Parkošanās un līdzjūtība

Pirms kāda pusotra gada biju izvērtis nelielu karadarbību pret automašīnu vadītājiem, kuri pie manas dzīvesvietas mēdza atstāt automašīnas kā pagadās. Nav man nekāda prieka apiet uz trotuāra noparkotu automobili pa brauktuvi. Ja vēl tas jādara ar bērnu ratiņiem, tad drusku kārojas ievilkt mašīnai kādu švīku vai izdarīt ko citu nejauku. Radušos trotuāra bojājumus pat nav vērts pieminēt. Galvenais, ka vienmēr netālu bija redzamas vietas, kur mašīnu nolikt legāli.

Vispareizāk tvaiku nolaist tādos gadījumos var, ziņojot pašvaldības policijai. Tas ir pat ļoti vienkārši – ar telefonu nobildē un ar RPP android lietotni nosūti informāciju policijai. Pēc laika policija atbrauc un sastāda protokolu. Ja ļaundaris jau aizbraucis, tad policija palūdz atsūtīt fotogrāfiju, lai var turpināt lietu. Pretējā gadījumā lieta tiek izbeigta.

Labu laiku par napzinīgajiem tipiem ziņoju minētajā lietotnē. Tos, kuri acīmredzami bija atbraukuši tikai uz piecām minūtēm, liku mierā. Mana mērķauditorija bija regulārie likuma pārkāpēji.

Tā kā laiku Rīgas pašvaldības budžets pildījās diezgan sekmīgi. Bet pēdējā reizē, kad kādu nosūdzēju, atbrauca policija un sodīja nevis nelieti, kurš jau bija paspējis aizlaisties, bet gan manu kaimiņu par auto daļēju novietošanu uz iekšpagalma trotuāra. Tas trotuārs ir nefunkcionāls un tur nestaigā gājēji. Ja uz tā neuzbrauc ar vienu riteni, tad citi vadītāji ar saviem auto vairs lāgā nevar pabraukt garām. Man palika ļoti neērti. Lai vairs tādi gadījumi neatkārtotos, RPP vairs par pārkāpējiem ziņojis neesmu. Laimīgā kārtā nav arī bijis lielas nepieciešamības, jo autovadītāju parkošanās kultūra pie manas dzīves vietas ir manāmi uzlabojusies.

 

Pa ceļam uz darbu eju garām nelielam pārtikas veikalam, kuram ap to laiku mēdz būt preču piegāde. To veic vīrietis ar busiņu, kurš allaž noparkojas ieslīpi uz trotuāra. Tā, ka ar divriteni vai bērnu ratiņiem nevar tikt garām, traucē veikala slieksnis. Es reiz par to mutiski aizrādīju šoferim. Kādu laiku pēc tam viņš lika mašīnu taisni, bet ātri atgriezās pie vecajiem niķiem. Man drusku žēl tā cilvēka. Ne jau tas šoferis ir ļoti turīgs un var saprast, ka negribas mašīnu parkot pārdesmit metrus tālāk, lai pēc tam stieptu pārtikas kastes.

9. maijā skatos – atkal viņš nolicis mašīnu šķībi pāri trouāram. Tā, ka tiešām kārojas nosūdzēt. Bet negribas jau būt kretīnam un gāju vien tālāk. Un tad es ievēroju skaisti sasietu oranžmelnsvītrotu lentīti busiņa logā. Varbūt tomēr jāļauj Ušakova elektorātam papildināt viņa vadītās Rīgas domes budžetu?

 

Starp citu, tas kaimiņš, kuru nejauši sodīja policija, ir no tipiem, kuri Latvijā dzīvo veselu mūžību, bet latviski lāgā nesaprot. Toties nekad viņu neesmu redzējis ar oranžmelnu lentīti.

