Skip to content

Sveiciens 9. maijā jeb stāsts par Kaļiņingradu

Ja 9. maijs būtu sēru diena, kad piemin visus mirušos, ikviens to cienītu. Tā vietā notiek farss – cilvēku masas priecājas, kā viņu senči un tautieši nogalinājuši citus cilvēkus un viņu senčus. Iespējams, viņi uzskata, ka viņu tēvi un vectēvi bijuši varoņi. Daži varbūt tādi arī bija. Bet, ja kāds atļaujas svinēt uzvaru, viņam jāzina arī, kāda šī “uzvara” bijusi.

Mani no vēstures vienmēr mazliet mulsinājis, kā tad īsti izveidojies nelielais PSRS pleķītis blakus Lietuvai. Īsā atbilde “atņēma Vācijai tāpat kā Latvijai Abreni” neko daudz nepasaka. Vai tur šodien vēl ir kāds vācietis?

Pēc vikipēdijas datiem Kaļiņingradā jeb Kēnigsbergā šobrīd vēl dzīvo 0.6% vāciešu. Bet kas notika ar pārējiem? Uz to vikipēdija neatbild…

Stāstu par Kaļiņingradu nejauši atradu A.Grūtupa grāmatā Ešafots. To var raksturot vienā vārdā – genocīds. Precīzāk, nesodīts genocīds.

Kas vāciešiem Gebelss, krieviem – Ērenburgs. īsts naida priesteris. Kāds fragments no armijas avīzei veltīta raksta. (..) “Mēs zinām visu. Mēs atceramies visu. Mēs esam sapratuši: vācieši nav cilvēki. No šā brīža… “vācietis” mums skan kā lāsts. Šis vārds liek strādāt šautenes aptverei. Nav ko muti dzesēt un spriedelēt. Labāk nonāvēt. Ja neesi nožmiedzis kaut vienu – diena zudusi. Ja domā, ka tavā vietā to izdarīs kaimiņš – neesi sapratis galveno. Neesi apjēdzis draudus. Ja nenogalināsi frici, viņš nogalinās tevi. Paņems tavus mīļos. Paņems un mocīs savā nolādētajā Vācijā. Ja nevari nogalināt ar lodi, izvelc durkli. Ja tavā frontes iecirknī klusums, ja gatavojies cīņai, nosit vācieti vēl pirms kaujas. Ja atstāsi to dzīvu, viņš nositīs krievu. Vācietis piesmies tavu sievu. Ja esi nositis vienu, nosit ari otru. Nekas nav uzjautrinošāks par vācu līķiem. Neskaiti dienas. Neskaiti jūdzes. Skaiti nogalinātos. Nosit vācieti! – to prasa tava māte. Nosit vācieti! – to lūdz tavs bērns. Nosit vācieti! – to liek tava zeme. Nekļūdies! Nešauj garām! Nogalini!”

(..) “Vācijas vairs nav. Ir tikai kolosāla noziedznieku banda… Vācijā tu neredzēsi tautu. Tu redzēsi zaldātus. Tu redzēsi viņu tēvus, bērnus un sievas. Tu redzēsi feldfēbeļus un feldmaršalus. Tu redzēsi ieroču piegādātājus un lielgabalu gaļu. Visu redzēsi… Tikai ne tautu!”

Ja nav tautas – nav arī žēlastības.

Vācijā viss atļauts. Atļauts sist un spīdzināt, nogalināt un dedzināt, aplaupīt un izvarot. Viss atriebes vārdā. Viss – svētu dusmu un naida vārdā.

Sieviešu izvarošana – atriebes akts visai vācu tautai. Atriebes vārdā upuri drīkst nogalināt un izķēmot.

