Grāmata – Personiskā Latvija

Ata Klimoviča grāmatā “Personiskā Latvija” apkopoti 38 dzīvesstāsti. Vecākais grāmatas varonis dzimis 1914., jaunākais 1932. gadā. Daži no tiem ir sabiedrībā zināmas personas, piemēram, Rolands Kalniņš vai Antoņina Masiļūne. Tā kā šai paaudzei nācies pārdzīvot vienu vai divus pasaules karus, tad par karu netiek klusēts. Dažas ģimenes tikušas vieglāk cauri nekā citas, bet tā vai citādi cietušas visas.

No sākuma man šķita, ka visa grāmata būs gandrīz tikai par karu. Ja es to būtu zinājis pirms lasīšanas, varbūt pat negribētu lasīt, bet velti. Šo darbu lasot, nācās atzīt, ka mana līdzšinējā izpratne par karu ir bijusi pārāk virspusēja. Teorētiski jau it kā skaidrs – PSRS okupācija, deportācijas, vācu okupācija, žīdu šaušana, otrreizēja PSRS okupācija, Kurzemes katls, partizānu gaitas. Lai to aptvertu sīkāk, situācija jaskatās mazākā mērogā, no ģimenes skatu punkta.

Desmitiem gadu, spēkus nežēlojot, esi no sirds strādājis, lai iekoptu māju, zemi, izaudzinātu bērnus, bet te pēkšņi vienā brīdī tu zaudē gandrīz visu. Vai pat pilnīgi visu. Tāda pieredze nepaliek bez sekām. Ir grūti dzīvot tālāk. Nav vairs drošības sajūtas un nav arī sajūtas, ka to izdosies atgūt. Represijas taču turpinājās arī pēc kara.

Par sirdslietām grāmatu varoņi īpaši nemēdz stāstīt, dominē piedzīvoto laiku raksturojoši notikumi, bieži saistībā ar darbu. Vairāk par diviem stāstiem vienā dienā izlasīt nevar. Tas ir, var, protams, bet tad stāsti sāk jukt kopā un trūkst laika apdomāt izlasīto.

Man būtu paticis izlasīt kvantitatīvi mazāk, bet dziļākus stāstus. Tomēr, protams, daudz labāk šādi nekā pavisam nekā. Jādomā, ka autors ir vienu, varbūt divas reizes ticies ar intervējamajiem un daudz lielāku stāsta dziļumu panākt būtu grūti.

Šī ir viena no retajām grāmatām, kuru gribas rekomendēt ikvienam. Tā nav viegla literatūra, bet ļauj daudz labāk saprast savus vecākus, vecvecākus un šodien notiekošo. Jo daudzas lietas principā ir tādas pašas kā toreiz. Tiem, kas grib karot, nav īstas sajēgas par kara ietekmi ģimenes līmenī. Savukārt ģimene un mājas ir vispārcilvēcīgas vērtības, kādas tās būs arī vēl pēc gadu tūkstošiem, ja vien cilvēce tik ilgi pastāvēs.

Subjektīvais baudījums 9/10.