Sadzīvošana ar migrēnu

Kādreiz man šķita, ka migrēna ir izdomāta sieviešu slimība. Tāds man iespaids radās, lasot grāmatas. Attiecīgi biju gan samulsis, gan uzjautrināts, kad man ārsts to diagnosticēja. Bet par visu pēc kārtas.

Bērnībā man regulāri sāpēja galva. Kāpēc – nu, kas to lai zina? Varbūt tas bija stress. Varbūt neveselīgs miega režīms, citu slimību izpausmes vai kas cits. Vai jau tolaik to varētu diagnosticēt kā migrēnu? Iespējams, bet tad lēkmes nebija pārlieku smagas. Par savām galvassāpēm es īpaši nesatraucos. Tā bija pierasta lieta.

Kaut kas jauns notika, kad mācījos pirmajā kursā. Kādu rītu es piecēlos, devos uz lekcijām un sapratu, ka nespēju vairs lasīt un rakstīt. It kā es būtu apžilbis spilgtā saulē, redzēju tikai vienu burtu vienlaicīgi. Pārējais bija tādā kā miglā. Mans redzes fokuss bija ārkārtīgi šaurs. Burti galvā bija jāliek kopā pa vienam un tas prasīja milzīgu piepūli. Vajadzēja izlasīt pirmo burtu. Atcerēties. Otro burtu. Atcerēties. Un tā tālāk. Bet sāpēja galva un uz tādiem vingrinājumiem prāts nemaz nenesās. Pēc kādas stundas man palika labāk. Jau varēju kaut ko izlasīt. Vēl pēc stundas jau bija daudz maz labi, tikai galvassāpes nerimās. Kursa biedri uzjautrinājās, ka mani no kājām nogāzusi nieka pilīte alkohola iepriekšējā vakarā.

Pēc kāda mēneša vai diviem tas viss atkārtojās. Turpmāk lēkmes neregulāri turpinājās. Kopīgais vienmēr bija redzes traucējumi, apgrūtināta spēja lasīt vai pat pilnīga neiespējamība to darīt. Šis stāvoklis rimās pakāpeniski, pilnībā izzūdot pēc apmēram divām stundām. Redzes traucējumus pakāpeniski nomainīja spēcīgas galvassāpes. Bija reizes, kad galvassāpes bija ārkārtīgi spēcīgas. Tu sēdi vai guli un pilnīgi neko neesi spējīgs izdarīt. Tu pat neko nekontrolē. Tas ir it kā tevi būtu sasējuši un urbtu galvā. Cik ilgi, par ko – tu nezini. Tu esi kā pasažieris savā organismā un vienkārši nespēj izdomāt, ko tagad lai dara. Tādās sāpēs padomāt īsti nav iespējams. Tad ir labi, ja vispār pietiek spēka aiziet kaut kur nostāk no visiem.

Reiz es tā sēdēju darbā un jutu, ka tuvojas lēkme. Kolēģei bija maza svinēšana viņas pēdējā darbdienā, ofisā bija svarīga kliente un man vajadzēja turpināt ļoti intensīvi strādāt. Tuvojās mans “pasažieris savā ķermenī” laiks un es ar šausmām sapratu, ka nu ir pilnīgs vāks. Bailes mani pārņēma tik tālu, ka sapratu, ka vairs nespēju parunāt.

