Attieksme pret parkošanos Kauņā un Rīgā

Tā ir Kauņa, pats pilsētas centrs. Ielai, kas ved paralēli Nemunas upei, abās pusēs ir autostāvvietas, bildītē visas nemaz neietilpst. Grūti pat noticēt, bet tās visas ir bezmaksas.

Bet šī ir Rīga, Āgenskalns, Atpūtas iela. Līdz pilsētas robežai taisnā līnijā tikai pusotrs kilometrs. Tā kā cilvēkiem, kuri brauc uz Stradiņu slimnīcu, nav kur likt automašīnas, viņi tās mēdz novietot šeit. Rīgas dome šeit ir uzlikusi ceļa zīmi “Apstāties, stavēt aizliegts”. Šeit regulāri atrodas Rīgas Pašvaldības policijas ekipāža un vēro tukšu smilšu laukumu gadījumam, ja kāds slimnīcas apmeklētājs sadomā tur apstādināt savu automobili. Šo absurdu nav spējusi apstādināt ne ziņa valsts masu medijā, ne sižets Zebrā. Mēs visi rīdzinieki apmaksājam šīs policijas ekipāžas darbu no savas nodokļu naudas.

Kam ir jānotiek, lai attieksme pret cilvēkiem Rīgā būtu kaut mazliet līdzīga kā kaimiņos Kauņā?

Parkošanās un līdzjūtība

Pirms kāda pusotra gada biju izvērtis nelielu karadarbību pret automašīnu vadītājiem, kuri pie manas dzīvesvietas mēdza atstāt automašīnas kā pagadās. Nav man nekāda prieka apiet uz trotuāra noparkotu automobili pa brauktuvi. Ja vēl tas jādara ar bērnu ratiņiem, tad drusku kārojas ievilkt mašīnai kādu švīku vai izdarīt ko citu nejauku. Radušos trotuāra bojājumus pat nav vērts pieminēt. Galvenais, ka vienmēr netālu bija redzamas vietas, kur mašīnu nolikt legāli.

Vispareizāk tvaiku nolaist tādos gadījumos var, ziņojot pašvaldības policijai. Tas ir pat ļoti vienkārši – ar telefonu nobildē un ar RPP android lietotni nosūti informāciju policijai. Pēc laika policija atbrauc un sastāda protokolu. Ja ļaundaris jau aizbraucis, tad policija palūdz atsūtīt fotogrāfiju, lai var turpināt lietu. Pretējā gadījumā lieta tiek izbeigta.

Labu laiku par napzinīgajiem tipiem ziņoju minētajā lietotnē. Tos, kuri acīmredzami bija atbraukuši tikai uz piecām minūtēm, liku mierā. Mana mērķauditorija bija regulārie likuma pārkāpēji.

Tā kā laiku Rīgas pašvaldības budžets pildījās diezgan sekmīgi. Bet pēdējā reizē, kad kādu nosūdzēju, atbrauca policija un sodīja nevis nelieti, kurš jau bija paspējis aizlaisties, bet gan manu kaimiņu par auto daļēju novietošanu uz iekšpagalma trotuāra. Tas trotuārs ir nefunkcionāls un tur nestaigā gājēji. Ja uz tā neuzbrauc ar vienu riteni, tad citi vadītāji ar saviem auto vairs lāgā nevar pabraukt garām. Man palika ļoti neērti. Lai vairs tādi gadījumi neatkārtotos, RPP vairs par pārkāpējiem ziņojis neesmu. Laimīgā kārtā nav arī bijis lielas nepieciešamības, jo autovadītāju parkošanās kultūra pie manas dzīves vietas ir manāmi uzlabojusies.

 

Pa ceļam uz darbu eju garām nelielam pārtikas veikalam, kuram ap to laiku mēdz būt preču piegāde. To veic vīrietis ar busiņu, kurš allaž noparkojas ieslīpi uz trotuāra. Tā, ka ar divriteni vai bērnu ratiņiem nevar tikt garām, traucē veikala slieksnis. Es reiz par to mutiski aizrādīju šoferim. Kādu laiku pēc tam viņš lika mašīnu taisni, bet ātri atgriezās pie vecajiem niķiem. Man drusku žēl tā cilvēka. Ne jau tas šoferis ir ļoti turīgs un var saprast, ka negribas mašīnu parkot pārdesmit metrus tālāk, lai pēc tam stieptu pārtikas kastes.

9. maijā skatos – atkal viņš nolicis mašīnu šķībi pāri trouāram. Tā, ka tiešām kārojas nosūdzēt. Bet negribas jau būt kretīnam un gāju vien tālāk. Un tad es ievēroju skaisti sasietu oranžmelnsvītrotu lentīti busiņa logā. Varbūt tomēr jāļauj Ušakova elektorātam papildināt viņa vadītās Rīgas domes budžetu?

 

Starp citu, tas kaimiņš, kuru nejauši sodīja policija, ir no tipiem, kuri Latvijā dzīvo veselu mūžību, bet latviski lāgā nesaprot. Toties nekad viņu neesmu redzējis ar oranžmelnu lentīti.

Vai slēpta rusifikācija Rīgas domes Īpašuma departamenta gaumē? Noslēgums

Pirms mēneša rakstīju par Rīgas domes Īpašuma departamenta (RDĪD) tendenci likt saites uz ziņām krievu valodā. Tā kā pēc mana lūguma likt saites uz avotiem latviešu valodā nekas nemainījās, vērsos pie Valsts valodas centra (VVC) ar lūgumu izvērtēt iespējamu likuma pārkāpumu.

Īsi pēc vēstules nosūtīšanas ievēroju, ka RDĪD vairs neliek saites uz avotiem krievu valodā. Varbūt tam bija saistība ar šo vēstuli, varbūt arī ar publikāciju pietiek.com.

Saņēmu atbildi no VVC. Citēju:

Centrs izvērtēja Jūsu iesniegumā minēto informāciju un uzsāka pārbaudi par iespējamu Valsts valodas likuma 21. panta pirmās daļas prasību pārkāpumu. (..)

Informējam, ka uzsāktās pārbaudes ietvaros Rīgas domes Īpašuma departamentam tika lūgts sniegt paskaidrojumu.

  1. gada 20. martā centrā saņemta elektroniskā pasta vēstule (reģ. ar Nr. 4-1.6/143), kurā Rīgas domes Īpašuma departaments paskaidro, ka sabiedrības informēšanai departaments izmanto sociālā tīkla https://twitter.com/ funkciju “retweet”. Tādējādi nepublicē šo ziņu saturu, bet informāciju par to esamību.

Centrs skaidro, ka Valsts valodas likuma izpratnē ziņu portālos ievietotā satura pārpublicēšana sociālajos tīklos nav uzskatāma par administratīvo pārkāpumu. Šajā gadījumā secināts, ka tā ir Rīgas domes Īpašuma departamenta amatpersonu neētiska rīcība.

