Īsts politiskais teātris

Pēdējās dienas visvairāk igauņus apskaužu par teātri. Konkrēti par NO99 un jo īpaši par projektu NO75 Unified Estonia Assembly. Pastāstīšu sīkāk.

Gadu pirms kārtējām parlamenta vēlēšanām teātra NO99 vadītāji sasauca preses konferenci un paziņoja par politiskas partijas izveidi. Viņiem esot apnicis, ka politika, politiķuprāt, esot kas tāds, ar ko varot nodarboties tikai viņi un ka pārējie no tās neko nesajēdzot. Turklāt reālā vara Igaunijā ir tikai 10-15 cilvēkiem. NO99 komandai šī situācija esot apnikusi un tādēļ viņi dodas politikā. Vai kāds tajā brīdī viņus uztvēra sevišķi nopietni? Visticamāk, ka ne īpaši. Protams, masu mediji par šo aktivitāti ziņoja un tā bija TOP ziņa.

Bet tas bija tikai pats sākums. Visas tālākās NO99 darbības bija kā īstai partijai.

Tika sagatavoti un izstādīti vēlēšanu plakāti, ne par kripatu sliktāki kā ielās jau esošie citiem politiķiem. Tika izveidoti un publiskoti vēlēšanu rullīši. Populistiski, mazliet panaivi, varbūt padumji, bet caurmērā tādi paši kā visiem. Paralēli NO99 izveidoja un izplatīja klipus, kā pareizi jāorganizē (populistiskas) vēlēšanu kampaņas. Tas ir, kā apiet reklāmas tēriņu limitu, kas jādala vēlētājiem, kāpēc jāorganizē darbs ar jauniešiem utml. Viss tika realizēts apbrīnojami mērķtiecīgi un enerģiski. Un cilvēki pavilkās līdzi.

Par NO99 rakstīja avīzēs, to vadītājus aicināja uz intervijām. No politiķiem redzamā reakcija bija ierasti augstprātīga, viegli robežojoties ar paniku. Galvenais, ka neviens īsti nebija drošs, kas tas ir. Izrāde? Performance? Sociāls eksperiments? Vai patiešām īstas partijas dibināšana?

Projekta kulminācija pēc 44 dienām no preses konferences sasaukšanas bija partijas dibināšanas sapulce. Tā notika lielākajā Tallinas sporta hallē un to apmeklēja vairāk nekā 7500 cilvēku. Ar ko tas viss beidzās, var noskatīties filmā, kura veltīta šim projektam.

Es apbrīnoju gan projekta ideju, gan tā realizāciju. Būtībā tā ir milzīga avanatūra. Tomēr aktieri pie darba ķērās ar tādu entuziasmu, pašatdevi un rūpību, ka bija jābūt pilnīgi skaidram – šis ir vienreizējs projekts, kuru otrreiz atkārtot vairs nekad nevarēs. Tāpēc tas uzreiz ir jāizdara cik labi vien iespējams. Ja kaut viens aktieris šajā laikā būtu zem masīvā masu mediju un politiķu spiediena salūzis un izstāstījis “visu par projektu”, tas izgāztos.

Un, lai cik ļoti es gribētu redzēt ko līdzīgu Latvijā, ir skaidrs, ka tas vairs nav iespējams. Visiem jau tāpat būtu skaidrs, ka tas ir tikai igauņu projekta atdarinājums. Un vai teātra cilvēkiem Latvijā maz būtu drosme reāli iejaukties politikā?

Simpsona paradokss

…jeb kādēļ ar statistiku jābūt uzmanīgiem.

Tabula rāda divu nierakmeņu ārstēšanas metožu salīdzinājumu. Metode A ir ķirurģiska operācija, metode B – minimāli invazīva metode.

Pirmais skaitlis iekavās ir sekmīgu ārstēšanas gadījumu skaits, otrais – kopējais ārstēšanas gadījumu skaits.