Ikdienā to neapzinās, bet, kad cilvēks domā, viņš to dara it kā vārdos. Es to tajā brīdī vairs nespēju izdarīt. Pilnīgi apzinājos visu, kas man notiek apkārt, bet biju pārbijies un parunāt nespēju. Rakstīt arī nē. Neviens no kolēģiem nezināja, ka man ir migrēna. Galvā radās vīzija – kāds no kolēģiem uzrunā mani, es, pārbijies līdz nāvei, neko nespēju atbildēt, viņi jautā, vai man ir slikti, es joprojām neko nespēju atbildēt, šie krīt panikā, runā par insultu, zvana ātrajiem…

Es, protams, gribēju atvadīties no kolēģes viņas pēdējā darbdienā, bet sapratu, ka tas ir absolūti neiespējami. Es varēju mēģināt tikai vienu – pa kluso aizlaisties prom. Centos sagaidīt īsto brīdi, bet sapratu, ka tāda vienkārši nav un nebūs. Cēlos kājās un devos uz durvīm. Kāda cita kolēģe mani uzrunāja. Es nesapratu ko viņa teica. Viņa mani uzrunāja vēlreiz. Es joprojām neko nesapratu. Neko neteicu, tikai stāvēju un skatījos viņai virsū. Tad viņa teica apmēram “labi, tad ej” un es, protams, ne mirkli nevilcinājos. Spēju domāt vārdos atguvu pēc apmēram piecpadsmit minūtēm. Tālāk jau ierastās galvassāpes, viss labi zināmais.

Kad tiku pie veselības apdrošināšanas polises, apņēmos noskaidrot, kas tas īsti ir. Ģimenes ārsts nosūtīja pie acu ārsta, kurš veica dažādus testus.

Bērnībā man teica, lai acis pārlieku nebolot, varot sākties šķielēšana. Zināju vienu šķielējošu meiteni un tas man likās tik šausmīgi, ka uztvēru brīdinājumu ļoti nopietni. Šķiet, iebraucu pretējā galējībā. Tika konstatēts, ka acīm ir problēmas fokusēt skatienu uz tuviem priekšmetiem. Man ieteica regulāri veikt vingrinājumus, kuri, iespējams, palīdzēs. Bet galvassāpes – tā, lūk, esot migrēna. Izārstēt to nevarot, bet katram ir savi individuāli lēkmes izraisītāji, kurus tad vajadzētu atrast.

Izraisītāju meklēšana bija vienkārša un sarežģīta vienlaikus. Brīdi, kurā sākās redzes traucējumi, vienkārši nebija iespējams palaist garām. Izraisītājs varēja būt apžilbināšana, bet ne vienmēr. Centos ielāgot visus apstākļus pirms migrēnas lēkmēm un pakāpeniski nonācu pie lielākas skaidrības.

Visdrošākais veids, kā tikt pie lēkmes, bija maz gulēt un lietot alkoholu. Kad šo atklājumu pastāstīju draudzenei, viņa smējās, ka dakteri pēc pamatīgas izpētes secinājuši, ka man esot paģiras. Neapvainojos, jo tā gluži nav. Migrēnas galvassāpes ar parastām galvassāpēm nav sajaucamas. Migrēnas sāpju lokalizācija ir konkrētāka, komplektā nāk nelaba dūša un ir raksturīgas sāpes, kustinot galvu. Šķiet, ka galvā kāds uzstādījis žiroskopu, kurš, konstatējot kustību, dod signālu nervu sistēmai. Visgrūtāk ir noliekt galvu, lai, piemēram, sasietu kurpes. Žiroskopiskās sāpes jūt vēl trešajā dienā pēc lēkmes.

Uzzināju, ka migrēna esot bijusi arī manam tēvam. Iedzimtība esot diezgan būtisks faktors.

Tiešais izraisītājs man gandrīz vienmēr bija vizuāls apžilbinājums, uz kuru tajā brīdī nebiju fokusējis skatienu. Tā varēja būt saules gaisma, sveces liesma, vienā reizē pat monitors. Reiz man lēkme sākās, braucot autobusā. Es vienlaicīgi dzirdēju trīs skaļas, savā starpā nesaistītas sarunas. Es nespēju tās ignorēt, jo tās bija pārāk skaļas, un nespēju uz tām fokusēties, jo tās notika vienlaicīgi.