Informējam, ka, pateicoties Jūsu sniegtajām ziņām par to, ka Rīgas pilsētas pašvaldības iestāde nepamatoti izvēlas pārpublicēt ziņas krievu valodā, šobrīd Rīgas domes Īpašuma departaments sociālā tīkla kontā https://twitter.com/RigasIpasumaDep ziņas ievieto un pārpublicē valsts valodā.

Mazliet žēl, ka RDĪD nepārstāja savu neētisko rīcību, kad uz to tika norādīts bez VVC starpniecības.

Tomēr esmu priecīgs, ka, lai arī likuma pārkāpums nav konstatēts, RDĪD savu līdzšinējo nostāju ir mainījuši un nu jau labu laiku kā rīkojas ētiski. Tas arī galvenais.

Valoda kā ierocis

Lai tiktu bērnudārzā, jāpiezvana pie durvīm. Pienācu pie tām, kad tur jau stāvēja kāda sieviete ar mazu bērnu. Pāri ielai kāds vīrietis skaļi sauca “ei” vai ko tamlīdzīgu. Es par viņu nelikos ne zinis. Sieviete sākotnēji arī nē. Vīrietis nerimās, viņš, kliedzot pāri ielai, gribēja noskaidrot, vai tas esot bērnudārzs. Krievu valodā, protams. Man tādi krievvalodīgi aurotāji bijuši, nebijuši un nelikos ne zinis. Sieviete pēc pauzītes atbildēja, ka esot. Balss intonācija un ķermeņa valoda liecināja, ka viņa to saka ar mērķi, lai vecis atšujas un liekas mierā. Vīrietim tādas nianses bija pie kājas, jo viņš uzreiz uzskatīja par nepieciešamu pāri ielai paziņot, ka drīzumā viņš arī tur iešot.

Šī niecīgā, nesvarīgā epizodīte man lika aizdomāties par līdzīgām, tām, kurām pats esmu piedzīvojis vai bijis tiešs liecinieks.

  • Meita spēļu laukumā gandrīz pamaršēja zem šūpolēm. Uzreiz no kādas meitenes krieviski dzirdēju, ka vai tas ir mans bērns, kur es vispār skatos, kas tas ir utml. Pajautāju latviski, vai no manis ko vēlas. Sarunu biedrene pārgāja uz latviešu valodu un uzreiz izteicās mierīgi un pieklājīgi.
  • Reiz mēģināju īrēt dzīvokli no latviski nerunājošām tantēm. Kolīdz radās domstarpības, komunikācija kļuva pilnīgi neadekvāta. Tiku pārtraukts un saņēmu jautājumu jau visai skaļā tonī, kāpēc es nerunājot krieviski, jo es tak visu saprotot, tikai kaut kāda principa pēc nerunājot krieviski, kā es darbā spēju strādāt bez krievu valodas un vispār puspasaule runājot krieviski…
  • Atnāca meistars labot veļas mašīnu. Paskatījās un krieviski paziņoja, ka paši esam vainīgi, nolējuši ar ūdeni utt. Teicu, ka tā nevar būt un palūdzu, lai runā latviski. To viņš lāgā nespēja izdarīt, tāpēc tālākas diskusijas nebija. Tā vietā viņš salaboja veļas mašīnu garantijas ietvaros un par pretenzijām pret mani aizmirsa.
  • Kādas tikai pasakas nevajadzēja dzirdēt, kad piedzīvoju ceļu satiksmes negadījumu un mani mēģināja gan apkrāpt, gan fiziski ietekmēt. Ka latviešu valoda vispār neesot vajadzīga un ne velti es pārvietojoties ar veļļuku, bet viņš ar (apskrambātu) mersedesu. Mani tiesāšot, es dabūšot maksāt advokātiem. Plus monologs policistiem, ka esot mēģinājis aizbēgt un ka man vispār neesot tiesību. Realitātē nekādas tiesas nemaz nevarēja būt, jo pārāk jau nu skaidri bija redzams, ka mersedesa vecā skramba ar divriteni nekā nav uzsitama, bet policistiem varēju uzrādīt B kategorijas apliecību.
  • Paziņa piedzīvoja ceļu satiksmes negadījumu. Pati neesot bijusi vainīga, bet otra puse esot uzvedusies pilnīgi neadekvāti, pieprasījusi kompensācijā naudu utml. Vairākas dienas telefoniski tika skaidrotas attiecības. Beigu beigās paziņa sabijās no iespējamās krimināllietas un piekāpās. Nejauši dzirdēju vienu no telefonsarunām starp viņiem. Protams, krieviski.
  • Dzīvoklim laika gaitā veikti dažādi remontdarbi. Vajadzēja ielikt logus, pārvilkt gāzes skaitītāju, iebūvēt virtuves iekārtu utml. Ja runāju ar uzņēmuma pārstāvi pirms darbu uzsākšanas, tad man vienmēr atbildēja latviski. Tikai, kad atsūtīja strādniekus, reizēm gadījās, ka latviski viņi neprot. Es konsekventi runāju tikai latviski. Kaut kā jau tajos gadījumos galā tikām, bet atkal sanāca novērot saistību: ja darbinieks latviski nerunā, paveiktais darbs ir diezgan viduvējs. Ar latviešu meistariem darīšanas bija tikai trīs reizes. Divi meistari darbu paveica teicami, trešais pazuda pirms bija paspējis ko uzsākt un nebija vairs sazvanāms.
  • Gadījās reiz vērot sapulci ar klientiem. No mūsu puses visi latvieši, no viņu – vairāki vietējie krievi. Saruna, protams, norisinājās krieviski. Viens no klientiem agresīvi centās pārrunāt manus kolēģus. Viņam tas arī sekmīgi izdevās un vēlāk ar viņu neizdevās pārāk sekmīga sadarbība. Ko lai saka – cilvēks aktīvi izmantoja savas dzimtās valodas zināšanas pret mums. Vai viņu par to var vainot? Domāju, ka nē.
  • Pats ar klientiem komunicēju reti (un nekad to nedaru krieviski), bet nevaru nedzirdēt, kā to reizēm dara kolēģi. Ja latviešu kolēģis ar klientu ir spiests runāt krieviski, ir visai liela iespēja, ka problēmas, par kurām viņi runā, ir visai muļķīgas. Tādas, kuru pamatā ir slinkums vai nevēlēšanās iedziļināties. Vai arī vienkārši uznākusi vēlme pakasīties par visu, kas piekrājies produkta sakarā.
  • Tāda vecāka tante, no paskata ne īpaši adekvāta, rimi pie kases pārdevējai tādā kašķīgā tonī jautāja kaut ko par papildus informāciju čekā. Pārdevēja – jauna meitene, pirmajā brīdī mazliet samulsa, bet tad visu lēni un latviski paskaidroja. Tantei vairāk jautājumu nebija. Paldies arī neteica un pat ar galvu nepamāja, no kā spriežu, ka viņa diez vai vispār saprata pārdevējas teikto.
  • Laika gaitā man ir bijis daudz krievvalodīgu kolēģu. Man ir veicies. Viņi praktiski vienmēr bijuši daudz maz adekvāti un pieklājīgi ļaudis. Protams, manas sarunas ar viņiem vienmēr notikušas latviski. Ir bijušas dažādas nesaprašanās, bet nekas briesmīgs. Ar latviešu kolēģiem, kuru gan skaitliski ir bijis daudz vairāk, man caurmērā bijis vairāk negatīvas pieredzes.
  • Pēdējā darba vietā man šķita uzkrītoši, ka ar klientiem pārsvarā strādā cilvēki, kuru dzimtā valoda ir krievu. Vai uzņēmumu par to var vainot? Agrāk man likās, ka jā. Tagad vairs neesmu tik drošs. Principā tas nav pareizi. Bet tā ir piemērošanās reālajai situācijai. Viss sākas no katra individuālā darbinieka. Neviens jau neliedz viņam pēc savas iniciatīvas uzstāt uz latviešu valodas lietošanu. Es nedomāju, ka uzņēmumam būtu jādod īpašs rīkojums darbiniekiem runāt ar vietējiem klientiem tikai latviski. Tas būtu muļķīgi un pazemojoši.

