Grāmata – Pašdarināts degvīns

dreiz bija tādi realitātes šovi, kuros drīkstēja ņemt līdzi vienu lietu “no ārpasaules”. Es pie sevis biju izdomājis, ka vajadzētu ņemt līdzi kandžas dzenamo aparātu. Taisnību sakot, tolaik tādu pat redzējis nebiju, kaut arī kandža bērnībā nebija nekas svešs. Pretējā mājā bija tā saucamā točka jeb nelegālā alkohola tirdzniecības vieta. Ne tie patīkamākie kaimiņi, tiesa, varbūt arī ne gluži šausmīgākie. Ilgus gadus policija rīkoja nesekmīgus reidus un es biju pārliecināts, ka točka vēl pārdzīvos mani pašu. Maldīgi, nu jau par kādiem padsmit gadiem točku esmu pārdzīvojis.

Interneta ārēs nejauši uzklīdu nelielai grāmatiņai “Pašdarināts degvīns”. Nu, ko – nopietna lieta, jāiepazīstas! Droši vien būs rakstīts, kā nejauši neiegūt metilspirtu (kaut gan to es vēl no ķīmijas stundām atceros) un citas gudrības.

Grāmatas ievadā jauks citāts no Ilfa / Petrova “Zelta teļš”, kur Ostaps Benders krievu pieredzi kan­džas pagatavošanā klāsta ārzemju tūristiem:

«Kādu vien vēlaties: kartupeļu, kviešu, aprikožu, miežu, zīdkoka ogu, griķu biezputras. Pat no parastas taburetes var dzīt kandžu. Dažiem patīk taburetietis. Var arī vienkāršu rozīnieti vai plūmieti. Vārdu sakot, jebkuru no pusotra simta kandžas receptēm, kuras man zināmas.»

Nevarētu teikt, ka kandžas dzīšana aprakstīta pilnīgām tējkannām. Par metilspirtu (nejauši iegūst, dzenot kandžu pārāk zemā temperatūrā, nelielās devās izraisa aklumu, lielākās – nāvi) praktiski nekas nav rakstīts. Acīmredzot, mērķauditorija ir vīri (un sievas) ar zināmu pieredzi. Gan jau arī pilnīgs iesācējs pie kādas nebūt kandžas tiks, sekojot grāmatā rakstītajam, bet tas nemaz tik viegli nebūs.

Tā arī man ir galvenā atziņa. Kandžu dzīt nav viegli! Tas ir, kaut ko jau izdzīt var. Bet, ja grib, lai dzēriens būtu kvalitatīvs, tas jāiegulda diezgan daudz pūļu.

Grāmatā aprakstīta iesala sagatavošana, cietes pārveidošana cukurā, raudzēšana, destilēšana, destilēšanas aparāti, šķidruma attīrīšana un aromatizēšana. Pievienotas arī daudzas receptes.

Zīmīga man šķita rindkopa par zāļu degvīnu.

Tā saukto kuņģa degvīnu jeb eliksīru veidu ir ārkārtīgi daudz. Visu šo degvīnu galvenā sastāvdaļa ir aromātiskas vielas un rūgtie ekstrakti, kas iegūti no dažādiem augiem. (..) Šo degvīnu izgatavošanai vajadzīgo augu un saknīšu ievākšana parasti ir sarežģīta, taču visumā neizmaksā dārgi, tāpēc ikvienam ir izdevīgāk šos degvīnus izgatavot pašam mājas apstākļos, nekā maksāt par dārgiem preparātiem.

Es nekādi nespēju iedomāties, ka gribētu zāļu degvīnu pats gatavot mājās apstākļos, lai cik arī tādā veidā nevarētu ietaupīt. Labāk nopelnīt gana daudz jomā, kur esmu profesionālis, lai pēc tam no cita profesionāļa par godīgu samaksu iegādātos kvalitatīvu produktu. Ņemot vērā, cik laika es tam patērētu un kāds būtu iegūtais rezultāts, nebūtu vērts pat sākt par to domāt. Protams, tāpēc arī šī grāmata nav domāta man.

