Sociālā tautība

Ērtības labad līdzīgi kā ar dzimumu un sociālo dzimumu būtu jānodala arī tautība un sociālā tautība. Citādi ir grūtības nosaukt tautību tādiem indivīdiem, kuri mainījuši savu apzināto tautisko piederību.

Piemēram, Pēteris Skudra, kurš pats sevi par latvieti nemaz neuzskata. Vai viņš ir latvietis? It kā jā, jo laikam jau latviešu vecākiem piedzimis, Latvijā audzis utt. Bet kā latvietis var būt cilvēks, kurš sevi uzskata par krievu? Un ne jau viņš vienīgais tāds, kurš “integrējies” citā kultūrā.

Latvijas pase jau sen vairs nenozīmē, ka tās īpašnieks ir latvietis. Tāpat kā amerikāņu vai vācu pases neko nepasaka par tās īpašnieka etnisko piederību. Tie laiki ir pagājuši. Bet etniskās piederības kritērijs savu aktualitāti nezaudēs vēl ilgi – patīk tas kādam vai nē.

Sociālās tautības jēdziens konceptuāli ir vienkāršs, efektīvs risinājums. Tātad Pēteris Skudra: tautība – latvietis, sociālā tautība – krievs.

Tālāk šo ideju varētu dažādi attīstīt. Vispirms varētu atrast veiksmīgāku jēdziena apzīmējumu. Tad noteikt kritērijus, kā cilvēks var reģistrēt savu sociālo tautību un cik bieži to drīkst mainīt. Visbeidzot piešķirt katram Latvijas iedzīvotājam savu sociālo tautību. Vēlāk to pašu varētu reģistrēt arī ieceļotājiem, kas nudien nebūtu briesmīgāks pārkāpums kā ievadīt sistēmās visus indivīda pases datus, tam iekāpjot lidmašīnā.

Kam tas viss vajadzīgs? Kaut vai tikai tiem, kuri mēdz lietot jēdzienus “latvieši”, “krievi” utml. Tādējādi tiktu precizēta indivīdu kopa, par kuru tiek runāts.

Tā arī būtu pienācīga atbilde uz aicinājumu iedzīvināt dženderismu Latvijā.

2 thoughts on “Sociālā tautība

  1. Tas viss jau sen pastāv. Kā citādi mans vectēvs čigāns bija latvietis, mans vectēvs polis – arī, tāpat arī vīra vectēvs, vācieša un krievietes dēls, apvainotos, ja to sauktu kā citādi, kā vien par latvieti.

    1. Aprakstītajā gadījumā cilvēki tautību, acīmredzot, uztver kā sociālo tautību. Bet visi, varbūt pat vairākums, tautību tā nudien neuztver.

Ir ko piebilst?