 

Esmu diezgan drošs par noteiktu sakarību. Ja Latvijas iedzīvotājs runā ar mani krieviski, ievērojami palielinās iespēja piedzīvot neadekvātus izteikumus / darbības no viņa puses. Turklāt nav svarīgi, kādas tautības cilvēks ir pretī. Svarīgi ir, kādā valodā viņš izvēlējies runāt.

 

Mēs ikdienā bieži risinām dažādas konflikta situācijas, mēģinām vienoties par darījumiem vai citādā veidā cenšamies panākt to, ko paši vēlamies. Kā arī, mums jāaizstāv savas intereses pret tiem, kuri cenšas īstenot savu gribu. Valoda tajā ir līdzeklis, pie tam visai iedarbīgs. Nosakot saziņas valodu, oponentu var izsist no komforta zonas. Viņš nejutīsies tik pārliecināts par sevi un būs vairāk spiests domāt par to, ko runā.

Ja sarunu uzsāk nepazīstams cilvēks uz ielas, man nav pilnīgi nekāda iemesla pāriet uz krievu valodu. Ne jau man no viņa kaut ko vajag, bet otrādi. Pāriet uz krievu valodu ir nevis pieklājīgi, bet pārspīlēti pieklājīgi. Ja tas otrais būs pieklājīgs, viņš pats pāries uz latviešu valodu. Bet, ja viņš uz latviešu valodu nepāriet, tad viņš nav diez ko pieklājīgs un neko labu no viņa tāpat sagaidīt nevarēs. Sarunā ar tādu tipu, pārejot uz krievu valodu, ievērojami palielinās iespējas zaudēt naudu, godu vai pašcieņu.

Ja krievvalodīgais ir klients, tad no vienas puses it kā katrs klients ir dārgs, nauda nesmird utt. No otras – ja atceras, ka komplektā ar uzspiesto krievu valodu mēdz nākt arī citas problēmas, kuras saistītas ar neadekvātu attieksmi pret otru, tad varbūt tā naudiņa beigās izmaksā pārāk dārgi. Kaut vai tikai ieguldītā laika vai zaudēto nervu dēļ. Nevajag censties par katru cenu paņemt katru centu.

Ja cilvēks ir adekvāts, par to liecina viņa sarunas tonis, pieklājība, ķermeņa valoda un citas pazīmes, kuras nav atkarīgas no valodas, kādā tiek runāts. To pamana ļoti ātri. Turklāt pieklājīgs vietējais Latvijas krievvalodīgais iedzīvotājs neapvainosies, ka ar viņu runā latviski.

 

Galu galā, ja cilvēks ir tik slinks vai principiāli ietiepīgs, ka, Latvijā ilgstoši dzīvojot, latviešu valodu nelieto un negrasās to darīt, tad īsti adekvāts viņš nav. Un ar tādiem labāk neielaisties.

Par sieviešu lietām

Starptautiskajā sieviešu dienā droši vien piederas rakstīt par sievietēm. Un citi to arī dara. Diena vēl nav pat pusē, kad LSM jau paspējuši ievietot trīs rakstus par sieviešu (līdztiesības) tēmu.

Es domāju, ka caurmērā sievietes nav ne dumjākas, ne gudrākas par vīriešiem. Droši vien sievietes ir mazliet empātiskākas un emocionālākas, bet tas arī viss. Pētījumiem par šīm tēmām es nespēju ticēt pārspīlētā politkorektuma dēļ. Tas ir, par sievietēm jāraksta vai nu labu, vai neko. Pie Ritvara var redzēt, kā izskatās, ja tā nedara.

 

Ja man jālasa, ka sievietes ASV saniknojušās par viņu valsts prezidenta vēsturiskiem izteikumiem, kā dēļ aicina sievietes šajā dienā protestēt un nedoties uz darbu, tad es to redzu kā milzīgu mazvērtības kompleksu izpausmi. Ja šīs sievietes pašas sevi uztvertu kā vismaz vienlīdzīgas tam pašam ASV prezidentam, viņas to neņemtu galvā. Bet nē, masu mediju paspilgtinātie Trampa izteikumi ir trāpījuši vārīgā vietā un turpmākā rīcība ir visai paniska ārdīšanās. Tas nebūtu iespējams, ja šīs dāmas būtu pārliecinātas par sevi un tiešām sevi uzskatītu par vīriešiem vienlīdzīgām. Visādi tipi, kas kādreiz pateiks kaut ko nievājošu par pretējo dzimumu, atradīsies vienmēr. Ja attiecīgajām dāmām ir problēmas to saprast, tad man ir mazliet žēl, kā viņas spēj bojāt pašas savu dzīvi.

 

ANO met pagali kopējā ugunskurā, aicinot sievietes cīnīties par vienlīdzīgu darba algu ar vīriešiem. Principā jau tas nav nekas slikts. Bet padomāsim loģiski.

Ja es kā jaunais, zaļais speciālists meklēju darbu, man nekādu lielo naudu neviens no sākuma nemaksās. Man vajadzēs sevi un savas spējas pierādīt. Pieredzes iegūšana prasa laiku. Tur neko nevar darīt. Bet, ja būšu sevi sekmīgi apliecinājis, varēšu pēc tam lūgt algas pielikumu vai meklēt citu, labāk atalgotu darbu.