Alkohols un tā iedarbība

Kā zināms, alus satuŗ etilspirtu – gluži kā jebkuŗa cita alkoholiska susla. Tādēļ jāsaprot, ko etilspirts nodara cilvēka organismam. Cilvēka organismā barības vielas un skābekli, kā arī jebkuŗas citas vielas, kas nonāk organismā, «transportē» sarkanie asinsķermenīši. Lai ķermenīši nesaliptu kopā, tiem apkārt ir plāns tauku slānītis. Berzējoties gar asinsvadu sieniņām, asinsķermenīši elektriski uzlādējas un viens no otra atgrūžas. Tomēr, kā zināms, spirts ir lielisks šķīdinātājs un ātri vien izšķīdina plāno tauku slānīti, tādēļ asinsķermenīši salīp, veidojot ķekarus. Lielajos asinsvados šādi ķekari lielu skādi nenodara, tādēļ asinsķermenīši viegli nonāk iekšējos organos un to «atnestais» spirts savu graujošo darbību veic «tiešā veidā». Daudz lielāku ļaunumu šie asinsķermenīšu ķekari nodara mūsu svarīgākajā organā – smadzenēs. Katrai smadzeņu šūnai – neironam – ir savs, pavisam neliels asinsvads – kapilārs. Šie kapilāri ir tik šauri, ka asinsķermenīši tajos brīvi var pārvietoties tikai pa vienam – tā piegādājot skābekli un barības vielas organam, kuŗš kontrolē visu mūsu ķermeni. Tā kā salipušo asinsķermenīšu ķekari nespēj izkļūt caur šiem sīkajiem kapilāriem, tie tos aizsprosto. Palikusi bez skābekļa un barības vielām, smadzeņu šūna pēc dažām minūtēm mirst. Kad tas notiek masveidā, mēdz teikt – «uh, kā pa galvu iedeva»! Un dzērāji priecājas, cik viņiem ir labi, paši nesaprotot, ka «patīkamais reibums» ir tādēļ, ka mirst viņu smadzenes. Protams, smadzeņu normāla darbība šādos apstākļos tiek traucēta. Citam neironi ātrāk mirst tajā smadzeņu daļā, kas kontrolē ķermeņa līdzsvaru – tad saka, ka dzērājam «stiprs vējš pūš». Citam tiek bojāta atmiņa – sak’, «filma pārtrūka». Vēl kādam zūd kontrole pār emocijām – tādam sāk interesēt, vai citi viņu ciena, un viņš meklē kašķi tur, kur tā nav.Kā zināms, cilvēka ķermeņa temperatūra ir 36,6 grādi pēc Celsija skalas. Ja šādā temperatūrā atstāsit svaigu gaļu, tā ļoti ātri sāks bojāties – pūt. Lai nesāktu pūt mirušie neironi, organisms, tiklīdz ir puslīdz atguvis kontroli pār sevi, sāk galvā «iesūknēt» lielu daudzumu šķidruma, lai izskalotu no organisma mirušās šūnas. Tā kā šo šķidrumu organisms ir spiests atņemt pārējām ķermeņa daļām, mēdz teikt, ka no rīta «kaltē». Palielinātā spiediena dēļ reizēm ir sajūta, ka «galva kā spainis». Tad nu dzērājs dodas uz ateju, lai atbrīvotos no liekā šķidruma. Un kopā ar šo šķidrumu viņš burtiski izčurā savas smadzenes. Ja iedzerts ir nedaudz, izčurā nedaudz; ja tā pavairāk – arī smadzenes izčurā pavairāk. Bet tas nemaina lietas būtību – no organisma tiek izvadītas mirušās smadzeņu šūnas.

http://www.tautasforums.lv/?p=1762

Manuprāt, izklausās gan mazliet fantastiski, gan mazliet ticami. Centos pats atrast šo to par alkohola iedarbību, bet neko prātīgāku par “aizkavē procesus” un “ietekmē centrālo nervu sistēmu” neatradu. Varbūt kāds zinošs un laipns cilvēks varētu pastāstīt, vai tiešām ir tā kā Alvils Bērziņš savā rakstā apgalvo?