Metode A Metode B
Lieli akmeņi Grupa 1
93% (81/87)
Grupa 2
87% (234/270)
Mazi akmeņi Grupa 3
73% (192/263)
Grupa 4
69% (55/80)
Kopā 78% (273/350) 83% (289/350)

 

  • Metode A bijusi veiksmīgāka, ja operēti lieli akmeņi un ja operēti mazi akmeņi.
  • Ja saskaita visus gadījumus kopā, veiksmīgāka ir metode B.

https://en.wikipedia.org/wiki/Simpson’s_paradox

Demokrātija, vara un mūsu vēsture

Pēc pirmā pasaules kara Eiropas kartē bija parādījušās Somija, Igaunija, Lietuva un Latvija. Sākotnēji visas valstis bija demokrātiskas.

Lietuvā autoritārais režīms tika ieviests 1926. gadā.

Igaunijā autoritārais režīms tika ieviests 1934. gadā. Formāli tas beidzās 1938. gadā, kad tika atjaunota demokrātija pēc konstitūcijas, bet vara nemainījās, jo igauņi ievēlēja tos pašus cilvēkus vēlreiz. Ej nu sazini, cik brīvas tās vēlēšanas bijušas.

Latvijā autoritārais režīms tika ieviests 1934. gadā nieka piecas dienas pēc igauņu apvērsuma.

Somijā autoritārais režīms ieviests netika.

1939. gadā, kad Polija jau bija okupēta, PSRS piedāvāja Lietuvai Viļņas apgabalu apmaiņā pret tiesībām uzturēt PSRS karabāzes Lietuvas teritorijā. Lietuva piekrita.

Tādus pašus ultimātus, tikai bez labumiem apmaiņā 1939. gadā saņēma arī Igaunija, Latvija un Somija. Nepiekrita vienīgi Somija. Drīz sekoja karš, kurā neatkarība tika nosargāta, lai arī daļa teritorijas zaudēta.

Latvijai, Igaunijai un Lietuvai vēlākajām PSRS prasībām mainīt nelojālo valdību utt., bija grūti nepiekrist, jo ienaidnieka karaspēks jau atradās šajās valstīs.

 

Kas būtu noticis, ja Baltijas valstis tāpat kā Somija būtu bijušas demokrātiskas nevis autoritāras valstis? Nezinu, kā sekmētos ar pretošanos, bet okupācijas faktu pierādīt būtu daudz vieglāk. Tā laika Baltijas valstu iedzīvotājiem visticamāk izpaliktu savu pilsoņu mānīšana ar “viss būs labi, palieciet savās vietās” utml. Nebūtu tādas padevības okupantu režīmam, nebūtu tik lielā mērā akceptēts krievu uzspiestais “es kungs, tu – sūds”.

Tolaik Latvijā lēmumu nepretoties pieņēma Ulmanis, domājams, konsultējoties ar citiem sev lojāliem cilvēkiem. Vēlāk viņš parakstīja, šķiet, visus papīrus par varas nodošanu, kādus vien viņam lika priekšā. Demokrātijas apstākļos tas būtu principā neiespējami, jo pat valsts pilnvarotām personām nav tādu pilnvaru, lai vienpersoniski izlemtu valsts likteni.

Es negribu analizēt, vai Ulmanis rīkojās nepareizi. Bet skaidrs, ka ar vienu vai pāris cilvēkiem manipulēt ir daudz vienkāršāk nekā ar daudziem. Vara cilvēkus gandrīz vienmēr atrauj no realitātes, īpaši, ja ar vārda brīvību ir tā trūcīgāk. Esot vadošā amatā, ar laika resursiem ir visai trūcīgi, kas tieši ietekmē indivīda spēju uztvert informāciju. Turklāt īpaši vadošiem kadriem to mēdz pasniegt jau padomnieku / sekretāru sagatavotu un interpretētu. Ilgākā laika periodā tas noved pie aizvien neadekvātāka priekšstata par realitāti. Apkārtējie cilvēki aizvien vairāk tiek uztverti kā anonīmas skrūvītes lielā struktūrā. Vadītāju īpaši neuztrauc skrūvītes ar savu nekompetento viedokli, viņam vajag, lai struktūra darbojas tā, kā viņš to ir iecerējis. Vienalga kāda struktūra – valsts, uzņēmums, koruptīva shēma utt. Un, ja vēl kāds vai vairāki padomnieki ir struktūrai nelojāli, tad viss kuģis pamazām stūrē krastā.