Patīk tas kādam vai nē, sievietēm daba ir piešķīrusi māmiņu lomu. Mazais bērniņš jāiznēsā, jādzemdē, pēc tam par viņu jārūpējas. Arī tas prasa laiku un tur neko nevar darīt. Principā var arī vīrietis izmantot bērna kopšanas atvaļinājumu, bet tas man liekas mazliet pretdabiski. Mazajam bērniņam māmiņa ir daudz svarīgāka nekā tētis. Kaut vai tādēļ, ka mamma pupu var iedot, bet tētis…

Ja pie manis kā darba devēja atnāk 25 gadus vecs jauneklis un 25 gadus jauna māmiņa, kurai ir divi bērni, tad tam vīriešcilvēkam pieredze būs lielāka. Viņš savas profesionālās pieredzes iegūšanai būs ieguldījis vairāk laika. Viņš kā darbinieks būs vērtīgāks un pelnījis lielāku atalgojumu. Ne jau tā māmiņa ir slikta, bet viņai nav bijis laika iegūt tādu pašu pieredzi.

 

Visbeidzot Latvijas radio secinājuši, ka viesos pie sevis daudz biežāk aicina vīriešus nekā sievietes. Raksts, jāatzīst, visai korekts, bet tam seko aptauja ar trim atbilžu variantiem.

Tā kā man šķiet, ka sievietes nav ne ar ko labākas vai sliktākas par vīriešiem, tad pirmais variants atkrīt.

Otrais variants savukārt neprecizē, kas ir “vairāk”. Tas ir virs esošajiem 32%? Vai virs 50%?

Trešais vispār izskatās pēc ņirgāšanās un aptaujas padarīšanas par absurdu. Gara acīm iztēlojos, kā Vējonis un VVF pilda IQ testu, lai saņemtu pielaidi tiešajam ēteram LR1 rīta programmai “Labrīt”.

 

Šie ir tikai trīs niecīgi piemēri no “nebeidzamās sieviešu cīņas par līdztiesību”. Tie visi lej ūdeni Trampa dzirnavās, bet vieglāk, protams, apsaukt oponentus par populistiem un putinistiem.

Visbeidzot es esmu priecīgs, ka manā personīgajā sieviešu dzimuma paziņu lokā šādu “cīnītāju” nav, vismaz diez ko kaislīgu nē. Viņas tiešām ir īstas sievietes un no sirds vēlu viņām visu to jaukāko gan šodien, gan visās pārējās dienās!

Vai slēpta rusifikācija Rīgas domes Īpašuma departamenta gaumē?

Mani interesē Rīgā notiekošais. Ko jaunu grasās uzcelt, ko drīzumā nojauks. Varbūt kāda interesanta publiska apspriešana.

Biju diezgan priecīgs konstatēt, ka Rīgas domes Īpašuma departaments (RDĪD) par to mēdz informēt, lietojot twitter.com. Daudz vieglāk ir izlasīt ziņas vienuviet twitter.com nekā regulāri meklēt, vai nav kas interesējošs parādījies visai smagnēji uzbūvētajā portālā riga.lv.

Pamanīju, ka RDĪD retvīto ziņu krieviski.

Nu, labi, kas tur liels. Ziņa uz Latvijas radio 4. Varbūt latviskas alternatīvas vienkārši nebija.

Pēc sešām dienām nākošais gadījums.

Šoreiz saite uz rus.delfi.lv par gaidāmu mājas nojaukšanu. Tā nu nav unikāla intervija vai kas tamlīdzīgs, par ko Rīgas dome mani nevarētu informēt latviešu valodā.

Zinu, ka Rīgas dome aktīvi reaģē uz twitter.com rakstīto un vērsos vispirms tur.

Saņēmu arī atbildi.

Tātad ziņas alternatīva latviski vispār esot, bet tviterī jāliek saite uz avotu krievu valodā? Kas tas ir? Slēpta rusifikācija? Nejauša kļūda vai kas cits?

 

Pagāja vēl dažas dienas un RDĪD publicēja saites gan uz krievu ziņām LTV7, gan atkal uz krievu delfiem.

Te vairs nav runas par nejaušību. Tā ir apzināta, konsekventa rīcība. Alternatīvs ziņas avots latviešu valodā piedāvāts netiek. Acīmredzot, rīdziniekam vienkārši ir jāzina krievu valoda. Ja nezina, tad pats vainīgs.

Saruna ar transseksuālu cilvēku 3. daļa

Sarunas 1. daļa un 2. daļa.

 

  • Kas tev vajadzīgs, lai varētu mainīt dzimumu?

Diagnoze no psihiatra. Tā man jau ir. Tajā dokumentā ir rakstīts “rekomendēju uzsākt hormonu terapiju”. Terapija ir uzsākta. Tālāk ar šo diagnozi es atrodu ķirurgu, kas veiktu kastrāciju. Ķirurgam šī diagnoze apmierināja, viņš kastrāciju ir ar mieru veikt. Tam man ir jāsakrāj. Šobrīd Latvijā nav skaidra likuma par dzimuma maiņu, bet tautā nerakstītā prakse, aptaujājot vietējos bēdu brāļus, ir tāda, ka svarīgākais ir tas, ka cilvēks ir sterilizēts, neauglīgs. Jo tad nevar notikt tas, ka vīrietis pēkšņi dzemdē. Vai ka sieviete kādu citu sievieti padara grūtu. Jo tad tas vienkārši nav iespējams. Nākamais, ka jādabū izskats, kas patiešām atbilst sievietei. Tas ir interpretējams, bet man ir diezgan skaidrs, kāds Latvijā ir tas vidējais viedoklis par to, kā ir jāizskatās, lai tu būtu vidējā latviešu zeltene. Tad var doties uz dzimtssarakstu nodaļu un iesniegt prasību par vārda maiņu. Tur savukārt būs vajadzīga izziņa par to, ka ir neauglība un ka tā ir neatgriezeniska. Nu, ja cilvēks ir kastrēts, tad viņam tur ir nogriezts, tas ir diezgan loģiski. Vai pretējā gadījumā izņemtas olnīcas. Ar izskatu var interpretēt. Ja, teiksim, cilvēks aiziet ļoti smuki samālējies ar kosmētiku, tad varbūt tas ir kaut kā citādāk, bet es neiztaujāju dāmas, kas šito praksē dabūja gatavu. Bet tāda aizvien ir juridiskā kārtība.

 

  • Un tu tajā visā šobrīd esi rindā uz ķirurgu?

