Runāsim latviski!

Pēdējās dienās, šķiet, gandrīz visi, mani ieskaitot, aicina piedalīties referendumā pret krievu valodu kā pirmo un daudziem arī vienīgo valsts valodu. Tas nebūt nav viss. Vēl tiekam aicināti pie drēbēm piespraust Latvijas karodziņus un automašīnas izdaiļot ar lentītēm karoga krāsās.

No vienas puses ir tikai apsveicami, ka tiek veicināts patriotisms latviešu vidū. No otras man grūti neredzēt vienu neglītu āža kāju spraucamies laukā.

Es personīgi Latvijā nerunāju krieviski. Man ikdienā šī valoda nav nepieciešama. Tās ir manas normālas tiesības – nezināt kādreizējo okupantu valodu. Galu galā viens otrs no viņiem bez problēmām spēj dzīvot Latvijā, neprotot latviešu valodu pat elementārā līmenī. Manuprāt, tas liecina par zināmu garīgu atpalicību, bet būt dumjam jau nevienam nav aizliegts. Tādēļ arī es atļaujos būt dumjš un neprotu krievu valodu.

Diemžēl reizēm man šķiet, ka es būšu viens no pēdējiem latviešiem, kuri atļaujas ikdienā ignorēt krievu valodu. Piemēram, darbā es to redzu vismaz pāris reizes nedēļā. Atnāk klients, bez īpaši jūtama akcenta sasveicinās latviski, apmainās ar standarta frāzēm, bet te pie viņa pienāk darbinieks, kuram ar klientu jāstrādā, un nekavējoties sāk runāt krieviski. OK, pārdevējam labais tonis tā kā būtu pieskaņoties klienta valodai. Es savā darba kolektīvā, šķiet, esmu vienīgais, kurš ne reizes ar klientiem nav runājis krieviski.

Savulaik daudzi vīri, sievas un jaunieši ir cīnījušies par tiesībām runāt Latvijā latviski un samaksājuši par to ar veselību un dzīvību. Vai, runājot savā zemē ar okupantu pēctečiem krieviski, mēs viņus mazliet nenododam?

Tām lentītēm nav lielas jēgas, kamēr latvieši paši neatgriezīsies pie savas dzimtās valodas un neliks to lietot arī minoritātēm. Daudz lielāka jēga būtu nevis lentītēm, bet visiem latviešiem solidarizēties un kaut vienu dienu ar vietējiem iedzīvotājiem nerunāt krieviski. Lai minoritātes uz savas ādas izjūt, ka valsts valoda šeit ir un būs latviešu!

2 thoughts on “Runāsim latviski!

  1. savukārt mani vakar nokaitināja aptiekāre…dūšīga sieviete gados, kura runāja tikai krieviski! pirku vitamīnus, pateicu nosaukumu un šī gāja meklēt. saku – zemāk plauktā. viņa nesaprata un nemaz nevarēja atrast! vēlāk krieviski dusmīgi izteicās, ka varu pašapkalpoties. arī visa atlikusī saruna no viņas puses bija tikai krieviski. es, protams, principa pēc krieviski nesāku runāt. pirms manis rindā bija krieviski runājoša jauna sieviete un aiz manis krieviski runājošs pāris gados…nebija sajūtas, ka esmu Latvijā. kad gadās šādi eksemplāri kā tā aptiekāre, tad no dusmām izvairīties nevaru.

    1. Muļķīgi bez gala. Man līdzīga situācija veikalā ir bijusi reizi mūžā saimniecības preču veikalā. Bet šāds gadījums mani reāli kārdinātu pasūdzēties.

Ir ko piebilst?