Vai slēpta rusifikācija Rīgas domes Īpašuma departamenta gaumē? Noslēgums

Pirms mēneša rakstīju par Rīgas domes Īpašuma departamenta (RDĪD) tendenci likt saites uz ziņām krievu valodā. Tā kā pēc mana lūguma likt saites uz avotiem latviešu valodā nekas nemainījās, vērsos pie Valsts valodas centra (VVC) ar lūgumu izvērtēt iespējamu likuma pārkāpumu.

Īsi pēc vēstules nosūtīšanas ievēroju, ka RDĪD vairs neliek saites uz avotiem krievu valodā. Varbūt tam bija saistība ar šo vēstuli, varbūt arī ar publikāciju pietiek.com.

Saņēmu atbildi no VVC. Citēju:

Centrs izvērtēja Jūsu iesniegumā minēto informāciju un uzsāka pārbaudi par iespējamu Valsts valodas likuma 21. panta pirmās daļas prasību pārkāpumu. (..)

Informējam, ka uzsāktās pārbaudes ietvaros Rīgas domes Īpašuma departamentam tika lūgts sniegt paskaidrojumu.

  1. gada 20. martā centrā saņemta elektroniskā pasta vēstule (reģ. ar Nr. 4-1.6/143), kurā Rīgas domes Īpašuma departaments paskaidro, ka sabiedrības informēšanai departaments izmanto sociālā tīkla https://twitter.com/ funkciju “retweet”. Tādējādi nepublicē šo ziņu saturu, bet informāciju par to esamību.

Centrs skaidro, ka Valsts valodas likuma izpratnē ziņu portālos ievietotā satura pārpublicēšana sociālajos tīklos nav uzskatāma par administratīvo pārkāpumu. Šajā gadījumā secināts, ka tā ir Rīgas domes Īpašuma departamenta amatpersonu neētiska rīcība.

Informējam, ka, pateicoties Jūsu sniegtajām ziņām par to, ka Rīgas pilsētas pašvaldības iestāde nepamatoti izvēlas pārpublicēt ziņas krievu valodā, šobrīd Rīgas domes Īpašuma departaments sociālā tīkla kontā https://twitter.com/RigasIpasumaDep ziņas ievieto un pārpublicē valsts valodā.

Mazliet žēl, ka RDĪD nepārstāja savu neētisko rīcību, kad uz to tika norādīts bez VVC starpniecības.

Tomēr esmu priecīgs, ka, lai arī likuma pārkāpums nav konstatēts, RDĪD savu līdzšinējo nostāju ir mainījuši un nu jau labu laiku kā rīkojas ētiski. Tas arī galvenais.

Valoda kā ierocis

Lai tiktu bērnudārzā, jāpiezvana pie durvīm. Pienācu pie tām, kad tur jau stāvēja kāda sieviete ar mazu bērnu. Pāri ielai kāds vīrietis skaļi sauca “ei” vai ko tamlīdzīgu. Es par viņu nelikos ne zinis. Sieviete sākotnēji arī nē. Vīrietis nerimās, viņš, kliedzot pāri ielai, gribēja noskaidrot, vai tas esot bērnudārzs. Krievu valodā, protams. Man tādi krievvalodīgi aurotāji bijuši, nebijuši un nelikos ne zinis. Sieviete pēc pauzītes atbildēja, ka esot. Balss intonācija un ķermeņa valoda liecināja, ka viņa to saka ar mērķi, lai vecis atšujas un liekas mierā. Vīrietim tādas nianses bija pie kājas, jo viņš uzreiz uzskatīja par nepieciešamu pāri ielai paziņot, ka drīzumā viņš arī tur iešot.

Šī niecīgā, nesvarīgā epizodīte man lika aizdomāties par līdzīgām, tām, kurām pats esmu piedzīvojis vai bijis tiešs liecinieks.