Izeja no šīs situācijas ir tikai atgriezties skrūvīšu līmenī un saprast to. Ne velti vairākus vadošus amatus gan pie mums, gan daudzās citās valstīs nedrīkst ieņemt neierobežoti ilgi. Bet ne visus, turklāt pilnvaras vienam otram amatam mēdz gan pagarināt, gan vispār atcelt to ieņemšanas termiņus. Mums būtu jābūt ļoti uzmanīgiem ar īpaši lielām pilnvarām vienam cilvēkam, vienu un to pašu cilvēku ilgstošu atkārtotu ievēlēšanu vai valsts pārveidi par prezidentālu republiku. Demokrātijai, protams, ir mīnusi. Viens no pēdējā laikā kaitinošākajiem ir sīki dalītā un atšķaidītā atbildība jeb kolektīvā bezatbildība. PSRS nebūtu iedomājams, ka pēc lielveikala sagrūšanas neviens neiesēstos uz ilgiem gadiem vai netiktu nošauts. Tāpat sāpīgus, bet ātri nepieciešamus procesus vieglāk īstenot nedemokrātiski. Armijā ātri, efektīvi un demokrātiski reaģēt uz situāciju diez vai vispār ir iespējams.

Noteikti daudziem ir vilinājums aicināt mainīt valsts iekārtu uz autoritārāku, bet neuzskatu, ka šis ceļš būtu pareizākais. Piemēram, Ungārijā pie varas ir ļoti autoritārs cilvēks un viņš ir gan nacionalizējis (citiem vārdiem sakot, padarījis par valsts īpašumu) privātos pensiju fondus, gan mēģinājis ieviest nodokli internetam. Ungāri protestē un viņus, par laimi, vismaz nedaudz ņem arī vērā, bet kā protestantiem klātos, piemēram, Baltkrievijā, Krievijā vai Ziemeļkorejā?

Viss jau ir ļoti labi, kamēr vadonis ir sakarīgs, rūpējas par cilvēkiem, veic nepieciešamas reformas utml. Slikti paliek, kad vadonis zaudē sapratni par realitāti vai par vadoni kļūst persona, kurai valsts iedzīvotāji nerūp. Demokrātijas trūkuma apstākļos no tādiem tikt vaļā ir ļoti sarežģīti, bieži vien – praktiski neiespējami.

 

Interesanti ir paskatīties, kā Somijai sekmējās pēc otrā pasaules kara. Tā visādi centās izlaipot starp nostāšanos PSRS vai Rietumu valstu pusē. Nekāda komunisma Somijā nebija, bet, piemēram, palīdzība no ASV apmaiņā pret komunisma apkarošanu tika pieņemta tikai slepeni. Arī NATO Somija neiestājās tāpat kā Zviedrija. Baltijas valstis un Polija ir vienīgās Krievijas kaimiņvalstis, kas ir arī NATO sastāvā. Ne velti Kremlis to uztver visai ērcīgi un turpmākai ekspansijai cenšas pretoties visiem iespējamajiem līdzekļiem.

Somu panākumi laipošanā izskaidro reizēm piesaukto finlandizāciju attiecībā uz Latviju vai tagad – Ukrainu, t.i., ka arī tai vajag laipot visiem pa vidu. Tomēr tas, ka vienai valstij tas ilgstoši sekmīgi izdevās, nebūt neliecina, ka to ir iespējams tāpat atkārtot. Laipot dažnedažādos jautājumos mēģina visas valstis un šo vienu veiksmes stāstu var atspēkot ar neskaitāmiem pretējiem piemēriem. Kaut vai Ulmaņa piekāpšanās PSRS ultimātam – vai tas nebija mēģinājums izlaipot? Turklāt mūsdienās vairs nav atklātas ideoloģiskas cīņas starp kapitālismu un komunismu. Ideoloģiska cīņa vispār pastāv, bet paies vēl daudzi, daudzi gadi, līdz to sāks skaļi saukt īstajos vārdos – cīņa ar Krievijas neofašimu, kas sakņojas idejā par krievu ticības, kultūras un civilizācijas pārākumu pār visām pārējām pasaules tautām.

Mūsdienās demokrātiskajām sabiedrībām pašām savu interešu dēļ vajadzētu veicināt autoritāru režīmu pakāpenisku vājināšanu un sagraušanu visā pasaulē. Ne tikai, lai novērstu iespējamus karus, bet arī lai, piemēram, atrisinātu bēgļu problēmas cēloni, nevis tikai cīnītos ar sekām.

