Grāmata – Homo novus

Vārdu salikumu Homo novus biju dzirdējis vairākkārt. Man gan tas asociējās ar teātra festivālu. Vēlāk uzzināju, ka tiekot gatavota arī filma pēc Anšlava Eglīša darba motīviem. Tas atstāja iespaidu, ka darbam vajadzētu būt labam un lasīšanas vērtam.

Darba galvenais varonis ir Juris Upenājs. Jauneklis atbraucis uz Rīgu gleznot. Konkrētāku plānu viņam nav. Trīsdesmito gadu Rīga jaunekli negaida atplestām rokām, tomēr viņam paveicas. Viņš tiek ievests mākslinieku pasēdēšanā ar alkoholu, iedzer un samet pa lampu krāsns cauruli, kura saplīst un visi mākslinieki pajūk kur kurais. Svarīga Jura rūpe ir nauda. Atrast vietu paša spēkiem neizdodas, nāk talkā pazīšanās. Soli pa solim Juris dodas pretī atpazīstamībai. Tas nav viegli un bez veiksmes neiztikt. Gadās nogāzt arī dažus podus, galvenokārt, paša pārgalvības dēļ.

Par darba galveno vērtību gribas uzskatīt nevis Juri Upenāju, bet gan daudzos īpatņus, ar kuriem viņam nākas saskarties. Lielākoties tie ir mākslinieki. Nav grūti noticēt, ka tādi viņi tolaik arī bijuši. Gan jau līdzīgi tipi ir arī mūsdienās, tikai ar mazliet citādiem akcentiem. Vispār jau nevar teikt, ka attēlotie varoņi būtu ļoti simpātiski. Bet neko darīt. Tēliem bijuši arī reāli prototipi, tiesa, nevis mākslinieki, bet literāti.

Apmēram darba vidū man šķita, ka tālākā romāna gaita ir viegli paredzama un man tā nepatika. Neuzminēju, tomēr darbs kopumā sāka atstāt mazliet neparastu iespaidu. Tāds kā saraustīts, grūti saprast, ar kādu domu tas vispār tapis. Man daudz kas kļuva skaidrs, kad uzzināju, ka Homo novus sākotnēji publicēts laikrakstā. Darba sākums bijis lasāms krietni pirms tā beigas bijušas gatavas. Tas darbam piešķīris nelielu ziepjoperismu un vieglāk izskaidrot, kāpēc rodas sajūta, ka visas nodaļas nebūt nekalpo kādam vienam mērķim, vienai idejai. Pareizāk sakot, ideja ir gan bijusi. Tas ir, “kaut kas jāuzraksta avīzei, jo termiņš tuvojas”.

Lasīt pārsvarā bija interesanti. Mēdza gan kaitināt dažādie dīvaiņi un kopumā nobriedušā galvenā varoņa puiciski izlēcieni.

Darbu kopumā novērtēt man ir ļoti grūti, tāpēc, ka man to lāgā neizdodas uztvert kā vienu veselumu. Ja to vērtēju kā daļu no Upenāja dzīves stāsta, tad mani tas īsti nav pārliecinājis. Ja vērtē kolorītos mākslinieku tēlus, tad labākus izstrādāt nez vai būtu iespējams. Sižets kopumā nav ne ļoti aizraujošs, ne garlaicīgs, bez Upenāja ir arī nelielas blakus līnijas. Savā ziņā tā ir arī vēstures liecība, jo konkrēti minētas Rīgas ielas, mazliet raksturotas to iezīmes.

Varbūt Homo novus nav izcila literatūra, bet krietni labāka par vidusmēru gan. Lasīt vērts kaut vai redzesloka paplašināšanas dēļ.

Grāmata – Pansija pilī

Gadījās tā, ka vajadzēja gan atdot grāmatu bibliotēkā, gan ļoti steigties. Tāpēc izvēlēties nācās uz ātru roku un izvēle krita par labu Anšlava Eglīša “Pansija pilī”.

Pirmā grāmatu sāka lasīt dzīvesbiedrene. Lasīja cītīgi un bieži. No tā nopratu, ka droši vien laba.

Biju domājis, ka tā ir daiļliteratūra, bet nē, tie ir nelieli stāstiņi par laika posmu autora jaunībā. Vienojošais faktors stāstos ir nevis autora personība, bet gan veca, liela pusmuiža. Eglīšu ģimene pie tās tika laikā, kad Latvijas brīvvalstī dalīja zemi. Kā īpašums tas bijis gaužām nepraktisks. Neērts transports, apstrādājamas zemes pārlieku maz, milzīga, pusizlaupīta ēka sliktā stāvoklī. Turklāt vēl ar īrniekiem. Eglīša tēvs Viktors bijis humāns un īrniekus nav dzinis prom. Tiesa, maksāt tie nav bijuši spējīgi un arī kā darba spēks bijis gaužām nepraktisks. Jaunie īpašnieki kādu laiku nezina, ko ar jauno īpašumu iesākt. Visbeidzot pēc kalpones Anniņas ieteikuma Eglīši atver pansiju. Ar to nemaz neiet gludi. Apkalpojošais personāls – slinkie, nevarīgie īrnieki slikti tiek galā ar saviem pienākumiem. Turklāt Inciems atrodas pārāk nomaļus no pārējās civilizācijas un arī ēka ir pārāk sliktā stāvoklī. Tomēr daži viesi parādās, reizēm atbrauc arī ciemiņi. Visus šos cilvēkus un pansijas nebūšanas Eglītis lasītājam prasmīgi attēlo.