  • Meita spēļu laukumā gandrīz pamaršēja zem šūpolēm. Uzreiz no kādas meitenes krieviski dzirdēju, ka vai tas ir mans bērns, kur es vispār skatos, kas tas ir utml. Pajautāju latviski, vai no manis ko vēlas. Sarunu biedrene pārgāja uz latviešu valodu un uzreiz izteicās mierīgi un pieklājīgi.
  • Reiz mēģināju īrēt dzīvokli no latviski nerunājošām tantēm. Kolīdz radās domstarpības, komunikācija kļuva pilnīgi neadekvāta. Tiku pārtraukts un saņēmu jautājumu jau visai skaļā tonī, kāpēc es nerunājot krieviski, jo es tak visu saprotot, tikai kaut kāda principa pēc nerunājot krieviski, kā es darbā spēju strādāt bez krievu valodas un vispār puspasaule runājot krieviski…
  • Atnāca meistars labot veļas mašīnu. Paskatījās un krieviski paziņoja, ka paši esam vainīgi, nolējuši ar ūdeni utt. Teicu, ka tā nevar būt un palūdzu, lai runā latviski. To viņš lāgā nespēja izdarīt, tāpēc tālākas diskusijas nebija. Tā vietā viņš salaboja veļas mašīnu garantijas ietvaros un par pretenzijām pret mani aizmirsa.
  • Kādas tikai pasakas nevajadzēja dzirdēt, kad piedzīvoju ceļu satiksmes negadījumu un mani mēģināja gan apkrāpt, gan fiziski ietekmēt. Ka latviešu valoda vispār neesot vajadzīga un ne velti es pārvietojoties ar veļļuku, bet viņš ar (apskrambātu) mersedesu. Mani tiesāšot, es dabūšot maksāt advokātiem. Plus monologs policistiem, ka esot mēģinājis aizbēgt un ka man vispār neesot tiesību. Realitātē nekādas tiesas nemaz nevarēja būt, jo pārāk jau nu skaidri bija redzams, ka mersedesa vecā skramba ar divriteni nekā nav uzsitama, bet policistiem varēju uzrādīt B kategorijas apliecību.
  • Paziņa piedzīvoja ceļu satiksmes negadījumu. Pati neesot bijusi vainīga, bet otra puse esot uzvedusies pilnīgi neadekvāti, pieprasījusi kompensācijā naudu utml. Vairākas dienas telefoniski tika skaidrotas attiecības. Beigu beigās paziņa sabijās no iespējamās krimināllietas un piekāpās. Nejauši dzirdēju vienu no telefonsarunām starp viņiem. Protams, krieviski.
  • Dzīvoklim laika gaitā veikti dažādi remontdarbi. Vajadzēja ielikt logus, pārvilkt gāzes skaitītāju, iebūvēt virtuves iekārtu utml. Ja runāju ar uzņēmuma pārstāvi pirms darbu uzsākšanas, tad man vienmēr atbildēja latviski. Tikai, kad atsūtīja strādniekus, reizēm gadījās, ka latviski viņi neprot. Es konsekventi runāju tikai latviski. Kaut kā jau tajos gadījumos galā tikām, bet atkal sanāca novērot saistību: ja darbinieks latviski nerunā, paveiktais darbs ir diezgan viduvējs. Ar latviešu meistariem darīšanas bija tikai trīs reizes. Divi meistari darbu paveica teicami, trešais pazuda pirms bija paspējis ko uzsākt un nebija vairs sazvanāms.
  • Gadījās reiz vērot sapulci ar klientiem. No mūsu puses visi latvieši, no viņu – vairāki vietējie krievi. Saruna, protams, norisinājās krieviski. Viens no klientiem agresīvi centās pārrunāt manus kolēģus. Viņam tas arī sekmīgi izdevās un vēlāk ar viņu neizdevās pārāk sekmīga sadarbība. Ko lai saka – cilvēks aktīvi izmantoja savas dzimtās valodas zināšanas pret mums. Vai viņu par to var vainot? Domāju, ka nē.
  • Pats ar klientiem komunicēju reti (un nekad to nedaru krieviski), bet nevaru nedzirdēt, kā to reizēm dara kolēģi. Ja latviešu kolēģis ar klientu ir spiests runāt krieviski, ir visai liela iespēja, ka problēmas, par kurām viņi runā, ir visai muļķīgas. Tādas, kuru pamatā ir slinkums vai nevēlēšanās iedziļināties. Vai arī vienkārši uznākusi vēlme pakasīties par visu, kas piekrājies produkta sakarā.
  • Tāda vecāka tante, no paskata ne īpaši adekvāta, rimi pie kases pārdevējai tādā kašķīgā tonī jautāja kaut ko par papildus informāciju čekā. Pārdevēja – jauna meitene, pirmajā brīdī mazliet samulsa, bet tad visu lēni un latviski paskaidroja. Tantei vairāk jautājumu nebija. Paldies arī neteica un pat ar galvu nepamāja, no kā spriežu, ka viņa diez vai vispār saprata pārdevējas teikto.
  • Laika gaitā man ir bijis daudz krievvalodīgu kolēģu. Man ir veicies. Viņi praktiski vienmēr bijuši daudz maz adekvāti un pieklājīgi ļaudis. Protams, manas sarunas ar viņiem vienmēr notikušas latviski. Ir bijušas dažādas nesaprašanās, bet nekas briesmīgs. Ar latviešu kolēģiem, kuru gan skaitliski ir bijis daudz vairāk, man caurmērā bijis vairāk negatīvas pieredzes.
  • Pēdējā darba vietā man šķita uzkrītoši, ka ar klientiem pārsvarā strādā cilvēki, kuru dzimtā valoda ir krievu. Vai uzņēmumu par to var vainot? Agrāk man likās, ka jā. Tagad vairs neesmu tik drošs. Principā tas nav pareizi. Bet tā ir piemērošanās reālajai situācijai. Viss sākas no katra individuālā darbinieka. Neviens jau neliedz viņam pēc savas iniciatīvas uzstāt uz latviešu valodas lietošanu. Es nedomāju, ka uzņēmumam būtu jādod īpašs rīkojums darbiniekiem runāt ar vietējiem klientiem tikai latviski. Tas būtu muļķīgi un pazemojoši.