Jā, tikai es pat neesmu rindā uz ķirurgu. Ķirurgs paprasīja veikt iepriekš orgānu pārbaudes, vai kas nav saslimis. Tās pārbaudes es jau veicu. Viņš nosauca, ka operācija varētu maksāt ap 700 eiro. Ņemot vērā, ka man paralēli vēl ir katru mēnesi jāmaksā par hormoniem, tad es vēl tos 700 eiro nesakrāju. Ja es nenopirktu jaunu datoru un vēl šo to, varbūt man tie 700 jau būtu. Bet lieta jau ir tāda, ka, kā es tikko minēju, svarīgs ir tas izskats. Kā psihoterapeite man teica, sākotnējā seja man bija diezgan vīrišķīga un ka es nevaru cerēt līdzīgi savai paziņai, kurai jau pēc 9 mēnešiem bija tā, ka nevarēja saprast – vīrietis vai sieviete. Man pēc septiņiem mēnešiem joprojām ir diezgan vīrišķīga seja. Tāpēc man tas viss varētu būt lēnāk. Man tie varētu būt divi vai trīs gadi, kad seja būs krietni tuvāk sievietei nekā vīrietim. Tādā ziņā es ar kastrācijas operāciju ļoti nesteidzos. Jo viena pati operācija man nedotu iespēju tikt pie jauniem dokumentiem. Man vajag gan izskatu, gan operāciju. Man ir sava endokrinoloģe, kas man raksta receptes hormoniem, man ir savs ķirurgs, kurš ir gatavs operēt, man ir mans psihiatrs, kurš uzrakstīja rekomendāciju visai šai lietai. Medicīniskais personāls man ir, būtībā man ir jāgaida, kad tie hormoni iedarbosies. Tur var paiet divi, trīs gadi. To nevar paredzēt.

 

  • Vai tev nav bijis kārdinājums veikt dzimuma maiņas operāciju tur, kur to apmaksā valsts? Teiksim, Lielbritānijā?

Uz Lielbritāniju daudzi mani draugi un paziņas ir aizbraukuši. Tur sistēma bija tāda, ka vispirms tur jānostrādā divi gadi, lai kļūtu par rezidentu. Pēc tam tev to apmaksā. Bet tas nozīmē, ka tos divus gadus tu tur vergo, ko vien viņi no tevis var gribēt. Tur aizbrauca divi čaļi, tas ir, sievietes, kas maina uz vīrieti. Strādāja rūpnīcās ļoti smagu, fizisku darbu. Pēc kāda gada viņas tika pie kaut kā labāka. Bet man nav tādas iespējas strādāt fizisku, nekvalificētu darbu astēnijas dēļ.

 

  • Tev bija daudzas garas sarunas ar Māri Siliņu. Kā tev izdevās viņu pārliecināt par savu dzimumidentitāti, kādus jautājumus viņš uzdeva?

Tas nebūtu īsti korekti teikt “man viņu pārliecināt”. Par transseksualitāti pēdējos apmēr 40 gados Stradiņos medicīnas studentiem kaut ko tomēr māca. Ka tādi cilvēki ir, ka viņi ir jāārstē un ka viņus ārstē ar dzimuma maiņas operācijām. 1970. gadā Viktors Kalnbērzs PSRS bija pirmais ķirurgs, kurš veica dzimuma maiņas operāciju. Visiem, kas gājuši caur Latvijas Stradiņu universitāti, kaut kas par transseksualitāti ir zināms. No otras puses Padomju savienībā par to mēdza klusēt. Bet tā kā tas ir saistīts ar prātu, ar identitāti, arī neirozinātni, tad tas ir diezgan sarežģīti. Tas ir vajadzīgs endokrinologiem, kuriem jāsaprot, vai tas bērns ir ar vīrieša vai sievietes hromosomām. Ja hromosomas ir citas, tad jāsaprot, vai bērns nav interseksuāls, kāda vispār ir viņa identitāte. Man šīs hromosomas atbilst vīrieša hromosomām, bet pie transseksuālisma diagnozes tas neko būtībā nemaina. Jo tas atkal ir par ķermeni. Žoklis man arī vairāk atbilst vīrieša žoklim, bet tas nenozīmē, ka man nav transseksuālisms.

Māris Siliņš jau 2005. gadā, kad mani satika, bija izlasījis vairākas grāmatas par transseksuālismu ārzemēs. Viņam jau bija pieredze ar šādiem pacientiem. Transseksuāļi psihiatriem un arī citiem ārstiem galīgi nav ikdiena. Kad aizgāju pie endokrinoloģes Stradiņu universitātes klīnikā, viņa teica, ka viņai nav pazīstams neviens transseksuāls cilvēks, kurš pie viņas būtu atnācis pirms lielās operācijas veikšanas. Tā kā par to ir tik maz informācijas, tad psihiatri kratās vaļā. Mārim Siliņam par šo jautājumu informācijas bija daudz.

Neatkarīgi no tā, vai diagnoze būtu transseksuālisms vai transdženderisms, neviens nav noliedzis, ka man ir dzimuma identitātes traucējumi. Jautājums ir tikai par to, kas seko tālāk. Kāda tipa dzimumidentitātes traucējumi tie ir? Tā kā Siliņš jutās kompetents, tad viņš arī uzņēmās šo izvērtēšanas un iztaujāšanas procesu veikt. Viņš man ļoti daudz jautāja par bērnību, manām attiecībām ar māti, ar tēvu. Savā ziņā mazliet uz psihoanalīzes pusi. Kā es redzu sevi, kā redzu savu nākotni. Kā jūtos, kā reaģēju uz dažādām lietām. Visi psihiatri kā viens saka, ka pastāv risks, ka pēc tam cilvēks saprot, ka īstenībā to dzimumu nemaz nav gribējis. Bet viņam jau tur viss ir nogriezts. Viņš saprot, ka to atpakaļ dabūt vairs nevar un tāpēc lec no tuvākās deviņstāvu mājas lejā. Šo argumentu min visi psihiatri, kuri nejūtas kompetenti. Viņi saka, ka negrib uzņemties atbildību, ka šitā var notikt. Tāpēc viņi nav ar mieru šādu lēmumu pieņemt. Tādā ziņā Siliņš jutās pietiekoši informēts un viņš šo lēmumu uzņēmās pieņemt. Man nav tieksmes lekt no devītā stāva, vienalga, kas man būtu starp kājām. Bet, acīmredzot, šie psihiatri ir lasījuši zinātniskajā literatūrā par gadījumiem, ka cilvēki pēc operācijas ir nolekuši no devītā stāva.

 

  • Tātad Māris Siliņš daudz jautāja par bērnību un saruna bija līdzīga psihoanalīzei. Varbūt ir vēl kas tāds, kas, tavuprāt, viņu īpaši pārliecināja?

