Grāmata – Pēterbaznīca deg

Ata Freināta darbs Pēterbaznīca deg ir ar diezgan interesantu vēsturi. Tā esot rakstīta sveces gaismā telpā ar dēļiem aiznaglotu logu. Pēc apmēram 60 gadiem tās manuskripts 21 burtnīcā un sešās kladēs nonācis pie Andra Kolberga, kurš tad pūlējies vietām padzisušo un grūti salasāmo rokrakstu saburtot, savest kārtībā teikumus un galu galā publicēt.

Grāmatā aprakstīts laiks starp 1941. un 1944. gadu, īpaši pakavējoties pie Vecrīgas degšanas. Grāmatas autors 1941. gadā bijis 59 gadus vecs, tāpēc mobilizācija uz Vāciju viņam draudējusi vienīgi pēdējās vāciešu valdīšanas dienās, kad ņēmuši visus, kam vien ir abas rokas un kājas.

Šausmīgu notikumu grāmatā ir diezgan daudz, bet autors tos apraksta visai neemocionāli. Freināts vairāk mīl pakavēties pie jokiem un jautriem dialogiem. Brīžiem tas šķiet mazliet dīvaini. Bet, iespējams, tā tajā laikā vajadzēja. Manuskripts tomēr tapis 1944.-1945. gadā, kad vajadzēja saņemties, būt stipram, lai izdzīvotu un lieki neļauties emocijām.

No Ata Freināta rakstītā izriet, ka Vecrīgas postījumi būtu bijuši daudz mazāki, ja krievi, bēgot no Rīgas, nebūtu pievākuši katru kustošos ugunsdzēsības spēkratu ar visiem šoferiem. Arī 1944. gadā Vecrīga būtu daudz vieglāk tikusi cauri, ja krievi būtu ļāvuši brīvprātīgajiem ugunsdzēsējiem doties uz Vecrīgu.

Grāmatas beigās Andris Kolbergs ievietojis savu stāstu Rātsnams, kā arī pēcvārdu. Kolbergs ilgi pūlējies noskaidrot, kāpēc tieši Vecrīga izpostīta, jo tādas viennozīmīgas atbildes nav. Okupācijas gados stāstīja par nacistiskajiem vāciešiem, kaut vai tāpēc, ka citu politiski pieņemamu versiju nemaz nevarēja būt. Tomēr vāciešiem bijis stingri piekodināts Rīgai postījumus nenodarīt. Galu galā Andris Kolbergs nonācis pie secinājuma, ka notikusi divu PSRS spēku savstarpēja sadursme. Daugava ir plata, viens otru nav atpazinuši un sākusies nikna apšaude. Tā beigusies ar Pārdaugavas pusē esošo atkāpšanos un pārcelšanos pāri Daugavai pie Bolderājas. Iespējams, viņi tā arī nekad neuzzināja, ka apšaudījuši savējos.

Te arī pamācošs citātiņš.

Septembra sākumā kādu dienu atkal kauca sirēnas. Vienu krievu lidmašīnu notrieca virs Daugavas, un tā degdama iekrita upē, bet otra bēgot paguva nosviest pāris bumbu Maskavas priekšpilsētā Krasnaja Gorkas tirgū, nositot kādus 30 vai cik tur tirdzinieku. Kā tika runāts, tirdzinieki, kas tajā pilsētas daļā vairums ir krievi, lidmašīnai parādoties, skandējuši “Eķi naši!” un priecīgi mājuši ar rokām. Tieši tajā pat brīdī “naši” tos nosituši.

Subjektīvais baudījums 8/10.

Grāmata – Lasāmgrāmata par Rīgu, tās priekšpilsētām un kūrortpilsētu Jūrmalu

Bibliotēkas novadpētniecības plauktā pamanīju šo Andra Kolberga grāmatu par Rīgu. Tā jau pasen bija iekļuvusi manā lasāmo grāmatu sarakstā, tāpēc daudz nedomāju.

Grāmatā aprakstīta Rīga un Jūrmala, pārsvarā vēsturiskā kontekstā. Autors vēsturiskos notikumus pasniedz nevis sausi un zinātniski, bet lasītājam interesantā valodā. Brīžiem tas sanāk uzjautrinoši. Vietām autors izcēlis vienu otru ēku, pastāstījis ar ko tā īpaša vai kas attiecīgajā vietā atradies agrāk. Rīga apskatīta detalizēti pa rajoniem. Ir pievērsta uzmanība ne tikai centram, bet arī Sarkandaugavai, Maskavas forštatei, Grīziņkalnam, Bolderājai u.c. Rīgas apkaimēm. Grāmata uzrakstīta kā palīglīdzeklis fiziskās pastaigās. Tas ir, autors ieskicējis maršrutu un lasītājs dodas pa to. Pa laikam viņam jāpaceļ galva, jāapbrīno kārtējā eklektisma pērle un jādodas tālāk. Ilustrācijas grāmatā ir, bet tās reti ir tieši saistītas ar grāmatas tekstu. Jāņem arī vērā, ka grāmata tapusi 2007. gadā, kad tādi rīki kā google maps street view Rīgai vēl nebija pieejami.

Pamatīgam lasīšanas procesam Google maps ir noderīgs, bet atzīšos, ka uz beigām, īpaši attiecībā uz Jūrmalu biju noguris no nemitīgā šurpu-turpu starp grāmatu un monitoru, tādēļ ēku aprakstiem vienkārši pārlaidu acis.

Atsauces autors praktiski nelieto. Brīžiem tas atstāj vietu aizdomām, cik patiesi varētu būt autora minētie fakti vai notikumu apraksti. Tomēr autors godīgi nevairās runāt par šiem trūkumiem. Viņš uzsver, ka grāmatā minētajiem faktiem atradis vismaz divus informācijas avotus. Bet, ja uzrakstītu visas atsauces, tās aizņemtu ārkārtīgi daudz vietas.

Jāsaka, ka lasīt nemaz nebija tik viegli. Autors nenodala atsevišķi vietu vēsturi, notikumu atstāstus, arhitektūras cildinājumus, mūsdienu situāciju vai savas interpretācijas par vēsturiskiem notikumiem. Diemžēl šī lēkāšana sanāk ne tikai pa laikiem, bet dažviet arī pa vietām. Mani kā lasītāju neinteresē vienlīdz stipri visas šīs lietas. Turklāt diezgan lielu daļu no grāmatā minētā vismaz aptuveni jau zināju. Tad vēl vietām ik pēc pāris rindkopām vajadzēja meklēt ēku attēlus internetā. Sanāca diezgan nogurdinoša lasīšana. Vieglāk bija lasīt par vietām, kurās minētās ēkas man bija zināmas no galvas. Bet jāsaka gan, ka ne uz mirkli negribējās atstāt grāmatu neizlasītu. Informācijas ārkārtīgi daudz, bet uztvert grūti.

Jāsaka, ka visu Rīgu un Jūrmalu tā ļoti pamatīgi vienas grāmatas apjomā aprakstīt nav iespējams. Te autors to ir mēģinājis darīt. Man vairāk būtu patikusi pamatīga pieķeršanās kādai konkrētai vietai un laikam, bet tad šai grāmatai būtu jāaizņem daudzi sējumi un vienam cilvēkam to paveikt būtu ārkārtīgi smags darbs.

Subjektīvais baudījums 7/10.