 

Esmu diezgan drošs par noteiktu sakarību. Ja Latvijas iedzīvotājs runā ar mani krieviski, ievērojami palielinās iespēja piedzīvot neadekvātus izteikumus / darbības no viņa puses. Turklāt nav svarīgi, kādas tautības cilvēks ir pretī. Svarīgi ir, kādā valodā viņš izvēlējies runāt.

 

Mēs ikdienā bieži risinām dažādas konflikta situācijas, mēģinām vienoties par darījumiem vai citādā veidā cenšamies panākt to, ko paši vēlamies. Kā arī, mums jāaizstāv savas intereses pret tiem, kuri cenšas īstenot savu gribu. Valoda tajā ir līdzeklis, pie tam visai iedarbīgs. Nosakot saziņas valodu, oponentu var izsist no komforta zonas. Viņš nejutīsies tik pārliecināts par sevi un būs vairāk spiests domāt par to, ko runā.

Ja sarunu uzsāk nepazīstams cilvēks uz ielas, man nav pilnīgi nekāda iemesla pāriet uz krievu valodu. Ne jau man no viņa kaut ko vajag, bet otrādi. Pāriet uz krievu valodu ir nevis pieklājīgi, bet pārspīlēti pieklājīgi. Ja tas otrais būs pieklājīgs, viņš pats pāries uz latviešu valodu. Bet, ja viņš uz latviešu valodu nepāriet, tad viņš nav diez ko pieklājīgs un neko labu no viņa tāpat sagaidīt nevarēs. Sarunā ar tādu tipu, pārejot uz krievu valodu, ievērojami palielinās iespējas zaudēt naudu, godu vai pašcieņu.

