Nejaukie, reliģiozie bērni

Uzgāju pētījumu, ka bērni no reliģiozajām ģimenēm esot nejaukāki par pārējiem.

The study also found that “religiosity affects children’s punitive tendencies”. Children from religious households “frequently appear to be more judgmental of others’ actions”, it said.

Muslim children judged “interpersonal harm as more mean” than children from Christian families, with non-religious children the least judgmental. Muslim children demanded harsher punishment than those from Christian or non-religious homes.

Turklāt viņu vecāki esot liekulīgāki.

At the same time, the report said that religious parents were more likely than others to consider their children to be “more empathetic and more sensitive to the plight of others”.

Prieks, ka atšķirībā no visādiem delfiskiem “zinātnes” atklājumiem, The Gurdian dalās arī ar saiti uz konkrēto pētījumu.

Kā atšūt uzmācīgus tirgotājus

Nepālā prasīju Dievam par veidu, kā vislabāk uzrunāt hinduistus, kas tur ir lielākā reliģija. Lūdzu, lai man būtu iespēja runāt ar hinduistiem par Jēzu. Un notika pārsteidzošais. Reiz ejot pa Katmandu uz brīdi apstājos. Tūdaļ pie manis pienāca tūristu gids un sāka aktīvi runāt ar mani. Teicu: nē, nē, paldies, man šo pakalpojumu nevajag! Taču viņš negāja prom un tikai runāja. Man radās doma – ja viņš neiet prom, sākšu runāt arī es. Un es sāku sludināt viņam Evaņģēlija vēsti. Viņš kļuva rupjš un beigās aizgāja prom dusmīgs, sakot, ka man jau problēmu neesot – es esot balta un bagāta. Lai arī tā, tomēr viņš dzirdēja, ka Dievs viņu mīl un Jēzus ir vienīgais ceļš pie Dieva. Tas bija tikai viens cilvēks, taču, ja man būtu iespēja palikt Nepālā ilgāk, noteikti meklētu izdevību kā uzrunāt vēl vairāk hinduistu.

http://www.laikmetazimes.lv/2015/10/05/kopa-ar-jezu-nepala/

Dievs

Priekšstats par Dievu ir fundamentāls šķērslis manās attiecībās ar kristietību.

Tiek postulēts, ka Dievs ir visvarens. Pat nevis postulēts, bet pieņemts kā vispārzināms fakts.

Kā zināms, pasaulē notiek milzum daudz dažādu nejauku lietu. Paņemsim kaut vai jebkuru karu, kurā cieš absolūti nevainīgi bērni. Vai tas ir godīgi? Nē taču. Tad kāpēc Dievs kā visvarena būtne tam nevar pielikt punktu?

Te man ir divas iespējamas atbildes.

Dievs nav visvarens. Tas savukārt rada jautājumu, vai virs viņa hierarhijā nav vēl kāds dievs, kurš radījis viņu pašu, pasauli, elli utt. Vai pastāv vēl arī citi dievi? Cik daudz? Kādi viņi ir? Vai sātans arī ir dievs? Bet eņģeļi? Kādas ir attiecības starp dieviem? Un tā tālāk bez gala. Būtībā tas ir ļoti tālu no kristietības.

Paliek otra alternatīva. Dievs nav labs tādā izpratnē, kā to saprotu es. Bet, ja Dievs nav labs, tad kāds viņš ir? Ja vadās no vecās derības, tad tam vajadzētu būt bargam vectētiņam ar visādām dīvainībām. No jaunās derības savukārt par viņu vispār īsti nerodas priekšstats. Paturot prātā karus, jāsecina, ka taisnīgums un labestīgums nav gluži pirmās Dieva prioritātes. Bet, ja tā, tad kāpēc viņam būtu jātic? Jāmīl? Jāciena? Jāklausa? Vai tad viņš nevarēja radīt šo pasauli pilnīgāku? Tādu kurā visi būtu paēduši, dzīvotu saticībā un mierā?