Iļjas Ērenburga vārdu spēks milzīgs. Aicinājums nogalināt – materializējies. Tas pārtapis rīcībā, iemiesojies konkrētos “darbos”. Kad vācu karaspēks atkaroja kādu Nemersdorfas ciemu Austrumprūsijā – skats pavērās šaušalīgs: ciemata nostūrī kāds viesu nams – Weißer Krug. Pa labi iela, tās malā novietoti redeļu rati. Pie ratiem stāvus piesieti četru kailu sieviešu liķi. Aiz Weißer Krug ceļš ved centra virzienā, tālāk laukums, nezināmā karavīra piemineklis. Laukuma stūrī cits viesu nams – Roter Krug. Aiz tā šķūnis, lieli divviru vārti, katrā vārtu pusē pa nogalinātai sievietei. Upuri kaili. Tie piedurti ar durkļiem. Arī dzīvokļos viena vienīga asiņu jūra. Septiņdesmit divi līķi. Sievietes un bērni. Izrēķinājušies zvērīgi. Upuru skaitā pat zīdaiņi, kas piebeigti ar sitienu pa galvu. Viens trieciens – un galvaskauss pušu. Kādā ēkā uz dīvāna sēž vecas un aklas sievietes līķis. Upurim trūkst daļa no galvas. Tā nošķelta ar cirvi.

Visi upuri pirms nāves mocīti un izvaroti.

(..) To, kas darījās Kēnigsbergas apkārtnē, grūti pat aprakstīt. Visvairāk cieta bēgļi. No pusmiljona cilvēkiem, kuri apdzīvoja Austrumprūsijas dienvidrietumu daļu, pusi sabrauca uz bēgļu ceļiem nokļuvušie padomju tanki. Brauca tieši pāri cilvēkiem, samaļot upurus un saplacinot automobiļus.

(..) Pēdējais bēgļu vilciens no Kēnigsbergas aizgāja 1945. gada 21. janvārī. Pilsēta nokļuva pilnīgā ielenkumā. Masīvie gaisa uzbrukumi praktiski nopostīja jau tā drupās esošo Kēnigsbergu. (..) Ceturtdaļa no pilsētā palikušajiem zaudēja dzīvību 9. aprīļa kaujās. Tad Kēnigsberga nonāca krievu varā.

Armijai ienākot, īstenoja neskaitāmas vācu iedzīvotāju likvidēšanas. Lai nošautu, pietika ar aizdomām. Nošāva dzelzceļniekus, ugunsdzēsējus, pat konduktorus. Visus, kas nēsāja formu. Nošāva tos, kuri nevarēja paciest, kā izvaro viņu sievas, māsas un mātes. Tāpat nobeidza sievietes, ja tās pretojās varmācībai. Nesaudzēja pat vecus cilvēkus un bērnus.

Ieņemot pilsētu, sākās zādzības un laupīšanas. Iedzīvotājus izdzina no mājām,- sastādīja kolonnās un dienām ilgi lika soļot. Bezjēdzīgi vadāja no vietas uz vietu. Kad mantu izlaupīja, gūstekņus atbrīvoja.

Tas, ko sagūstītie redzēja un piedzīvoja, pārsteigtu vispārdrošāko iztēli: pa ielām klīstoši krievu karavīri. Ceļmalās gulošas sievietes, daļa no viņām – jau mirušas. Visas saceltiem svārkiem un asiņainu apakšveļu. Kādā bunkurā – tēvs ar meitiņu, abi miruši. Arī bērnu izvarojuši. Svārki norauti un krekliņš vienās asinīs.

Krievu karavīri vāciešus uztver kā mantu. Mantu, kuru var paņemt un izlietot. Tas, kā vācieši dzīvo, ko ēd, slimo vai mirst, uzvarētājus neinteresē. Tie atņem viņiem mājas, dzīvokļus un iedzīvi. Arī iedzimto dzīvība – vien plika graša vērta. Kareivji ar tiem var darīt, ko grib. Vēl tagad atmiņā kāda epizode: zaldāts tuvojas vācu sievietei. Upuris instinktīvi atvirzās. Saniknots par “noraidījumu”, karavīrs visu acu priekšā nošauj nelaimīgo. Divi šāvieni galvā, un sieviete saļimst. Vīrietis, kurš mēģina to aizstāvēt, saņem zābaka spērienu. Notikuma izskaņa drausmīga: nedēļām ilgi sievietes līķis karājās izģērbts pie dzeloņdrāšu žoga. Tā ķermeni iedurta dakša… Cilvēks līdzīgs nobrauktam sunim vai kaķim.