Tāpat ievēroju, ka lielākā nozīme ir nevis tiešajiem izraisītājiem, bet gan blakus faktoriem. Tie ir stress, pastiprināta garīga slodze, alkohola lietošana, neizgulēšanās vai pārmērīga gulēšana. Interesanti, ka, esot ārā, migrēnas lēkmes uznāca daudz retāk nekā telpās. Varbūt tas tāpēc, ka laukā pārsvarā jāskatās tālumā, kas man šķiet mazliet vieglāk nekā koncentrēt skatienu tuvumā.

Teorētiski tātad viss sanāk ļoti vienkārši. Jāizvairās no stresa, jāievēro stingrs režīms un jāmūk no alkohola. Dzīvē diemžēl nemēdz būt tik vienkārši. Es esmu disciplinēts, bet ne tik ļoti.

No stresa es patiešām cenšos izvairīties, cik spēju. Reizēm neizdodas, bet kopumā man tas šķiet samērā vienkārši. Ne vienmēr es varu mainīt lietas sev apkārt, bet varu mainīt savu attieksmi pret tām. Arī apziņa, ka esi darījis visu, kas bijis tavos spēkos, lai situāciju uzlabotu, ļauj naktīs gulēt mierīgāk.

Stingrs režīms patiesībā arī nav nekas ļoti sarežģīts. Ir tikai jāapgūst viena ļoti nozīmīga lieta. Nu, labi, divas. Jābūt kā hokeja vārtsargam spēles laikā. Maksimāla koncentrēšanās un maksimāla atslābināšanās. Tas ne vienmēr izdosies. Bet uz to ir jātiecas. Pārējais nāk it kā pats no sevis. Ja vien tas nav absolūti nepieciešams, tad mājās es nestrādāju. Par darbu gadās domāt, bet es nekad nemēģinu mājās tā koncentrēties darba jautājumiem, kā to daru darba laikā. Es neprotu meistarīgi apstādināt savas domas, kad tās aizklejo man netīkamos virzienos, bet varu vismaz tās neuztvert pārlieku nopietni. Tas man dod tādu kā distanci, tādu kā atelpas brīdi. Ja mani domās klusībā nomoka kāds jautājums, tad tas nozīmē, ka man kādā brīdī tam jāpievēršas ar maksimālu koncentrēšanos. Ja tas nelīdz, tad tas jāatkārto, līdz domas liek mieru.

Doties gulēt pēc pulksteņa nemēdzu. Darbdienās, protams, sanāk celties pēc pulksteņa. Bet ar miegu vispār ir interesanti. Varētu domāt, ka ļoti svarīgs ir dziļš, netraucēts miegs. Patiesībā man migrēnas lēkmes uz ilgāku laiku periodu pazuda reizē ar bērna piedzimšanu. Zīdaiņa regulāro nakts aktivitāšu dēļ sevišķi dziļi gulēt nebija iespējams.

Ar alkoholu ir sarežģīti. Lietoju to reti, bet neesmu absolūts atturībnieks. Izrādās, ka pirms tā lietošanas jāņem vērā vēl viens ļoti būtisks apstāklis. Pašsajūta. Ja jūtos sasprindzis, noguris vai citādā veidā ne pārāk labi, tad par alkohola lietošanu jāaizmirst.

Tik smagas reizes, ka zūd spēja runāt, man ir bijušas labi ja piecas. Ja nenoguļ lēkmes sākumu un apstākļi to pieļauj, tad principā var paspēt kaut kur aizlaisties uz pārlaist kritiskāko periodu vientulībā.

Bet tikai nesen sapratu, kas ir vissvarīgākais. Tās ir bailes. Tieši bailes ir tās, kas padara lēkmes neizturami mokošas.

Bailes – tā ir neziņa. Un tu par savu lēkmi nezini – cik smaga tā būs, vai tu paspēsi tikt pie zālēm, vai neviens nepiefiksēs, vai atkal neuznāks nespēja runāt, kā tagad vispār būt tuvākās pāris stundas, ko iesākt ar mašīnu, ja gadījumā esi uz darbu aizbraucis ar auto utml.