Domāju, ka tas, cik ļoti es centos. Vispirms pabeigt augstskolu un tikai tad mainīt dzimumu. Ja tu izskaties pēc meitenes, tad tev nāk klāt draudzēties meitenes. Ja izskaties pēc čaļa, tev nāk klāt draudzēties čaļi. Ja tu neizskaties ne pēc viena, ne pēc otra, neviens pie tevis klāt vienkārši nenāks. Tā sabiedrībā ir pieņemts. Filozofos neviens ar mani nedraudzējās. Iestājoties man šķita, ka pasniedzējiem vajadzētu būt mazliet tolerantākiem, jo filozofija ir tāda sfēra, kur vairāk skatās uz to, ko cilvēks prot izdomāt nevis kā izskatās. Bija pagrūti. Tālāk es studēju baltu filoloģijā, kur bija 45 meitenes un trīs puiši. Es gribēju ar tām meitenēm kontaktu vai draudzēties. Tā vienmēr ir bijis visās augststkolās. Tiklīdz kāds cilvēks man kaut ko paprasa, es mēģinu atbildēt ļoti draudzīgi, iejūtīgi. Lai saprot, ka es nekožu, ka ar mani var runāties, diskutēt, iet uz kino vai slidotavu un ka neesmu psihs, agresīvs vai kā citādāk. Mani žesti vai kustības un garie mati apvienojumā ar basa – baritona balsi veido lielu kontrastu, kas cilvēkiem liek justies neomulīgi.

Ir kaut kāds meitenes standarts – staigā ar rokassomiņu, džinsos, Bik Bok drēbēs, ar minimālu kosmētiku, kuram es pilnīgi neatbilstu. Šobrīd vispār pēc meitenes neizskatos. Tad ir kaut kāds puiša standarts, kurš pērk džinsus New Yorker vai citā jauniešu veikalā. Staigā tumši zilās vai brūnās, vai melnās jakās. Bet ne violetās vai gaiši zilās kā es. Puiši nevalkā košas, sārtas šalles, violetas vai sarkanas cepurītes kā es. Tad nevar saprast – vai tas cilvēks ir pilnīgi ku-kū, vai katru dienu ģērbjas kā klauns, bet kaut kas ar viņu dīvains ir. Tas arī man studiju procesā ir grūti. Vienmēr visi pasniedzēji aicina studentus sadarboties, lai būtu vieglāk. Bet, kad es ar kādu cenšos sadarboties, tad tie cilvēki parasti kaut kā pieraujas. Ja es saku, ka man var droši rakstīt e-pastus vai kopējā kursa čatā, tad viņi to nedara bieži vien. Sanāk, ka es gribu draudzēties, bet ar mani negrib draudzēties. Jo kurš tad ar tādu dīvaini draudzēsies? Vidusskolā es ar vienu klasesbiedreni draudzējos, bet viņa slēpa, ka pēc stundām ar mani draudzējas. Tas man arī ļoti sāpīgi ir bijis. Ka es kādu meiteni uzskatu par draugu, bet viņa citiem nesaka, ka ar mani draudzējas. “Es taču ar to nenormālo nedraudzējos.” Tādā ziņā studiju procesā man tas arī ļoti iegriež. Tas nozīmē, ka vienmēr visur man ir jābūt klāt. Es nedrīkstu slimot, nedrīkstu palaist kaut ko garām. Man visur jāsēž burtiski deguna priekšā pasniedzējam, jo man nav pārāk laba redze un dzirde. Neviens man nepateiks, ja es kaut ko nokavēšu. Es varu paļauties tikai un vienīgi uz sevi. Ja mani pieņemtu tajos kolektīvos, man, protams, būtu vieglāk. Šobrīd es pasniedzu tikai privātstundas. Bet es domāju atsākt arī studijas. Atkal būs tas, ka kursā es esmu, kaut kādas iejūtīgas meitenes man aiz muguras runā – kas tas par dīvainu cilvēku? Ja viņas ir ļoti drosmīgas, viņas pat paprasa, kas es esmu. Lielākoties meitenes tomēr nav tik toleranti atvērtas un pašpārliecinātas. Runa ir par 18-gadīgām, jo, ja es atsākšu studijas, tādu manā kursā būs visvairāk. 18-gadīgas meitenes bieži vien nav īpaši pašpārliecinātas, lecīgas, ekstravertas un enerģiskas. Ir diezgan normāli, ka viņas neies pirmās klāt runāties, ja vien otrs cilvēks nav meitene, kas izskatās un izturas viņai līdzīgi. Tā kā jārēķinās, ka man atkal būs grūti. Man augstskolā vienmēr ir ļoti vientuļi. Man ir sajūta, ka aizeju uz vietu, kur man jāatsēž tik un tik gadi, neviens uz mani neskatās, atskaitot pasniedzējus, man ir ļoti bēdīgi, grūti un vientuļi. Gandrīz vienmēr man nākas sēdēt vienai pašai, jo neviens jau ar mani kopā sēdēt negrib.

 

  • Hormonu lietošanai droši vien ir kādi blakusefekti?

Jā, var dabūt vēzi, var dabūt aknu kaites, asinsizplūdumu. Var nomirt daudz, dažādos veidos. Tieši tāpēc, kad man hormonus piedāvāja lietot nelegāli, es atteicos. Dāma, kas tos lietoja, teica, ka nevajag baidīties, jo jutīšos labāk. Es kā spītīgs cilvēks visu gribēju legāli. Tāpēc es gāju un eju pie endokrinoloģes. Sākumā reizi mēnesī, tad reizi trijos mēnešos.

 

  • Tātad tu ieguvumus no hormoniem vērtē daudz augstāk nekā iespējamās blakus parādības?

Tas jau medicīnā ir skaidri izpētīts, ka vēzis var būt vienā no 100’000 gadījumiem un tāpēc jāiet uz regulārām asins analīzēm, lai iepriekš pamanītu, kas notiek. Tas, ka kaut kas ir ar 0,001 procentu, jau nenozīmē, ka to nedarīs.

 

  • Ja tev tagad būtu kādi 100’000 eiro, ko tu darītu?

Oi, mātei vajag salabot zobus! Nopietni. Māte – zinātniece spēku plaukumā varēja visu ko pētīt savā mūzikā, bet viņa audzināja bērnu. Un nevis šādu tādu bērnu, bet tādu kā es, kurš gribēja rēķināt matemātiku nevis gulēt dienas vidu bērnudārzā. Vārdu sakot, es nebiju diez ko patīkams bērns. Es noteikti mammai censtos, cik vien vajag, viņai to atmaksāt, lai viņai labas vecumdienas. Ja tur vēl paliktu kaut kāda nauda pāri, tad gan es nopirktu dzīvokli tuvu tai augstskolai un fakultātei, kurā es izvēlētos maģistra grādu iegūt. Vai nu tie būtu fizmati tepat Rīgā, vai arī Liepājā, kas man ir ļoti tuva pilsēta.