(..) 1946. gada septembri Kēnigsbergu pārdēvēja par Kaļiņingradu. Pilsētā masveida sāka ieplūst krievu civilpersonas. Vēl atlikušajiem vāciešiem bija jāpamet mītnes. Parasti viss notika ļoti ātri. Iedzīvotāji pat nevarēja izlemt – kādas mantas ņemt, kādas atstāt. Vāciešiem atvēlēja vien graustus un pagrabus. Lai nenomirtu badā, cilvēki vāca gliemežus, vārīja liepu lapas un zāli. No ielām pazuda suņi un kaķi. Kad slimību un bada novārdzinātie vācieši uzstāja, lai tiem ļauj pamest teritoriju, atbilde viena: “Pirms aizbraukt, jūs visi te nosprāgsit!”

Briesmīgie higiēnas apstākļi sekmēja tādu slimību kā tīfs, dizentērija, kašķis un malārija izplatīšanos. Nežēlīgi paaugstinājās mirstība. Bads un slimības paņēma vismaz pusi no Kēnigsbergā palikušajiem vāciešiem.

Dažu gadu laikā pagaisa senas eiropeiskas kultūras vaibsti. Iedzīvotāju acu priekšā dzimtās vietas kļuva svešas. Ari Kēnigsbergā aizvien vairāk ieguva krievu pilsētas seju. Vecās ordeņpilsētas mūžs beidzies, dzīvi palikušie vācieši nav manāmi: tie mitinās pilsētas graustos, velk savu dzīvību pagrabos un bēniņos.

Līdzīga bēdu ieleja arī laukos. Visu ražu konfiscē armija. Lauksaimniecībai paredzētās platības aizaug ar krūmiem un nezālēm, kādreiz iekoptā zeme sāk līdzināties stepei, cilvēki novesti līdz izmisumam. Lai izdzīvotu, jāšķērso labi apsargātā robeža, kas šo teritoriju atdala no Lietuvas un Latvijas. Spītējot briesmām, daudzi devās uz Baltiju. Devās, lai izlūgtos pārtiku, darbu un patvērumu. Devās, lai ubagotu un saņemtu žēlastības dāvanas. Lai pagarinātu sev un piederīgajiem dzīvību. Katrs tāds brauciens – spēle ar nāvi, taču izvēles nav. Uz Lietuvu un Latviju dodas sievietes, vīrieši, jaunieši un bērni. Dodas pēc iztikas un glābiņa. Lietuviešu un latviešu devīgums palīdzēja izdzīvot.

1945. gada vasarā Kēnigsbergā vēl dzīvoja ap 70 000 vāciešu.

Ari baltieši riskēja. Ja atklās, ka palīdzi vācietim, nepatikšanas garantētas. Pašu represēs un izsūtīs. Taču cilvēki neatteica, daudzus izglāba no bada nāves. Vēl tagad arhīvi glabā pateicības vārdus: “Mēs viņus neaizmirsīsim, arī saviem bērniem stāstīsim, kā lietuvieši un latvieši mums palīdzēja pašā grūtākajā brīdī.”

Pilnīga vācu iedzīvotāju izsūtīšana sākās 1947. gada rudeni. Gada laikā deportēja nedaudz vairāk par simts tūkstošiem vāciešu. Pārsvarā sievietes un bērnus. Pēdējos izveda ieslodzītos.

Deportācija totāla. Visi vācieši izsūtīti, palikuši vien kapsētās dusošie – tie arī vienīgie šīs zemes saimnieki.

Savukārt šeit pilnīgi svaigs stāsts par to, kā okupantu pēcteči 2014.gadā ceļ šoseju tieši uz vāciešu zārkiem un galvaskausiem. Nekas nav mainījies.

3 thoughts on “Sveiciens 9. maijā jeb stāsts par Kaļiņingradu”

  1. Kas par muļķībām? Kur Gebelss būtu aicinājis uz zemcilvēkam raksturīgām izdarībām pret civiliedzīvotājiem? Visas viņa runas ir dokumentētas, raksti arhīvos. Neatradīsi neko tādu!

    1. Tu apgalvo, ka Andris Grūtups šo ir no pirksta izzīdis? Paņem grāmatu, atrodi tajā atsauci uz šo tekstu, vai pajautā pašam autoram. Diez vai viņš atteiks sniegt tev apgaismību par šo jautājumu.

Leave a Reply

Your email address will not be published. Required fields are marked *