Nedrīkst ļauties bailēm. Nekādā gadījumā. Tās ir vissliktākais, kas migrēnas lēkmē vispār ir. Bailes sasprindzina nervu sistēmu vēl vairāk un lēkme patiešām kļūst smagāka. Tas ir dažu sekunžu jautājums. Ir vienkārši jāatslābinās – zibens ātrumā, cik intensīvi vien to ir iespējams izdarīt.

Vispār migrēna ir individuāla sērga. Kādam lēkmi varot izsaukt šokolāde. Bieži lēkmes laikā mēdz būt izteikta nepatika pret gaismu, skaņu vai noteiktām smaržām. Attiecīgi mani lēkmi izraisošie faktori citam var būt pilnīgi vienaldzīgi. Arī zāles, kuras palīdz vienam, citam var nelīdzēt. Ārsti iesaka pacientu likt mierā. Tas šķiet universāls padoms, jo lēkmes laikā pat runāšana var būt pat praktiski neiespējama, kas sirdzējam sagādā lieku stresu.

Efektīvus medikamentus man atrast tā arī nav izdevies. Tomēr aspirīns vai ibumetīns, kad beidzot iedarbojušies, neizturamas galvassāpes pārvērš spēcīgās galvassāpēs. Tas ir ļoti daudz, tāpēc kādu pretsāpju līdzekli allaž cenšos turēt pa rokai gan darbā, gan mājās, gan somā, ja kur tālāk jādodas.

Esmu lasījis, ka varot līdzēt stipra lavandas tēja. Es personīgi neesmu jutis vērā ņemamu efektu, varbūt par vāju bija. Pats esmu izmēģinājis arī ļoti skaļas mūzikas klausīšanos. Nezinu, vai man tas līdzētu vienmēr, bet vienu reizi tiešām palika vieglāk. Domāju, ka tas tāpēc, ka mūzika (arī ļoti skaļa) man palīdz atslābināties.

Brīdi, kurā saproti, ka migrēniskās galvassāpes atkāpušās, dodot vietu parastajām galvassāpēm, var raksturot kā patiesu laimes sajūtu. Tas parasti ir 3-4 stundas pēc lēkmes sākuma. Jā, paliek tās žiroskopiskās sāpes, kustinot galvu, bet salīdzinoši tas ir tīrais sīkums.

Migrēna – tās nav galvassāpes. Bet galvassāpes ir viens no migrēnas simptomiem.

Kopīgais visiem sirdzējiem ir tas, ka migrēnu pilnībā izārstēt nevar un ar to ir jāiemācās sadzīvot. Mana nākošā lēkme var būt pēc desmit minūtēm vai dažiem mēnešiem. Es to nezinu, bet nedrīkstu no tā baidīties. Ar disciplīnu un pareizu attieksmi es to varu attālināt vai padarīt daudz vieglāk panesamu. Varbūt, ja man migrēnas nebūtu, mana vispārējā dzīves kvalitāte būtu pat sliktāka, jo man nebūtu tik spēcīgas motivācijas parūpēties par sevi.

Manas lēkmes ir aizvien retākas, ar vairāku mēnešu atstarpi, turklāt pēdējās bijušas pavisam vieglas. Viss, protams, var negaidīti mainīties, bet kamēr mana prevencijas recepte strādā, tikmēr man nav iemesla to mainīt.

5 thoughts on “Sadzīvošana ar migrēnu

    1. Lēkmes pēdējā laikā ir tik reta parādība, ka jaunu profilaktisku pasākumu lietderību es vairs nespētu novērtēt. Vismaz šobrīd nē.

  1. Kā reiz tikko biju Valmierā un TV raidījumā rādīja kaut ko par migrēnu. Bija fake news par to, ka ir zāles, kas pilnībā izārstē migrēnu.

Ir ko piebilst?