No paša sākuma es lielā sajūsmā nebiju. Bet, jo tālāk tiku, jo interesantāk kļuva. Beigās jau biju pavisam aizrāvies. Arī noslēdzas grāmata pilnīgi likumsakarīgi un citādākas beigas tai nemaz nevarētu būt.

Liela nozīme ir autora dzīvespriecīgajam izteiksmes veidam. Es nevaru nosaukt vēl kādu tikpat optimisku latviešu rakstnieku. Bieži var pasmieties vai vismaz pasmaidīt par notikumiem pansijā. Un, lai arī ne viss, aprakstītais ir priecīgs, autors arī uz likstām pratis paskatīties ar gaišumu.

Subjektīvais baudījums 9/10.

Grāmata – Vai te var dabūt alu?

Par Anšlava Eglīša „Vai te var dabūt alu?” neko agrāk nebiju dzirdējis. Nosaukumu gan, no tā man šķita, ka tur rakstīts kas sadzīvisks. Nebiju nemaz domājis to lasīt, bet tā kā man patika gan Eglīša Izsalkuša zēna pavārgrāmata, gan arī Neierastā amerika, nolēmu ielūkoties vēl kādā viņa darbā.

Izrādījās, ka grāmata ir nevis par ģimenes scēnām, bet gan par spiegošanu. Ārzemju latvietis vārdā Orests saņēmis vēstuli no sievas Latvijā, kura raksta, ka viņai ar meitu ejot grūti. Orestam dzīve šķiet mazliet garlaicīga un bezjēdzīga, tādēļ viņš nolemj atgriezties. Bet tā kā viņu kā repatriantu visticamāk aizsūtītu uz Sibīriju, tad tas jādara nelegāli. Vajadzētu arī palīgus. Ideālā gadījumā Orests kļūtu par rietumu spiegu un dotos misijā. Atgrieztos jau kopā ar sievu un meitu.

Orestam veicas un viņš tiešām kļūst par spiegu, iziet apmācības un dodas uz Latviju. Tur, kā jau romānam piedienas, sākas dažādi piedzīvojumi.

Ātri aizrāvos un grūti bija nolikt malā. Rakstīt autors prot. Gluži rožaini gan viss man nešķita. Galvenais varonis, izbijis karavīrs, brīžiem vairāk uzvedas un rīkojas kā emocionāla dāma. Oresta domu gājiens nav diez ko atklāts un niansēts, uzsvars likts uz viņa piedzīvojumiem. Patiesībā to nemaz nav tik daudz. Ja viņš nebūtu tik egocentrisks, to būtu vēl mazāk. Romāna nobeigums, manuprāt, sanācis mazliet pārspīlēts. Bet lasīt var.

Subjektīvais baudījums 7/10.

Grāmata – Neierastā Amerika

Anšlava Eglīša Neierasto Ameriku uzgāju mammas grāmatu plauktā. Pašķirstīju un likās, ka varētu būt laba. Grāmata izdota 1954. gadā Stokholmā, tāpēc tā, iespējams, mūsdienās nav diez ko viegli pieejama. Šajā dokumentālajā darbā autors apraksta savas gaitas un iespaidus ASV.

Uz ASV Eglītis pārcēlies 1950. gadā. Gājis brīžiem nav pārāk viegli, bet pārlieku sūkstīties arī nav bijis pamata. Vai vismaz man kā lasītājam tā liekas. Jo autors raksta viegli, dzīvespriecīgi un mīl labsirdīgi pasmieties gan par sevi, gan amerikāņiem, gan vienu otru latvieti – emigrantu. Pie reizes tas ir dokumentāls ieskats tā laika ASV un ir ar vēsturisku vērtību. Tiesa, neizskatās, ka autora mērķis būtu bijis dokumentēt apkārt redzamās ēkas, modi vai pašam savu dzīvi. Par to arī ir rakstīts, bet viņa galvenā interese tomēr ir citi cilvēki.

Darbs sastāv no 35 nodaļām jeb tēlojumiem. Nodaļas ir visai maz saistītas cita ar citu, tomēr tās sakārtotas hronoloģiskā secībā. Lasīt pa nodaļai ir ļoti viegli – izlasi vienu, noliec malā un nākošajā vakarā lasi nākošo. Ir arī paša autora zīmējumi. Kā jau emigrantiem tas raksturīgi, vairāki autora lietotie vārdi ir saprotami, bet mūsdienu valodā pavisam neierasti.

Jāatzīst, ka pāris no aprakstītajiem tēliem man nešķita sevišķi aizraujoši. Ja tā vietā autors būtu rūpīgāk pievērsies savas dzīves dokumentālam aprakstam, tas būtu interesantāk nekā lasīt par dažādiem īpatņiem.

Subjektīvais baudījums 8/10.