Ja krievvalodīgais ir klients, tad no vienas puses it kā katrs klients ir dārgs, nauda nesmird utt. No otras – ja atceras, ka komplektā ar uzspiesto krievu valodu mēdz nākt arī citas problēmas, kuras saistītas ar neadekvātu attieksmi pret otru, tad varbūt tā naudiņa beigās izmaksā pārāk dārgi. Kaut vai tikai ieguldītā laika vai zaudēto nervu dēļ. Nevajag censties par katru cenu paņemt katru centu.

Ja cilvēks ir adekvāts, par to liecina viņa sarunas tonis, pieklājība, ķermeņa valoda un citas pazīmes, kuras nav atkarīgas no valodas, kādā tiek runāts. To pamana ļoti ātri. Turklāt pieklājīgs vietējais Latvijas krievvalodīgais iedzīvotājs neapvainosies, ka ar viņu runā latviski.

 

Galu galā, ja cilvēks ir tik slinks vai principiāli ietiepīgs, ka, Latvijā ilgstoši dzīvojot, latviešu valodu nelieto un negrasās to darīt, tad īsti adekvāts viņš nav. Un ar tādiem labāk neielaisties.

Vai slēpta rusifikācija Rīgas domes Īpašuma departamenta gaumē?

Mani interesē Rīgā notiekošais. Ko jaunu grasās uzcelt, ko drīzumā nojauks. Varbūt kāda interesanta publiska apspriešana.

Biju diezgan priecīgs konstatēt, ka Rīgas domes Īpašuma departaments (RDĪD) par to mēdz informēt, lietojot twitter.com. Daudz vieglāk ir izlasīt ziņas vienuviet twitter.com nekā regulāri meklēt, vai nav kas interesējošs parādījies visai smagnēji uzbūvētajā portālā riga.lv.

Pamanīju, ka RDĪD retvīto ziņu krieviski.

Nu, labi, kas tur liels. Ziņa uz Latvijas radio 4. Varbūt latviskas alternatīvas vienkārši nebija.

Pēc sešām dienām nākošais gadījums.

Šoreiz saite uz rus.delfi.lv par gaidāmu mājas nojaukšanu. Tā nu nav unikāla intervija vai kas tamlīdzīgs, par ko Rīgas dome mani nevarētu informēt latviešu valodā.

Zinu, ka Rīgas dome aktīvi reaģē uz twitter.com rakstīto un vērsos vispirms tur.

Saņēmu arī atbildi.

Tātad ziņas alternatīva latviski vispār esot, bet tviterī jāliek saite uz avotu krievu valodā? Kas tas ir? Slēpta rusifikācija? Nejauša kļūda vai kas cits?

 

Pagāja vēl dažas dienas un RDĪD publicēja saites gan uz krievu ziņām LTV7, gan atkal uz krievu delfiem.

Te vairs nav runas par nejaušību. Tā ir apzināta, konsekventa rīcība. Alternatīvs ziņas avots latviešu valodā piedāvāts netiek. Acīmredzot, rīdziniekam vienkārši ir jāzina krievu valoda. Ja nezina, tad pats vainīgs.

Personīgais nacionālisms

Neilgu laiku pirms studiju beigām man bija doma braukt prom no Latvijas. Finansiālu apsvērumu dēļ. Ārzemēs varētu nopelnīt daudz vairāk naudas un varētu domāt ne tikai par izdzīvošanu. Tomēr jo tuvāk studijas nāca beigām, jo vairāk apzinājos šādas izvēles mīnusus.

Vispirms man nāktos pamest savu ģimeni. Tas varbūt nebūtu tik sāpīgi man pašam, kā mājās palicējiem. Tobrīd mājas savā ziņā atgādināja tādu kā lazareti. Varēja visus “paņemt un uzmest”, bet pēc tam man liktos, ka esmu pametis tuviniekus grūtībās. To sev vēlāk būtu grūti piedot.

