Piektdienas rīts Rīgā

Šorīt paskatījos pa logu un nolēmu uz darbu doties nesteidzīgi. Nodomāju – kurš gan šodien vispār būs ieradies laikā? Varbūt vienīgi kolēģis, kurš dzīvo darbam blakus.

Ebreju kapi

Kad izveidojusies sniega sega, var sākt piebarot mazputniņus. Kā reiz vakar pie mājas novēroju lielās zīlītes neierastos daudzumos, pārmeklējam koku zarus. Izņēmu no skapīša zīlīšu barotavu, piepildīju ar sēkliņām un pakāru pie loga. Laukā redzēju zilzīlīti. Tikai šodien nebūs laika paskatīties, kā viņām sēkliņas iet pie sirds.

Ātri vien sapratu, ka doties uz bērnudārzu ar ratiem, bija kļūda. Ātrāk un vieglāk būtu ticis galā, nesot jauno paaudzi rokās. Bērnu ratu stumšana pa nenotīrītu, padsmit centimetrus biezu sniega kārtu, nav nekāda izklaide. Visvairāk tracina neredzami akmeņi un ielu apmalītes. Kāds onkulis pamāca, ka ratus vajagot vilkt, nevis stumt, būšot vieglāk. Zinu, ka tā ir, bet tad nevar redzēt kur iet vai arī ļoti viegli ratus nejauši apgāzt ar visu dārgo kravu. Meitai tikmēr galvenā rūpe tikt pie sniega, ko paspaidīt un pamētāt pa ceļam.

Automobiļi kustas ļoti lēni. Vienam otram, uzsākot braukšanu, vispirms pamatīgi izspolē riteņi. Pirmo reizi redzu, ka trolejbuss no pieturas spēj izkustēties vien ar kādu septīto mēģinājumu. Sastrēgumi. Pat pagalmos rindas, lai izbrauktu laukā ar automašīnu. Pretī nāk sieviete ar divriteni. Jā, nāk, nevis brauc. Pie mājas redzama sētniece ar sāls paku. Kaut velns parautu visus tos slinkuma lāpītājus ar viņu sāli!

Lomonosova iela
Uz ielām ar mazāk intensīvu satiksmi izskatās šādi. Te arī redzams pirmais upuris.

Gandrīz vai jautri nolūkoties, kā cilvēki kāpj lejā pa Vagonu parka gājēju pārvada kāpnēm, ja tikai tas pats nebūtu jādara pašam. Augšā tikt vēl ir diezgan viegli, lejā bez turēšanās pie margām nošļūkšana uz dibena ir pilnīgi droša. Varētu sanākt diezgan interesants video, ja kāds apakšā pafilmētu lejā nācējus.

Vagonu parka gājēju pārvads
Vagonu parka gājēju pārvads

Pa ceļam satieku pazīstamu sētnieci – dāmu pensijas gados. Apmaināmies ar pieklājības frāzēm un tad viņa paziņo, ka dodas rakstīt atlūgumu. Viņa vairs negribot izskatīties kā vergs, bet gan kā sieviete! Interesanti, kā viņas paziņojumu uztvers darba vietā.

Pats darbā esmu nonācis nevis ierastajā stundā, bet stundā un divdesmit minūtēs. Kabinetā ir tikai viens kolēģis, protams, tas, kurš dzīvo vistuvāk.

3 thoughts on “Piektdienas rīts Rīgā

Ir ko piebilst?