 

  • Ko tu domā par Stambulas konvenciju?

Laikam palaidu garām. Nezinu, kas tas ir. Parsvarā sekoju Amerikas notikumiem līdzi. Ir ļoti daudz Eiropas Savienības lietu, kuras Latvijai ir tikai un vienīgi rekomendējošā līmenī. Pēc būtības Eiropas Savienība nevar ietekmēt Latvijas likumdošanu, ja vien tā nav krasā pretrunā ar citu Eiropas valstu likumdošanu. Eiropas Savienība diezgan agresīvi rekomendēja, ka jāpieņem transseksuālisma likums. 2009. gadā šis likums tika līdz, manuprāt, otrajam lasījumam. Tobrīd veselības ministre bija Ingrīda Circene un viņa ļoti šo likumu atbalstīja. Bet deputātu vairākums nobalsoja, ka likums tādā redakcijā nav Latvijas sabiedrībai tajā brīdī pieņemams un tas ir jāpārstrādā. Ņemot vērā, ka ir pagājuši 7 gadi un tas aizvien nav pārstrādāts, tad varētu secināt, ka Eiropas Savienības spiediens nav tik liels. Ap 2000. gadu un pat agrāk bija gadījumi, ka transseksuāļi iesūdz Latvijas valsti tiesā par to, ka nav likums sakārtots. Tagad tā nenotiek, tāpēc, ka jaunieši, kas ir manā vecumā un jaunāki, tiešām visi burtiski emigrē. Jo tagad ir tik viegli! Tu iestājies Erasmus-ā, kaut vai otrajā kursā. Tu iemācies kaut kādu valodu. Angļu valodu it kā zina visi. Un tad tu emigrē vai nu uz Īriju, vai uz Angliju. Vai, ja tu iemācies zviedru valodu, Zviedrija ir ļoti toleranta valsts. Viens pazīstams cilvēks emigrēja uz Vāciju un tur kļuva par sievieti. Vēl es zinu cilvēkus Beļģijā. Lielākā daļa ir Anglijā. Tur ir teju vai kolonija ar kādiem 10 transseksuāliem cilvēkiem no Latvijas. Viņi vienkārši tur tā kā turas kopā, jo viņiem ir kopīga pagātne.

Es gāju praidā, darbojos Mozaīkā. Es centos sarunāt tikšanos ar cilvēkiem, kuriem ir vara to likumu pacelt, bet ne man, ne citiem Mozaīkas cilvēkiem tas neizdevās. Es esmu Latvijā spītības pēc savā ziņā. Man piedāvāja sākt lietot hormonus jau 2007. gadā pilnīgi nelegālā veidā. Bet es kā spītīgs cilvēks teicu, ka, ja man ir šī slimība, tad es to dabūšu gatavu legāli. Tad es kopš 2007. gada līdz 2016. gaidīju, kad man būs gan nauda, gan diagnoze. Vienas no zālītēm nomāc vīrišķos hormonus. Tās izraksta tiem, kuri atzīti par vainīgiem dzimumnoziegumos. Lai samazinātu libido. Otras zālītes ir pēc menopauzes sievietēm, kurām ir par maz sievišķo hormonu. Tā kā abas zālītes ikdienā slimnīcās visu laiku ir uz vietas. Tās vienkārši neizraksta šai diagnozei. Dabūt kādu ārstu, kurš ir ar mieru uzņemties atbildību un izrakstīt zālītes šai diagnozei, ir ļoti grūti. Viņi tieši tā arī saka – man nav kompetences, ejiet pie cita. Bet cits saka – man arī nav kompetences, ejiet pie cita. Un tā tevi var pa visu Latviju sūtīt. Tad, protams, ir konsīlijs Tvaika ielā. Tas teica – jā, izskatās, ka jums ir transseksuālisms. Bet mēs nevaram jums rakstīt, ka iesakām mainīt dzimumu, jo izskatās, ka jums nav stabils finansiāls pamats. Pabeidziet augstskolu, ielieciet bankā vajadzīgos tūkstošus un mēs jums uzrakstīsim. Nav jau nepareizi. Tur tāda psihiatre uz gadiem 70, viņa pragmatiski uz to skatās.

 

  • Vai transpersonām vajag atsevišķas tualetes?

Es teiktu, ka nevajag. Bet te ir tāds āķis, manuprāt. Man šobrīd, piemēram, nav noskūta seja. Es nesagatavojos speciāli. Nav parūku, nav sejas, nav meikapa. Es mēdzu iet uz pilsētu ar meikapu tā, ka tiešām nevar pateikt. Man arī mati ir bijuši gari. Bet tagad es tiešām neiespringstu uz izskatu no vienas puses, jo es vienkārši pelnu naudiņu pie šī galda un tad jau – kāda nozīme tam visam? Vidusskolā es pastāstīju skolas psiholoģei, kura pēc tam pastāstīja skolas direktoram un mācību daļas vadītājai. Meiteņu tualete bija faktiski pretī mūsu klases durvīm. Tad jau, protams, bija tāda vēlēšanās tur ik pa laikam ieskriet. Jo tas vienkārši bija tuvāk. Neviens jau mani ārā no viņām nemeta. Bet, ņemot vērā, ka tur iet arī meitenes no ceturtās klases, tad bija šausmas un “ak vai!”. Tagad domāju, ka, ja cilvēks grib iet uz to tualeti, tad viņam tomēr būtu jāsakopjas tā, lai viņš izskatās pēc tā dzimuma, pēc kā viņš arī jūtas. Ja es tagad būtu augstskolā un pretendētu iet uz meiteņu tualeti, tad es vienmēr noskūtos, censtos valkāt tādas drēbes, kas ir nepārprotami sievišķīgas. Tādas man arī patīk, bet es tās nevalkāju ikdienā. Šobrīd man ir visādas drēbes. Bet, ja runa ir par kādām stacijas tualetēm, tad es teiktu, lai labāk neriskē. Manu paziņu, kas lieto hormonus jau četrus gadus, ir ar gariem matiem, nēsā rotaslietas un ir ar daudz klusāku, izkoptāku balsi, mestu laukā no vīriešu tualetēm. Četri gadi – tas ir pilnīgi cits līmenis. Man tagad sanāk apmēram 8 mēneši.

 

  • Vai tavuprāt vajadzētu atļaut laulības viena dzimuma pārstāvju starpā?

