6 thoughts on “Senā Rīga – Mākslas muzejs

  1. Kas Tev (jo īpaši kā veģetārietim) būtu tik ļoti iebilstams pret koku augšanu? Varbūt cilvēkus, kas sansnieguši kādus 40 gadiņus arī vajadzētu apcirpt – jo savādāk sāk apvelties, izkrīt mati, vārdu sakot, traucē kopējai ainavai..?

    1. Pareizāk būtu teikt – pret koku stādīšanu vietās, kur tie izaug milzīgi un aizsedz skatienu uz, teiksim, skaistu ēku. Lai taču tie koki aug, tikai citur.

  2. Nu jā, šķiet, ka saprotu Tavu domu. Vismaz daļēji. Tomēr koki, ja jau reiz ir tur iestādīti, aug, jo augšana ir viņu dabā,un, ja riez viņi tur aug jau gadiem – kas ir svarīgāks, viņu augšana, dzīvība, fotosintēze un mums tik ļoti nepieciešamā skābekļa ražošana vai arī tas skaistais uzbūvētās ēkas skats? Es, protams, saprotu, ka var baisi mīlēt mākslu, es gan šai ēkā pēdējo reizi atrados pirms pāris gadiem, kad tur norisa franču impresionistu izstāde, kas bija patiesi valdzinoša – bet manu māsklas baudījumu nekādi neapspieda apkārt augošie koki.Tad nu es šai lietai aicinātu pieiet vairāk bioloģiski – lai vai cik sāpīgi tas nebūtu, ka no kāda konkrēta leņķa ēku aizsedz koki, visumā ņemot, tas nav nekas kaitīgs, gluži otrādi. Ja ir runa par cilvēka būvētu ēku vai dzīvu organismu, es sacītu, ka varbūt dzīvībai tur eksistēt (kā iestādītai, nevis kā parka nezālei) tomēr būtu lielākas tiesības nekā ģeometriski simetriskajiem ķieģeļiem.

    1. Es to pat visai labi saprotu. Var vēl pieminēt, ka autotransporta lielāka cilvēku skaita dēļ mūsdienās koki pilsētā nepieciešami vēl daudz vairāk nekā agrāk.
      Pirms gāju pilsētas ielās, bruņojies ar kameru, lai radītu šīs bildes, domāju pat ļoti līdzīgi. Bet izgāja man apmēram tā – o, glīta ainava kādreiz bijusi, dodos turp un saprotu, ka koku dēļ atkal no bildes nekas prātīgs nesanāk. Un tā kādas padsmit reizes. Šis nebūt nav briesmīgākais piemērs.
      Štrunts par to manu bildi, bet, ja, teiksim, atbrauc tāda japāņu tūristu grupa, nobruņojusies ar fotodaiktiem līdz zobiem, par skatu uz operu no Brīvības ielas tiltiņa pāri kanālam viņi būtu sajūsmā. Tagad šī skata vairs nav un tādam ikdienas garāmgājējam (kā man) pat prātā neienāk, ka reiz tāds tur būtu bijis. Un tādas vietas Rīgā nav maz. Tie japānīši mūsu brīnišķīgos, zaļos kokus draugiem mājās (feisbukā) bildēs nerādīs. Operu un Alberta ielu gan, ja vien būs spējuši tās normāli nobildēt. Un būtu jau štrunts par viņu gūto estētisko baudījumu, ja vien tas neietekmētu kopējo tūrisma plūsmu uz Rīgu un Latviju un netieši arī katra Latvijas iedzīvotāja maciņa biezumu.

Ir ko piebilst?