Šausmīgais IKP kritums

Šodien Letas ziņās izlasīju, ka Latvijas IKP pagājušā gada beigās piedzīvojis dramatisku kritumu. Kas interesanti, šī ziņa ir iezīmēta kā svarīga. Šāds statuss ziņām parādās visai reti.

Es neapgalvoju, ka IKP kritums nav svarīgs. Bet tā nav nekāda piepešā sensācija, par kādu mums to šodien uzdod vispirms Leta, pēc tam ķēdītē arī gandrīz visi pārējie masu mediji. Cilvēkam, kuru tas patiešām interesē, tas noteikti nav nekāds jaunums, kur nu vēl pārsteidzošs. Savukārt tos, kurus tas neinteresē, šīs ziņas parādīšanās vienīgi nevajadzīgi satrauks. Īpaši tādēļ, ka tā tiek pasniegta kā ļoti svarīga. Reāli tie ir tikai statistikas dati, kuri šodien tikuši publicēti, tas nav nekāds jaunums! Galu galā, ko parasts iedzīvotājs IKP krišanas sakarā var izdarīt? Varbūt, ja šādas “skandalozas” ziņas neparādītos vismaz katru trešo dienu, cilvēku entuziasms rast reālu risinājumu būtu lielāks. Bet patlaban? Gaidām nākošo šokējošo “jaunumu”.

Par masu medijiem

Ir tāds interesants uzņēmējdarbības veids kā informācijas pārdošana lielos apmēros. Ar to nodarbojas tā saucamie masu mediji. Šie uzņēmumi parasti ir labi pelnoši un tā kā masu mediju izplatītā informācija skar ikvienu no mums, būtu vērts padomāt un saprast dažus šī uzņēmējdarbības veida darbības principus.

Lai informāciju varētu pārdot, vispirms pie tās ir jātiek. Ja tiek pārdotas “ziņas Latvijā”, ir jābūt reāliem notikumiem, par kuriem ziņot. Bet ne jau katru dienu atgadās kas tāds, par ko rakstīt un ziņot. Tas nozīmē, ka piepeši beigušās preces pārdošanai. Interneta ziņu portāliem tā nav ļoti kritiska problēma, jo lapā var atstāt vakardienas ziņu virsrakstus. Bet ko darīt radio un TV? Paziņot – atvainojiet, šodien Latvijā nekas ievērības cienīgs nav noticis un tāpēc mēs jums neko nestāstīsim un nerādīsim? Varbūt arī parastais skatītājs / klausītājs ar to būtu apmierināts, bet reklāmdevējs, kurš nodrošina jebkura masu medija lielāko daļu ienākumu, noteikti nē. Skatītājam un patērētājam zustu jēga skatīties TV un klausīties radio. Tāpēc ziņas vienmēr tiek atrastas. Pat ja to nav. Katru dienu pie tā strādā profesionāli žurnālisti un redaktori, tāpēc patērētāji parasti šādas situācijas iestāšanos nemaz nepamana. Tādējādi patērētāji sagremo informācijas drazas, kuras patiesībā viņiem nemaz nav vajadzīgas.

Reizēm mūsu uzmanības vērts ir jaunums, kura uzzināšanai patērēsim 10 minūtes, reizēm 30, bet reizēm tādu jaunumu nebūs vispār. Audio un video formāta ziņām nav iespējams ātri “pārlaist acis” un šķirt tālāk. Tās ir tikušas veidotas ar mērķi aizpildīt laiku jebkā, lai tikai skatītājs nebūtu pārāk garlaikots. Faktiski tās ir ziņas – izklaide. Bet vai mēs tiešām vēlamies izklaidēties, klausoties vai skatoties ziņas? Varbūt ātrāk, ērtāk un objektīvāk būtu īsi un koncentrēti visu nepieciešamo izlasīt internetā, grāmatās, avīzēs vai citā drukātā formātā, ko pēc vajadzības varētu aizšķirt tālāk vai pašķirt atpakaļ, kad paši vēlamies. Tad paliktu pāri daudz vairāk laika tiešām pilnvērtīgam darbam vai izklaidei nevis abiem kopā.