Vajag nevis strīdēties par vārdu “laulības”, bet… Es pēdējās studijās mācījos arī jurispudenci. Ir daudzi praktiski labumi no tā, ka divi cilvēki ir vīrs un sieva. Viens no aktuālākajiem man šķiet, ja tava sieva ir slimnīcas nodaļā, tad pēc Latvijas likumdošanas uz to nodaļu drīkst iet un palikt pa nakti tikai tuvie radinieki un laulātais vīrs. Tādā gadījumā divi geji vai divas lezbietes to nevar, jo viņi nav laulājušies. Otrs gadījums ir par testamentu. Kad cilvēks mirst, tad tās mantas paliek viņa bērniem un viņa vīram vai sievai. Ja divi geji vai divas lezbietes nav precējušies, tad viņas nevar tādā veidā naudu, mašīnas vai zemi novēlēt tik tieši savam dzīves partnerim. Ārzemēs ir visādi risinājumi. Viens risinājums ir civilsavienība jeb civil union. Tad ir oficiālas partnerattiecības. Tā kā, lai Latvijas konservatīvā kristiešu sabiedrība nebrēktu pie visiem zvaniem par vārdu laulības, tad tas likums, kurš šobrīd tiek virzīts un kuram vēl nav 10’000 paraksti savākti, ir partnerattiecību likums. Tajā ir minēts, ka, ja ir partnerattiecības, tad tur parādās šie juridiskie aspekti. Precīzi neatceros, kādi tieši tie bija definēti. Bet runa no likuma viedokļa ir par būtību. Ja to pašu būtību var dabūt iekšā caur civilsavienību vai partnerattiecībām, tad mani tas pilnībā apmierina. Es netaisos strīdēties par vārdu “laulības”. Tās var palikt heteroseksuāliem cilvēkiem.

 

  • Kāpēc dzimuma maiņa nav mēģinājums risināt kādas citas problēmas?

2009. gadā es iestājos tajā kursā, kur bija 7 meitenes un neviena puiša. Tobrīd es visu laiku domāju, ja es izskatītos kā meitene, tad paliktu tas, ka mani neinteresē puiši, mani interesē meitenes. To es varētu neteikt. Mani uzrunātu par Emīliju. Man prasītu, kāda mūzika patīk vai kurā Liepājas vietā labāk nopirkt jaunas drēbes. Uzdotu tādus stereotipiskus, sievišķīgus jautājumus. Es uz tiem visiem varētu atbildēt. Uz jautājumu, vai man Rīgā ir palicis mans mīļotais puisis, man būtu jāsaka, ka nav palicis. Bet visi pārējie jautājumi lielākoties, lai iekļautos tādā mazpilsētas meiteņu kursiņā 7 cilvēku sastāvā, man būtu pilnīgi normāli atbildami. Tas ir tās problēmas risinājums. Es tagad apsveru arī studēt Liepājā. Tur ir ļoti laba augstskola un infrastruktūra. Bet es tur baidos studēt tieši transseksuālisma dēļ, es baidos, ka mani tur nepieņems. Man ir viena paziņa, kas tur studē. Viņai viss ir kā parastam cilvēkam, kā sievietei, atskaitot orientāciju. Viņa nav heteroseksuāla. Viņu par to kaut kā ēd nost. Tad es iedomājos, ja viņu ēd nost tikai par to un tagad ir 2017. gads, tad kas būs, ja es tomēr aizbraukšu tagad un pateikšu vēl par transseksualitāti. Ja es dabūtu hormonu rezultātā izskatu, tad brīdī, kad stājos augstskolā, uzņemšanas komisijai varētu teikt, ka esmu transseksuāls cilvēks un man visos papīros ir vīrieša vārds. Bet jūs redziet, ka es izskatos pēc sievietes un lai tas paliek noslēpums. Visiem pasniedzējiem pateikt, ka mans vārds ir Emīlija. To varētu, ja man būtu šis sievietes izskats. Es pieņemtu arī, ja tam nepiekristu. Bet katrā ziņā tiklīdz tev ir sievietes izskats, tev uzdod mazāk jautājumu. Ko tad es tagad īsti varu darīt? Vilkt nost drēbes un rādīt, ka man no hormoniem ir krūtis? Tas robežotos ar ekshibicionismu un būtu galīgi nenopietni. Bet šobrīd man ir tikai tās, ko parādīt. Ķermenis nav vēl tik ļoti izmainījies, lai būtu acīmredzams, ka neesmu vīrietis. Svarīgi šobrīd drīzāk ir pierādīt, ka es neesmu vīrietis nekā es esmu sieviete. Tiklīdz ar aci ir redzams, ka es neesmu vīrietis, tad tas ir pierādījums tam, ka es lietoju hormonus. Šobrīd pēc septiņiem mēnešiem cilvēks no malas nevar pateikt, ka izskatos pēc kā cita nevis vīrieša.

 

  • Tātad tāpat dzīvot tālāk tu nevari pamatā praktisku iemeslu dēļ, jo tad būtu jāpārkārto visa dzīve un tas, kā tu uz sevi skaties, kas ir praktiski nereāli?

Tāpēc jau es saku, ka transseksuālismu ārstē ar ķermeņa maiņu. Ja varētu pārstādīt smadzenes, tad jā, protams. Bet smadzenes nepārstāda. Te ir interesants prāta eksperiments. Cilvēks piedzimst par sievieti un grib mainīt dzimumu uz vīrieti. Un otrādi – piedzimst par vīrieti un maina uz sievieti. Fantastikas filmu scenārijā šiem cilvēkiem vienkārši izņemtu smadzenes un samainītu vietām. Tā viņi tiktu pie gribētajiem ķermeņiem un viss būtu kārtībā. Bet tā kā tā nevar, tad viņiem nākas ar hormonu un operāciju palīdzību mainīt ķermeņus.

 

  • Par praktiskajām problēmām ir skaidrs. Bet vai tas nav tādu problēmu risinājums, kā, teiksim, tu teici, ka bērnībā biji stipri neparasts zēns.

Es biju stipri neparasts kaut kas.

 

  • Tev šī diagnoze dod iespēju izskaidrot, kāpēc bija tā, kā bija. Tas ir labs instruments, kas tev ļauj izskaidrot sevi.

Jā, protams.

 

  • Vai tiešām to vajag uztvert tik nopietni? Kāpēc tas nav tikai prāta vingrinājums?

Tāpēc, ka es šobrīd taisos mainīt ķermeni un es vēlos to darīt. Tobrīd jau arī bija tas, ka es nemazgāju to vietu un cerēju, ka viņa nokritīs. Tas bija ļoti praktiski. Ar šī brīža domāšanu es apzinos, ja es tur nemazgāju, tad tiešām var rasties infekcija vai iekaisums. Ir, teiksim tā, ka cilvēkam kāja sastruto un tad to kāju nogriež. Es arī gribētu, ka man sastrutotu un nogrieztu. Viss kārtībā, baigi forši. Bet tik tālu es, paldies Dievam, netiku. Bet jau tobrīd runa bija par fizisko pusi.