešzinātne, bet tāpēc, ka jāzina, kam pievērst uzmanību, kādas apkopes jāveic un tamlīdzīgi. Manuprāt, kādam uz klientu orientētam auto servisam ir ideāla iespēja tādu kvalitatīvu manuāli izveidot un uzturēt pie sevis.
  • Pats galvenais – pirkumu nenožēloju. Dārgi ir, bet nepieciešamības brīdī – ļoti ērti.

Auto pieredze

Šis būs stāsts par braukšanas uzsākšanu četrus gadus pēc tiesību iegūšanas, pirmo auto un pieredzi ar to.

Auto tiesības nokārtoju tālajā 2009. gadā. Nākošā reize pie stūres bija pēc četriem gadiem. Uz dažām dienām paņēmu īrētu auto. Pirms tam pamēģināju nolikt CSDD noteikumu testu, protams, nesekmīgi. “Priekšroku” jautājumi it kā grūtības nesagādāja, bet “lukturu”, “metru” utml. jautājumi bija laimīgi aizmirsti. Ļoti maz arī bija sanācis vizināties citu šoferu vadītos auto, lai paskatītos, kā rīkojas viņi.

Pats sākums ar īrēto auto bija diezgan biedējošs, sajūtas līdzīgas kā pirmajā reizē pie stūres. Koncentrējos uz auto vadīšanu, tāpēc redzēju mašīnas, luksoforu, bet ceļazīmēm, joslām un citiem sīkumiem vairs neatlika daudz uzmanības. Pēc tam palika aizvien labāk un, kad vajadzēja auto atdot, jutos jau daudz maz komfortabli.

Tuvāko gadu laikā pie braukšanas ar īrētu auto tiku vēl divas reizes. Bija līdzīgi. Stress pirmajā braucienā nenormāls, pēc tam jutos mazliet mierīgāk. Pirms braukšanas centos izpētīt plānoto maršrutu google maps, vismaz lai zinātu, kurā vietā kura josla būs jāieņem.

Droši vien es būtu bijis krietni mierīgāks, ja nebūtu lasījis auto īres līgumu. Nezinu, vai pastāv sakarība starp “jo zemāka īres maksa, jo riebīgāks līgums”, bet paredzēto sankciju dēļ man ļoti negribējās iedzīvoties CSN pārkāpumos. Šajā sakarā man ļoti “interesanti” šķita vērot, kā visi brauc par 15 km/h ātrāk. Braucot pēc noteikumiem, es nespēju iekļauties plūsmā, bet tas savukārt radīja potenciāli bīstamas situācijas. Kāpēc “visi tā skrien” sapratu tikai krietni vēlāk. 5 km/h ir starpība starp faktisko un spidometra ātrumu, savukārt ātruma pākāpumiem līdz 10 km/h sodus nepiemērojot.

Par personīgo automobili sākām domāt, kad ģimene kļuva lielāka. Man kā Rīgā dzīvojošam un strādājošam cilvēkam auto nešķita nepieciešams, tomēr uzskatīju pie sevis plusus.

  • Bērnu ratiņu uzglabāšana, tos vairs nestiepjot augšā pa kāpnēm.
  • Iespēja retāk doties uz veikalu, sapērkot pārtiku lielākos daudzumos. Dzīvesvietai tuvumā bija tikai nelieli veikaliņi, kuros bieži vien šo to nevarēja dabūt.
  • Pa laikam atvest kādu mēbeli, būvmateriālus vai kādu citu lielāku kravu.
  • Kādreiz aizbraukt uz laukiem.
  • Pa laikam aizbraukt uz darbu, kad ir slikti laika apstākļi vai vienkārši jāsteidzas. Ar sabiedrisko transportu uz darbu varēju nobraukt vien kādu trešdaļu ceļa, savukārt velo infrastruktūra šķita gan drausmīgi neērta, gan bīstama.
  • Dažādot atpūtas iespējas.

Lielais vairums plusu izrietēja tieši no ģimenes paplašināšanās. Citādi jau var braukāt arī ar sabiedrisko transportu vai taksi.

Centos izrēķināt, cik tas izmaksātu. Izrādījās, ka to ir diezgan grūti izdarīt, jo nevarēju atrast informāciju. Runājot ar draugiem un paziņām, tiku pie ļoti nekonkrētām atbildēm, turklāt ne tikai par izmaksu lielumu, bet pat par izmaksu pozīcijām. Arī google šajā jautājumā nebija draugs. Bez īpašas nojausmas, ko esmu izlaidis vai cik daudz esmu kļūdījies, centos kaut ko tomēr saskaitīt.

  • riepas – 200 eiro,
  • tehniskā apskate – 60 eiro,
  • gada nodoklis – 215 eiro,
  • dažādi remonti – 215 eiro,
  • degviela – …
  • apdrošināšana – 115 eiro.

Kopā – 860 eiro. Tas ir, gandrīz 3 eiro dienā būtībā par to vien, ka tev ir mašīna. Man tas šķita pārāk daudz. Izlēmām nepieciešamības brīžos braukāt ar taksometriem.

Tad nu es diezgan ātri biju spiests atcerēties iemeslus, kāpēc taksometri man riebjas.