Ir vēl viens aspekts, kurš nav atkarīgs no ziņas formāta. Tā ir ziņas objektivitāte. Katrs informācijas sniedzējs var sniegt tieši tādu informāciju, kādu tas vēlas un kāda tam ir izdevīga. Tādā veidā viegli ir iespējams iespaidot neuzmanīgāka informācijas patērētāja uzskatus un viņš to pat neievēros.

Bet nepatīkamākais informācijas pārdošanas biznesā ir nepieciešamība ziņām būt ar negatīvu nokrāsu. Diemžēl pozitīvām ziņām cilvēki nepievērš daudz uzmanības. Vismaz noteikti ne tik daudz kā negatīvām, īpaši tādām, kuras skar viņus pašus. Pozitīva informācija cilvēku nomierina un ved uz pašpietiekamu stāvokli, kurā masu mediju sniegtā informācija vairs nav nepieciešama. Bet tā kā ziņu pārdošana tomēr ir bizness, nepieciešams, lai patērētājiem būtu noturīga interese par piedāvāto preci. Tāpēc arī ziņās vienmēr dominē un, lai cik skumji tas arī nebūtu, vienmēr dominēs negatīva, uztraucoša informācija.

Salīdzinot ar citiem uzņēmējdarbības veidiem, atgriezeniskā saite no patērētāja ir sevišķi vāja. Lielais vairums patērētāju nesniedz nekādu atbildes reakciju. Un tie, kuri tomēr to sniedz, gandrīz vienmēr komentē ziņu saturu nevis to nepieciešamību kā tādu. Tātad patērētājs nav prasīgs un viņam var mēģināt iesmērēt jebko, kas arī bieži ir novērojams. Turklāt informācijas patērētājs vienmēr tiek pie “kaķa maisā”. Viņš nekad iepriekš nezina, ko saņems, pirms nebūs preci jau patērējis. Informācijas patērētājs gaida, cer uz kaut ko interesantu vai trauksmainu un nekad nezina, vai tas būs tā vērts. Vēl viens paradokss – ja patērētāja vēlmes tiks pilnībā apmierinātas, viņš produktu vairs nepatērēs, kas ir pretrunā ar informācijas piedāvātāja interesēm. Tātad patērētājam vienmēr jāpaliek tikai daļēji apmierinātam. Tādējādi informācijas patērētājs pa vidu savu vēlmju apmierinājuma gaidām patērēs daudz jo daudz viņam nevajadzīgas un pat kaitīgas informācijas.

Visbeidzot eļļu ugunij pielej informācijas tirgotāju savstarpējā konkurence. Informācijas pārdevējam vienmēr jācenšas piedāvāt savu produktu ātrāk, interesantāk un pēc iespējas vairāk cilvēkiem, nekā to spēj konkurenti. Tas nozīmē, ka ziņām jābūt vēl trauksmainākām un izklaidējošākām. Kopā izveidojies produkts ir savdabīgs kokteilis no ziņām, šausmām un izklaides. Turklāt, ļoti iespējams, ar manipulatīvu saturu. Vismaz tik daudz, lai veicinātu patērēt vēl arī nākošos produktus.

Ko tas nodara informācijas patērētāja prātam un uzskatiem, pilnībā izprast ir sarežģīti. Bet tāda iedarbība pastāv un tās spēku ir grūti pārvērtēt. Ja visu laiku masu medijos netiktu atspoguļoti vieni un tie paši cilvēki, lai cik muļķīgas un melīgas frāzes viņi arī neteiktu, un vēlētāji netiktu “iepazīstināti” ar partiju reitingiem, par ko vēlēšanās nobalsotu cilvēku vairākums? Ja jaunieši, kuri 13.01.2009. pēc mītiņa Doma laukumā nekad neko nebūtu dzirdējuši par nemieriem Tallinā un citās pilsētās, vai viņiem maz ienāktu prātā piedalīties grautiņu organizēšanā? Vai uz Doma laukumu vispār kāds būtu atnācis, ja masu medijos visu laiku netiktu negatīvā gaismā rādīti un kritizēti valdības un Saeimas darbi?