Otrkārt, tās bija attiecības ar draugiem. Kad studēju Ventspilī, lielāko daļu nedēļas pavadīju tur. Pamazām ievēroju, ka mani Rīgas draugi uztver, ka man “jābūt Ventspilī” un aizvien mazāk aicina kopīgi pavadīt brīvo laiku. Man tas bija nepatīkami un aizvainojoši. Bet ģeogrāfiskais attālums uzlika vecajām draudzībām praktiskus ierobežojumus. Ja gribēju uzturēt attiecības ar draugiem, man vajadzēja tām veltīt vairāk laika nekā ierasts. Visam laika nepietika un vairāki draugi kļuva par attāliem paziņām. Negribēju šo pieredzi tik drīz atkārtot. Tiesa, ja šis būtu vienīgais mīnuss, es to neņemtu vērā.

“Treškārt” es sapratu tikai pamazām. Tā ir intuitīvi saprotamā Latvijas vide, ar to domājot gan dabu, gan kultūras telpu.

Piemēram, Austrālijā ir fantastiska daba. Botāniķiem tur droši vien būtu mēnešiem ilgi ko darīt. Man vairāk simpatizē putni un mēneša laikā, kad biju tur, izjutu skaudību par daudzajām, dažādajām, viegli apskatāmajām putnu sugām. Tomēr dažu nedēļu laikā man tas viss mazliet apnika. Es jutu, ka man trūkst Latvijas rudens, ziemeļnieciski skarbā vide ar tramīgiem putniem, inteliģentās pelēkās vārnas un salīdzinoši vienveidīgie koki. Galu galā es gribēju beidzot ieiet pārtikas veikalā un, nesakot pārdevējai vairāk par nīgru “labdien”, norēķināties par pirkumu un aiziet prom. Parasti jau es tik nepieklājīgs neesmu, bet man pat turienes laipnība un atvērtība bija apnikusi. Es agrāk nezināju, ka arī tādas ir manas vērtības.

Pamatīgs trieciens manai vēlmei aizbraukt bija JRT “Trīs māsas” apmeklējums. Tā gluži nav mana mīļākā izrāde, tomēr pēc tās es sapratu, ka uz JRT turpmāk jāiet regulāri, jo mazums kādas vēl pērles tur slēpjas. Atradumi bija fantastiski. Tādas, tik daudzos līmeņos saprotamas, tik latviskas izrādes citās valstīs vienkārši nebūs. Vēl vairāk, izrāžu skatīšanos nevar atlikt uz tālu nākotni, jo repertuārs mainās.

 

Ja vien pārcelšanās uz ārzemēm nenozīmē apmešanos uz dzīvi neapdzīvotā teritorijā, tad tur priekšā jau ir citi cilvēki. Vietējie. Valodas barjera ir nozīmīgs, bet pārvarams šķērslis. Vēl paliek vesels lērums citu lietu. Tādas kā attieksme pret pretējo dzimumu, manieres, lomas ģimenē, ķermeņa valoda, izpratne par tīrīgumu, humora izjūta, priekšstats par skaistumu un taisnīgumu, žestu nozīme, personīgās telpas jēdziens, bērnu audzināšanas tradīcijas vai darba ētika. Pieaudzis cilvēks ar to visu nevar tikt galā. Var piemēroties, bet ne pilnībā integrēties. Un tā ir tikai viena problēmas puse.

Svešos, kuri ienākuši dzīvot citā dzīves telpā, vietējie parasti īpaši nemīl, kaut arī var būt izņēmumi. Uzreiz pēc Brexit bija daudz ziņojumu par ksenofobiskām izpausmēm. Daudzi imigranti bijuši pārsteigti, ka viņus, izrādās, nemīl un negrib tur redzēt. Es saprotu, ka, pārceļoties uz dzīvi citur, gribas, lai vietējie tevi pilnībā pieņem kā savējo, bet tā ir vairāk tāda vēlmju domāšana. Mājās cilvēki grib redzēt sev līdzīgus un intuitīvi saprotamus cilvēkus. Tas ir normāli un to tāpat kā cilvēka iekšējo būtību nevar mainīt. Var būt tikai atsevišķi izņēmumi.