  • Tādi burvīgi indivīdi, kuri latviešu valodu gandrīz nemaz nesaprot. Dievs sargi, vēl ar kolorado vaboļu lentīti zem spoguļa, bet tādi ne reizes negadījās. Būtu gadījies, nekāptu mašīnā.
  • Nekad īsti nevar saprast, cik būs jāmaksā. Vadītājs pamanās izvēlēties interesantu maršrutu vai pagrābstīties gar skaitītāju, bet turpceļš un atpakaļceļš pa tām pašām ielām reizēm atšķīrās pat par pāris eiro. Nepamet sajūta, ka jātur acis vaļā, jo citādi tevi apšmauks vēl nežēlīgāk.
  • Dzeramnauda. Man nav žēl, bet, atklāti sakot, galvā pierēķināt tos centus, lai nebūtu īpaši par maz vai par daudz (un cik tad tas vispār ir?), man šausmīgi krīt uz nerviem. Labāk lai man iedod čeku, samaksāšu cik tur ir, un viss. Kā veikalā.
  • Higiēna, šofera personības īpatnības utml.
  • Brīžos, kad neesi pasažieris, taksometra vadītāju braukšanas stils reizēm kaitina vai liekas pat bīstams.

Pamazām nobriedu ne pārāk racionālajam solim – iegādāties personīgo automobili. Spriežot pēc vajadzībām, cenas un samērā nelielā lietošanas biežuma, derētu lietots universālis, ne vecāks par 10 gadiem. Bet kāds tieši? Ilgi lasīju par atšķirībām starp benzīnu un dīzeli un galu galā nospriedu, ka lielas starpības nav. Tad labu laiku galvu lauzīju, kāpēc Francijā un Itālijā ražotie auto ir manāmi lētāki par vāciešiem un zviedriem. Kā man vēlāk paskaidroja, pēdējie esot drošāki un vairāk piemēroti mūsu klimatam.

Pēc konkrēta modeļa izvēles (tie, kuriem tas būtu jāzina, to jau zina, pārējiem lūgums samierināties ar manu vēlmi saglabāt nedaudz privātuma) atlika izvēlēties starp daudzajiem piedāvājumiem sludinājumos. Te liela nozīme bija sajūtai. Ja bija kādas pretrunīgas detaļas aprakstā, teksts tikai krieviski, aizdomīgi mazs nobraukums vai pārmērīgi zema cena, atmetu uzreiz. Atlikušos vairākas reizes pārskatīju un sakārtoju, sākot ar vēlamāko.

Pirmais auto atradās placī patālu no Rīgas un lūdzām palīdzību tuvāk dzīvojošajam sievastēvam. Viņš apskatīja un atzina, ka nekādas būtiskas vainas auto neesot. Aizbraucām paši, aplūkojām. Veicām arī testa braucienu. Īsti neredzēju no tā jēgu, jo ko tad es ar savu pieredzi par to būtu varējis pateikt? To, ka mašīna brauc?

Tā kā nebija iemesla pirkumu neveikt, iegādājāmies šo – jau pirmo apskatīto automobili. Mājupceļā vienīgā rūpe bija pēc iespējas ātrāk tikt benzīntankā, jo bāka bija jau gandrīz tukša.

Pēc laba laika ievēroju, ka sludinājumā uzskaitītās ekstras īsti precīzi neatbilst faktiskajai situācijai. Trūkumi – nav priekšējā parkošanās sensora, nav mp3 – nebija tādi, lai neveiktu pirkumu, bet neatbilstība norādītajam tomēr ir kaitinoša.

Ar auto sākotnēji braucu 1-3 reizes nedēļā. Ne vienmēr tas bija tieši personīgās nepieciešamības dēļ. Automobilis ir mehānisms, kuru vēlams regulāri darbināt.

Tie, kuriem ar braukšanu ir neliela pieredze, bieži ieminējās, ka viņīem auto vadīšana sagādā lielu stresu. Sākotnēji tā bija arī man. Turklāt ātri atklāju, ka esmu aizmirsis autoskolā itin labi apgūtās figūras. “Garāžu” atcerējos ātri, bet ar paralēlo parkošanos man tik viegli negāja. Stress pamazām atkāpās, regulāri braucot pa jau ierastām ielām. Tomēr no nepatīkamākajām vietām par varītēm necentos vairīties, jo agrāk vai vēlāk būs jābrauc arī pa tādām.

Kad pieredze vēl bija pavisam maza, pirms brauciena palūkojos google maps street view. Auto navigāciju izmantoju visai reti. Reizēm paskatījos, kādu ceļu man iesaka, un tāpat aizbraucu pēc sava prāta. Noderīgākā navigācijas iespēja man šķiet spidometrs apvienojumā ar ātruma ierobežojumu. Uz mazāk zināma ceļa ne vienmēr izdodas izsekot ātruma ierobežojumiem. Starp citu, vienīgais gandrīz divu gadu laikā saņemtais sods ir par ātruma pārkāpšanu pie fotoradara. Tagad pašam grūti saprast, kā toreiz to neievēroju, bet neko tur vairs mainīt nevar.

Nepatīkams pārsteigums bija Rīgas domes maksas stāvvietu teritorijas paplašināšana. Man bieži ir vajadzība noparkot auto tuvu maksas / bezmaksas zonu robežai un konkurence par brīvajām vietām ir ļoti sīva. Laika gaitā vadītāji “apguvuši” jaunas teritorijas – ēku pagalmus, pamestus laukumus, nojauktu ēku laukumus un to nomales. Savukārt zemes īpašnieki vietām izvērš niknu pretdarbību ar žogiem, ceļazīmēm un pašvaldības policijas izsaukumiem.

Par negadījumiem, problēmām un izmaksām būs nākošajā ierakstā.

Kas tā par mašīnu?

Nesen sanāca iet garām šim te automobilim, kuru pirmajā acu uzmetienā neatpazinu. Nodomāju – droši vien kaut kāds Zil vai Zis paveids, nofotografēju un mēģināju pēc tam internetā atrast, kas tas īsti bijis. Man par nelielu pārsteigumu, tas tā arī neizdevās.

Varbūt kāds no jums zina, kas šis par automobili? Kā atlīdzību uzrakstīšu komentāros, kur to Rīgā var sastapt :). Starp citu, nopirkt arī it kā varot.