Klasiskā kristiešu atruna skan “tā kunga ceļi ir neizdibināmi”. Un principā jau nevar izslēgt, ka Dievs ir radījis pasauli un tajā esošās ciešanas ar kādu noteiktu, mums nezināmu mērķi, kurš attaisno šādus līdzekļus. Tam gan vajadzētu būt ļoti cēlam un labam mērķim. Bet par to man kristietība savos svētajos rakstos neko tā īsti nevēsta.

Es neapgalvoju, ka kristietība ir pilnīgas blēņas, kuras jānodod aizmirstībai. Uz kristietības pamatiem iepazīstas un veido attiecības daudz jauku cilvēku. Mēdz arī organizēt dažādas labdarības akcijas kristietības vārdā. Uzreiz gan nāk prātā pretarguments, ka kristietības vārdā ir arī ne mazums cilvēku nokauts un spīdzināts, bet tas droši vien būs tikai kļūdainas svēto rakstu interpretācijas dēļ. Labajām lietām principā varētu būt arī nereliģiozi un vispārcilvēcīgi pamati, bet, ja šie ideāli attiecīgos cilvēkus uzrunāt nespēj, tad lai tā būtu kristietība.

Man šķiet, ka ievērojamai daļai cilvēku reliģija ir nepieciešama kā sapnis, kuram ticēt, kā garīgā komforta zona. Piemēram, ja reālajā dzīvē es redzu visvisādas cūcības, tad kā kristietis varu sevi mierināt, ka viņi visi dabūs pēc nopelniem. Būtu baigi sāpīgi apzināties, ka tā tomēr nebūs. Tas manī varētu radīt depresiju, dažādas revolucionāras vēlmes. Bībele tiešām var būt glābiņš. Ne jau velti reliģiju mēdza dēvēt par opiju tautai.

Sliecos uzskatīt, ka stingra reliģiska pārliecība ir tikai viens posms cilvēka garīgajā attīstībā. Varbūt Dievs Ābrahmam lika upurēt Īzaku, lai liktu viņam atjēgties no savas reliģiozās apsēstības. Neizdevās.

Kristīgā liekulība

Biju mazs, arī nesapratu:

Kā kristīgā valstī var būt iespējams legāli veikalā iegādāties cigaretes, alkoholu un pornožurnālus!?

Šis ir tikai viens jautājums no daudziem.

Tagad esmu liels un saprotu, ka gandrīz visiem izdevīgāk ir būt liekuļiem nekā celt troksni.

Bet, kas attiecas uz baznīcu, gribu retoriski pajautāt, kādēļ mīļais dieviņš pieļauj šādu liekulību pats savā templī?

Alkatība

Rīgas Lielie kapi ir Latvijas Evaņģēliski luteriskās baznīcas (LELB) īpašums. Ar apsaimniekošanu nevedas, dārgi, peļņas nekādas. Ko lai dara? Parezi, Lielie kapi jāpārdod Rīgas domei, lai visi rīdzinieki par savu naudu uztur šo nerentablo objektu un vēl piedevām par šo privilēģiju samaksā baznīcai divus miljonus eiro.

Par laimi, neizskatās, ka Rīgas dome grasītos šim priekšlikumam piekrist.

Starp citu, LELB apgalvo, ka nebūt nav alkatīgi, bet grib par iegūto naudu celt jaunas baznīcas. Khem, mīlīši, un kā tad ar esošo baznīcu telpu noslogojumu? Tauta gāž riņķī un dievkalpojumu laikā spiesta stāvēt kājās?

Kad pirms daudziem gadiem biju (Pāvila) baznīcā ne-ziemassvētkos, acīs dūrās tieši nelielais apmeklētāju skaits. Nodomāju – apmirs tās večiņas un ko tad? Mācītājs runās tukšai telpai?