Informācijas pārdošanas bizness ir kā kropls neradījums, pret kuru ir ļoti grūti cīnīties. Tas neredzami traumē informācijas patērētāju uzskatus un vērtību sistēmu. Tas manipulē ar cilvēku vajadzībām būt informētiem, tikt uztrauktiem vai izklaidētiem un parazitē uz šo vajadzību rēķina. Diemžēl tā spēki ir ļoti lieli, jo pavisam bez informācijas vairumam cilvēku dzīvot nav iedomājami. Tāpēc neaicinu nevienu atteikties no masu mediju piedāvātās informācijas kā tādas, bet gan:
– rūpīgi izvērtēt kāda informācija, cik daudz, kādā formātā katram no mums ir nepieciešama,
– kritiski vērtēt visu informāciju, kura pie mums nonāk ar masu mediju starpniecību,
– izvairīties no jebkādas masu mediju vai uzņēmējdarbības pārstāvju sniegtās informācijas, kura mums nav nepieciešama,
– neņemt pretī nekvalitatīvu ziņu / izklaides / šausmu kokteili, ja ir iespējams no tā izvairīties.

Tautas forums.

Laika taupīšanas iespējas

Mūsdienās daudziem daudz kam nav laika. Tas tā kā nebūtu nekāds jaunums. Mazliet nepopulārāka lieta varbūt ir tā, ka nepieciešams šķirot, kādu informāciju uztvert un kādu nē, jo visu uztvert ir neiespējami ierobežoto laika resursu dēļ. Bet vēl viens solis tālāk ir padomāt par veidu, kādā tiek uztverta noteikta informācija.

Iespējams, ātrākais no informācijas nodošanas veidiem, ja informācijas saturs to pieļauj, ir labi salasāms rakstisks apraksts uz lapas, internetā vai jebkur citur. Priekšrocība slēpjas apstāklī, ka lasot ir iespējams pārlekt rindiņām, rindkopām un ātri “pārtīt” informāciju uz priekšu vai atpakaļ. Tam ir īpaša nozīme, ja teksts ir grūti saprotams un nākas pārlasīt to pašu vietu vēl un vēl.

Ne sevišķi ātrs, bet potenciāli informatīvi ietilpīgāks veids ir “bilde + skaņa”. Tā var būt videofilma, tv pārraide vai parasta lekcija universitātē. Paralēli ir iespējams informāciju uztvert gan ar ausīm, gan acīm, tādējādi radot teorētisku iespēju uztert vairāk informācijas. Nelaime slēpjas ierobežotajās iespējās “patīt” uz priekšu vai atpakaļ. TV raidījumu patīt atpakaļ vispār nav iespējams. Nav iespējams arī pārlekt pāri garlaicīgam sižetam vai reklāmai. Gadījumā, ja tiekam pie TV pārraides video formātā (kas savukārt prasa ne mazums laika) vai ja strādājam ar videofilmu, ir diezgan grūti atrast precīzi interesējošo vietu. Process tad ir tāds – patinam, paskatāmies, patinam tālāk, paskatāmies, patinam atpakaļ. Tas prasa labas zināšanas par videofilmas uzbūvi kā tādu. Ideālā gadījumā jāzina cik minūtes no filmas sākuma bija pagājušas līdz interesējošajam fragmentam. Sliktākā gadījumā jāzina aptuvenā fragmenta atrašanās vieta – pirms vai pēc nejauši izvēlēta fragmenta filmā, ar kuru sāk meklēt. Ja zināšanu par videofilmu nav nekādu, tad atrast kaut ko konkrētu ir iespējams tikai, noskatoties visu video, pa maziem gabaliņiem patinot uz priekšu. Kopumā informācijas meklēšanai un šķirošanai patērētais laiks ir liels. Reizēm pārāk liels, lai nopietni strādātu ar šo informācijas formātu.

Audio failu, radiopārraižu vai vienkāršu monologu ir mīnusi ir tādi paši kā videofailiem, vienīgi informatīvā ietilpība ir daudzas reizes mazāka, jo nav attēla. Toties ir viena būtiska priekšrocība. Ir iespējams darīt kādu darbu paralēli, nenododoties tikai informācijas uztveršanai. Var, piemēram, vadīt automašīnu, adīt zeķes vai izkrāsot īpaši šim nolūkam paredzētas bilžu grāmatas.