 

Mēdz būt cilvēki, kuri Latviju lamā un skandina, ka “citur tas nav iedomājams”. Man šķiet, ka viņi lāgā nav bijuši ārpus Latvijas, bet, ja arī ir, tad nav vērīgi palūkojušies apkārt. Es varbūt neesmu īpaši bieži un ilgi bijis ārzemēs, bet tomēr pietiekoši daudz, lai pamanītu, ka problēmas ir visur. Korupcija ir problēma arī rietumvalstīs. Nekur nav bezgalīgu veselības budžetu. Pie mums var diezgan brīvi pajokot par nacistiem un fašistiem, kas rietumvalstīs ir daudz grūtāk. Ir gana daudz valstu (varbūt pat vairums no visām), kurās balto cilvēku uztver kā staigājošu, padumju krājkasīti. Problēmas ir visur, lai arī ne vienmēr tādas pašas kā Latvijā. Turklāt tās ir tikai “lielās”, labi pamanāmās problēmas, nevis intuitīvi jūtamās.

Es nevaru apzināt visus faktorus, kuri veido manu iekšējo latviskumu. Tomēr tādi ir un no tiem tikt vaļā nevaru un nevarēšu. Tāpēc esmu spiests sevi atzīt par nacionāli domājošu cilvēku. Vienīgi nacionālisms manā izpratnē ir nevis savas tautas stādīšana augstāk par citām, bet gan savu un tautiešu individuālo atšķirību apzināšanās un vēlme tās aizsargāt. Iespēja dzīvot Latvijā man ir privilēģija.

 

Latvijas jēga ir tās latviskumā. Nelatviska Latvija būs tikai ekonomiska teritorija. To aizstāvēs tikai tie daži patrioti, kuriem ar Latviju būs emocionāla saikne. Bet to var panākt ar ģimenes vērtībām un kultūru nevis lielākiem pabalstiem vai zemākiem nodokļiem. Tāpēc kultūrai un ģimenes vērtībām valsts līmenī būtu jāatrodas augstāk par visu. Protams, ģimenes vērtības mēdz saprast ļoti dažādi. Es tās saprotu kā tādu indivīda vērtību sistēmas izveidi un attīstību, kuras centrā ir indivīda ģimene, tās intereses un vajadzības.

Kā ekonomiskai teritorijai Latvijai nav lielas jēgas. Mums nav pasaulē sevišķi slavenu tūrisma objektu, nav dārgu derīgo izrakteņu, ir sevišķi agresīvs kaimiņš un sāpīgas okupācijas sekas. Ja Latvija kādreiz kļūs par ekonomiski vadošu spēku Eiropā, tad tikai tādēļ, ka citās valstīs būs savārītas lielas ziepes. To vajadzētu apzināties un dzīšanās pakaļ Eiropas ekonomikai nedrīkst būt pirmā vai otrā prioritāte.

Nobeigumā vēlos citēt Alvi Hermani:

(..) latviešu dzeja, ieskaitot tautas dziesmas, Frici Bārdu (mans mīļākais dzejnieks, starp citu) un Raini, nekādi nepadodas konvertācijai citās valodās. Jo tulkojumā visi šie smalkumi pazūd un svešiniekam tie vienmēr būs nepieejami. Tāpēc latviešu dzeja, gan šī vārda burtiskajā, gan metaforiskajā nozīmē, vienmēr būs kā hermētiska pieredze, kura pieejama tikai savējiem un ir absolūti droša pret ārpasauli. To nekas neapdraud, jo tā ir kā neredzams dārgakmens, kurš nolikts visredzamākajā vietā, tāpēc zagļi to vienkārši nepamana.

Vakardienas ainiņas Rīgā

Eju pa Maskačku, pamanu onkulīti – riteņbraucēju, kurš garām ejošajai sievietei jautā ceļu. Neklausos, soļoju tālāk. Kad esmu pagājis garām, dzirdu “maladoj čelovek”. Pagriežos, onkulītis kaut ko pagari krieviski nober. Pārjautāju “latviski var”? Viņš atbild “pirts”. Saku “nav ne jausmas, nevaru palīdzēt” un dodos tālāk.

Gandrīz turpat blakus trīs meituki tā ap 16 jautā “ņebuģet sigaretka?” “Cigarete?” pārjautāju. Atbildi negaidu, pasaku “Nē, nebūs” un dodos tālāk. Pēc dažiem soļiem atceros, kā ar draugu reiz spriedām, ka, ja jautā krieviski, tad cigaretes vajag dot. Ja latviski, tad nē.

Nakts tirgū palūdzu kilo ķiršus. Tie maksā 1.90 kilogramā. Zinot pārdevēju niķus iesvērt “drusku vairāk”, izņemu no kabatas divus eiro un negrasos piekrist piedāvājumam. Pārdevēja nober “za dva piģisaķ možna, da?” un vēl kaut ko. Paskatos uz viņu kā tādu marsieti (es taču latviski prasīju un vēl tik daudz pa virsu iesvērt!) un atbildu vienā vārdā “ko?” Saņemu apmēram to pašu tekstu latviski un atbildu, ka vairāk par diviem eiro nemaksāšu.

Mazliet vēlāk dodos nopirkt vēl kilogramu, šoreiz par 2.50. Mana un pārdevējas komunikācija notiek latviski un jūtu labvēlīgu attieksmi pret sevi. Kilograms tiek nosvērts pilnīgi precīzi. Saku “paldies”, viņa – “paldies jums”.

Sociālā tautība

Ērtības labad līdzīgi kā ar dzimumu un sociālo dzimumu būtu jānodala arī tautība un sociālā tautība. Citādi ir grūtības nosaukt tautību tādiem indivīdiem, kuri mainījuši savu apzināto tautisko piederību.

Piemēram, Pēteris Skudra, kurš pats sevi par latvieti nemaz neuzskata. Vai viņš ir latvietis? It kā jā, jo laikam jau latviešu vecākiem piedzimis, Latvijā audzis utt. Bet kā latvietis var būt cilvēks, kurš sevi uzskata par krievu? Un ne jau viņš vienīgais tāds, kurš “integrējies” citā kultūrā.

Latvijas pase jau sen vairs nenozīmē, ka tās īpašnieks ir latvietis. Tāpat kā amerikāņu vai vācu pases neko nepasaka par tās īpašnieka etnisko piederību. Tie laiki ir pagājuši. Bet etniskās piederības kritērijs savu aktualitāti nezaudēs vēl ilgi – patīk tas kādam vai nē.

Sociālās tautības jēdziens konceptuāli ir vienkāršs, efektīvs risinājums. Tātad Pēteris Skudra: tautība – latvietis, sociālā tautība – krievs.

Tālāk šo ideju varētu dažādi attīstīt. Vispirms varētu atrast veiksmīgāku jēdziena apzīmējumu. Tad noteikt kritērijus, kā cilvēks var reģistrēt savu sociālo tautību un cik bieži to drīkst mainīt. Visbeidzot piešķirt katram Latvijas iedzīvotājam savu sociālo tautību. Vēlāk to pašu varētu reģistrēt arī ieceļotājiem, kas nudien nebūtu briesmīgāks pārkāpums kā ievadīt sistēmās visus indivīda pases datus, tam iekāpjot lidmašīnā.

Kam tas viss vajadzīgs? Kaut vai tikai tiem, kuri mēdz lietot jēdzienus “latvieši”, “krievi” utml. Tādējādi tiktu precizēta indivīdu kopa, par kuru tiek runāts.

Tā arī būtu pienācīga atbilde uz aicinājumu iedzīvināt dženderismu Latvijā.